Kad izej no mobinga vides, paliek vieglāk, parādās cerība

Laura Noor-Kovaļeva 2021. gadā nominēta Forbes sarakstam “30 līdz 30”, kurā guva atzinību par nozīmīgā projekta “Neklusē” aizsākšanu. Šī sociālā projekta mērķis ir samazināt mobingu Latvijā. Pēc OECD datiem Latvijā ir visaugstākais mobinga rādītājs OECD un ES valstu vidū.

Alise Savļaka, Studentu medijs Skaļāk

Kā aizsākās sociālais projekts “Neklusē?”

Sociālais projekts ”Neklusē” sākās, ja nemaldos, pirms trim gadiem. Es un mani kolēģi pievienojāmies organizācijai “Global Shapers Riga”. Tā ir jauniešu organizācija, kuras mērķis ir uzlabot dažādus sabiedrībā aktuālus jautājumus. Mēs bijām trīs meitenes - es, Marika un Jūlija. Sākām domāt vairāk par skolām un izglītības sistēmu, meklēt problēmas, kas ir ļoti aktuālas. Sākums bija ļoti sarežģīts, jo grūti bija atrast kādu vienu, konkrētu problēmu. Kā arī nav tik viegli kaut ko uzlabot jau eksistējošā sistēmā. Likās, ko mēs trīs meitenes vispār varam mainīt. Satikāmies ar ļoti daudz dažādiem cilvēkiem, tagad jau partneriem, ar uzņēmumiem, organizācijām, piemēram, ar “Swedbank”, “Skola 2030”, bija sarunas, lai saprastu kā virzīties tālāk. No sarunām mēs konstatējām, ka mobings ir šī lielā problēma. Sākām pētīt un meklēt datus par Latviju, un tie bija šokējoši.

Kādi bija mobinga dati?

Rezultāti ir ļoti augsti, un mobings Latvijā ir ļoti liela problēma, kas steidzami ir jārisina. Katrs trešais bērns cieš no mobinga skolā, un Latvija ir pirmajā vietā pēc mobinga līmeņa OECD valstīs. Sākām skatīties, kādi risinājumi ir internetā, ievadot informāciju par to, ko darīt, ja tāda situācija notiek, vai arī, ja pats skolēns ir apcelts, kur vērsties pēc palīdzības. Pirmā, kas izleca, bija Jehovas liecinieku mājaslapa, ka viņi aicina pievienoties un atrisināt problēmas. Mums tas likās šokējoši, un tad sapratām, ka tiešām šis ir jāmaina. Protams, ir arī skolās tāda iespēja, kā sociālie pedagogi vai psihologi, bet jautājums, cik daudz bērnu patiesi vērsīsies, lai atrisinātu šo problēmu. Arī ne katrā skolā viņi ir pieejami. Ir, portams, iespēja zvanīt policijai, uzticības tālrunim 116111. Kaut kādi risinājumi ir, taču nekas konkrēts.

Kādi bija jūsu nākamie soļi problēmas risināšanā?

Skatījāmies, ko ar mobingu dara pasaulē. Kā vienu no piemēriem atradām “Kiva”, kas ir antibulinga programma Igaunijā. Tā pastāv arī Jaunzēlandē, Somijā, Zviedrijā un vēl citās Eiropas valstīs. Šajā programmā līdz piektajai klasei notiek preventīvas stundas, tiek mācīts un runāts par mobingu. Kā arī, vēl viens no risinājumiem bija Zviedrijā “SpeakUp”  lietotne, kurā bērni varēja ziņot anonīmi, un saņemt kaut kāda veida palīdzību. Tad mēs sākām uzrunāt konkrētus uzņēmumus, cilvēkus, varbūt mēs varam kaut ko ieviest Latvijā no jau esošiem risinājumiem. Diemžēl tas izrādījās ļoti dārgi. Piemēram, “Kiva” bija aptuveni viens eiro no skolnieka. Līdzīgi arī mēs sarēķinājām un sanāca, ka  summa būtu ļoti liela. Neviens nekad to nemaksātu. Izdomājām, ka jātaisa viss pašiem, protams, ar partneriem un profesionāļiem. Mērķis bija tāds pats kā citās skolās un valstīs, kur šī sistēma strādā. Atradām arī piemēru no Peru, kur sadarbība notika ar valdību un privāto sektoru. Ar skolām visi sadarbojās un programma bija uztaisīta gan preventīvi, gan arī risināta problēma konkrētajā brīdī. Nevar jau tikai ar sekām strādāt. Tas bija mūsu nākamais mērķis - izstrādāt programmu, kas būtu piemērota Latvijai un pieejama bez maksas visām skolām. Ideja sākumā bija tāda, ka apmācības preventīvi notiks skolās kā obligātais priekšmets. Tad otrā daļa būtu palīdzēt bērniem, kas cieš no mobinga, kā arī izveidot kaut ko līdzīgu “SpeakUp” lietotnei. Salikām šīs divas lietas kopā un sākām meklēt, kas mums varētu palīdzēt. Kur iegūt finansējumu un sadarbības partnerus. Kad izstāsti par problēmu un tās realitāti Latvijā, cilvēku un uzņēmumu, kas vēlējās palīdzēt bija daudz. Atradām uzņēmumu, kas piekrita mums izstrādāt mobilo lietotni.

Tad jums jau no paša sākuma bija “Neklusē” mobilā lietotne?

Jā. Vīzija bija tāda, ka tu vari ziņot anonīmi par problēmu un to, kas noticis. Ziņot var gan cilvēks, kas tiek apcelts, gan arī kāds, kas to novēro. Var ziņot gan anonīmi, gan arī pateikt savu vārdu, lai nav neērti kādam izklāstīt savu problēmu un kāds palīdzētu. Tad ziņa tiek nodota skolas psihologam vai sociālajam pedagogam, un tad uz e-pastu cietušajam tiek nosūtīta atbilde. Vēlāk tiek risināta problēma. Caur aplikāciju ir arī iespēja uzreiz zvanīt policijai un tiem, kas var palīdzēt. Tad mēs kopā ķērāmies klāt materiāla izstrādāšanai, ar to mums palīdzēja organizācija centrs Marta, kas piedāvā profesionālu palīdzību un atbalstu grūtās dzīves situācijās. Liels izaicinājums bija saprast, ko mēs darīsim, kas varētu apmācīt bērnus vai skolotājus, jo mums nav kapacitātes un nav arī izglītības mācīt nevienu. Tāpēc uzrunājām centru Marta.  Ideja bija tāda, ka katrā skolā klases audzinātājas varētu ar centra Marta vai “Neklusē” materiālu strādāt ar bērniem audzināmās stundas laikā. Tā mēs arī sākām, izstrādājām materiālu, testējām, apmācījām skolotājus un tā viss gāja uz priekšu ar skolām.

Kas bija pirmā skola, ar kuru sākāt sadarboties?

Sākums bija ļoti sarežģīts, jo cilvēki nebija īsti gatavi to pieņemt uzreiz kā problēmu. Un skolas arī ne vienmēr gribēja atzīt, ka arī pie viņiem skolēni saskaras ar mobingu reitingu dēļ. Pirmajā gadā mums bija viena skola, kur mēs nopietnāk visu darījām, tā bija 3.ģimnāzija. Tad sākās kovids un neizdevās visu labi notestēt, apskatīties rezultātu. Tomēr laikam ejot, skolas izrādīja arvien lielāku interesi. Beigās mēs paņēmām klāt vēl piecdesmit skolas, lai pārbaudītu, kā viss darbojas lielākā apmērā. Gāja diezgan labi, protams, joprojām bija  kovids, kas visu laiku kaut ko traucēja un ierobežoja mūs. Bērni tad iet, tad neiet uz skolu, skolotāji ir noslogoti utt. Tajā pašā laikā skolas joprojām grib pievienoties. Šogad mēs startējam ar simts skolām.

Tādu skolu, kas interesējas un cenšas risināt mobinga problēmu, ir patiesi daudz.

Tagad arī sadarbojamies ar centru “Dardedze”, kas izstrādāja materiālu jaunākiem bērniem, lai būtu visiem vecumiem piemērotas nodarbības.

Ko darījāt ārpus skolām?

Taisījām vairākas kampaņas ar influenceriem, ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem. Mērķis bija pateikt, ka viņi nav vieni un ka šai problēmai ir jāmeklē risinājums, nav jāklusē… Sabiedrība tad nebija vēl gatava, un tikāmies arī ar dažādām ministrijām, un tās arī līdz galam nevēlējās pieņemt mobingu kā reālu problēmu.

Sanāk, ka esat pirmie, kas aizsākuši šāda veida projektu Latvijā?

Nu vieni no pirmajiem, jo noteikti bija arī pirms mums organizācijas, kas to darīja. Bet es teiktu, ka mēs varbūt visskaļāk par to sākām runāt. Tad sāka strādāt arī citas organizācijas. Mūsu mērķis nekad nav bijis ar kādu konkurēt, mēs tiešām sākām ar domu, ka mēs gribam uzlabot situāciju. Tieši prieks ir par to, ka tik daudz kas notiek.

Kopš projekta palaišanas ir pagājis laiks, vai ir manāmi kādi uzlabojumi?

Uzlabojumi noteikti ir. Par to jau liecina sabiedrības un skolu ieinteresētība, un vēlme risināt šo problēmu. Mums tieši bija pētījums pagājušogad un dati tika apkopoti tagad. Aptaujājām skolēnus, skolotājus un vecākus. Aptaujas par mobingu aizpildīja 2450 skolēni, 321 skolotājs un 1214 vecāki. Visi dati un rezultāti ir pieejami mūsu mājaslapā https://nekluse.lv/petijums2022/.

Vai ir doma nākotnē paplašināt mērķauditoriju, vai tomēr fokusēties tikai uz skolēniem?

Problēma jārisina jau bērnudārzā. Manā skatījumā būtu ideāli, ja preventīvās programmas būtu ieviestas kā obligātais priekšmets, kas pieejams gan skolās, gan bērnudārzos. Tad arī nebūtu jāstrādā ar tik lielām sekām un jārisina mobinga situācijas universitātēs vai darba vidē. Man liekas, mums vairāk jāfokusējas un jāstrādā tieši ar bērniem. Es pat teiktu, ka līdz pusaudžu vecumam. Protams, ļoti daudz kas nāk no mājām, vecākiem un audzināšanas. Bērns visu redz un dzird, tas pēc tam arī atspoguļojas viņa darbībās.

Kas ir galvenās lietas, kas vecākiem būtu jāzina, lai novērstu mobingu?

Ļoti svarīgi ir visu laiku skatīties, kas notiek ar tavu bērnu, runāt. Es negribu neko ieteikt, jo neesmu psihologs. Bet, ja kaut kas ir ļoti mainījies bērna uzvedībā, pēkšņi neēd, nerunā, vai kaut kas cits dīvains tiek novērots, tad būtiski ir to laicīgi piefiksēt un pamanīt.  Tad jau meklēt palīdzību pie speciālista. Jāseko līdzi arī tam, kas notiek skolā, jājautā skolotājiem, jo ne vienmēr, ja bērns pateiks, ka viss kārtībā, tad tā ir taisnība.

Ko darīt bērniem, kas nav tik atklāti un tuvi ar saviem vecākiem?

Svarīgi ir atrast cilvēku, kam var uzticēties. Tas var būt skolotājs, klasesbiedrs, draugs. Taču, ja arī nav tādas vēlmes nevienam uzticēties, aplikācija “Neklusē” tika izveidota tieši šim nolūkam.

Vai tev pašai ir bijusi saskarsme ar mobingu?

Jā, un īstenībā tas arī mūs visas trīs vienoja, ka mums visām bija kaut kāda veida pieredze ar mobingu. Pašai man bija diezgan nopietni. Mana mamma ir lietuviete, tāpēc bērnudārzā un skolā gāju Lietuvā. Skola bija internacionāla, visi runāja angliski, bija draudzīga vide. Tad mēs pārvācāmies, un sestajā klasē es mācījos Igaunijā lauku skolā. Kopumā man tur bija viegli, es ļoti labi mācījos, bija izcilas atzīmes un tieši šī iemesla dēļ mani sāka apcelt. Tie bija gan mana vecuma bērni, gan arī no vecākām klasēm. Es raudāju katru dienu, man jau tā bija stress un šoks pārvākties uz Igauniju un tad vēl skolā šī situācija. Bija patiešām ļoti, ļoti grūti. Mani vecāki gāja uz skolu runāt, varbūt man paveicās ar to, ka viņi redzēja, viņi klausījās, viņi palīdzēja man kā varēja. Mūsu risinājums bija meklēt citu skolu. Tad septītajā klasē aizgāju uz ģimnāziju. Pat ja nebūtu iestājusies ģimnāzijā, es censtos atrast citu skolu, jo tas gads patiešām bija drausmīgs. Tomēr no tā arī kaut ko var iemācīties. Kad tu aizej no vides, kur tas viss notiek, paliek vieglāk, parādās savā ziņā cerība, jauns sākums. Vari meklēt jaunus draugus, vari būt citādāks. Ja tu esi citādāks, nenozīmē, ka tas ir slikti.

Protams ir ļoti svarīgi, lai tie cilvēki, kas tev ir apkārt, ir līdzīgi tev un pieņem un saprot tevi tādu, kāds tu esi. Bērns, kuru apceļ, nav vainīgs, viņš visticamāk atšķiras kaut kādu iemeslu dēļ. Tu nevari sevi mainīt. Drīzāk ir jāmaina tas, kas tev ir apkārt, tie var būt cilvēki, tā var būt vide.

Kad tu aizej no vides, kur tas viss notiek, paliek vieglāk, parādās savā ziņā cerība, jauns sākums. Vari meklēt jaunus draugus, vari būt citādāks. Ja tu esi citādāks, nenozīmē, ka tas ir slikti.

Vai šī situācija tevi mainīja?

Jā, tas kaut kādā mērā padara tevi stiprāku. Tas gan noteikti nav kaut kas tāds, kas būtu jāpiedzīvo katram cilvēkam, lai kļūtu par spēcīgāku personību, jo to var īstenot arī citā veidā. Taču varu galvot, ka situācija ir mani rūdījusi. Esmu pateicīga, ka tas nebija ilgi, jo kādam tas var turpināties arī vairāku gadu garumā. Bet, ja tas notiek visu laiku, nu tad ir grūti. Ja vecāki nepamana, tad ir vēl grūtāk, jo varbūt patiešām risinājums ir mainīt skolu, vai atrast kādu hobiju, kur ir cita vide un cilvēki, ar ko parunāt. Cilvēki, kas ir līdzīgi tev. Risinājumu patiešām ir daudz.  

Pēc visa, ko esi piedzīvojusi, kas būtu tas, ko tu sev teiktu tagad būdama tajā situācijā?

Labs jautājums…man jāpadomā. Ja es skatos tagad atpakaļ, man ir sajūta, ka esmu izdarījusi jau tik daudz vairāk nekā tie cilvēki, kas mani apcēla. Tas, ka viņi tajā brīdī domā, ka viņi ir labāki par mani, ka viņi var to atļauties, tas nenozīmē, ka es kā cilvēks esmu sliktāks. Noteikti, nē. Es teiktu sev, ka es tikšu ar to galā.

Kas ir tas, kas tev palīdz “atslēgties” no visa negatīvā šajā sfērā?

Nu vispār ir tā, ka problēma kā tāda ir ļoti negatīva, bet tajā, ko mēs darām, ir ļoti daudz pozitīvā. Kad ir kāds pasākums, vai kaut kas sāk virzīties uz priekšu, kāds tev pasaka paldies, ka tu šo dari, tās ir lietas, kas ir vērtīgas. Tieši no tā rodas lielā motivācija. Ir, protams, arī posmi, kad motivācijas nav, liekas, tu kaut ko dari un neko nesaņem par to, velti tam daudz laika. Taču lielākā motivācija ir cilvēku atgriezeniskā saite.

Kas tev palīdzēja tikt galā ar mobinga situāciju?

Profesionālais sports. Līdz 12. klasei spēlēju basketbolu profesionālā līmenī, biju arī Igaunijas izlasē. Sports dod tādu enerģiju un pozitīvismu! Galvenais ir atrast aktivitāti, kas tev būs patiešām tuva. Basketbols savā ziņā palīdzēja man tikt pāri mobingam. Sportā tev ir iespēja atslēgties no visa, tu pilnīgi nedomā par citām lietām, un tas palīdz iet uz priekšu. Komandas priekšā man vienmēr bija atbildības sajūta. Piemēram, ja es neaiziešu uz treniņu, tad nevis darīšu sev pāri, bet komanda cietīs no tā. Ir sajūta, ka tev ir jāiet uz priekšu ar komandu, nevis vienam. Kā arī sports ļoti palīdzēja ar laika plānošanu, jo viss bija diezgan saspringts, un arī nebija laika muļķīgām domām.

Vai tu šo projektu varētu saukt par savas dzīves labāko sasniegumu?

Tas ir tāds sarežģīts jautājums, jo es pēc dabas esmu tāda, kurai patīk iet uz priekšu katrā dzīves posmā un jomā. Bet es uzskatu, ka  “Neklusē” noteikti ir viens no vislielākajiem sasniegumiem, ko es esmu izdarījusi tieši sociālajā projektu jomā. Noteikti mērķi ir lieli dzīvē, negribas apstāties pie tām simts skolām, bet gan attīstīties arvien vairāk. Es pat teiktu, ka  “Neklusē” tas mērķis jau ir sasniegts. Cilvēki runā par to, vairāk ir izglītoti par mobingu un skolas jau pašas labprātīgi piesakās. Ir tāda sajūta, ka šobrīd ir īstais laiks virzīties tālāk.