Žurnālists Dāvids Freidenfelds: “Būšana īstajā vietā un īstajā laikā ir jānopelna”

Vai kādreiz esi izjutis ārpusķermeņa pieredzi? Esot Ukrainā, pirmo reizi to nācās piedzīvot Dāvidam. Kamēr ausīs dunēja trauksme par ballistiskajām raķetēm, žurnālists sēdēja policistu busiņā un pasīvi skatījās Pasaules čempionātu hokejā. Busiņš atradās blakus atmaskotu krāpnieku mājām, kurās Dāvids filmēja nākamo raidījuma Slazds sēriju. Viņam tas šķita nozīmīgi, gluži kā mums, intervēt viņu. 

Saruna ar daudzsološo žurnālistu notika pie viņa darba vietas - Latvijas Televīzijas. Visi trīs apsēdāmies uz koka soliņa, kas atradās vien dažus metrus no likteņupes krasta. Mazliet ironiski, jo šī bija mūsu pirmā intervija, ko, protams, uztvērām kā samērā lielu nākotnes noteicēju. Lai gan intervijas laikā mums garām traucās televīzijas darbinieki un rudenīgās vēja brāzmas lika par sevi manīt, Dāvids atklāja gan to, kā viņam gāja, strādājot Ukrainā, gan arī to kā pēc vairāku gadu darbošanās audiovizuālajā nozarē, nonāca līdz raidījumam, kurā detalizēti aplūko dažādas krāpniecības shēmas.  

Kate Upmale, Emma Laursone, Studentu medijs Skaļāk

Kā pusaudžu gados kopā ar brāli izdomājāt izveidot YouTube kanālu BrālisTV?

Jāsāk ar to, kas ir pieejams tajā brīdī un vidē. Interese par audiovizuālu saturu bija, un ģimene kļuva par tīšiem, netīšiem izmēģinājuma trusīšiem. Man bija 15 vai 16 gadi, saskatījos ārzemju jūtuberus (no angļu val. –YouTube  satura veidotājus), visvairāk Keisiju Naistatu (Casey Neistat), kurš, protams, lika domāt, ka arī tā varu un ka mana dzīve ir gana interesanta. Patiesībā, tas vienkārši deva zināšanas. Diezgan plašu saturu varu izveidot pilnīgi viens pats, un labākā kamera ir tā, kas ir pieejama.

Kas ir lielākās grūtības, veidojot audiovizuālu saturu?

Mans lielākais pluss ir bijis, ka spēlējos YouTube jau iepriekš. Pusaudžu gados, kad laiks bija neierobežots, trenējos montēt, skatījos pamācības. Tās zināšanas nekur nav zudušas. Kad pirms pieciem gadiem sāku strādāt Latvijas Televīzijas Ziņu dienestā, biju viens no retajiem žurnālistiem, kurš pats varēja samontēt sižetu. Tas deva priekšrocību.

Paralēli studijām Rīgas Stradiņa universitātes Multimediju komunikācijas programmā jūs uzsākāt darba gaitas Latvijas Televīzijā. Kas mudināja pieteikties žurnālista amatam?

Es redzēju, ka Rīgas Stradiņa universitāte aicina savus absolventus pieteikties Ziņu dienestam, un man šķita, ka varu negaidīt absolvēšanu. Ir jāpamēģina, jo, ja nepamēģināšu, tad neuzzināšu. Trīs reizes pieteicos, bet divas neatbildēja. Man šķiet, ka viņa  (LTV darba devēja) trešajā reizē sakautrējās, un tad aizgāja sniega bumba, man deva iespēju pamēģināt aiziet vēl vienu dieniņu, vēl dieniņu, tā arī aizvēlās.

 Ir jāpamēģina, jo, ja nepamēģināšu, tad neuzzināšu. 

Kas pēc diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem lika amatam pieteikties trešo reizi?

Motivācijas vēstule bija ļoti laba, to es zinu. Arī tagad, piecus gadus vēlāk, priekšniece atceras, ka motivācijas vēstule bija tāda, ka tiešām gribēja mani uzaicināt uz darba interviju. Neraugoties uz to, ka īsti nav nekas, kas liecinātu, ka mani vajadzētu ņemt darbā. Esmu izaudzis strādājot Latvijas Televīzijā.

Jūs esat jauns, bet jau veidojat savu raidījumu Slazds. Kā ir izdevies to sasniegt?

Ir jābūt īstajā vietā un laikā, bet tā būšana ir jānopelna, ņemot visas iespējas pēc kārtas, vienalga par apmaksu, darba stundām vai tamlīdzīgi. Tu darbojies kamēr kaut kas pieķeras. Ir teiciens par magnētiņiem, kurus paņem kaudzītē, met pret ledusskapi un skaties, kurš pielips. Es atradu, ka ir izsludināts ideju konkurss. Kāpēc nevarētu uzrakstīt savu ideju? Pakonsultējos ar kolēģiem, kuri ir pieredzējušāki un šeit strādā jau ilgi, viņi palīdzēja ideju noslīpēt.

Nekautrēšanās palūgt palīdzību ir ļoti svarīga. Lielākoties cilvēki grib palīdzēt, it īpaši, ja viņi redz jauno censoni, kuram deg acis un liekas, ka viss ir iespējams un izdarāms.

Kāpēc raidījuma ideja bija krāpniecības metodes?

Tas ļoti aktualizējās. Pirms kādiem trim vai četriem gadiem Panorāmas gaitās, filmējot sižetus, katru pusotru nedēļu bija sižets par krāpnieku. Visu laiku nāca jaunas shēmas un paziņojumi no Valsts policijas, bet nevienam nebija laika to visu dziļi un detaļās stāstīt. Panorāmas sižetā maksimālā laika robeža ir trīs minūtes. Man nav zināšanu un prasmju pieslēgties videokamerai un novērot krāpnieku zvanu centrus, bet diezgan tālu esmu ticis. Aizbraucu uz Ukrainu un nofilmēju, kā aizvēra krāpnieku zvanu centru. Tas bija tāds liels sasniegums, kas arī ir apstākļu sakritība un neatteikšanās no iespējas. Es varēju pateikt, ka es nevēlos doties uz Ukrainu, ka tas ir bīstami.

Kā gāja, strādājot Ukrainā, pie frontes līnijas?

Materiāls tika safilmēts. Gribējās vairāk parādīt. Šķiet, ka palika neizstāstītas lietas, jo bija arī tādas, ko nedrīkstēja atklāt saistībā ar aktīvu izmeklēšanu. Eiropā neesmu atradis cita medija piemēru, kur būtu izdarīts kas līdzīgs. Viena lieta, protams, ir runāt ar cietušajiem un saprast, kā viņus noved līdz tam brīdim, bet pašam sejā paskatīties tam cilvēkam, shēmas īstenotājam, ar kura cietušo esi runājis, to nevar aprakstīt vārdiem. 

Vai Ukrainā bija brīdis, kad sev jautājāt: “Ko es šeit daru?”

Bija out of body experience (no angļu val. – ārpus ķermeņa pieredze). Trīs stundas bija aizturēšana krāpnieku mājā, kur es varēju filmēt, vērtēt ēkā esošo lietu vērtību un jau mentāli galvā būvēt sižetu, atceroties nianses, kuras noteikti gribēšu pastāstīt. Tad ieradās advokāte, un bija jāpamet māja, kurā notiek kratīšana. Tajā brīdī biju visu, cik maksimāli iespējams, izdarījis, tāpēc iekāpu ukraiņu policistu mašīnā. Man telefonā sāk skanēt gaisa trauksme par ballistiskajām raķetēm. Kā man stāstīja, no tām visiem vairāk bail, kā no droniem. Drons iznīcina kaut ko lokālu, bet ballistiskā raķete – ēku, tā ka nekas nepaliek pāri. Man telefonā pīkst trauksme, nav kur doties, visi pārējie uzvedas pilnīgi mierīgi un turpina darbu. Sēžu mašīnā, apklusinu trauksmi, un brālis atsūta ziņu, vai skatos hokeju, jo tieši tajā laikā bija Pasaules čempionāts. Atveru telefonu un skatos hokeju, zinu, ka tikko esmu apturējis gaisa trauksmi, un pa labi no manis ir krāpnieku māja. Kā to emociju aprakstīt, vēl aizvien neesmu izdomājis.

Es to nosaucu par ārpus ķermeņa pieredzi. 

Kā reaģēja jūsu ģimene, kad paziņojāt, ka dosieties strādāt uz Ukrainu?

Sieva paļāvās uz to, ka esmu izvērtējis riskus. Zinu, ka viņa tāpat patiesībā ļoti satraucās. Mamma gan uzrakstīja, ka nevajag braukt, viņai neinteresēja, ko esmu vai neesmu izvērtējis, viņa uzskatīja, ka nevajag. Pavisam godīgi jāsaka, man nešķita, ka ir opcija atteikties, jo tā ir iespēja, kas, manuprāt, var parādīties vienreiz. Atgriežoties pie tā, kā mana karjera izauga – piekrītot lietām. Pēc tam skatoties, ko ar to materiālu darīt, to jūt, tas ir skaidrs. Es uzskatu, ka, ja tev uzvārās asinis, tad ir pilnīgi garantēts, ka vēl kādam tās vārīsies. Neesam mēs tik unikāli, tik īpaši. Ja tev kaut kas šķiet ļoti interesants, tad noteikti būs cilvēku grupa, kam arī tā liksies. 

Es uzskatu, ka, ja tev uzvārās asinis, tad ir pilnīgi garantēts, ka vēl kādam tās vārīsies.

Kas, jūsuprāt, ir žurnālista augstākais sasniegums? 

Es nezinu, kas ir visaugstākais, jo katru gadu ir kaut kas tāds, ka tu atskaties un ir: “O, jā!”. Atceros pašvaldību vēlēšanas pirms diviem gadiem. Tieši tāpēc, ka izlēmu vēl nebraukt mājās un pagaidīt, jo kaut kas šķiet dīvaini, man bija iespēja pastāstīt par to, ka vēlēšanu sistēma nestrādā un ka balsis netiek skaitītas. Tā ziņa varēja arī pazust, to varēja atklāt tikai nākamajā rītā. Taču augstākais punkts tas noteikti nebija. Es domāju, ka tas vēl ir tālu priekšā un man liekas, ka vienmēr ir nākamais. 

Kas ir dzinējspēks būt par žurnālistu?

Es redzu tam darbam reālas sekas, jēgu un man arī patīk. Kopš bērna kājas man ir paticis stāstīt stāstus. Tiklīdz tiku pie kameriņas, es stāstus stāstīju audiovizuālā formā. Te, Latvijas Televīzijā, pirmkārt, es varu taisīt savus audiovizuālos stāstus, kas man ļoti patīk. Otrkārt, es tam tiešām redzu jēgu. Piemēram, Slazdā, otrajā sezonā, mums bija viena sērija par naudas mūļiem. Jaunieši piekrīt nodot savus bankas datus, lai izkrāpto naudu ieskaitītu viņu kontā, tad to naudu izņem un nodod savam priekšniekam. Pāris gadus vēlāk parasti pie viņa ierodas Valsts policija un paņem ciet par to, ka viņš ir piedalījies krāpniecībā. Mums bija šādi stāsti. Vairāki sarežģīti stāsti, kuros es intervēju tos jauniešus, un viņi žēlojās, tur bija viss, pilna buķete ar emocijām. Arī no policijas stāstīja, cik bieži jaunieši to apzināti dara. Es pēc tam saņēmu ziņas no policijas, ka pie viņiem atnāca jaunietis un teica: “Klau, es redzēju raidījumu, un laikam esmu bijis naudas mūlis, bet īsti līdz galam to nebiju apzinājies.” Tā arī gadās. Pēc tam policijai izdevās sadarboties, viņš atnāca un paķēra to zirneklīti uz priekšu, kas man liekas superīgi. 

Kā tu nejutīsi gandarījumu pēc tādas atgriezeniskās saites. Ir jau arī Panorāmas darbs, kur ir izmeklējošā žurnālistika, kur tiek ieguldīts liels darbs, nonākot pie rezultāta. Ir nozīme tam, ka kāds uztaisa to mazo reportāžu par to, ka trūkst kādu grupu asinis. Tas nav nekas ļoti sarežģīts vai īpašs, bet tai pat laikā, tu izdari darbiņu vienā dienā un nākamajā, pateicoties tam darbiņam, ir sekas, –atjaunota asins banka. 

 Ir nozīme tam, ka kāds uztaisa to mazo reportāžu [..].

Vai ir mīļākais stāsts, ko esat veidojis?

Ja izdodas pārliecināt producentu un ja viņam, uz kaut ko acis deg, tad stāsts tiek taisīts. Ja pat producents sākumā nesaprot, kas ir izdomāts, tad paļaujas uz žurnālistu, kurš iepriekš ir pierādījis, ka māk atvilkt stāstu mājās un uztaisīt to. Tas ir jānopelna, tā uzreiz nav. Ir jāpierāda, ka tu tiešām vari. 

Vai atceraties savu pirmo darbu?

Pats pirmais uzdevums, bija tas, ko televīzijas slengā sauc “aizbrauc ielenēs” jeb ielu intervijās. Ir tēma, par kuru nepieciešams sabiedrības viedoklis, fokusa grupa nejaušā kārtā. Man ir ļoti sliktas krievu valodas zināšanas, tāpēc atceros, ka ar pirmo darbu ļoti izcēlos. Mani aizsūtīja uz Rīgas rajonu, kur dominē krievu valoda, tāpēc, kad aizbraucu atpakaļ uz televīziju ar intervijām tikai latviešu valodā, kolēģi bija šokā. Taču pirmais sižets, ko filmēju bija prokuratūras ēkas atklāšana, kurā ierakstīju trīs stendapus (no angļu val. – stāvizrāde).

Vai nebija kauns iet ielu intervijās?

Nē. Tu izdari un pēc tam kaunies. Tev ir uzdevums, un tas ir jāaizpilda. Sajust tās emocijas vari pēc tam mājās, mašīnā braucot. Ja atbrauksi atpakaļ (uz televīziju) pēc pirmās dienas un pateiksi, ka bija kauns, kādu priekšstatu tas atstās par tevi. Neviens nepiesakās to darīt brīvprātīgi. Tajā laikā bija kovids. Tas bija jādara maskās un mikrofons jāliek uz puļķa, ievērojot drošu distanci. Tikmēr liela daļa sabiedrības uzskata, ka esi kaut kāds masku klauns. Toreiz bija agresija pret mums, žurnālistiem. Mums spļāva virsū, mašīnām meta ar akmeņiem, bija traki. Tajā laikā ielu intervijas bija daudz ekstrēmākas nekā šodien. Tāpēc tagad man ielu intervijas vairs nav iesācēja lieta.

Mums tagad pagāja garām kungs sarkanā jakā, viņu sauc Māris Jurgensons. Viņš ir izcils operators. Panorāmā viņš strādā daudzus gadus, tā pieredze ir ļoti, ļoti plaša un bagāta. Viņš zina, ko vajag, kā vajag. Tajās pašās ielu intervijās, tu safokusējies uz mērķi un, ja cilvēks pasaka kaut kādu lamu vārdu vai tamlīdzīgi, ar acu kaktiņu redzi, ka operators jau ir pagriezies uz nākamo cilvēku. Tu nespēj apsmadzeņot, ko tev tikko pateica un jau atkārto to jautājumu citam cilvēkam. Tādā veidā atrodi cilvēku, kurš ir gatavs parunāties, kuram gribas pastāstīt, un tad jau ir ļoti interesanti.

Sajust tās emocijas vari pēc tam mājās, mašīnā braucot.

Vai žurnālistikā līdzcilvēki un kolēģi ir svarīgi?

Panorāmā noteikti spēks ir komandā, citādāk nav iespējams. Īpaši, kad ir krīze vai absurdi liels darba apjoms, tad pieslēdzas visi. Ir bijušas reizes, kad arī es pieslēdzos kādam citam palīgos, kad ir iesaistīti četri žurnālisti, lai taptu viens sižets. Pēc pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā, Gints Amoliņš sūtīja materiālus milzīgā apjomā. Tad bija tā, ka kāds skrien, rūpējas, lai savāktu pēc iespējas vairāk cilvēku, sarunāt tulkojumus, kāds cits vēl meklē, ko Eiropas mediji raksta. Ir bijis, ka valdībā notiek bardaks, esmu tur, bet padodu ziņu, ka viņi sēdi ir pārvilkuši, un kolēģi jau sāk meklēt citus informācijas avotus, kurus es varēšu izmantot tiešraidē. Tādos brīžos tu nevari viens pats. Tajā pat laikā raidījuma Slazds lielais bonuss ir tas, ka es varu strādāt viens, īpaši, kad tās ir intervijas ar cietušajiem cilvēkiem. Viņi jūtas brīvāk, ja nav neviena cita cilvēka blakus, esmu tikai es un kamera. Kamera tāpat jau ir gana spiedīga. Cilvēki bieži vien uz to atskatās kā uz tiešām traumatisku pieredzi, un ir svarīgi, ka vide ir pēc iespējas drošāka, jo krāpnieks ir panācis, ka viņš pats savās mājās jūtas nedroši.

Tā varētu būt laba sajūta, kad žurnālists saprot, ka cietušais viņam uzticas.

Tur arī tā darba garoziņa nāk klāt. Nav viss tikai baltmaize ar krējumu. Protams, šausmīgi sāp sirds, reizēs, kad cilvēks tev piezvana vai uzraksta un pasaka, ka nožēlo, ka ir piedalījies, ka viņam nepatika. Vai arī viņš vispār stāsta, ka tagad apkārtējie, ģimenes locekļi, plijas virsū, neliek mieru, ka draugi tomēr viņu ir atpazinuši pēc vides detaļām. Savelkas tā sirds, bet par laimi, to gadījumu pagaidām ir tiešām ļoti maz un no katra esmu mācījies. Vienā gadījumā man gan ir prieks, ka cilvēks gadu vēlāk piezvanīja un teica: “Nē, beigās jau tomēr bija labi. Visi visu uzzināja un tagad ir tāds atbalsta pulks, kas man pat beigās palīdzēja.”

Nav viss tikai baltmaize ar krējumu. Savelkas tā sirds [..].

Runājot par hokeju, kāda bija pieredze Pasaules čempionātā?

Iepriekš pieminēju darba garoziņu, tad šis ir tas medus. Man ļoti patīk hokejs, es bērnībā to skatījos, braucu uz Rīgas Dinamo spēlēm un pusaudžu vecumā savam priekam arī mazliet paspēlēju. Pašam nebūtu iespējas tur aizdoties,Darba apjoms, protams, ir ļoti liels. Mēs tur taisām pa trīs sižetiem dienā, plus vēl lielie materiāli tālāk uz priekšu, bet tas ir baigi forši. Ļoti žēl, ka šogad neizdevās aizbraukt uz Šveici, bet saprotams kāpēc ne. Televīzija lēma samazināt cilvēku daudzumu tieši uz Šveices čempionātu, jo izmaksas bija diezgan bargas. Nākamgad čempionāts būs Vācijā. Es ļoti ceru, ka mēs tur būsim. Ja nē, domāju, ka uz Vāciju gan varētu aizbraukt, kā skatītājs un pabaudīt spēli. 

Ko pateiktu Dāvidam, kurš uzsāka YouTube kanālu?

Es nopirktu viņam mikrofonu, jo atceros, ka kamera man bija, bet visiem foršajiem bija mikrofoni. Tagad visi nopērk pa 100 eiro to piespraužamo miķīti un ir baigie influencētāji. Pirms nu jau gandrīz desmit gadiem, mikrofons maksāja bargu naudu. Atceros, man bija budžets vienai lietai – kamerai vai mikrofonam. Starp citu, es biju radošs, biju izdomājis ļoti labu risinājumu, ko šad tad izmantoju. Telefonā ieslēdzu diktofona funkciju, palaidu kameru un sasitu plaukstas, pēc tam montāžā sasinhronizēju. To dara arī tagad profesionālā vidē ar profesionāliem mikrofoniem. Rakstot Slazda podkāstus, to reāli izmantojam. Sākumā teicu, ka nav labāka kamera kā tā, kas tev pieejama. Starp citu, Panorāmā arvien biežāk parādās telefona filmēti kadri, jo nenofilmēts kadrs ir sliktāks par to, kas ir nofilmēts ar telefonu, it īpaši ziņās. 

Vai ir lieta, ko jūs gribētu, lai cilvēki par jums zina?

Tas ir ļoti labs jautājums, parasti to intervijās uzdodu pēdējo. Vienmēr domāju, kāpēc cilvēki tā apstulbst un neko nevar pateikt. Tagad sapratu, prasīja tikai desmit gadus. Es nebiju domājis, ka būs tik liels fokuss uz YouTube, jo tas nav tāds, ko es savā CV šodien rakstītu, lūk, vērtējiet mani pēc tā.

Kā domājat, kā kolēģi jūs raksturotu?

Es zinu, kā viņi raksturotu. Strādājot ziņu dienestā, neviens nekautrējās sejā pateikt, ka domā, ka tiešām esmu neatlaidīgs. Un tā nav obligāti laba lieta, citreiz ir par traku, tas ir mani ievedis arī bīstamās situācijās. Pirmkārt, to darbu varbūt nebūtu dabūjis, ja nebūtu izrādījis neatlaidību, tiešām ar mērķi būt nepārspējams. Tai pat laikā tas var būt mīnuss. Ir kaut kāda pieredze, kad tieši tas ir tas iemesls, kas mani ir nostādījis arī bīstamās situācijās. Tagad cenšos tomēr bišķīt piebremzēt, nu nelien, ja tu redzi Ukrainas parkā, ka skan tā trauksme, tur veči ar kalašņikoviem staigā, nevajag to tuvplānu filmēt. Kopumā man vienmēr šķiet, ka tas ir tā vērts. Tā ir tāda neatlaidība.

Tagad cenšos tomēr bišķīt piebremzēt, nevajag to tuvplānu filmēt.