Iedvesma ir spējā redzēt brīnumaino šajā pasaulē. Intervija ar Agnesi Meieri

Oktobra trešdienas vakars, pilsēta steidzīga, ielas pilnas ar mašīnām, un es – ceļā uz tikšanos ar Agnesi Meieri. Agnesei ir vairāku gadu pieredze žurnālistikā, un viņa divas reizes ir bijusi nominēta Latvijas Žurnālistu asociācijas Izcilības balvai. Šobrīd Agnese darbojas žurnālā IR. Bijām norunājušas satikties Caffeine, taču vakara sastrēgumi ievieš savas korekcijas plānos. Mainām tikšanās vietu uz kādu nelielu kafejnīcu, kas ir tuvāk žurnāla izdevniecībai. Kamēr aiz loga turpinās vakara rosība, mēs ar tējas krūzēm iekārtojamies pie mazā koka galdiņa, kur arī sākas mūsu saruna.

Sigita Monceviča un Gita Cekule, Studentu medijs Skaļāk

Tu esi lieliska žurnāliste, bet, ja mēs iedomātos paralēlo realitāti, vai vari iedomāties kādu citu profesiju, kurā būtu nokļuvusi?

Jā, es zinu! Es gribētu būt ārsts, specifiskāk – ģimenes ārsts. Man ļoti patīk medicīna. Es daudzus gadus strādāju žurnālā Ievas Veselība. Man ārkārtīgi interesē visi procesi, mazās šūniņas, viss, kas tur ir neredzams un tik sarežģīts. Man patīk to izstāstīt un saprast vienkāršā valodā, un tas ir arī nedaudz detektīva darbs. Man patīk minēt krustvārdu mīklas, un tur viss savienojas kopā. Tur ir medicīna, kas man patīk, un krustvārdu mīkla – cilvēka ķermenis, kas jārisina.

Vai ir bijis viegli izsisties žurnālistikā?

Šis gan ir sarežģīts jautājums. Redz, es slimoju ar mazvērtību daudzus gadus, cik es sevi atceros. Man bija sajūta, ka es nekas neesmu, ka neko nemāku, un tāpēc arī tagad nedomāju, ka esmu izsitusies žurnālistikā. Man ir sajūta, ka mani kolēģi varbūt ir tikuši daudz tālāk. No otras puses, es nemainītu sarunas, kurās man ir bijusi iespēja piedalīties, tāpēc mans ceļš nav bijis tāds, ka esmu situsies – tas vienkārši ir loģiski sanācis, darot to, kas man ļoti patīk. Sākumā man nepatika, jo biju reportiere, un tur bija sevi jāpierāda, tas bija grūti. 

Es biju ļoti kautrīga. Man bija grūti uzdot jautājumus, grūti piezvanīt, un darbs galīgi nešķita viegls, bet mans sapņu darbs bija strādāt žurnālā Ieva, un Dievs bija tik brīnišķīgs, ka man šo iespēju pēc daudziem gadiem arī deva. Nu jā, tas kaut kā pamazām ir gājis – tev ļauj uzrakstīt pirmo īso stāstu, tad ļauj uzrakstīt lielo interviju. Un es atceros savu pirmo lielo interviju – man bija ļoti bail.

Ar kuru cilvēku tev bija pirmā lielā intervija?

Žurnālā Ieva laikam pirmā lielā intervija man bija ar Olgu Rajecku. Tad pa vidu vēl bija žurnāls Cosmopolitan, kurā es intervēju Māri Safargaļejevu – latvieti, kurš dzīvoja Amerikā un ar aktrisi Dženiferu Lopezu dejoja vienā deju grupā.

Vai tev ir bijis žurnālistikā kāds spilgts mirklis, kurā esi sapratusi – jā, šis ir tas, kāpēc es to daru?

Tādu mirkļu ir ļoti daudz, bet ir jāizšķir vairākas situācijas. Viens brīdis ir tad, kad tu satiecies ar personību, cilvēku, un notiek dvēseļu satikšanās – cilvēks tev atklājas, uzticas un varbūt izstāsta to, ko nekad dzīvē nevienam nav stāstījis. Un tas nekas, ka viņš pasaka, ka šis nav paredzēts publicēšanai. Tik un tā tu piedzīvo to brīdi un saproti, kāpēc tu vispār esi šajā profesijā. 

Bet otrs stāsts, ko es ļoti spilgti atceros, man dod arī tādu kā misijas apziņu. Pirms vairākiem gadiem vēl strādājot žurnālā Ieva, man uzrakstīja Simfonietta Riga vijolniece Violeta. Viņa atrakstīja tāpēc, ka bija saslimusi ar vēzi un gribēja dalīties savā pieredzē, jo viņa nebija savai veselībai laicīgi pievērsusi uzmanību un bija devusies pie ginekologa uz pārbaudi. Viņai bija konstatētas dzemdes kakla izmaiņas, kas ir viegli novēršamas, un būtu vajadzīga tikai niecīga iejaukšanās, bet viņa bija vai nu nobijusies vai nebija reaģējusi uz to, ko teica ārsts, un pēc pāris gadiem viņai jau bija vēzis pēdējā stadijā. Es viņu intervēju paliatīvajā aprūpē Bauskas pusē, un dažas dienas pēc intervijas viņa nomira. Intervija tika publicēta, un vēl pēc kāda laika man atrakstīja sieviete, kura bija izlasījusi šo rakstu un aizgājusi pie ārsta. Tikai tāpēc, ka Violeta bija dalījusies savā pieredzē, viņai veica manipulācijas un viņa dzīvo. Tas ir tas, ko es vienmēr paturu sirdī un prātā – mūsu darbam ir jābūt arī kaut kādai jēgai, un tas ko mēs darām, nav vienkārši tāpat. Domāju arī par misijas apziņu, kad pat ja tas izglābtu tikai vienu sievieti, tad būtu vērts, ka es to daru. 

Saprotu, ka manā vecumā tas skan naivi un utopiski, bet es tomēr ticu “tauriņa efektam” – mēs ietekmējam to pasauli, kas mums ir. Katra mūsu rīcība ietekmē to, kas notiek blakus, un, ja mēs darām kaut ko briesmīgu, tad iedodam pasaulei atļauju darīt tikpat briesmīgi. Ja darām kaut ko labu, tad iedodam pasaulei atļauju darīt labo. Mēs jau varam teikt, ka esam neitrāli un dažkārt pat teikt, ka nav nekādas misijas, bet katram darbam, katrai rīcībai ir sekas.

Tas ir tas, ko es vienmēr paturu sirdī un prātā – mūsu darbam ir jābūt arī kaut kādai jēgai, un tas, ko mēs darām, nav vienkārši tāpat.

Vai tev ir kāda intervija, kas ir ļoti iespiedusies atmiņā un kāpēc?

Ir daudz interviju. Es pieminēšu trīs. Viena bija ar Kasparu Kambalu. Biju ļoti dusmīga, jo pirms daudziem gadiem mēs norunājām tikties Liepājā, vēlā vakara stundā, ap deviņiem vakarā. Visu dienu biju pavadījusi sporta spēlēs, biju ļoti piekususi, un man nāca miegs. Viņš ilgi nenāca, bet intervija bija vajadzīga, es nogaidīju pusotru stundu un beigās biju tā uzvilkusies, ka man vairs nevajag to interviju. Cēlos un gāju prom un tajā brīdī viņš atnāca, un intervija tomēr notika. Tā bija laba intervija. 

Vēl viena atmiņā paliekoša intervija ir ar bijušā baptistu bīskapa Pētera Sproģa sievu Martu Mariju. Viņu meita četru gadu vecumā aizrijās viņu acu priekšā. Viņai tika sniegta tūlītēja palīdzība, bet viņu neizdevās izglābt, un viņa nomira. Es biju vienīgā, ar kuru Marta par to runāja. Lai cik briesmīgi tas izklausītos, bet mēs savā ziņā esam arī tādi mirkļa ķērāji, jo gribam būt pirmie, kas nointervē cilvēku. Marta man ļoti uzticējās, un ļoti palicis prātā viņas stāsts par to, cik trausla ir dzīve. Viņa stāstīja par bērēm un kā viņi veda mazo zārku no Rīgas uz Užavu. Viņa brauca lielā mašīnā, apstājās degvielas uzpildes stacijā un uzpildīja degvielu. Visi izkāpa ārā un iegāja stacijā, bet Marta palika viena mašīnā ar meitas zārku. Visapkārt aiz loga bija cilvēki, kas smējās un dzīvoja savu ikdienas dzīvi, un tur sēdēja Marta, kura tikko bija zaudējusi savu meitiņu. Taču vēlāk Dievs viņiem atsūtīja audžumeitu Viktoriju, kuras vārds nozīmē uzvaru – viņi ir uzvarējuši nāvi. Nāve atņēmusi viņu meitu un ievedusi viņu dzīvē Viktoriju. 

Trešā intervija varētu būt ar hokejista Sergeja Žoltoka mammu, jo viņš nomira pāragri – viņa sirds apstājās 31 gada vecumā. Tikko biju sākusi strādāt žurnālā Ieva un rakstīt lielās intervijas. Es darīju to, ko nedrīkst – izdzīvoju līdz ar mammu viņas sāpes un nevarēju no šīs intervijas atjēgties vairākas dienas. Atceros, ka braucu mājās no intervijas un raudāju. 

Kā tu pati tiec galā ar stāstiem, kuri paliek ar tevi arī pēc tam?

Es gribu to saukt par draudzību ar Dievu – tas ir mans dzīves stūrakmens. Esmu piedzīvojusi, kā viņš paņem manu roku savējā un izmaina manu dzīvi. Grūtajos brīžos es varu savu nastu novelt uz viņu. To, ko citi varbūt dara psihoterapeita kabinetā, es daru lūgšanā.

Kur tu smelies iedvesmu savam darbam un intervijām?

Mācīties no citu cilvēku pieredzēm un kļūdām ir līdzīgi kā skatīties teātri vai kino – mēs domājam par dzīves jēgu un mirkļiem, kurus nedrīkst nokavēt. Arī cilvēki un viņu stāsti mani ir iedvesmojuši. Iedvesmu dod arī iespēja rakstīt. Manuprāt, prāts ir kaut kāds saslēgums ar debesīm, kad tu sāc rakstīt. Tas vien jau ir laimes mirklis piedzīvot, kad tā straume atveras un upe izlīst pār tevi. Rodas iedvesma no tā, ko tu dari. Iedvesma ir arī spējā redzēt brīnumaino šajā pasaulē. Es nekad negribētu pazaudēt spēju priecāties par šķietami naivām lietām. Katru reizi sajūsminos, ieraugot vāveri pārskrienam pāri ceļam. Šorīt manā pļavā, tieši pretī guļamistabas logam, stāvēja divas stirnas, un man tas šķiet brīnums. Es šos mirkļus uztveru kā dāvanu – lai tie kaut ko izdara manā dvēselē un padara to lielāku un atvērtāku gan pret dabu un pasauli, kurā dzīvoju, gan pret cilvēkiem.

Kā tu raksturotu savu rakstīšanas stilu, un kā tev izdevās to izkopt?

Es mēģinu stāstīt stāstu, jo šis ir laikmets, kad ir tik daudz informācijas, tik daudz visa kā, ka mēs varam informāciju dabūt jebkur. Šis ir laikmets, kad cilvēks meklē otru cilvēku, kuru sastapt. Kā savu uzdevumu uztveru ne tikai izstāstīt par cilvēku, par kuru es rakstu, bet arī sastapties ar lasītāju, kam pateikt: „Čau! Esmu te, un gribu tev izstāstīt šo.” Un es arī mēģinu savos stāstos šādi darīt.

Kādi ir bijuši lielākie izaicinājumi?

Vakara Ziņu laikā, kad sāku strādāt par reportieri, bija dzelteno ziņu un parasto ziņu apvienojums, un viens no briesmīgākajiem uzdevumiem bija Latvijas pedofilijas skandāls. Neatceros, kurš ministrs toreiz tas bija, bet man bija jāpieiet pie viņa un, viņam acīs skatoties, jāpavaicā: „Vai jūs esat pedofils?” Tas man arī uz visu mūžu ir palicis prātā. Vēl viens pēdējā laika rūgtais mirklis ir, kad rakstīju par sievieti ratiņkrēslā, kura ir precējusies ar vīrieti ieslodzījumā – viņš ir slepkava, viņš ir darījis briesmu lietas, bet man šķita svarīgi izstāstīt viņu stāstu. Es ticu Dievam un ticu, ka Viņš var mainīt cilvēkus un dzīves. Tas viss kaut kā savērpās vienā lielā virpulī, un pēc šī raksta publicēšanas es saņēmu ļoti lielu nosodījumu. Tas manī atvēra sāpīgu caurumu, un man šķita, ka žurnālistika nav mana vieta un ka man to stāstu nemaz nevajadzēja rakstīt. Tad es sapratu – žurnālistika ir joma, kur mēs stāstus varam izstāstīt no dažādiem skata punktiem. Nav neviena, kurš drīkstētu diktēt, kā mēs stāstu izstāstām, un ja kāds cenšas man to diktēt, tad kāpēc es vispār tur esmu? Tas bija mans stāsts par viņiem un es drīkstēju to izstāstīt tā, kā es viņu izstāstīju.

Žurnālistika ir joma, kur mēs stāstus varam izstāstīt no dažādiem skata punktiem. Nav neviena, kurš drīkstētu diktēt, kā mēs stāstu izstāstām un, ja kāds cenšas man to diktēt, tad kāpēc es vispār tur esmu?

Izlasot tavu interviju “Es esmu dzīva, man viss izdosies”, vēlos jautāt, kā saņēmi spēku to visu uzrakstīt?

Uzrakstīt bija viegli, tur bija daudz ko teikt. Grūtāk bija brīdī, kad intervija tika aizsūtīta uz tipogrāfiju. Par ķermeņa svaru stāstu ir daudz, un par to rakstīt nav tik grūti, taču grūtāk bija izstāstīt par manu emocionālo pārdzīvojumu, ko es laikam pat nevienam nekad nebiju teikusi. Par to, cik atšķirīgs tu jūties savā lielajā ķermenī un ko es piedzīvoju notievējot, kā mainās cilvēku attieksme. To es arī pamanu dažkārt pasākumos, kur cilvēki daudz vairāk pievērš uzmanību tam, kurš atbilst standartam, nekā tam, kurš neatbilst. Un, protams, ir laba sajūta, kad tu pēkšņi atbilsti tam “standartam”, bet gribas cīnīties par cilvēkiem, no kuriem viens esi bijis. Gribas teikt: ”Halo, es neesmu mainījusies, ir mainījies tikai mans ķermenis.” Bet, pateicoties Nelijai [Ločmelei], kura teica, ka tā ir bijusi drosme mainīt savu dzīvi, mainīt apstākļus, es varēju paskatīties uz savu dzīvi, ne tikai uz operāciju, bet uz daudzām lietām, ko es esmu izdarījusi. Tas iedod sajūtu, ka: ”Eu, es taču tomēr kaut ko esmu izdarījusi.”

Kā rakstīt laikā, kad cilvēki vairs īsti nemāk lasīt garus tekstus?

Grūti, jo man ir ļoti žēl, ka daudzi foršie stāsti un cilvēki aizslīd garām, jo sensācija ir tā, ko cilvēki ķer. Tik daudz foršu stāstu vienkārši aizslīd tāpēc, ka tur nav nekā dzeltena – tur ir dvēsele. Es ļoti gribētu tos dažu teikumu lasītājus padarīt par garo tekstu lasītājiem viņu pašu dēļ, jo ir tik daudz, ko tu vari iegūt! Varbūt tur slēpjas tas, ko teicu par stirnām un pļavām – man no bērnības lasīšana ir bijusi kā paralēlā pasaule, kurā es varu iekāpt. Visi raksti, ko rakstu, man arī ir kā slepenā istaba, kurā man ir bijis ļauts ieiet pirmajai un tad es viņā ieaicinu lasītājus.

Es ļoti gribētu tos dažu teikumu lasītājus padarīt par garo tekstu lasītājiem viņu pašu dēļ, jo ir tik daudz, ko tu vari iegūt!

Kā tu domā, viņus vēl var dabūt atpakaļ pie garajiem tekstiem?

Jā, man ir cerība, jo es skatos uz savu dēlu, viņam drīz būs desmit gadi. Kad viņš varēja pats sākt lasīt, es kādā brīdī konstatēju, ka viņam nepatīk lasīt. Pie sevis domāju – kā tas var būt, es esmu bijusi lasītāja no dzimšanas un, kad gāju skolā, sildīju termometru pie tējkannas, lai varētu neiet uz skolu un varētu lasīt. Un tad viņš pēkšņi vienu dienu sāka lasīt. Tas notika nesen, un tagad ir tādi vakari, kad viņš saka: ”Mamma, var vēl piecas minūtes palasīt?” Un es saku: “Nē”, bet pie sevis domāju ”Jā, jā, jā, lasi vēl, lasi vēl!”

Vai tev ir kādreiz nācies mainīt vai atteikties no publikācijas? Ja jā, tad kāpēc?

Mēs nepublicējām divas intervijas. Viena bija ar Agnesi Zeltiņu, kura intervijā ļoti atvērās un tad nākamajā dienā piezvanīja žurnāla redaktorei un pateica, ka esmu neprofesionāla un esmu uzdevusi tādus jautājumus, kādus nedrīkst uzdot, un šo interviju ir aizliegts publicēt. Viņa saprata, ka ir izstāstījusi par daudz. Vēl viena intervija arī bija ar aktrisi, kuras vārdu es nesaukšu. Mēs parasti nosūtām intervētajiem cilvēkiem pārlasīt intervijas drošības dēļ, lai nebūtu sajaukti fakti. Es viņai aizsūtīju izlasīt, un viņa atsūtīja pilnībā pārrakstītu interviju, kur bija stāsts par fejām un eņģeļiem – pilnīgi nepublicējams teksts – un iepriekšējā saruna bija ļoti laba. Un tad vēl ir šie gadījumi, kad uzraksti interviju un saņem komentāru: “Kā? Tu taču uzrakstīji visu tā, kā es teicu!” Un tad es domāju: “Jā, nu un ko man tieši vajadzēja darīt – izdomāt kaut kādu stāstu vai ko?”

Vai žurnālistika sabiedrību vairāk atspoguļo vai tomēr arī to veido?

Domāju, ka abi, jo mēs izvēlamies, par ko rakstām, un veidojas līdzsvars. Mēs varam atspoguļot sabiedrības melno, nepatīkamo pusi vai arī varam atspoguļot tikai gaišo pusi. Izvēloties cilvēkus un fokusu, mēs reizē atspoguļojam un reizē ietekmējam, jo izvēlamies, par ko stāstām.

Kas notiek ar žurnālistiem laikmetā, kad cilvēki vairs negaida informāciju no žurnāla, bet paši izvēlas savu saturu Instagram, TikTok, YouTube podraidēs un citur?

Domāju, ka cilvēki kļūst vieglāk pakļaujami dažādām manipulācijām, jo viņi uzķer ātro informāciju un dažkārt pat nepaskatās, kas ir tā avots. Ir ļoti viegli manipulēt ar domu, ar cilvēku ietekmēšanu. Propagandai šis ir ļoti labs laiks, viltus informācijas izplatīšanai. Es to redzu arī savā mammā, kura ir sociālo mediju lietotāja – viņa dzīvo no virsrakstiem un dažkārt pat nezina, kas ir šī ieraksta avots un vai tas ir uzticams. Viņa vienkārši paņem šo ziņu un pasniedz kā patiesību. Tas padara sabiedrību viegli manipulējamu, maz domājošu, un tas mani visvairāk uztrauc arī attiecībā uz bērniem un pusaudžiem, kas nākotnē veidos Latviju, jo viņi dzīvo sociālajos tīklos. Viņi dzīvo ļoti šaurā vidē un, pateicoties mākslīgajam intelektam, zaudē spēju paši domāt un spriest – netiek veicināta viņu loģiskā, kritiskā domāšana, viņi paņem to, ko viņiem pasviež un tas ir ļoti bīstami.

Domāju, ka cilvēki kļūst vieglāk pakļaujami dažādām manipulācijām, jo viņi uzķer ātro informāciju un dažkārt pat nepaskatās, kas ir tā avots.

Ko labs raksts var tādu dot lasītājam, ko nevar sociālo mediju ieraksts?

Domāju, tā ir dvēsele un dziļums. Jo, ko tad var sociālajā tīklā pateikt vienā vai divos teikumos? Tieši neko! Nezinu, kāpēc ienācis prātā salīdzinājums ar alu – pa virsu ir putas, bet alus jau ir apakšā. Lasītāji nogrābj putas, un nemaz nezina, kā garšo alus. Un ļoti līdzīgi ar sociālajiem medijiem – tu esi dabūjis tikai putas.

Vai digitālajā laikmetā garā žurnālistika kļūst par greznību, ko cilvēki vairs nevar/nevēlas atļauties patērēt?

Jā, un tas mani biedē. Atceros, ka žurnālā Ieva pie mums atnāca jauno žurnālistu kurss. Mēs ar lielu interesi jautājām: “Kādus medijus jūs lasāt? Kad jūs pēdējo reizi lasījāt žurnālu?” Tur bija aptuveni 20 cilvēki un viņi saka: “Mēs nelasām”, un tad es domāju – “Kāpēc es rakstu? Kas to lasīs nākotnē?” Drukātie mediji pārvēršas par tādu elitāru preci kā, piemēram, kašmira džemperi, kuru var atļauties vai grib atļauties tikai īpaši cilvēki.

Kā saglabāt neatkarību savā darbā, ja sabiedrībā arvien biežāk tiek apšaubīti gan mediji, gan paši fakti?

Noteicošais jau ir mana sirdsapziņa, un es to redzu savā žurnālā. Cik ļoti godīgi, ar augstu morāli ir mani kolēģi. Tas atkal izklausās ļoti naivi, bet tā tiešām ir patiesība. Es strādāju šajā medijā piecus gadus, un man arvien ir situācijas, kad ar milzīgu cieņu skatos uz saviem kolēģiem. Esmu pateicīga Dievam, ka strādāju tur, kur strādāju, jo zinu, ka daudz kur tā nav. Ir bijušas situācijas, kad mans kolēģis atsakās no intervijas tāpēc, ka tā, piemēram, ir viņa meitas draudzene. Neviens lasītājs to neuzzinātu, bet tā ir viņa iekšējā ētika, kas neļauj viņam intervēt cilvēku, lai nedod dievs tur nebūtu kāds interešu konflikts. Tas man liekas ļoti skaisti, un kamēr mēs to saglabāsim, žurnālistika dzīvos.

Kā tu paredzi rakstošo mediju nākotni? Vai cilvēki pēc desmit gadiem vēl gribēs lasīt?

Es ļoti ceru, ka jā! Tomēr ticu tam, ka neesam stulbi, mēs nedegradējamies un, ka vēl ticam un ticēsim vērtībām, dziļumam, ka šī pasaule nav tikai lupatas, nauda un vara. Nu, ka ir kaut kas daudz dziļāks, nozīmīgāks, ka ir vērtības un ka tām ir nozīme.

Saite uz Agneses Meieres rakstu "Esmu dzīva, man viss izdosies!" http://ir.lv/rubrika/dzive/esmu-dziva-man-viss-izdosies.180414