“Mēs nevienu nečakarējam.” Iveta Dzērve par uzticēšanos, žurnālistiku un dzīvi ārpus redakcijas
Žurnāliste un redaktore Iveta Dzērve ar rakstīšanu nodarbojas jau kopš augstskolas gadiem. Gadu gaitā viņa ir uzkrājusi lielu pieredzi un strādājusi ar dažādiem mediju projektiem un izdevumiem, bet šobrīd ir žurnāla Santa galvenā redaktore.
Gar sienām slejas žurnāli. Katrs ar savu stāstu, krāsām un cilvēkiem uz vāka. Pa pavērto logu kabinetā ieplūst svaigs gaiss, un aiz loga palikusī ikdienas steiga uz brīdi šķiet attālināmies. Telpas vidū stāv galds, pie kura dzimst idejas, tiek apspriesti nākamie stāsti un pieņemti lēmumi, kas vēlāk nonāk pie lasītājiem.
Šeit mūs sagaida Iveta Dzērve – žurnāla Santa galvenā redaktore. Pirms tikšanās izjūtam nelielu satraukumu, jo intervēsim cilvēku, kurš ikdienā pats pieradis uzdot jautājumus un uzklausīt cilvēku stāstus. Mūs vada ziņkāre un vēlme ielūkoties žurnālistikas pasaulē no otras puses – nevis kā lasītājām, kas pāršķir žurnāla lappuses, bet kā sarunas dalībniecēm, kurām dota iespēja ieskatīties aiz tām.
Tomēr, sākoties sarunai, satraukumu pamazām nomaina ieinteresētība. Iveta ir atvērta un atsaucīga, jautājumi cits pēc cita atrod savu vietu. Pamazām atklājas ne tikai žurnālistikas ikdiena, bet arī tās mazāk redzamā puse – atbildība par katru publicēto vārdu, nemitīgās pārmaiņas un cilvēki, kuri stāv aiz katra stāsta.
Līga Žukele, Marika Turka, Laine Abakoka, Studentu medijs Skaļāk
Ja jums būtu sevi jāiepazīstina ar cilvēku, kurš par jums neko nezina, ko jūs pastāstītu?
Ja tas būtu profesionālā kontekstā, tad teiktu, ka esmu žurnāla Santa galvenā redaktore kopš 2022. gada jūnija. Esmu izdevusi grāmatu "Tūlīt paliks labāk", kā arī bērnu grāmatiņu, kas palīdz veicināt lasīšanu "Emma un Hugo. Baseina diena".
Man ir bijuši trīs uzvārdi, šis ir trešais. Ja kāds grib meklēt informāciju par manu pagātni – esmu dzimusi Iveta Vēvere. Vēlāk kļuvu par Ivetu Troaliku, biju precējusies ar francūzi un septiņus gadus dzīvoju Francijā. Tagad man ir otrā vīra uzvārds – Dzērve. Esmu teikusi, lai vai kas, to vairs nemainīšu, jo nevar prasīt, lai cilvēki tik bieži maina manu vārdu kontaktos.
Sāku rakstīt, kad man bija divdesmit vai pat mazāk. Vairs neatceros, domāju, ka tas jau bija augstskolas pirmajā kursā. Tagad man ir četrdesmit trīs. Daudz gadu rakstu un ilgi strādāju kā žurnāliste. Esmu ieņēmusi dažādas redaktores pozīcijas – bijusi gan vietniece, gan radošā redaktore. Tagad esmu Santa galvenā redaktore.
Tagad man ir otrā vīra uzvārds – Dzērve. Esmu teikusi, lai vai kas, to vairs nemainīšu, jo nevar prasīt, lai cilvēki tik bieži maina manu vārdu kontaktos.
Jūs senākā intervijā Skaļāk pieminējāt, ka jums nav laika hobijiem, jo daudz strādājat un esat mamma. Vai ir vēl kaut kas, no kā esat atteikusies karjeras vai mammas lomas dēļ?
Mātes loma, protams, samazinās. Manai meitai tagad jau ir gandrīz 16 un dēlam 11 gadi. Ļoti daudz laika esmu pavadījusi viena ar bērniem, tāpēc negribētu teikt, ka man ir visu laiku jābūt tikai mātes lomā. Brīvā laika ir maz, tāpēc to labāk pavadu ar ģimeni.
Patiesībā man šobrīd nav hobiju. Esmu ieviesusi savā ikdienā sportu, lai kauli nesabirtu. Man ļoti patīk mans darbs. Protams, es arī ļoti nogurstu un reizēm dusmojos, ja kaut kas nenotiek tā, kā vajadzētu. Taču man ļoti patīk tas, ko daru, un tam veltu daudz laika.
Vai piekrītat, ka hobijs var būt arī darbs?
Man ar hobijiem jeb vaļaspriekiem ir mazliet citādi. Latviešu valodā vārds “vaļa” nozīmē brīvu vaļu. Piemēram, man ir kolēģe, kurai ir pieaudzis dēls. Nesen kopā braucām uz darba pasākumu un mašīnā runājām. Viņa dzied korī, klausījos, kā diriģents iedziedājis viņai balsi, lai trenētos dziedāt. Tas ir ļoti forši. Varbūt, kad man būs vairāk laika, arī tā darīšu, šobrīd lielāko daļu laika paņem darbs.
Ko tas nozīmē? Es intervēju, rakstu vai pati lasu, jo žurnālistikā vispār tas ir ļoti izplūdis jēdziens.
Piemēram, biju uz izrādi Nacionālajā teātrī. Un rodas jautājums – vai tas ir darbs vai tomēr izklaide? Man ļoti patīk apmeklēt teātri. Manā profesijā tā ir priekšrocība, mūs aicina gan uz izrādēm, gan ģenerālmēģinājumiem. Ir teātri, kas aicina arī uz pirmizrādēm, un es patiešām cenšos izmantot šo iespēju.
Līdzīgi ir arī ar latviešu filmām, parasti tiek rīkoti žurnālistu seansi, lai mēs tās varētu noskatīties. Ja iepriekš neesam redzējuši aktrišu vai modes mākslinieču darbus, mums ir daudz grūtāk izvērtēt, kuru cilvēku aicināt uz interviju. Tas arī atvieglo sagatavošanos intervijai ar konkrēto cilvēku.
Manuprāt, žurnālista darbs ir kas tāds, kas kļūst par dzīvesveidu. Visi mani draugi smejas, ka manā klātbūtnē nedrīkst neko stāstīt, jo nekad nevar zināt, varbūt pēc diviem gadiem piezvanīšu un teikšu: “Klausies, tu man stāstīji par savu tetovējumu!” Visi sen to būs aizmirsuši, bet es vēl atcerēšos, jo būšu kaut kur savā prātā atzīmējusi, ka tas ir labs stāsts. Tāpēc ir grūti pateikt, kur sākas un beidzas darbs. Robeža starp darbu un dzīvesveidu ir ļoti izplūdusi.
Robeža starp darbu un dzīvesveidu ir ļoti izplūdusi.
Jūsu dzīvē ir bijuši ļoti dažādi posmi. Vai atskatoties jums šķiet, ka visos šajos posmos esat bijusi viena un tā pati Iveta, vai arī katrs dzīves periods ir atnesis kādu jaunu versiju?
Nē, tāda pati nē. Principā esmu tāda, kāda esmu. Tieši tāpat, kā runāju ar jums, runāju arī ar saviem bērniem un kolēģiem. Vienkārši mainās tēmas un arī to nopietnība. Piemēram, ja ir kāda problēma, kas jārisina. Tās dažādās lomas nav amati.
Redaktors, žurnālists un rakstnieks ir dažādi amati, taču tie ir cieši saistīti. Manā dzīvē viss ir saistīts, un man patiesībā patīk tā dzīvot. Man ir pazīstami cilvēki, kuri no rīta sāk strādāt, bet pulksten piecos noliek pildspalvu, un tad sākas dzīve.
Man būtu ļoti bēdīgi, ja no deviņiem līdz pieciem vai sešiem, tas būtu tikai darbam atdots laiks, kas netiktu uzskatīts par daļu no manas dzīves. Protams, es strādāju un zināmā mērā atdodu savu laiku šim žurnālam vai uzņēmumam, bet es to uztveru ļoti personīgi. Es nemāku un negribu citādāk.
Negribētu strādāt jomā, kas mani ļoti garlaiko, tikai tāpēc, ka tur labi maksā, ar sajūtu, ka daļu savas dzīves pārdodu par naudu. Nauda ir svarīga. Protams, arī šajā darbā domāju par naudu. Piemēram, rakstot rakstus, domāju par to, lai man par to samaksā. Nav tā, ka es būtu gatava to darīt bez maksas, bet robeža starp to ir ļoti svarīga.
Ir ārkārtīgi svarīgi darīt to, kas patīk. Nevajag darīt to, kas nepatīk.
Jūs esat strādājusi medijos laikā, kad mediju vide ir piedzīvojusi ļoti lielas pārmaiņas. Kā no agrāko gadu žurnālistikas visvairāk pietrūkst šodien?
Patiesībā – lasītājs. Kādreiz tirāžas bija daudz lielākas, tagad cilvēki lasa mazāk. Arī temps kādreiz bija daudz lēnāks, redakcijas lielākas.
Mēs sākām ar diktofoniem, bet man nebija diktofona, tāpēc uz pirmajām intervijām gāju ar blociņu un rakstīju ar roku. Mana pirmā darbavieta bija Latvijas Avīze. Kad es biju štata žurnāliste, man iedeva diktofonu.
Kad es biju jauna meitene, man bija kolēģes Lauku Avīzē, kuras rakstīja tekstus ar roku un deva tos ievadīt datorā, jo viņas to nemācēja darīt. Agrāk tā bija atsevišķa profesija – tekstu ievadītājs. Man šķiet, ka arī rakstīšanā ar roku bija kaut kas foršs.
Es arī ļoti smejos, kad man vīrs prasa: “Nu cik tev vēl ilgi pie šitā?” Saku: “Beidzu ar rupjo smilšpapīru, tagad iešu ar plāno.” Tā es to pārlasu vēlreiz un vēlreiz. Ja teksts ir uzrakstīts ar roku, tad neviens to nespēs izlasīt, tāpēc esi spiests domāt. Bet vai man kaut kā ļoti pietrūkst? Nē. Man liekas forši, ka viss attīstās, vienkārši ir jādzīvo līdzi laikam. Atceros laiku, kad notika darbinieku atlaišanas, daudzi žurnālisti zaudēja darbu. Varbūt tagad izklausās iedomīgi, bet nekad nejutos nobijusies. Nekad nelikās, ka mani varētu atlaist. Pat ja tas notiktu un es paliktu bez darba, zināju, ka vienkārši meklēšu citas iespējas un arī atradīšu.
Man liekas forši, ka viss attīstās, vienkārši ir jādzīvo līdzi laikam.
Kā jums šķiet, vai pēc 10 vai 20 gadiem žurnāli pastāvēs tādā formā, kādus tos pazīstam šodien, ņemot vērā, ka cilvēki arvien vairāk saturu patērē telefonā un sociālajos medijos?
Domāju, ka pēc 10 gadiem noteikti būs, bet tās ir pārmaiņas, ko mēs izjūtam jau tagad. Kā jau saku, varbūt samazinās cilvēku skaits, kas lasa, bet žurnālam Santa auditorija nesamazinās. Kopš strādāju žurnālā Santa, katru gadu abonentu skaits pieaug par pāris procentiem. Tas var šķist neliels pieaugums, bet tendence ir pozitīva.
Domāju, ka cilvēki ir noguruši no digitālā formāta. Bez žurnāla it kā arī var iztikt, bet, ja tev tas patīk, tad tu to lasi. Ilgstoši piemānīt cilvēkus nevar. Tu vari uztaisīt, piemēram, vienu paviršu numuru, uzticamie lasītāji tev varbūt vēl piedos un iegādāsies arī nākamo. Taču, ja trīs numuri pēc kārtas būs nekvalitatīvi, tas nebūs ilgtspējīgi.
Esmu pārliecināta, ka, ja Latvijā būs palicis viens žurnāls, tas būs žurnāls Santa. Tādas intervijas kā rakstām mēs, neveido neviens. Mēs ejam uz intervijām pa divām reizēm, reizēm uzturam kontaktu ar cilvēku pat trīs gadus, līdz top intervija. Protams, ir reizes, kad esi gadu runājusi, un beigās cilvēks atsaka.
Ir lietas, kuras cilvēki mums izstāsta, bet citiem nestāsta. Iemesls ir žurnāla Santa labā reputācija, jo mēs nevienu nečakarējam.
Domāju, ka žurnāli nepazudīs, tiem būs jābūt ļoti augstā kvalitātē. Iespējams, tā būs luksusa prece gudriem, inteliģentiem cilvēkiem, kuri nevēlēsies patērēt tikai internetā pieejamo informāciju. Es arī mēdzu skrollēt (no angļu val. scroll – ritināt sociālo mediju saturu), bet reizēm pēc tam man rodas tāda netīra sajūta. Kad šķiru žurnālu, pati izvēlos, ko lasīt.
Tas ļoti ietekmē smadzenes. Ilgi arī ar saviem bērniem par šo runāju. Manai meitai ilgi nebija mobilā telefona, tāpēc domāju, ka viņai ir mazāk bojātas smadzenes. Ar vīra vecāko dēlu arī par šo runāju. Teicu: “Tu jau nevari izturēt izlasīt vienu lapu grāmatā, jo tavas smadzenes ir uztrenētas uz TikTok garuma video." Izklausās jocīgi, bet tā ir – uzmanība tiek bojāta. Tas ir tāpat kā mēs izvēlamies ēdienu veselīgāku vai neveselīgāku, aiziet pasportot vai nē. Es arī reizēm neaizeju pasportot, un ir skaidrs, ka es arī ēdu kūkas, bet es to daru, kad gribu. Pamatā tomēr izvēlos kvalitatīvu saturu, kas nonāk manī. Līdz ar to es domāju, ka kvalitāte un izvēle būs tas, kas paliks.
Ir lietas, kuras cilvēki mums izstāsta, bet citiem nestāsta. Iemesls ir žurnāla Santa labā reputācija.
Jūs minējāt, ka ir žurnālisti, kuriem uztic personīgas lietas, un ir tādi, kuriem nestāsta. Manuprāt, tas ir atkarīgs no intervējamā cilvēka, vai viņam ir viegli uzticēties, atklāties intervijā un pastāstīt arī kaut ko personīgāku? Vai tomēr jums ir kaut kādas robežas?
Es jums daudz ko izstāstītu, jo uzskatu, ka atklātība ir ļoti svarīga, un varu runāt pietiekami atklāti. Man liekas, ka vienmēr ir tā robeža, kur tev ir jāsaprot, vai ar savu atklātību nenodari pāri kādam citam. Piemēram, kā jau minēju, man ar pirmo vīru ir salīdzinoši mierīgas attiecības, taču nevaru tās saukt par labām. Jo ko nozīmē labas? Mēs neejam kopā dzert kafiju, bet mēs varam normāli komunicēt, varam viens otram sūtīt bērna bildes, kad bērns ir pie otra vecāka. Mēs varam arī mierīgi vienoties par finansiāliem jautājumiem.
Piemēram, ja man prasītu, kā mēs šķīrāmies, – jo vienkārši tas bija tāds reāli dramatisks periods manā dzīvē, tur bija policija, un arī aizliegums tuvoties, – vai es to stāstītu? Jā, stāstītu, ja jautātu. Kur ir tā atšķirība. Kvalitāte intervijā ir tieši tajā, ka cilvēks runā atklāti, jo saprot, ka kādam citam, kurš šo lasīs, tas var noderēt. Mēs esam tādi sabiedriski dzīvnieki. Mums vajag šos stāstus un cirkulācijas, domu apmaiņu, jo mēs mācāmies cits no cita.
Man liekas, ka vienmēr ir tā robeža, kur tev ir jāsaprot, vai ar savu atklātību nenodari pāri kādam citam.
Ikdienā esat publisks cilvēks, kas aktīvi darbojas sociālajos medijos. Ne vienmēr, protams, var izpatikt visiem. Kā uzņemat kritiku? Kā jūs ar to tiekat galā?
Ļoti slikti. Sociālie mediji ir drusku tāds teātris. Ja es par kaut ko justos slikti, visdrīzāk par to nerunātu. Būsim godīgi, sociālie mediji tādi ir. Tāpat kā tagad, nākot pie jums, uzkrāsoju skropstas. Paskatījos, nav baigi labi, tāpēc jāuzliek melnās brilles. Tas ir kaut kāds ārējais tēls, tā nav tāda jēla dzīve. Tajā brīdī, kad viss ir slikti, nefilmēšu, kā es raudu, un nelikšu to iekšā. Droši vien ir kāds, kas to dara, bet es to nedarīšu.
Vai esmu publiska persona? Īstenībā nezinu. Reizēm liekas, ka uz mani kāds paskatās, bet tad liekas, varbūt man mati nav bijuši kārtībā vai tamlīdzīgi. Latvieši ir ļoti pieklājīgi, visi nemetas virsū.
Man parasti liekas, ka mani neatceras. Ir smieklīgi, kad esmu kādu cilvēku vairākas reizes intervējusi, vēlreiz eju ar viņu satikties, stāstu viņam, kas esmu, un tad uz mani tā skatās. Tu domā, ka man ir problēmas ar atmiņu? Man vienmēr liekas, ka nevienam nav pienākums mani atcerēties, tāpēc labāk vēlreiz pasaku, kas esmu un ko vēlos.
Par kritiku visvairāk uztraucos tajā brīdī, kad iznāca mana grāmata "Tūlīt paliks labāk". Pirmais izdevums bija 2021. gadā, tas sakrita ar manu šķiršanās periodu. Man likās, ko es darīšu ar tām sliktajām atsauksmēm, kuras noteikti būs, jo nevar visiem patikt.
Man bija pārsteigums, ka bija vienalga. Izlasīju, neviena nebija tik drausmīga, lai man būtu jāmirst nost. Ņemot vērā, ka bija daudz ļoti labu atsauksmju, turklāt grāmata tika uzreiz izvirzīta vairākām balvām, es pieņēmu tos novērtējumus.
Sapratu, ka tomēr nav nemaz tik slikta pašapziņa – piecu slikto komentāru vietā paņēmu 100 labos. Arī ar žurnālu Santa ir tāpat. Ja kāds tev pasaka kaut ko riebīgu, kas zina, kas viņam tajā brīdī vai konkrētajā dienā noticis dzīvē. Es taču nevienam neesmu gribējusi nodarīt neko sliktu.
Ja ne žurnālistika, kas tad?
Esmu par to kādreiz domājusi. Tagad viegli tā teikt, vai ne? Es varētu būt balerīna, kosmonauts vai jebkas cits, jo neviens jau man to neliek darīt. Ir profesijas, uz kurām skatos ar lielu apbrīnu. Tie ir ārsti. Mana mamma ir farmaceite. Principā esmu izaugusi aptiekā, tādā medicīnas vidē, bet farmācija nebūtu tas, kur ietu. Man liekas, ka skolotāju profesija ir ļoti īpaša. Nekad par to nedomāju, bet tagad, kad man ir bērni, kuri mācās skolā, redzu, kā ir vienā un kā ir otrā skolā, redzu mājasdarbus, ko viņiem uzdod, un citreiz esmu dusmīga. Es tomēr latviešu valodu ļoti labi pārvaldu. Varbūt ne vienmēr, kad runāju, runāju tīri, bet rakstīt māku ļoti labi un zinu gramatiku. Piemēram, mani bērni mācās franču valodā, viņiem latviešu valoda ir mazāk. Vīra puika mācās latviešu skolā, tur ir parasta, normāla latviešu valoda. Viņš atnes mājasdarbu par teikumiem, bet tas ir izveidots tik riebīgi, tā, lai speciāli pieķertu kļūdās, nevis palīdzētu kaut ko iemācīties, tur viss ir veidots tā, lai tevi vienkārši paķertu uz muļķa. Un tad es domāju: nu kas tu par skolotāju? Tu taču nemīli tos bērnus! Nu nevajag tā darīt. Man liekas, ka es droši vien arī nojūgtos tajā skolā, jo pati visu uztvertu pārāk personīgi. Bet vispār skolotāja profesija man šķiet ārkārtīgi īpaša un cienījama.
Ja žurnālistikā viss nojuktu, tirgotu nekustamos īpašumus. Man ļoti patīk dažādas mājas un dizaini. Man liekas, ka es reizēm arī sajūtu, saprotu cilvēku, ar viņu izrunājoties. Man ir bijis tā, ka es nejauši esmu ieteikusi paziņām kaut kādas lietas, kur tiešām tas ir saslēdzies. Tas ir tāds jocīgais talants. Esmu redzējusi, ka tā ir ļoti pragmatiska un praktiska profesija, bet tā daudz ko maina, jo cilvēkam vieta, kur viņš dzīvo, ir svarīga.
Kāds būtu jautājums, kuru jūs visvairāk negribētu saņemt?
Ir jau ļoti daudz tādu nepieklājīgu jautājumu. Piemēram, sievietēm jautāt, kāpēc viņām nav bērnu. Tā nevajadzētu darīt. Arī vīriešiem to mēdz jautāt. Vai arī jautāt: “Kāpēc jums ir tikai tik bērnu?” Es neuzskatu, ka tā ir tēma, par kuru vispār nevar runāt.
Es domāju, ka gan žurnāli, gan raksti, gan intervijas video formātā var būt tas, kas tevi izzūmo (no angļu val. zoom out – attālināt) ārā, un tu ieraugi savu problēmu citā griezumā. Līdz ar to domāju, ka nav tādas tēmas, par kuru nevarētu runāt, bet ir jāprot tai pietuvoties, netraumējot cilvēku. Ja jūti, ka viņš sāk runāt, vari arī pajautāt: “Kā tas būtu, ja es tev pajautātu par šo tēmu?” Pie tās jānonāk pamazām, nevis uzreiz jautājot: “Kad tev būs bērni?”
Līdz ar to, domāju, ka nav tādas tēmas, par kuru nevarētu runāt, bet ir jāprot tai pietuvoties, netraumējot cilvēku.
