Pareizie vārdi un komunikācijas tetris. Kā top RIGA IFF komunikācija?

Ik dienu mēs saskaramies ar milzīgu informācijas daudzumu, un arvien lielāks izaicinājums ir radīt saturu, kas spēj piesaistīt uzmanību un palikt atmiņā. Rīgas Starptautiskā kino festivāla RIGA IFF komunikācijas speciāliste Una Zvirbule sarunā stāsta par savu ceļu līdz festivālam, teksta veidošanas aizkulisēm un to, kāpēc ir svarīgi paļauties uz paša rakstītāja valodas izjūtu. Viņa pievēršas arī vienam no kultūras komunikācijas izaicinājumiem – kā ieinteresēt paaudzi, kas pieradusi pie 30 sekunžu video, divu stundu garā filmā, un kā ar vārdiem palīdzēt kino atrast ceļu pie skatītāja. 

Gabriela Feoktistova un Adrija Studente, Studentu medijs Skaļāk

Kas ir Rīgas starptautiskais kino festivāls, un kāds ir šī festivāla galvenais mērķis? 

Rīgas Starptautiskais kino festivāls ir lielākie Latvijas kino svētki, kas katru gadu vienuviet pulcē aptuveni 30 000 cilvēku. Festivāls notiek kopš 2014. gada. Sākotnēji tas tika veidots kā daļa no Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas norisēm, bet vēlāk attīstījies par pašpietiekamu festivālu, kas šogad notika jau 13. reizi. 

Festivāla galvenais mērķis ir parādīt sabiedrībai plašāku kino spektru gan Eiropas, gan pasaules kino, kas ikdienā līdz Latvijas kinoteātriem nenonāk – Latvijas kinoteātros galvenokārt dominē lielie Holivudas darbi un saturs, kas ir piemērots ģimenēm ar bērniem. Skatoties apmeklētākās filmas, parasti pirmajās vietās būs Disney vai Pixar darbi, jo ir liela auditorija, kas kino uztver kā izklaidi, bet festivāla mērķis arī ir iepazīstināt sabiedrību ar tiem Eiropas autorkino darbiem, kur nav piesaistīti lielie režisori, lielie aktieri un kas ir vienlīdz svarīgi un nozīmīgi. Festivāla komanda uzskata, ka ir ļoti svarīgi paplašināt skatītāju redzeslauku, iepazīt kaut ko ārpus tā, ko tu jau pazīsti, un izkāpt no savas komforta zonas, lai ieraudzītu visas dažādās dimensijas, ko kino var piedāvāt.

Kas, tavuprāt, padara šo festivālu īpašu tieši Latvijas kultūras vidē?

Pirmkārt, tā ir programmas daudzveidība. Katru gadu 11 dienu laikā aptuveni 100 seansos festivāls piedāvā skatītājiem redzēt gan vietējos Latvijas darbus, gan lielo režisoru filmas, gan jauno Eiropas autoru sniegumu.

Otrkārt, paralēli publiskajai filmu programmai darbojas nozares sadaļa RIGA IFF Forum, kas ir mērķēta uz kino profesionāļiem – katru gadu Rīgā ierodas vairāk nekā 100 kino nozares pārstāvju no visas pasaules. Šī platforma nodrošina pilnmetrāžas filmu, seriālu un īsfilmu attīstīšanu, sniedzot ārvalstu profesionāļiem iespēju pamanīt Latvijas talantus un projektus izstrādes stadijā. Tā ir starptautiska iespēja piesaistīt finansējumu un partnerus, savukārt Latvijas kino veidotājiem tā ir iespēja aizsniegties tālāk par jau pazīstamo.

Kā sākās tavs ceļš kino industrijā? Kā tu izdomāji, ka vēlies strādāt tieši šajā sfērā?

RIGA IFF nonācu ar nelielu apkārtceļu. Es nāku no kino veidošanas vides – man ir bakalaura grāds filmu producēšanā un maģistrs kino teorijā. Sākotnēji mans plāns bija darboties tiešajā kino veidošanas procesā, gūstot hands-on (no angļu val. praktisku) pieredzi uz filmēšanas laukuma, īpaši darbā ar kameru. Un tad mans plāns B vienmēr bija rakstīt par kino, dramaturģijas scenārijus vai tieši kino kritiku, kino teoriju.

Es pieteicos brīvprātīgajam darbam RIGA IFF ar domu pamēģināt kaut ko jaunu un interesantu. Tajā pašā gadā paralēli iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā maģistratūrā kino teorijas programmā, un tā bija iespēja iziet praksi un iesaistīties festivāla veidošanā. Tā arī šeit esmu palikusi.

Oficiālas izglītības komunikācijā man nav – visas iemaņas ir nākušas ar gadu praksi, mācoties, uzņemoties jaunas atbildības un apgūstot jaunas lietas. Taču izpratne par to, kā un kāpēc filmas top, palīdz man saistošā un saprotamā veidā nodot šīs zināšanas arī skatītājiem.

Vai tev ir vēlme radīt kaut ko savu, varbūt savu filmu?

Man personīgi nekad nav bijusi tāda pašmotivācija radīt savu filmu. Kino veidošanā man vienmēr vislabāk ir paticis tieši komandas darba process, būšana uz filmēšanas laukuma un sadarbība ar citiem cilvēkiem. Reizēm pietrūkst 14 stundu ilgo maiņu uz filmēšanas laukuma, tomēr kino industrija Latvijā ir ļoti konkurences piepildīta. Ir sarežģīti, ja neesi gatavs atdot visu savu enerģiju tikai būšanai uz laukuma. Darbs RIGA IFF man ir labākais vidusceļš, kur var būt pietiekami tuvu kino un vienlaikus atrast savu vietu komunikācijas lauciņā.

Kas ietilpst tavos ikdienas darba pienākumos?

RIGA IFF komunikācijas departaments sastāv no trim cilvēkiem – es, komunikācijas un mārketinga departamenta vadītājs Kaspars Kursišs un publicitātes vadītāja Aldona Jakšta. Mēs strādājam cauru gadu – apjomīgākais darbs norit pie filmu atlases, programmas izstrādes un nozares profesionāļu piesaistes.

Es pārvaldu ikdienas komunikāciju. Tas ietver festivāla mājaslapas administrēšanu – informācijas atjaunināšanu un kārtošanu digitālajā katalogā, filmu aprakstu, attēlu un videorullīšu publicēšanu, kā arī ziņas par seansu norisi. Mana atbildība ir viss, kas no festivāla izskan publiskajā telpā un medijos. Es rakstu preses relīzes un paziņojumus medijiem, gatavoju vēstkopu tekstus, kā arī veidoju saturu sociālajiem medijiem un digitālajam mārketingam. Komunikācijas departaments ir cieši sasaistīts ar visu, kas notiek festivālā.

Kas no komunikācijas viedokļa ir efektīvākais paņēmiens auditorijas piesaistei?

Pēdējos gados var novērot, ka vides reklāma un redzamība ārpus digitālās vides ir tas, kas piesaista auditoriju visvairāk. Tas noteikti ir saistīts ar to, ka cilvēki vienkārši ir noguruši no digitālās vides un nebeidzamā informācijas viļņa, kas nāk pāri ar informāciju, kuru tu varbūt pat negribi redzēt. Lielu lomu spēlē drukātie mediji un klātbūtne pilsētvidē, seansu brošūras kultūrtelpās un kafejnīcās, lielie afišu stendi un plakāti.

Pēdējos gados var novērot, ka vides reklāma un redzamība ārpus digitālās vides ir tas, kas piesaista auditoriju visvairāk.

Kā atšķiras plānošana visa gada garumā un pašā festivāla laikā?

Lielā festivāla stratēģijas plānošana notiek periodā no februāra līdz aprīlim – mēs definējam galvenos vēstījumus auditorijai un izstrādājam jaunu vizuālo identitāti, kurā gadu no gada ieguldām ļoti daudz resursu, lai mūsu vēstījums tiktu atainots arī vizuāli.

Sākot no maija beigām plānošana pāriet mazākos posmos, kuros sākas vizuālās identitātes, saukļa, pirmo filmu un biļešu izziņošana. Vasarā mēs turpinām komunicēt par atsevišķām filmām, kas nokļūst pārdošanā. Tuvojoties septembrim, kad ierasti izziņojam pilno programmu, pievēršamies tam, ko un kā no tās vislabāk izcelt. 

Savukārt festivāla laikā visbūtiskākā ir reaģējošā plānošana. Jāspēj sabalansēt ieplānotā komunikācija, piemēram, filmu izlases vai konkursa saturs, ar pēdējā brīdī notiekošo – izpārdotajiem seansiem, filmu veidotāju negaidītu ierašanos un citiem operatīvajiem jaunumiem.

Kas notiek tad, ja kaut kas neiet pēc plāna, un kā jūs tādās situācijās rīkojaties?

Tad ir jāmeklē risinājumi, kas var būt sarežģīti brīžos, kad komunikācija ir ļoti sabiezināta un intensīva. Ja nedēļai ir saplānoti sociālo mediju ieraksti un pa vidu kaut kas izkrīt, ir jāpārbīda arī visi pārējie „klucīši”. Tas ir kā kārtīgs tetris, mēģinot visu salikt vietā, aizstāt vai operatīvi noreaģēt.

Kopumā komunikācijā tā nav problēma, bet gan viens no darba pamatnosacījumiem. Ir skaidrs, ka kaut kas nenotiks pēc plāna. Ar to ir jārēķinās un jābūt gataviem pielāgoties un reaģēt arī pēdējā brīdī.

Citāts: Ja nedēļai ir saplānoti sociālo mediju ieraksti un pa vidu kaut kas izkrīt, ir jāpārbīda arī visi pārējie „klucīši”. Tas ir kā kārtīgs tetris, mēģinot visu salikt vietā, aizstāt vai operatīvi noreaģēt.

Varbūt vari minēt kādu konkrētu situāciju, kad kaut kas nenotika pēc plāna un nācās rīkoties ātri?

Man liela sāpe ir darbs ar filmu izplatītājiem, kuri nespēj savlaicīgi piegādāt kvalitatīvus materiālus. Mums ir bijušas ieplānotas filmu izziņošanas, kurām pēdējā brīdī saprotam, ka nav iespējams iegūt nekādus lietojamus attēlus vai videomateriālus. Vienā variantā meklējam materiālus paši, otrā – strādājam ar to, kas ir pieejams. Esam izveidojuši fantastiskus sociālo mediju ierakstus, izmantojot vienīgo pieejamo attēlu un trīs citātus no kritiķiem, kuri filmu redzējuši, piemēram, pirms pusgada Berlinālē – Berlīnes Starptautiskajā kino festivālā. Reizēm komunikācijas darbs ir vienkārši panākt labāko iespējamo rezultātu no tā mazumiņa, kas tev ir dots.

Cik daudz savā darbā izmanto mākslīgo intelektu?

Ir reizes, kad izmantoju lielo valodu modeļus tekstu pārbaudīšanai, bet viss, kas ir jaunradīts, top bez tiem. Man personīgi ir ļoti svarīgs teksts un tas, kā rakstīts vārds spēj ietekmēt cilvēku. Šķiet, ka tie ir tikai burti un uzrakstīti vārdi, bet es ļoti ticu, ka pareizie vārdi pareizajās kombinācijās var aizskart pareizo nervu cilvēkā, piesaistīt uzmanību un būt tieši tas, kas viņam tajā brīdī nepieciešams. Es ticu personīgajai atdevei teksta rakstīšanā un principiāli neizmantoju mākslīgā intelekta rīkus jaunradei, jo ticu, ka cilvēks to spēj izdarīt labāk.

No citas puses tas ļauj automatizēt procesus, tas atvieglo kaut kādu ļoti standartizētu procesu izpildi, piemēram, atrast pareizo Excel formulu, kas varētu palīdzēt atvieglot darbu datu apkopošanai un analīzei – ja tas man aizņem pusstundu mazāk no mana darba laika, tad es labprāt to izmantoju. 

Pareizie vārdi pareizajās kombinācijās var aizskart pareizo nervu cilvēkā, piesaistīt uzmanību un būt tieši tas, kas viņam tajā brīdī nepieciešams.

Vai tavs darbs kādreiz ir ticis kritizēts?

Ne gluži kritizēts. Teksti festivāla komunikācijai top diezgan lielā sadarbībā. Pat ja es esmu cilvēks, kurš raksta paziņojumu medijiem, teksts vienmēr nokļūst pie kolēģiem pārskatīšanai. Ir pilnīgi normāli savā uzrakstītajā tekstā nepamanīt pazaudētu garumzīmi vai komatu, vai teikumu, kurā ir par daudz vārdu un kas sadalāms trīs atsevišķos teikumos. Tas ir liels kopdarbs. 

Kad sāku rakstīt paziņojumus, sapratu, ka uz tekstu vērsta kritika nav personīgs vērtējums. Jebkas, kas tiek komentēts vai labots, nekādā veidā neskar tevi personīgi, un tas padara labojumus vieglāk pieņemamus. Mēs visi esam vienā laivā, lai izveidotu tekstu pēc iespējas labākā kvalitātē. Pat ja reizēm mani uzrakstītie teikumi tiek pilnībā pārrakstīti, tas nav personīgs uzbrukums man – tas ir darīts kopīgā mērķa sasniegšanai.

Pie šī procesa ir jāpierod. Protams, ir nedaudz sāpīgi, kad teksts, ko uzskati par pabeigtu un esi gatavs nodot saskaņošanai, tiek izšķetināts un pārrakstīts, taču iesaku to neuztvert personīgi. Tagad, vadot praktikantu un brīvprātīgo darbu, pati ļoti uzmanīgi izturos pret to, kā sniedzu savus ieteikumus par rakstīto tekstu. Ja cilvēkam nepiedāvā alternatīvu vai skaidrojumu, jebkurš komentārs var nolasīties kā kritika. Teksti ir pārrakstīti un laboti, bet tā ir pilnīgi normāla procesa sastāvdaļa, un tas ir pilnīgi okei.

Pat ja reizēm mani uzrakstītie teikumi tiek pilnībā pārrakstīti, tas nav personīgs uzbrukums man – tas ir darīts kopīgā mērķa sasniegšanai.

Kā ir ar paškritiku? Cik paškritiski tu vērtē savus tekstus?

Drausmīgi, ļoti paškritiski. Man ir diezgan augsti standarti attiecībā uz savu darbu, kas sakrīt ar festivāla komunikācijas un kvalitātes standartiem. Esmu paškritiska pret saviem tekstiem un spēju pamanīt vietas, kas nav izdevušās. Kādreiz teicu, ka esmu milzīga perfekcioniste. Nezinu, cik ļoti tas atbilst patiesībai šobrīd, ņemot vērā lielo darba apjomu, bet nav labāka kritiķa par sevi pašu.

Kas, tavuprāt, ir laba komunikācija tieši darba vidē? 

Es ļoti novērtēju atklātu komunikāciju – bez runāšanas aplinkus un mēģinājumiem caur puķēm nodot ziņu, ka kaut kas ir jālabo. Man šķiet, ka atklātība ir svarīga gan darba vidē, gan cilvēku attiecībās kopumā. Tas padara komunikāciju vērtīgu, jo nav lielas jēgas no sarunas, ja abas puses runā mājienos, cenšoties kādu neaizskart vai nesāpināt.

Kas ir RIGA IFF galvenā mērķauditorija, un kā tu raksturotu festivāla skatītāju?

Mērķauditorija ir cilvēki vecumā no 25 līdz 35 gadiem, pārsvarā rīdzinieki. Tie ir skatītāji, kuri ir gatavi mācīties neakadēmiskā formātā, izkāpt no komforta zonas un pastiepties ārpus tā, ko viņi nepazīst, uzzinot kaut ko jaunu. Viņi uzticas RIGA IFF kuratoru un komunikācijas izvēlēm, ir gatavi nākt uz filmu arī tad, ja par to iepriekš neko nezina. Viņiem pietiek ar festivāla ieteikumu un faktu, ka filma tiek izrādīta RIGA IFF, kas jau nodrošina kvalitāti. Atsevišķas auditorijas grupas nedaudz baidās no nepazīstamā un no „šausmīgā” vārda autorkino, kas bieži saistās ar kaut ko pelēku, sausu un garlaicīgu vai, tieši otrādi, ar filmām bez sākuma un beigām, taču būtiskākā ir uzticība tam, ka izvēlētais saturs būs tā vērts. Kino apmeklējums ir process – tās ir divas stundas, kurās nav iespējas skatīties telefonā vai domāt par darbu. Tev pilnībā jābūt telpā kopā ar apkārtējiem. RIGA IFF skatītājs ir cilvēks, kurš ir gatavs ieguldīt savu laiku, doties šajā kopīgajā kino ceļojumā un atvērties jauna pieredzei.

Vai ir notikušas būtiskas izmaiņas mērķauditorijā – vai tā ir paplašinājusies vai sašaurinājusies?

Ir cilvēki, kas zina par RIGA IFF un nāk uz kino festivālu, bet ir arī cilvēki, kas par to nezina. Viņiem tas ir vienkārši vēl viens kino seanss oktobrī, nepamanot neko, kas ir saistīts tieši ar festivālu.

Uzskatu, ka svarīga ir gan komunikācijas stratēģiju attīstīšana, gan plašāka ieiešana pilsētvidē ar vizuālajiem materiāliem, gan arī vēstnešu piesaistīšana sociālajos medijos – tie ir influenceri, kuri paši ir ieinteresēti kino un gatavi dalīties festivāla programmā ar saviem sekotājiem.

Līdzās vides reklāmai ļoti labi strādā personīgie ieteikumi – tas, ka kāds iesaka filmu, ko pats vēlas redzēt, dod skatītājam lielāku pārliecību. Vēstnešiem ir savas uzticamās auditorijas, un ar viņu starpniecību mēs spējam paplašināt ierasto kino apmeklētāju loku, piemēram, reperim Prusakam un Kristīnei Garklāvai ir divas pilnīgi atšķirīgas auditorijas, kas ļauj mums sasniegt jaunus skatītājus.

Bez vēstnešiem un influenceriem – kādi vēl ir faktori, kas piesaista auditoriju apmeklēt festivālu?

Viens no faktoriem ir populārās un atpazīstamās Holivudas filmas, kas kinoteātros nonāktu jebkurā gadījumā. Šogad labs piemērs ir filma Wild Horse 9 („Mežonīgais zirgs 9”) ar pazīstamu režisoru un slaveniem aktieriem. Cilvēki to pamana, tāpat kā citas filmas, kas viņus ieinteresē aktieru, režisora vai citu sasniegumu dēļ.

Caur lielajām un populārajām filmām mēs piesaistām skatītājus pārējai festivāla programmai, dodot iespēju atklāt arī nezināmas, apslēptas un aizraujošas filmas, kuras citkārt viņi nebūtu mēģinājuši skatīties.

Kā pārdot divu stundu filmu jaunietim, kurš ikdienā pieradis pie 30 sekunžu video?

Tas ir grūti, bet es ticu, ka katrai filmai ir savs skatītājs. Pirmkārt, cilvēks, nākot uz kino, rēķinās, ka filma būs garāka par 30 sekundēm. Būtiski ir runāt par filmās skartajām tēmām – ja tā tevi ieinteresē, tu esi gatavs sēdēt kinozālē un noskatīties šo filmu. Jaunieši ir sarežģīta auditorija, jo viņus saista visdažādākās tēmas – pieaugšanas, izdegšanas vai sava ceļa meklējumu stāsti, tāpēc mums ik gadu ir filmu izlase ar specifiskiem stāstiem par un ap jauniešiem.

Kinoteātris arī ir ļoti forša vieta, kur trenēt savu uzmanību, tāpēc ka tev gluži vienkārši nav iespējas skatīties telefonā. Tā ir vērtīga vide, kurā mācīties koncentrēties uz lietām, kas garākas par minūti.

Kino bieži tiek uztverts kā lēta izklaide vai kaut kas, ko var ieslēgt fonā un skatīties, neiedziļinoties. Jauniešiem ir īpaši svarīgi palīdzēt pārkāpt šim priekšstatam un parādīt, ka kino ir vērtība un ka ekrānā redzamais var nozīmēt daudz vairāk nekā krāsainas bildītes, kas mijas fonā, kamēr sēdi Tviterī.

Kādu sajūtu vēlaties radīt skatītājam, kurš festivālu apmeklē pirmo reizi?

Galvenais, lai pēc seansa cilvēks iznāktu ar apziņu, ka šis apmeklējums ir bijis tā vērts un viņš gribētu noskatīties vēl kādu filmu. Lai ieguldītā nauda, laiks un pat iziešana no mājas ir attaisnojusies.

Filmas skatīšanās mājās pie televizora bieži vien ir sevišķi personīga pieredze. Sākot strādāt festivālā, esmu runājusi ar paziņām, kuri bija pārliecināti: „Nē, mēs filmas varam skatīties mājās. Kas tur var būt interesants? Kāpēc mums kaut kur braukt?” Bet tad viņi brīvprātīgi piespiedu kārtā atnāk uz kādu no ieteiktajām filmām, iznāk ārā no zāles un saprot, ka tomēr ir bijis tā vērts.

Festivālā ir spēcīga kopības sajūta, jo kino pats par sevi ir kolektīvs laika pavadīšanas veids. Lai gan katrs savā prātā filmu uztver individuāli, tu atrodies zālē kopā ar vēl diviem simtiem cilvēku. Festivāla seansam klāt nāk arī noformējums, skaņa, gaismas, cilvēku pūļi un īpašā gaisotne. Seansiem piemīt maģisks faktors – tā ir pieredze, kas būtiski atšķiras no parasta kino apmeklējuma vai filmas skatīšanās mājās.

Festivālā ir spēcīga kopības sajūta, jo kino pats par sevi ir kolektīvs laika pavadīšanas veids. Lai gan katrs savā prātā filmu uztver individuāli, tu atrodies zālē kopā ar vēl diviem simtiem cilvēku.

Kā tu pati esi mainījusies šajos piecos gados, kopš sāki strādāt RIGA IFF?

Kā komunikācijas speciāliste esmu izaugusi tieši RIGA IFF. Viss, ko zinu un daru, līdz pat tādiem sīkumiem kā mapju un tabulu struktūras, informācijas fiksēšana un saglabāšana, nāk no darba tieši festivālā. 

Kad sāku darboties kā brīvprātīgā un vēlāk praktikante, man nebija gandrīz nekādas pieredzes šajā jomā. Bija tikai vispārīgs priekšstats par sociālajiem medijiem un sabiedriskajām attiecībām, bet trūka gan praktiskas pieredzes, gan nozares izglītības. Viss, ko esmu uzkrājusi un kas papildinājis manu pienākumu klāstu, ir veidojis mani par komunikācijas speciālisti. Tā ir piecu gadu tīra prakse, spēja pielāgoties un risināt situācijas reāllaikā. Kopš 2022. gada jūlija, kad sāku, tās ir milzīgas pārmaiņas, pirms tam nebūtu bijusi spējīga pat uzrakstīt paziņojumu medijiem.

Lielākais sasniegums ir cīņa ar gariem teikumiem. Man vienmēr bijusi tendence rakstīt garus teikumus pusrindkopas garumā, bet tagad esmu iemācījusies sevi apstādināt – teikumam nevajadzētu būt 40 vārdiem, noderētu kāds punkts, un nevajag trīs divdabja teicienus vienuviet.

Izpratne par to, kā, ko un kāpēc komunicēt, palīdz ne tikai profesionāli, bet arī cilvēciski. Tā māca komunicēt, sastrādāties un darboties saspringtos apstākļos. Komunikācija ir balansēšana starp plānošanu un reaģēšanu. Spēja operatīvi reaģēt un izkāpt no ierastajiem rāmjiem man personīgi ir bijusi vislielākā izaugsme.

Ko par komunikāciju zini šobrīd, ko būtu gribējusi zināt jau pirms darba sākšanas?

Tādu specifisku zināšanu laikam nav. Man ļoti paveicās ar to, kā ienācu festivāla komandā, jo nevienā brīdī nebija mulsinoši liela darba apjoma. Prakses sākumā strādāju pie festivāla piekļūstamības sadaļas, nodrošinot seansus un norises vietas cilvēkiem ar dzirdes, redzes, uztveres vai kustību traucējumiem. 

Es sāku ar ļoti mazu logu festivāla darbībā un ar katru jauno uzdevumu to pakāpeniski paplašināju. Šobrīd daru daudz un redzu, kā festivāls top, kāda ir tā struktūra un kā šis notikums tiek organizēts kopumā. Nav tādu lietu, kuru trūkums tobrīd būtu bijis liels šķērslis. Visa informācija pie manis ir nākusi īstajā laikā. Vienīgais, ko varbūt būtu noderējis iemācīties ātrāk, ir drosme skaļāk paust savu balsi, izteikt savas idejas un aizstāvēt savu viedokli starp citiem. 

Ko tu ieteiktu tiem, kuri vēlas strādāt komunikācijas nozarē?

Daudz lasīt un skatīties filmas – tas pat nav ieteikums no manis kā komunikācijas speciālistes, bet gan kā no cilvēka. Ir svarīgi pieredzēt dažādas lietas, iziet no savas ierastās nišas, par kuru konstanti domā, un mēģināt ieraudzīt to, kas ir apkārt. Jo vairāk tu redzi un lasi, jo vairāk izjūti un pamani. Tas dod lielāku pieredzes arsenālu, ko izmantot dažādās situācijās. Tās nav tikai zināšanas par konkrēto jomu vai pasauli kopumā. Tas viss rada kontekstu tam, ko dari, un palīdz veidot sarunu ar cilvēkiem ārpus tava burbuļa un personīgajām interesēm. Ir svarīgi mācīties un uzzināt jaunas lietas, lai spētu ar tām dalīties.

Ir svarīgi pieredzēt dažādas lietas, iziet no savas ierastās nišas, par kuru konstanti domā, un mēģināt ieraudzīt to, kas ir apkārt.

Ko tu novēlētu katram RIGA IFF skatītājam? 

Ļauties mūsu izmeklētajam kino piedzīvojumam, ko piedāvā festivāla programma, uzticēties tam, ka tas būs kvalitatīvs, labs un skatīšanās vērts kino. Pārkāpt pāri kādai nezināmai robežai un uzticēties.