Tukša un pretencioza jēgas meklēšana filmā “Otrais cēliens”
Pirmajās desmit minūtēs sāku žāvāties no pretenciozitātes pilnajiem dialogiem un nemainīgo kadrējumu. Turpinot skatīties, šķita, ka režisors sagrābis sauju mūsdienu aktualitāšu un iemetis scenārijā. Homofobija, transfobija, cancel kultūra, mākslīgais intelekts un tā tālāk. Filmas gaitā gan atklājas, ka viss iepriekš minētais bija tikai scenārija izspēle. Katrs no aktieriem spēlē trīs lomas, kas par spīti mēģinājumam būt dziļdomīgiem, šķiet dziļi nevajadzīgi.
"Otrais cēliens" (Le Deuxième Acte) ir franču režisora un dīdžeja Kventina Dipjē (Quentin Dupieux) absurda komēdija par četriem aktieriem, kuri veido pirmo mākslīgā intelekta producēto un režisēto filmu. Ir daži smieklīgi brīži, taču lielākoties filma ir grūti izturama, ar ainām, kas ievelkas pārāk ilgi, par spīti tam, ka ir vien 80 minūtes gara.
Galvenie varoņi daudzkārt lauž ceturto sienu un skatās uz skatītāju, šķietami vispār netēlo savas vajadzīgās ainas, bet konfliktē par ko pilnīgi citu un nesaistītu. Par spīti tam, nevienā brīdī neatskan “CUT!” un ainas netiek pārtrauktas un konstantā ņemšanās tikai turpinās. Arī ceturtās sienas laušana notiek bez kāda skaidra iemesla.
Filma ļoti paļaujas uz šoka faktoru - kulminācijas brīdis patiešām izraisa pārsteigumu, taču viss pārējais atstāj trulu iespaidu.
Elizabete Didža Studentu medijs Skaļāk
Filmas centrā ir četri tēli, kuri satiekas kādā nomaļā restorānā. Florence grib iepazīstināt savu tēvu Gijomu ar Deividu – cilvēku, kurā viņa ir neprātīgi iemīlējusies. Deividu Florence neinteresē vispār, tas pat būtu maigi teikts, viņš mēģina no viņas tikt vaļā. Deivids ir atvedis līdzi savu draugu Villiju, lai iemestu Florenci viņa rokās. Pirmais iespaids par Villiju, ko redzam divās no viņa atveidotajām lomām šajā filmā, beigās izrādīsies mānīgs, taču parāda viņu kā nepatīkamu, augstprātīgu tipāžu. Deivids arī ir diezgan nenostrādāts raksturs, nav skaidri viņa motīvi vai darbības. Jau viņu savstarpējā dialogā, ar ko sākas filma, rodas liels apjukums un pēc tam pārgudrie dialogi – nogurdinoši.
Galvenās lomas atveido zināmas franču kino sejas – Florence, kuru atveido Lea Seidū (Léa Seydoux), zināma ar lomām Džeimsa Bonda filmās un arī dažādās Eiropas kino mākslas filmās, Deivids, kuru atveido Luijs Garels (Louis Garrel), zināms ar filmu “The Dreamers” un lomu Grētas Gervigas “Little Women”, Gijons, kuru atveido Vensāns Lindons (Vincent Lindon) – aktieru ansamblis ir jaudīgs. Viņu aktiermeistarība darbu padara baudāmāku, taču ar to diemžēl nepietiek. Filmas temps ir lēns, taču ne meditatīvā veidā, tā aicina skatītāju iesaistīties, izraisīt interesi par minētajām tēmām, taču reizē atstāj pilnīgi vienaldzīgu.
Publicitātes attēls
Vizuāli “Otrais cēliens” īpaši neizceļas, iespējams, ar vienkāršotajiem vizuāļiem tiek mēģināts panākt AI veidotas filmas iespaidu. Filma, kas cenšas būt unikāla un saistoša, rada ļoti pretēju iespaidu. Tās monotonā kadru izvēle un garās, izstieptās ainas liek tai šķist drīzāk kā pārbaudījumam skatītājam nekā izklaidējošam mākslas darbam.
Mākslīgais intelekts kā producents un režisors šajā stāstā nav tikai tehnoloģisks triks – tas ir kā izaicinājums cilvēku sapratnei par radošumu un individualitāti. Kventina Dipjē interpretācija par šo tēmu ir ironiska un skeptiska. Galvenie varoņi izmantoti kā AI režijas avoti, kuru vārdi un domas tiek manipulētas, lai radītu ilūziju par māksliniecisku saturu.
Skeptiskais skatījums provocē diskusiju par to, vai māksla, kas radīta bez cilvēciskās iedvesmas un dvēseles, vispār var tikt uzskatīta par vērtīgu.
Publicitātes attēls
Realitāte ir fikcija un fikcija ir realitāte - šādu teoriju piedāvā viens no filmas varoņiem beigās. “Otrais cēliens” aicina skatītāju aizdomāties par to, kāda jēga ir no kino kā mākslas veida. Kas ir īsts un kas nav? Ko mēs vispār mēģinām atrast citu veidotajās fiktīvajās pasaulēs? It kā intriģējoša teorija, kura pavīd filmas beigās, taču arī pret šo režisors attiecas ar izmejošu piesitienu. Tēli sāk runāt par krāpšanu un, vai tad, ja tic šai teorijai, ir iespējams kādu nokrāpt, taču koncepts, kas sākumā likās saistošs un diskusijas vērts, noplok un interese zūd. Tā vietā, lai piedāvātu risinājumu vai iedziļinātos problēmu būtībā, dialogi atgādina prasmīgi uzrakstītu, bet tukšu un nedaudz elitāru diskusiju, no kuras īsti jēgas nav. Šī metode, iespējams, ir apzināta – Dipjē it kā pauž nihilistisku attieksmi pret kino jēgas meklējumiem un cilvēku pārspīlēto vēlmi intelektualizēt fiktīvas pasaules. Filmas pašironiskā attieksme šo vēstījumu padara grūti uztveramu nopietni. Izsmējīgā attieksme tēlu dialogos arī daļēji šķiet vērsta uz skatītājiem, viņu vēlmē meklēt jēgu šajā darbā. Ironiskā attieksme, kas vijas cauri visai filmai, rada sadrumstalotības sajūtu.
Publicitātes attēls
Filma “Otrais cēliens” ir par filmu iekš filmas par filmu veidošanu. Dipjē filma rada spēcīgu pretrunu starp vēlmi skatītājiem sniegt filozofisku piedzīvojumu un tās pašu izsmiekla pilno attieksmi pret auditoriju.
Filma piedāvā nihilistisku skatījumu uz kino mākslu. Tēli, kuri ik pa laikam sniedz mājienus uz iespējamu dziļumu, galu galā liek skatītājiem justies tā, it kā katra viņu izteiktā doma būtu tikai īslaicīga provokācija.
Tematiski piesātināta filma, kuras galvenā doma ir - nekam nav jēgas, un tāpēc arī auditorijai ir grūti atrast šajā filmā ko svarīgu. Nekas no elementiem nešķiet pieķeršanās vērts. Taču reizē arī emocijas pēc filmas radīja vēlmi par to uzrakstīt un mēģināt analizēt darbu, kurš izmej vēlmi visā rast jēgu.
