Vienmēr kaut kas deg vai sprāgst. Intervija ar Rihardu Romušu

Katrs iet savu ceļu, taču tikai retais uzdrīkstas doties visos virzienos vienlaikus. Kā neapmaldīties, dzenoties pakaļ visiem sapņiem? Sarunā ar režisoru un producentu Rihardu Romušu atklājam viņa veiksmes atslēgu, laikā, kad viņš laiž klajā pirmo pilnmetrāžas filmu “Gandrīz vecpuisis” un veido vērienīgo Mediju Līgu. 

Cik daudz spēka tas prasījis, un ar ko viņam nācies saskarties šajā ceļā? Intervijā Rihards, nesteidzīgi baudot iecienīto kanēļmaizīti, atklāj savu optimistisko un rāmo dabu. Iedziļinoties viņa pieredzē, tā vien gribas mesties nezināmajā un radīt ko savu. 

Agnese Šalna, Patriks Hugo Vītols, Studentu medijs Skaļāk

Tu esi plaša profila speciālists audiovizuālajā vidē. Vai skatītājs varētu atpazīt tavu rokrakstu? 

Protams. Manos darbos ir izteikts kino stils, un pārsvarā katrā mākslinieciski komerciālajā darbā kaut kas deg vai sprāgst. Esam filmējuši klipu, kur deg mašīna, cilvēks ir uz jumta un brauc pa Brīvības ielu. Esam filmējuši filmu, kur aktieros šauj raķetes un virs viņiem sprāgst salūts. Cenšos ielikt ko tādu, kas nav ikdienā. 

Komēdija ir mans pamatžanrs, bet komercijā tā nestrādā. Ja runā par mākslas darbiem, tad noteikti komēdija, drāmai īsti nav vietas.

Kas tevi sākotnēji aizveda līdz kino un audiovizuālajai videi? Kāpēc tieši režija, nevis fotogrāfija, mūzika vai kas cits?

Viss sākās ar mūziku, agrāk rakstīju hausu un dabstepu. Tad sapratu, ka mūzika vairs nav kā klausāmais vai reiva gabals vai festivālnieks, bet ka tajā ir stāsts un tā varētu būt pavadījums audiovizuālam darbam. Man bija domas, idejas scenārijam, sāku rakstīt un filmēt. Skaidrs, ka pirmās lietas bija miskastē metamas, bet tās beigās aizveda pie režijas. Sāku interesēties par pirmajām kamerām, rakstīt, mācīties, lasīt grāmatas, jo man tolaik vēl nebija izglītības. Tagad ir, bet tā ir iegūta ārzemēs.

Tu esi idejām bagāts cilvēks. Kā tu nošķir labu ideju no tādas, kas liek iemirdzēties spuldzītei?

Ideja neko nemaksā. Cilvēki saka, ka nestāstīs savu ideju, taču ideja visiem var būt viena un tā pati, bet jautājums, kāds ir scenārijs un izpildījums? Ir stāsti, kas tevī iededzina jaudu, un tiem redzu turpinājumu. Uzrakstīšu stāstu, tāpēc, ka tas strādā, to var uzrakstīt līdz galam. Ir idejas un stāsti, kam nav turpinājuma. Es skatos, lai man ir jautri, lai jūtu to dzinuli un skatītājs arī to sajutīs.

Ideja neko nemaksā. Cilvēki saka, ka nestāstīs savu ideju, taču ideja visiem var būt viena un tā pati, bet jautājums, kāds ir scenārijs un izpildījums?

Pievēršoties filmai “Gandrīz vecpuisis”, vai, to veidojot, uzzināji ko jaunu par sevi? 

Es māku pierunāt un iedvesmot cilvēkus. Kad veidojām filmu, mums nebija izplatītāja, sponsoru, visu darījām paši. Komanda prasīja: “Vai tikām kinītī?” Es teicu: “Jā, tūlīt jau būsim.” 

Tikāmies ar izplatītājiem, kad filmai bija atlikuši 10%, ko pabeigt. Izplatītāji teica, ka nezina, vai filma būs laba. Kad viss jau bija nofilmēts, viņi noskatījās pirmo montāžu, pateica, ka filma būs laba un uzreiz to ņems. 

Procesā visiem jāstāsta, ka būs. Ar tādu iedvesmu arī tu pats tam tici. Nav variantu. Esi nofilmējis, ieguldījums ir nozīmīgs, bet jāprot iedvesmot arī pārējos. 

Cik nozīmīgs tev ir atbalsts no apkārtējiem cilvēkiem? 

Es strādāju viens, jo man vajag tā, kā man vajag. Kā būs tālāk? Nav ne jausmas. Protams, ka tuvākie atbalstīja, bet cilvēkiem parasti ir vienalga, vai filma būs vai nebūs. Kad veido filmu, backstage (no angļu val. aizkulises) neviens līdz galam netic, ka tā tiešām nonāks līdz kinoteātrim. Šis ir veiksmes piemērs. Tas ir stāsts par to, kā tikām no nulles līdz finālam. Tu esi ielicis dvēseli un darbu – tālāk viss iet pats. 

Kā tu nonāci pie aktieru sastāva un panāci, ka viņi iemieso tēlus, kurus biji izveidojis?

Ar amatieru aktieriem ir grūti strādāt, daudzus mācīja uz vietas. Mēs tikāmies, runājām. Pāris bija atraktīvi, bet pārsvarā tie bija mani paziņas, jo tas nav pirmais mēģinājums filmēt filmu. Bija arī cita ideja par futbolu. Ļoti laba filma, bet super dārga, jo to jāveido deviņdesmito gadu stilā. Parādījās ideja radīt vecpuisi. Tad visiem piedāvāju piedalīties – brīvprātīgā piespiedu kārtā. Daļu aktieru ieguvām no Castingmania. Danti Pecolli pazīstu personīgi. Pārējie bija atrasti kādam projektam un tad pievienoti šai filmai.

Vai bija sajūta, ka kāds aktieris nav atbilstošs savai lomai?

Tādi bija vairāki, taču nevari prasīt vairāk. Vari tikai strādāt ar to, kas ir, un, manuprāt, viņi lomas nospēlēja normāli. Es parasti saku, ka šo filmu nav jēgas skatīties mājās, jāskatās uz lielā ekrāna. Lielajā ekrānā viss ir forši. Skaidrs, ka kādam var patikt, kādam nepatikt. Es esmu ļoti skeptisks pret savu darbu un šādu filmu vairāk nefilmētu. Gribētu daudz ko mainīt, bet tobrīd tas bija labākais, ko varēja izdarīt.

Kas ir lietas, ko negribētu atkārtot? 

Filmēt bez budžeta. Tas ir grūti, liels stress. Kad ir budžets, daudz kas atrisinās – aktieru atlase, producēšana. Bet nevaru teikt, ka filmas veidošanas process bija slikts. Bija lietas, kuru mums nebija, bet beigu beigās viss sanāca. Finansējums ir tas, kas palīdz strādāt, uzreiz ir citādāka attieksme.

Cik liels ārējais apstiprinājums tev vajadzīgs, lai liktos, ka ideju ir vērts īstenot? 

Es īpaši neieciklējos uz to, ko domā citi. Protams, tu komunicē par topošo projektu, iedod producentam palasīt un viņš saka, ir labi vai nav. Saproti, ka viņš pārzina šo tēmu. Ja iedod skatītājiem, visi teiks: “Jā, ir forši.” Vai ja iedod mammai izlasīt. Nekad neklausieties vecākos. Es esmu ļoti paškritisks, ja man kas nepatīk, es tā arī pasaku. Esmu filmai uzrakstījis četrdesmit lapas un izmetis tās miskastē.

Vai ir kāds projekts, kuru tu īstenosi, pat ja nebūs finansējuma vai apkārtējo atbalsta?

Mēs jau pie tā strādājam, joprojām ir ideja par futbolu. Scenārijam jau ir pieci gadi. Man ir arī divas citas filmas, ko rakstu un ko gribētos realizēt. Viena no tām ir “Gandrīz vecpuisis” turpinājums.

Tu nodarbojies ar kino, bet vienlaikus esi izveidojis arī Mediju Līgu. Kā radās ideja apvienot futbolu un medijus?

Agrāk pats spēlēju futbolu un man vienmēr gribējās savu līgu. Vienmēr esmu gribējis izveidot foršu izklaides iespēju jebkurā sfērā, kas man patīk, un futbols ir viena no tām. Nebiju spēlējis astoņus gadus, jutos kā miskaste, bet tad atgriezos telpu futbolā un sapratu, ka gribu izveidot savu līgu. Tā es sāku veidot mājaslapu. Tas ir sirds projekts, nevis tāds, kur kā virslīgās saņem piķi no sponsoriem. Šo līgu veido komandas, bet tas, ko ielieku no sevis, ir enerģija un laiks. Tas nav atalgots darbs, līdzīgi kā ar filmām. Tu vienkārši redzi, ka cilvēki priecājas, redzi emocijas.

Mediju Līga pagājušajā sezonā iesaistījās arī ziedojumu maratonā. Kāpēc tev bija svarīgi līgai pievienot arī sociālās atbildības dimensiju?

Mana ģimene ir daļēji ar to saistīta. Katru gadu pats Ziemassvētkos ziedoju un man likās, ka šis projekts ir tas, caur kura prizmu varam ziedot un izdarīt ko foršu kādam, kam to vajag.

Domāju, ka šogad mēs arī potenciāli varētu ko tādu realizēt. Jāsaprot, cik tas būs reāli. Tas nebija lūgums, tā bija mana iniciatīva. Mūsu projekts nav tikai “atnāc un uzspēlē”, tā ir kā ģimene, kura interesējas par futbolu. Tā ir cieņa, mīlestība un viss pārējais.

Kino, videoklipi, Mediju Līga, futbols, tev vienlaikus ir ļoti daudz dažādu projektu. Vai tu sevi vairāk redzi kā režisoru, uzņēmēju, producentu vai vienkārši cilvēku, kurš rada un organizē projektus?

Man patīk izklaides sfēra. Cenšos veidot saturiski vērtīgas lietas, bet pārsvarā sevi redzu kā showrunner – kino tas ir kāds, kurš var būt gan režisors, gan producents, gan idejas autors. 

Bet, ja runājam par blakusprojektu, tā ir cita sfēra, gribētos, lai tas ir autonoms. Lai tur ir darbinieki, jo darba apjoms, kas ir jādara man, ir crazy (no angļu val. traks). Viena lieta ir brends, otra ir plānošana, organizēšana, programmēšana, testi, dizaini, katra bilde ir jāapkopo, jāpārbauda, vai viss strādā. Vēl arī organizatoriskās lietas, halle, kurā vajag saprast laikus, un tad sākas burziņš.

Runājot par radošo darbu, vai mākslīgais intelekts, tavuprāt, palīdz cilvēkam ģenerēt idejas vai tieši pretēji – nozog radošumu?

Ja cilvēks neko nesaprot, viņš arī ar mākslīgo intelektu neko nevarēs radīt. Saka, ka cilvēkiem nebūs darba. Būs darbs, jo mākslīgais intelekts ir tikai palīgrīks. Pats programmējot to mazliet izmantoju, bet, ja nav pamatzināšanu, tas tev nepalīdzēs. Jāzina, kas ir apakšā un kā ar to strādāt, tad var ļoti daudz izdarīt.

Vai ar mākslīgo intelektu var aizvietot režisoru?

Nē, ne režisoru, ne fotogrāfu, ne videogrāfu. Fotogrāfu varbūt var, bet arī tikai noteiktās lietās. Ir jābūt atsaucei un tā pareizi rodas tikai no fotogrāfa, tā kā mākslīgais intelekts to aizstāt nevarētu. Autentisku saturu aizvietot nevarēs.

Ļoti labs piemērs: aizvakar pa nakti Mediju Līgai pazuda visa datubāze, jo mākslīgais intelekts netīšām ievadīja komandu, kuru nevajadzēja ievadīt. Mums, protams, šādos gadījumos ir backup (no angļu val. rezerves kopija). Visam jāseko līdzi. Mākslīgais intelekts daudz kļūdās, un, ja tu nezini vai neseko tam līdzi, tad ir slikti. Bet tas arī ļoti palīdz.

Ko tu domā par mākslīgā intelekta veidotām filmām?

Uz ekrāna jau izskatās labi, ja tas ir pārsvarā izmantots tikai darba procesā. Lielās studijas neģenerē filmas no nulles un neliek to gala darbā. To var izmantot, lai vizuālajā daļā būtu ikonas un 3D lietas. Tas viss ir pieņemami, tas palīdz. 

Es strādāju reklāmas aģentūrā un redzu, ko dara dizaineri, tas ir pilnīgi okei. Bet, lai nav tā, ka viņi grib uztaisīt savu reklāmu, ieliek MI ierakstus un vienotu bildi, tādu uzņēmumu ir miljons. Tad es domāju, vai jūs tiešām nevarat samaksāt dizainerim simts eiro? Paņemiet iesācēju, kurš no templeitiem (no angļu val. template – veidne) saliks kopā labu, smuku bildi, un būs vismaz kaut kāds zīmola tēls. Mēs arī Mediju Līgas klipā izmantojām MI, bet tikai vienā vietā. Ja esi profesionālis, tu to māki izdarīt. Ja vienkārši izdomā, “man būs kruts klips”, tas vispār nestrādās.

Tu esi cilvēks, kam patīk lielu daļu no darba darīt pašam. Kā tu justos, ja tev būtu visa projekta izpilde jānodod savai komandai?

Nereāli, varbūt tāpēc, ka man pašam ir savi 1000%. Kamēr neredzēšu tādu pašu attieksmi kā man, tikpat jaudīgu... Tev pat nav visu jādara, bet, ja izrādi iniciatīvu un darbojies, es potenciāli varētu nodot kādu projektu. Bet, kamēr redzu, ka man jāskrien cilvēkam pakaļ, domāju tā: “Ja negribi, visu gaišu!” Globāli runājot, cilvēki mūsdienās ir slinki, tālāk par dīvānu neko neredz. Man ir cilvēki, kuri var palīdzēt brīdī, kad tiešām vajag, bet vai varētu kādam konkrētam cilvēkam to simtprocentīgi nodot? 

Zini, tas ir kā būvējot krēslu: vai cilvēks vismaz sēž blakus, skatās un grib uzzināt, kā to būvēsi? Vai arī viņš gaida, kamēr krēslam būs pircējs, un tev jāsaka, kas jādara? Ar tādiem labāk nestrādāt, izdariet paši. Tas ir mans ieteikums, ja tas ir tavs projekts un gribi to labi izdarīt. Labāk izdari pats, būs grūtāk, vēlāk aiziesi gulēt, bet izdarīsi pats, nevis paļausies uz cilvēku, kurš vienkārši visu nočakarēs.

Labāk izdari pats, būs grūtāk, vēlāk aiziesi gulēt, bet izdarīsi pats, nevis paļausies uz cilvēku, kurš vienkārši visu nočakarēs.

Kas tev dod lielāku enerģiju, sākt kaut ko pilnīgi jaunu vai pabeigt to, pie kā esi ilgi strādājis? 

Filmās – pabeigt, uzrakstīt scenāriju. Tās ir deviņdesmit lappuses, viss no nulles, tas nāk no iekšas! Līgā – baudīt procesu. Sākot sezonu, ir bailīgi, bet, kad tas aiziet, vienkārši mēģini izbaudīt procesu. Kad sezona beidzas, ir bēdīgi, bet tajā pašā laikā ir laiks sākt ko jaunu. Tas ir forši, ka ir iespēja bišķiņ atpūsties un iedot jaunu ideju kam citam.

Tu spēlēji futbolu, kas ir komandas darbs, taču idejas tev patīk ģenerēt vienam. Kur tu novelc robežu: ko darīt kopā un ko nē?

Es varētu rakstīt arī kopā ar kādu, bet šādas pieredzes man vēl nav bijis, jo cilvēkiem jābūt vienādiem pēc vaiba (no angļu val. vibe – sajūta, noskaņa). Bet dalīt scenāriju uz vairākiem cilvēkiem ir viegli, no tā nav jākautrējas. Vienkārši meklējiet tādus cilvēkus kā jūs vai labākus. Ar iniciatīvu vai labākus meistarībā, jo tad jūs varēsiet trenēties un iet līdzi. Kā es veikbordā: es īpaši neko nemāku, bet man ir skolotāja, kas lido un griežas gaisā, un saproti, ka ir kruti, gribi iemācīties darīt tāpat. Nav kauns par to, ka ieplunčājies ūdenī, jo vēl esi jauns. Nekad nebaidieties sākt ko jaunu.

Meklējiet tādus cilvēkus kā jūs vai labākus. Ar iniciatīvu vai labākus meistarībā, jo tad jūs varēsiet trenēties un iet līdzi.