“Uļa” – iepazīt sevi pasaulē, kas tevi nesaprot

Pēc pasaules pirmizrādes Kannu kinofestivālā ar septiņu minūšu stāvovācijām filma “Uļa” šoruden iekarojusi arī Latvijas skatītāju uzmanību. Pati to noskatījos īsi pēc parādīšanās Latvijas kinoteātros, un, iznākot no zāles, tā raisīja tik daudz dažādu emociju, kuras uzreiz bija grūti izteikt vārdos. Filma noteikti ir neparasta un savā veidā izaicinoša, bet tas nav apstādinājis to gūt atzinību arī starptautiskā mērogā.

Dārta Dzene, Studentu medijs Skaļāk

Publicitātes attēls.

Filma “Uļa” tapusi kā režisora Viestura Kairiša, aktiera Kārļa Arnolda Avota un poļu kinooperatora Voiteka Starona (Wojciech Staroń) kopdarbs, kurā katra mākslinieka pienesums padara šo filmu par unikālu, emocijām piepidlītu, pieaugšanas un izaugsmes stāstu. Gan intervijās ar Kārli Arnoldu Avotu, gan publiskos rakstos parādās tas, ka jau ilgus gadus viņš ir vēlējies atainot leģendārās basketbolistes Uļjanas Semojonovas dzīvi. Ideja aktieri savedusi kopā ar Viesturu Kairišu, kurš sadarbībā ar Voteika Starona kinomatogrāfiskajiem paņēmieniem, to radīja par realitāti.

Jau pašā filmas sākumā uz ekrāna parādās teksts “šo filmu iedvesmojusi kāda izcila cilvēka dzīve”, skatītājam liekot saprast, ka tā nav vienkārši biogrāfiska filma, bet subjektīvs stāsts par galvenās varones dzīves gājumu. Stāsts norisinās 1960. gadu beigās, kad kultūras un politiskajā jomā virmoja liela spriedze, īpaši PSRS teritorijās. Stāsta galvenajai varonei  Uļjanai, kura augusi nomaļā Latgales ciematā, vecticībnieku ģimenē, ir jāiepazīst sevi un jāspēj atrast sava vieta pasaulē, kas viņai ir tik sveša. Jāatzīst, ka pagājušajā gadā iznākušajā režsora Dzintara Dreiberga filmā “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” sports spēlē lielu naratīva lomu, taču “Uļa” ir pretstats tai.

“Uļa” nav stāsts par sportu, bet par cilvēku un viņa iekšējo pasauli.

Skatoties filmu, var rasties sajūta, ka vizuālā valoda ņem virsroku klasiskai naratīva uzbūvei, jo attēls spēlē lielu lomu, bet tā ir arī liela daļa no stāsta un tēlu atklāsmes. Ierasts, ka filmās lielāko daļu vēstījuma pasniedz caur sarunām un vizuālā valoda ir vienkārši kā ķirsītis uz tortes. Tomēr “Uļa” šo naratīvo uzbūvi apgriež  kājām gaisā, ļaujot tēlu kustībām, objektu izvietojumam kadrā un apgaismojumam pateikt visu, kas skatītājam jāzina, atstājot sarunas otrajā plānā. Lai arī filma balstās īsta cilvēka dzīves gājumā, stāsta subjektivitāte, lietojot vizuālo valodu, dod iespēju skatītājam dziļāk aizdomāties un iztēloties sevi Uļjanas vietā, unizprast viņas domas un emocijas. Filmām, pat ja tās ir ar biogrāfisku pieskaņu, nav skatītājam jāsniedz detalizēts cilvēka dzīves gājuma izskaidrojums, tā ir iespēja katram skatītājam sajūtu līmenī izjust to, kas viņam asociējas ar filmas tēlu.

Viena no kino lieliskākajām iezīmēm ir tā, ka var pastāvēt viena objektīva patiesība, bet skatīšanās laikā, katrs var atrast savu patiesību, kas arī lieliski atspoguļo filmas galveno ideju – iepazīt Uļas tēla iekšējo pasauli.

Publicitātes attēls.

Ši filma mani īpaši fascinēja ar tās estētiku. Mūsdienās esam pieraduši pie kino darbiem, kurās ļoti lielu uzsvaru autori liek uz krāsām un plašu kadru, bet “Uļas” veidotāji  dara pretējo — viņi ievieto skatītāju melnbaltā filmā ar nu jau reti lietoto, kvadrāta formātu. Manuprāt, šāds formāts filmu padarīja īpaši vizuāli pievilcīgu, akcentējot attēla nozīmi stāsta norisē. Tā liek skatītājam dziļāk ielūkototies notiekošajā un dod nostaļģisku sajūtu, it kā filma būtu kā spilgtas atmiņu epizodes, kuras cilvēks mēģina atminēties jau vēlāk dzīvē.

Svarīga filmas uzbūves daļa ir arī tās epizodiskums. Daudzi no redzamajiem sižetiem var likties savstarpēji nesaistīti vai izrauti no konteksta, bet atkāpjoties atpakaļ un aplūkojot filmu kopumā, katrai no iekļautajām epizodēm ir sava nozīme. Viena no šādām epizodēm bija par govi Uļas ģimenes laukos, kuru galvenā varone izglābj no nāves - pirmajā acu skatienā, ļoti skarbā veidā. Sākumā šis kadrs likās ļoti grafisks, bet filmas plašākā kontekstā varēja saskatīt paralēles  –

dažkārt, lai izcīnītu savu vietu pasaulē, ir jāpieņem kāds ļoti skaudrs vai radikāls lēmums – izvēle starp pašizaugsmi un palikšanu sev pazīstamā pasaulē, vai izvēle starp dzīvību un nāvi.

“Uļa” nav tikai filma par vienu no Latvijas spožākajām basketbolistēm, bet par to, kā cilvēks, kurš ir tik škietami atšķirīgs no pārējiem, izlaužas no savas mazās vides un atrod savu jēgu plašākā pasaulē. 

Bet vai laimīga? Atbilde uz šo jautājumu katram skatītājam jāatrod pašam… 

Publicitātes attēls.