Kā žurnālistam izaug kājas? Intervija ar Annu Apīni
Žurnāliste Anna Apīne savā nozarē strādā jau kopš studiju laikiem. Mācoties Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), viņa darbojās Studentu medijā Skaļāk, bet otrajā kursā nonāca Latvijas Radio Ziņu dienestā. Šī gada februārī Anna sāka strādāt portālā Delfi un septembrī ieguva izcilības balvu kategorijā „Gada jaunais žurnālists”.
Starp viņas pazīstamākajiem darbiem ir raksts „Viņš to sauca par dziedināšanu. Sievietes atklāj pusaudžu gados pieredzēto ar mācītāju Eimani”, kurā viņa pievērsās noklusētai vardarbībai reliģiskajā vidē. Tāpat viņa ir veidojusi plašus pētnieciskus stāstus portālā Delfi par sabiedrības neaizsargātajām grupām, tieslietu sistēmas problēmām un cilvēktiesību pārkāpumiem.
Tikšanās notika Annai nozīmīgajā RSU medija Skaļāk studijā. Aiz pētnieciskās žurnālistikas faktiem un nopietnajiem virsrakstiem slēpjas atvērta un sirsnīga personība. Stāstot par savu darbu, Anna ir atklāta un godīga, kā arī nebaidās runāt par savām kļūdām un šaubām.
Monta Zauriņa, Žanete Zauva, Studentu medijs Skaļāk
Žurnālisti ikdienā ir tie, kuri izvaicā citus. Kā pati šobrīd jūties, kad atrodies otrā pusē un atbildi uz jautājumiem?
Par šo domāju, nākot uz šejieni, tā ir interesanta sajūta. Sākumā domāju: atsūtīs jautājumus vai neatsūtīs? Ja atsūtītu, tāpat nebūtu laika sagatavoties, jo nesen arī atsūtīja e-pastā jautājumus par vienu tēmu, tad sapratu – bāc, cik jocīgi ir atbildēt uz jautājumiem un izteikt savu viedokli, jo žurnālistam reti prasa viedokli. Mēs tikai savā starpā apspriežam, ko domājam. Bet īsumā – interesanti, neierasti.
Pastāsti, kādēļ izvēlējies tieši šo Studentu medija studiju?
Šī studija man ir ļoti, ļoti mīļa vieta, un ir dīvaini šeit atkal būt. Kad sāku universitātē darboties Studentu medijā, šī studija atradās citā vietā. Tur ģenerējām idejas, ākstījāmies, ierakstījām briesmīgus, trakus stāstus, montējām audio un vēl nezinu, ko darījām. Tur bija foršas sapulces.
Un kāpēc šeit? Tāpēc ka tur nevar tikt. Bet šī arī ir ļoti mīļa studija, jo pēdējā kursā Marta paņēma riktīgi savā paspārnē un uztaisīja pieeju šai telpai, ka jebkurā laikā varam tikt iekšā. Citreiz ar savu draudzeni, kursabiedreni, šeit atnācām pasēdēt, parakstīt darbus, būt prom no visiem. Te mēs skatījāmies Eirovīziju, tad hokeja čempionātu, paralēli rakstot bakalaura darbu. Šeit esam raudājuši un smējušies.
Šī ir tāda sakrāla vieta šajā trakajā universitātē. Miera saliņa, kur varējām pabūt tādi, kādi esam.
Šī ir tāda sakrāla vieta šajā trakajā universitātē. Miera saliņa, kur varējām pabūt tādi, kādi esam.
Pieminēji, ka šī bija miera saliņa. Kāda noskaņa ir nepieciešama, lai atslēgtos no darba vai, tieši pretēji, noskaņotos rakstīšanai?
Lai atslēgtos, patīk staigāties, klausīties podkāstus un mūziku. Ļoti daudz domāju par darbu. Nevis vai to visu paspēšu un kā to uzrakstīšu, bet vairāk par stāstiem – cilvēkiem, iekšējām emocijām un pārdomām, kuras varbūt nevaru izlikt tajā tekstā iekšā.
Satiekos ar draugiem, aizbraucu pie vecākiem ciemos. Kad sanāk, palasu grāmatu vai parakstu. Paspēlējos ar savu kaķi, paskatos kaut kādus stulbus video, TikTok paskrollēju (no angļu val. scroll – šķirstīt). Neesmu labāka par citiem cilvēkiem. Arī skrollēju tiktokus.
Lai noskaņotos darbam… Tas ir ļoti tricky (no angļu val. viltīgs) jautājums, jo citreiz vienkārši nerakstās. Šis ir darbs, kurā tomēr esi atkarīgs no savas radošās iedvesmas, jo uzskatu, ka žurnālista darbs ir radošs.
Ziņu žurnālistika no citāda veida žurnālistikas bišķiņ atšķiras, jo tur ir fakti, un īsti viņus apaudzēt ar epitetiem vai mākslinieciskākiem pārdzīvojumiem nevari. Bet, piemēram, to, ko es daru un rakstu, tur tomēr jāprot rakstīt un bišķiņ jāorientējas vārdu pasaulē.
Citreiz vienkārši nerakstās, un neko nevari ar to izdarīt. Ir jāraksta, jo ir termiņš. Tad pa vienai rindkopiņai uzraksti, padzer kafiju un atkal paraksti. Nu tā, pilnīgi spied no sevis ārā tos vārdus.
Bet universālā lieta, kas man palīdz, ir mūzika. Kad viss ir atšifrēts, materiāli savākti, tikai jāsaliek kopā, tad ielieku austiņās mūziku. Viss, tagad tikai rakstu. Izslēdzu notifikācijas visur, tikai rakstu. Un vēl kas palīdz – es uztaisu plānu. Esmu jau iestrādājusies, zinu, kā Delfos jāraksta. Tad pa tematiskiem blokiem sarakstu.
Tu pieminēji mūziku. Vai tev ir kāda specifiska noskaņa mūzikai, ko klausies?
Drīzāk varu nosaukt vienu mākslinieku, kuram zinu albumu no galvas, jo viņu klausos, lai strādātu, – Post Malone, albumu Austin. Kur viņš ir pie baseina, zils posterītis (no angļu val. poster – plakāts). Šķiet, zinu pilnīgi visas dziesmas no galvas! Tā ir vienīgā mūzika, kuru klausoties, nedziedu līdzi vārdiem.
Vēl ir RÜFÜS DU SOL – to sen neesmu klausījusies. Man patīk elektroniskā mūzika. Tā ir elektroniskā, bet nav tehno. Tur notiek viņu stāsts un kāpinājums mūzikai. Vārdu nav tik daudz, un, lai gan visus vārdus zinu, tas netraucē pašai veidot savus vārdus.
Teici, ka mūzika palīdz fokusēties uz darbu, kā arī sākumā minēji, ka tā palīdz atbrīvoties. Vai šīm dziesmām ir atšķirīga noskaņa vai enerģija?
To pašu Post Malone arī esmu klausījusies, pievēršot uzmanību vārdiem. Vakarā uznāk bēdiņa – paklausies, pilnīgi normāli.
Vispār par mūziku – ļoti patīk tehno, elektroniskā mūzika. Jo stiprāk, jo labāk! Tā es atpūšos. Tāda kārtīga izdancošanās, iztrakošanās ir labākās zāles un veids, kā dabūt serotonīnu.
Vairāk mūzika [palīdz] tajā brīdī, kad man vajag no sevis dabūt ārā vārdus, palīdz tikt līdz vārdiem. Nevis ka tiem vārdiem priekšnoteikums ir mūzika vai ka, aizejot uz darbu, uzreiz ieslēdzu mūziku. Tā nav.
Citreiz paklausos priekšvēlēšanu debates vai paklausos, ko mums studijā aiz durvīm runā politiķi. Tas ir ļoti atkarīgs no noskaņojuma.
Kā tu raksturotu savu perfekto rītu? Vai tev ir kādi ieradumi, ko veic, pirms sāc strādāt?
Man ir fantastisks kaķis, kurš no rīta pamodina tā, ka sāk runāties. Viņš saka: “Mamm, celies!” Kaķu valodā, nevis cilvēku. Tad man ir tāds: “Ej prom!”, bet viņš neiet prom un nāk pie manis. Kad ir brīvdiena, mēs mīļojamies no rītiem. Bet citreiz arī darba dienā. Tā ir kā neatņemama manas dienas sastāvdaļa. Un vispār nevaru saprast, kā izdzīvoju bez kaķa savus 25 dzīves gadus!
Otrs ir paēst brokastis. Nesaprotu cilvēkus, kas neēd brokastis, jo vienkārši nespēju savu dienu iesākt bez tām.
Iesāku katru darba dienas rītu ar Latvijas Radio. Vienmēr, kad pieceļos, aplikācijā telefonā uzslēdzu Latvijas Radio. Tā kā esmu tur jau strādājusi, vienmēr ir interesanti paklausīties, ko viņi labu ir sastrādājuši. Profesionāli tas palīdz noskaņoties un saprast, kas ir dienas aktualitātes, kas ir gaidāms.
Un zobus iztīrīt! Paēdu brokastis, uzreiz jāiztīra zobi. Vienreiz aizmirsu iztīrīt, jutos tik briesmīgi visu dienu.
Un darba vidē vai tev ir kāds rituāls, ieradums vai īpaša sasveicināšanās ar kolēģiem?
Aizeju uz darbu, pirmais, ko izdaru, – uztaisu kafiju, jo mājās nedzeru.
Kad ienākam birojā, mēs vienkārši sakām “čau”, jo ir atvērtais birojs.
Tad izeju cauri e-pastam, jo tur krīt viss kaut kas iekšā, un tad sāc lēnām domāt, kas ir gaidāms. Citi rituāli man darbā īsti nav. Parasti izdzeru trīs kafijas. Pretī sēž kolēģe, un viņai tāds: "Tā jau trešā?", man tāds: "Man garšo kafija."
Domāju, tas rīta aplītis ir e-pasts. Vienkārši izej cauri visam, kas ir ienācies, iekritis, un paskaties Delfos, kas ir jauns.
Atceroties sevi studiju gados, vai jau toreiz redzēji sevi tieši pētnieciskajā žurnālistikā un smago stāstu šķetināšanā? Vai pašā sākumā zināji, ko gribi, vai tas mainījās laika gaitā?
Tie smagie stāsti vienmēr ir interesējuši. Iestājoties universitātē, vispār iestājos žurnālistikā, jo gribēju studēt antropoloģiju maģistrā. Domāju, ka žurnālistika ir pirmais labais solis, ko izstudēt bakalauros. Tā te iesprūdu – tas jokam, bet ļoti patīk! Vienkārši ieraudzīju, iepazinu šo industriju, jomu, un tad sapratu, cik ir forši.
Jau pirmajā vai otrajā lekcijā Marta Herca teica: „Ja jums ir ideja par podkāstu vai jebkādu satura veidu, nāciet un ar mani runājiet.” Bija ideja, ka gribu kaut kā izmantot to sāpīgo pieredzi savās attiecībās, un gribu ko jēdzīgu no tā uztaisīt. Tad pateicu, ka gribu taisīt podkāstu par vardarbību jauniešu attiecībās un aicināt cilvēkus runāt.
Kad to piedzīvoju, nebija tāda podkāsta. Pat nezināju, ka tas, ko piedzīvoju, nav normāli. Nezināju, ka tā nav mana vaina. Es būtu novērtējusi, ja būtu tāds podkāsts. Tāpēc arī to visu uzņēmos.
Smagos tematus, protams, ņemu pie sirds. Esmu ļoti empātisks cilvēks, un citreiz ir grūti tos tematus panest, bet šķiet, ka tā ir mana profesionālā jēga.
Jau no paša sākuma, varbūt neapzināti, jutu vilkmi, ka vajag palīdzēt cilvēkiem. Un šis ir vienīgais veids, kā māku palīdzēt. Citi ziedo, bet es runājot redzēju jēgu, ka varu palīdzēt vai kaut ko izmainīt.
Jau no paša sākuma, varbūt neapzināti, jutu vilkmi, ka vajag palīdzēt cilvēkiem. Un šis ir vienīgais veids, kā māku palīdzēt.
Kad pirmo reizi saprati, ka par šo gadījumu nekādā veidā nedrīkst klusēt un ka tam ir jātop par liela mēroga pētījumu?
Nezinu, vai tas ir liela mēroga pētījums. Esmu ļoti paškritiska, un ir grūti citreiz ieraudzīt sevi no malas, ka esmu izdarījusi kaut ko riktīgi labu vai kvalitatīvu. Tas Eimaņa (Rolands Eimanis) raksts ir kvalitatīvs, un tas ir viens no maniem kvalitatīvākajiem darbiem.
Citreiz ir grūti ieraudzīt sava darba vērtību, jo ļoti sevi salīdzinu ar tiem, kuri ir mani elki un kuriem gribu līdzināties. Piemēram, par to Postaža (Pēteris Postažs) lietu – Olga Dragiļeva, viņa ir tā, kura uztaisīja rakstu. Viņa agrāk strādāja Delfos, bet pēc tam pārgāja uz Re:Baltica. Vienkārši amazing (no angļu val. lieliska) žurnāliste! Tad skaties uz tādiem cilvēkiem un domā, ka vēl ir tik daudz ko mācīties un kur augt.
Bet tas ir jādara un jāattīsta. To sapratu jau brīdī, kad psiholoģe iedeva sievietes [Rolanda Eimaņa lietā cietušās] numuru un teica, ka viņa ir gatava runāt. Jau zināju, ka tas ir par baznīcas lietām, jo baznīca, kristietība, reliģija ir tāda slidena pasaule, kur viss no ārpuses ir balts, pūkains, izkrāšņots, skaists un pareizs. Bišķiņ notīri to fasādi nost – tur visādi mošķi dzīvojas.
Jebkas, kas saistīts ar baznīcas vardarbību vai seksuālu izmantošanu, to stāstu vienkārši nedrīkst atstāt neizpaustu. Pat ja viņas nebūtu ar vārdu runājušas, būtu tāpat taisījusi šo rakstu. Tas gan jau nebūtu tik ļoti uzsprādzis, jo tomēr ar vārdu runāt ir pilnīgi citādāk, nekā kad ir anonīmi cilvēki. Tāpēc tur zvaigznes sakrita, ka viņas deva savu vārdu un bildi.
Protams, žurnālistam viss ir jāpārbauda ar žurnālistikas metodēm, ka tas, ko viņi stāsta, ir patiesi. Bet, kad cilvēks ir piedzīvojis vardarbību un viņš ir gatavs jau par to runāt, nevari viņam neticēt. Mana pārliecība ir tāda, ka par vardarbību ir vienmēr jārunā.
Mana pārliecība ir tāda, ka par vardarbību ir vienmēr jārunā.
Sarunas par pusaudžu gados pieredzēto vardarbību ir ārkārtīgi smagas. Kā tev izdevās izveidot tik drošu vidi, lai šīs sievietes tev uzticētu savus smagos stāstus?
Jau pirms es iedomājos par žurnālistiku, pirms pabeidzu vidusskolu, pusaudžu gados cilvēki visu laiku teica, ka protu klausīties, protu uzklausīt un sadzirdēt. Nezinu, no kā tas ir. Tas vienkārši ir dabiski. Kad runāju ar kādu, viņam pievēršos. Mēģinu likt justies cilvēkam sadzirdētam.
Tas ir nācis neapzināti un dabīgi. Vienkārši ir interese par pasauli, [gribu] uzzināt vairāk – klausos un uzdodu jautājumus. Tas acīmredzot cilvēkos raisa uzticību.
Esi vienmēr atklāts par to, kur izmantosi vai neizmantosi materiālu. Apsoli, ka vārdus vai vietas izgriezīsi ārā, un tiešām arī to izdari. Tā iegūsti uzticību, un uzdevums pēc tam ir to nesalauzt. Esi ļoti pieklājīgs, piedāvā padzerties. Paprasi, vai šis apgaismojums ir okei, vai jūs jūtaties ērti. Agrāk pirmais jautājums bija: „Kā jūs šodien jūtaties?” Kad cilvēks atbild, to otru cilvēku padari par galveno varoni. Nevis paņem telpu sev, bet iedod otram cilvēkam. Sākumā kā students daudz kļūdu pieļauj. Klausoties tos audio, rediģējot podkāstus, domā: „Kāpēc es tik daudz par sevi runāju?” Ar laiku to sāc pamanīt, nokaunies un pārtrauc to darīt.
Tas ir nācis neapzināti un dabīgi. Vienkārši ir interese par pasauli, [gribu] uzzināt vairāk – klausos un uzdodu jautājumus. Tas acīmredzot cilvēkos raisa uzticību.
Pētījumu tapšana prasa ļoti ilgu laiku. Kā tu tiec galā ar lielo informāciju un materiālu apjomu? Vai tu visu uzņemies viena, vai tev ir kāds atbalsts?
Lielākoties pati to visu daru, bet ir gadījumi, kad mans redaktors iet visam cauri, redz kaut kādas vietas un pieliek jautājumus, komentārus, ko papildināt. Citreiz pats papildina. Biežāk gan dzēš kaut ko no teksta, kas ir liekvārdība vai nav vajadzīgs.
Tieši teksta materiāla, avotu un informācijas ziņā esmu tā, kas visu apstrādā. Viņš neraksta tekstus, tikai pēc tam parediģē. Viņš ir tas pavirzītājs, bet pati lieku visu kopā. Vienīgais, kur riktīgi iesaistījās vēl citi kolēģi, bija Eimaņa raksts. [Kolēģi] izlasīja un teica: „Uzraksti vēl policijai, paprasi prokuratūrai”, un iedeva vēl dziļumu, ko varbūt redaktors nezināja.
Esmu tik daudz ko briesmīgu dzirdējusi savā dzīvē, ka vairs nekas īsti nepārsteidz. Bet, cik ātri izdarīšu savu darbu, vispār nav atkarīgs no satura vai emocionālās svara pakāpes. Tas vairāk ir atkarīgs no tā, cik veiksmīga ir bijusi intervija. Protams, ar emocionālākiem stāstiem ir grūtāk strādāt, jo par to pats pārdzīvo.
Kāda bija tava pirmā reakcija, uzzinot par Žurnālistikas izcilības balvas nomināciju kategorijā „Gada jaunais žurnālists”? Pastāsti tieši par emocijām – kas tev galvā darījās?
Biju šokēta. Galvenā emocija, ko jutu, bija šoks. Arī mazliet iekšējā sajūta: „Vai es esmu to pelnījusi?” Jo esmu ļoti paškritiska, un ir grūti sevi paslavēt.
Iepriekšējos gadus vienkārši biju atnākusi padzert vīnu, patusēt ar citiem žurnālistiem. Divus gadus esi gājusi uz pasākumiem, un tagad esi tajā sarakstā, un saproti, ka tevi arī nosauks un būsi uz ekrāna.
Tēvs teica: “Es zināju, ka tu dabūsi to balvu! Kad tu pateici par nomināciju, es jau zināju!” Es: „Tēti, saproti – okei, paldies, bet man ir grūti!”
Kura rakstura īpašība tev visvairāk palīdz nepazaudēt pavedienu un novest lietu līdz galam?
Nezinu, vai tā ir rakstura īpašība. Tas ir vienkārši pienākums pret darbu.
Pēc vidusskolas aizgāju uz Kultūras akadēmiju, nostudēju pusotru gadu un aizgāju projām. Mamma atgādināja, ka neko nevaru nobeigt līdz galam. Tāpēc šis ir ļoti interesants jautājums, jo par to esmu domājusi. Ļoti aizskar, ka mamma tā atgādina.
Kad absolvēju pagājušogad un ir tas papīrs rokā – „I did it!” (no angļu val. „Es to izdarīju!”)
Universitāte – tas bija briesmīgi grūti. Tiešām bija, bet redzēju tam jēgu. Arī bija fantastiski kursabiedri, viens otru vilkām no tās bedres laukā. Bez kursabiedriem to nebūtu izdarījusi. Tā saskati, ka tam, ko dari, ir jēga.
Cik viegli vai grūti tev noturēt robežas starp līdzjūtību un profesionālo distancēšanos?
Neveidoju draudzības ar saviem intervējamiem. Tā ir tā robeža. Kamēr tas cilvēks nav pateicis, ka varam runāt uz „tu”, runāju uz „jūs”.
Ja cilvēks stāsta par to, kā [viņu] izvaroja bērnībā, protams, ka nesēdēšu ar pokerface (no angļu val. seju bez emocijām). Jūtu līdzi tam stāstam un izrādu emocijas, jo tas ir traki. Esmu dzīvs cilvēks, daudz jūtu līdzi.
Nav izveidojusies draudzība ar šiem cilvēkiem. Ir palikušas labas attiecības, arī ar tām sievietēm, kuras mācītājs [Ronalds Eimanis] izmantojis. Mēs uzturam profesionālus kontaktus. Nav tā, ka prasām: „Kā tev iet?” Nelienu [viņu] privātajās lietās, manās nelien, bet esam ļoti draudzīgi šajā vietā.
Kas ir tas, kas tev liek patiesi pasmaidīt un aizmirst par ziņu virsrakstiem saspringtākajās darba nedēļās? Vai tev ir kādas īpašas miera vai uzlādes vietas?
Jūra ir mans templis. Patīk aizbraukt uz jūru, atslēgties, paklausīties mūziku pastaigājoties, paklausīties viļņos. Jūra kā tāda ļoti palīdz. Kur braucu? Braucu uz Bolderāju, jo no Āgenskalna, kur dzīvoju, vistuvāk ir aizbraukt.
Vēl ļoti patīk Mežaparks. Forša vieta, kur pastaigāties. Uz Mežaparku vairāk ar draugiem braucu vai ar kādu kopā, bet uz jūru biežāk esmu aizbraukusi viena.
Ir lauki. Ģimenē ir tantes. Biju aizbraukusi uz laukiem augusta vidū, uz nedēļas nogali, un tiešām bija sajūta, ka esi noguris no svaigā gaisa un pēc dienas beigām gultā pilnīgi atrubies (no krievu val. отрубиться – atslēdzies). Ir patīkami aizbraukt paelpot svaigu gaisu uz laukiem, bet tas ir occasional thing (no angļu val. reta lieta).
Un Liepāja! Liepāja noteikti ir otra mīļākā pilsēta aiz Rīgas. Tur jūra ir pavisam cita, un tā ir vieta, kur jūtos mierīgi. Varu restartēties.
Vai pētnieciskajā žurnālistikā vispār ir vieta bailēm? Un kā tu ar tām tiec galā, ja tādas rodas?
Bailes kā tādas, ne tikai pētnieciskajā žurnālistikā, bet žurnālistikā kopumā, ir klātesošas vairāk vai mazāk, vienā vai citā veidā.
Tagad vairs nav, bet sākumā zvanīt politiķiem ir bail. Kad jau esi iestrādājies nozarē un saproti, ko nozīmē žurnālistika, kādas ir funkcijas, vairs nebaidies, bet jūti to pozitīvo adrenalīnu, ka esi tas, kurš nosaka šīs sarunas temperatūru. Jūti, ka esi autoritāte.
Man bija bail rakstīt Rolandam Eimanim. Mans redaktors uzrakstīja jautājumus. Sapratu, ka tas ir žurnālista pienākums, bet esi nobijies par to, kāda būs viņa reakcija.
Žurnālisti patiesībā ir baiļu moderatori sevī. Domāju, ka visu laiku jādzīvo bailēs. Ar to jāiemācās dzīvot.
Žurnālisti patiesībā ir baiļu moderatori sevī. Domāju, ka visu laiku jādzīvo bailēs. Ar to jāiemācās dzīvot.
Ko šis pētījums un satikto sieviešu drosme tev iemācīja par cilvēka spēku un taisnīgumu?
Par taisnīgumu nezinu. Esmu sapratusi darbā, jo īpaši šajā pētījumā, ka viss ir atkarīgs no tā, kā to pamato. Visu var pamatot ar likumiem.
Policijā iesniegums bija uzrakstīts [par Ronaldu Eimani], bet viņi neuzsāka krimināllietu, tāpēc ka ir iestājies noilgums. Bet, ja tur būtu pretī cits cilvēks ar citām vērtībām vai zināšanām par likumiem, vai vēlmi izprast notikušo dziļākā līmenī, tad varētu uzsākt krimināllietu. Mans secinājums ir – ja grib, tad var atrast. Bet bieži vien negrib, jo tas ir čakars.
Kādai, tavuprāt, ir jābūt mūsdienu jaunā žurnālista galvenajai vērtībai un misijai?
Kad esi ļoti ieinteresēts uzzināt par pasauli, vari aiziet uz jebkuru pusi.
Jābūt ļoti dedzīgam par to. Mani interesē urķēties un atklāt kādas nelabas lietas – vēlme uzlabot situāciju. Tas varētu palīdzēt.
Kad esi ļoti ieinteresēts uzzināt par pasauli, vari aiziet uz jebkuru pusi.
Kā sevi pasargā no negatīvā fona sociālajos medijos un vai tu lasi komentārus?
Citreiz lasu komentārus. Pie tā paša Eimaņa raksta manā profilā viens cilvēks uzrakstīja: „Ko tad darīs, ka izrādīsies, ka tā nav patiesība?”. Komentāru esmu atstājusi, uz to neesmu atbildējusi, neesmu izdzēsusi. Viņš vienkārši tur ir.
Citreiz ir rēcīgi palasīt komentārus, un citreiz tie vienkārši apstiprina, kādā pasaulē un sabiedrībā dzīvojam. Bet baigi neņemu pie sirds. Cilvēkiem, kuri raksta komentārus, nav ko darīt. Viņiem vajadzētu atrast otru darbu vai hobiju.
Kurš cilvēks vai personība tevi sākumā iedvesmoja vai deva interesi tajā visā?
Inga Spriņģe ir bijusi iedvesma sākumā. Bet elks jau ilgu laiku, kopš otrā studiju gada, ir Jānis Domburs, kas vada raidījumu “Kas notiek Latvijā?” Latvijas Televīzijā. Tas, cik daudz viņš zina un kā spēj saturēt sarunu savās rokās, ir vienkārši apbrīnojami.
Kā mentors man ir Marta Herca, kura tiešām ir mani iedvesmojusi. Kad esi izmisumā, vari aiziet pie Martas aprunāties.
Vai tev pašai ir kaut kas tāds, ko ļoti gribētu pateikt vai piebilst par savu darbu? Varbūt kaut ko mums novēlēt?
Tas ir novēlējums visiem cilvēkiem, kas sāk darboties jebkādā jomā. Galvenais tiešām sākumā pamēģināt nozarē ieiet dziļumā un to izkost. Un, ja tas nepatīk, ej projām, jo nevajag papīra dēļ vilkt to uz priekšu.
Esi pret sevi atklāts, esi pret sevi patiess, un, ja nepatīk līdz galam, vienkārši ej prom un mēģini ko citu. Galvenais ir tiešām atrast savu lauciņu.
Esi pret sevi atklāts, esi pret sevi patiess, un, ja nepatīk līdz galam, vienkārši ej prom un mēģini ko citu. Galvenais ir tiešām atrast savu lauciņu.
Vai tev ir kāds mīļš moto vai teiciens?
Mans mīļākais seriāls ir Breaking Bad. Tur ir viens tēls – Maiks, kurš stāstīja savu stāstu un teica: „I take no half measures” (no angļu val. “Es neko nedaru pa pusei”). Man šis teiciens ir ļoti palicis atmiņā, palicis sirdī.
Uzskatu: ja ej, tad ej, ja dari, tad dari, un ja nedari, tad nedari. Vienkārši turēties pie savām vērtībām un nebūt divkosīgam.
Sarunā pieminētie darbi:
* Apīne, A. (2026). Viņš to sauca par dziedināšanu. Sievietes atklāj pusaudžu gados pieredzēto ar mācītāju Eimani. Delfi.
https://www.delfi.lv/51042635/delfi-plus/120120564/vins-to-…
