Pret dievs, pret velns, pret cilvēks – pret Rainis?
"Latvijas Nacionālā teātra" izrādes "Spēlēju, dancoju" recenzija.
Kārtējā klasika un Rainis. Šis stāsts ir mazliet neloģisks, no citas pasaules ar folkloras piesitienu. Varētu šķist, ka mūsdienu pasaulē tas galīgi neiederas, tomēr Elmārs Seņkovs to ietērpis ļoti mūsdienīgās drānās, tiešā un pārnestā nozīmē. Rainis lugu rakstījis, kad notiek karš un ir pavīdējusi ideja par jaunu valsti, Latviju, pirms veseliem 109 gadiem. Vai šāds stāsts var būt aktuāls arī mūsdienās?
Krista Marta Kundrate, Studentu medijs Skaļāk
Publicitātes foto
Seņkovs šo drāmu nosaucis par muzikālu satīru, un tāda tā pilnīgi noteikti ir. Pēc izrādes radās iespaids, ka Seņkovs visas savas dusmas un neizteiktās domas cenšas pateikt caur Raiņa stāstu, kārtīgi izdusmojas uz visu pasauli un atvadās no Nacionālā teātra mākslinieciskā vadītāja amata. Šajā izrādē viņš ir kārtīgi aizvirzījies no Raiņa idejas un runā par mākslinieka cīņu mūsdienu pasaulē ar ierēdņiem un birokrātiju, kas valda mākslas pasaulē.
Radās iespaids, ka Seņkovs visas savas dusmas un neizteiktās domas cenšas pateikt caur Raiņa stāstu, kārtīgi izdusmojas uz visu pasauli un atvadās no Nacionālā teātra mākslinieciskā vadītāja amata.
Guna Zeltiņa portālā Kroders.lv raksta: "Uz skatuves redzam jau citu karu – mākslinieka mūžīgo karu ar mākslas un kultūras ierēdņiem, jo velnu rija un tās iemītnieki jaunajā uzvedumā nepārprotami tiek asociēta ar šodienas Latvijas vadošo un valdošo mākslas un politikas eliti, kas savās ķetnās tiecas sagrābt un paverdzināt mākslinieka brīvo garu.”
Stāsts ir par jaunu meiteni Leldi…nē, vai tomēr par viņas glābēju Totu? Lai vai kā, Leldes un Zemgus kāzu vakarā no pazemes ierodas velnu Kungs un atņem meitenei trīs asins lāses, tādēļ viņa mirst. Tots ir spēlmanis, kurš spēlēja abu kāzās un iemīlējās līgavā. Tieši viņš dodas uz pazemi, lai no aizsaules Kunga atgūtu Leldes asinis un varētu viņu atdzīvināt, bet viss jau nav tik vienkārši – visai velna rijai pierādīt, ka arī viņš ir mironis, kļūstot par daļu no viņiem, lai izmanipulētu atpakaļ Leldes dzīvību. Kādēļ viņas jaunais vīrs Zemgus nedodas glābt savu sievu – par gļēvu? Tas jānoskaidro katram pašam. Tā kā visas asins lāses no Kunga atgūt neizdodas, Tots ziedo savējās, lai Lelde varētu dzīvot, un rītausmai austot Lelde atdzīvojas. Kur Zemgus, vaicāsiet? Acīmredzot viņam sieva nav tik svarīga kā svešiniekam Totam, lai pret viņas dzīvību atdotu savējo.
Tas tiešām ir ģeniālais Rainis? Kliedzoša Lelde skrien pāri skatuvei un pēkšņi nokrīt, tad turpinās visu iesaistīto strīds vairāku minūšu garumā, par to, ko darīt un kurš ir vainīgs.
Pirmajās izrādes minūtēs es domāju, uz kurieni vispār esmu atnākusi. Tas tiešām ir ģeniālais Rainis? Kliedzoša Lelde skrien pāri skatuvei un pēkšņi nokrīt, tad turpinās visu iesaistīto strīds vairāku minūšu garumā, par to, ko darīt un kurš ir vainīgs. Sākumā tas liekas garlaicīgi un nesaprotami, taču strīdā atklājas visas Latvijas mākslinieku un arī visas Latvija problēmas – sabiedrībā valdošie stereotipi, gudra spriedelēšana un nerīkošanās, absurdi pieņēmumi un sabiedrības šķelšanās. Atis Rozentāls laikrakstā Diena par izrādi raksta: "Tota tēlā tiek aizstāvēta mākslinieciskā neatkarība. Savukārt, Totam, nonākot Velnu rijā, režisors jau lielā mērā ar Raiņa tekstu, ieliekot to konkrētā rāmī, daudz ko pasaka par Latvijas politisko sistēmu."
Raiņa tekstus pamatīgi pārrakstījusi Justīne Kļava. Raiņa citātus atpazīt vairāk var vien velnu rijas ainiņās. Seņkova Totam, kuru atveidoja Raimonds Celms kokles vietā iesēdināta basģitāra, un viņa loma, atšķirībā no Raiņa Tota, ir cīnīties par savu taisnību, runājot par mākslu un tās neatkarību. Viņš mazāk ir iemīlējies Leldē, un viņa došanās glābt līgavu ir vairāk savas spītības pierādīšana. Elizabetes Skrastiņas atveidotā Lelde izrādē vien parādās fragmentāri un runāšanas vietā viņa vairāk sten un elš, pūš un tēlo mironi kā zombijs.
Spriedelēšanā izceļas abu laulāto mātes. Lelde Zeļģe atveido Meitas māti, kura visur cenšas iesprausties pa vidu ar savām feminisma idejām un jebkurā teikumā saskatīt aizvainojošu attieksmi. Evija Krūze dēla mātes lomā, kura izmanto jebkuru izdevību, lai atgādinātu, ka ir filoloģe un norāda uz katra pieļautajām kļūdām. Savukārt Zemgus cenšas pierādīt, ka viss ir māksla un jebkurš var kļūt par mākslinieku, to viņš pierāda, sitot Raiņa bisti pret metālisku paplāti paša izdomātā ritmā. Un protams, ka visgudrākie jau ir cilvēki no malas, tāpēc iemetam veco paaudzi un tantītes – Indras Burkovskas un Jura Lisnera atveidojumā, – kuras tikai vēlas, lai muzikanti uzdzied Lilioma dziesmu, lai gan arī kāzās nonākušas nejauši, tas piedeva izrādei komiskumu un vienlaikus atklāja vēl vienu sabiedrībā valdošu ideoloģiju, uz kuru varam palūkoties no malas un paši spriest, vai tā vajadzīga vai nē.
Ulda Siliņa viltīgais velna zēns talantīgo jauno mākslinieku Totu cenšas ievilināt savā pazemes valstībā un noslēgt vienošanos par kultūras ministra amatu, paši varam secināt, kādēļ šis tēls izveidots, ņemot vērā, ka izrādes veidošanas laikā valdība meklēja ministru amata kandidātu. Visspilgtākais, nekautrēšos teikt, bija Artūra Krūzkopa Kungs, kurš gan pamanījās apčurāt uz skatuves izveidoto paaugstinājumu, gan laistījās ar asinīm un vispār piekopa tieši tādu attieksmi, kādu varam gaidīt no komunista un vēl vairāk - no miroņa. Egona Dombrovska Trejgalvis gan nebija ar trīs galvām, bet gan saulesbrillēs un cigāru zobos filigrāni pārvietojās pa skatuvi un vēroja visu notiekošo, pavirši pavēlot, ko darīt, un atdodot savu varu Totam.
Visspilgtākais, nekautrēšos teikt, bija Artūra Krūzkopa Kungs, kurš gan pamanījās apčurāt uz skatuves izveidoto paaugstinājumu, gan laistījās ar asinīm un vispār piekopa tieši tādu attieksmi, kādu varam gaidīt no komunista un vēl vairāk - no miroņa.
Spēlēju dancoju stāsts ir arī ekranizēts, kā īsfilma ar grupas Iļģi mūziku un laikam to pašu gaidīju arī izrādē, tomēr nedaudz vīlos, kad neizdzirdēju ar stāstu asociējošos mūzikas fragmentus. Izrādei mūziku rakstījis komponists Edgars Mākens un tā visnotaļ bija mūsdienīga ar basģitāras pavadījumu, kuru spēlēja pats spēlmanis Tots (Atveidoja Raimonds Celms) un ik pa brīdim saklausāmo skaņu nesaskanību un disonansi. Jāpiebilst, ka diez gan vispasaulīga ir sajūta, izrādē klausoties dzīvo mūziku, kuru spēlēja Tota grupa. Lai arī mūzika bija laikmetam atbilstoša un piestāvēja izrādei, man tomēr trūka lielāka daudzveidība un bagātāka melodiju gamma.
Liekas, ka Elmārs Seņkovs diez gan radikāli pievērsies Raiņa daiļrades atspoguļošanai mūsdienīgās nokrāsās. Arī izrāde Pūt vējiņi, kura guva ļoti lielu patiku Latvijas publikā un saņēma arī vairākas Spēlmaņu nakts balvas. Tomēr, lai arī Rainis paliek Rainis, un viņa naratīvi visiem ir pazīstami, Seņkovs pratis radīt citu pasauli. Skatuves iekārtojums gan mazliet atsauca atmiņā viņa Pūt vējiņus, jo lielākā daļa mizanscēnu notika uz ieslīpa, pret skatītājiem vērsta skatuves paaugstinājuma, tas šoreiz bija iekārtots kā velnu rija un pārklāts ar zaļu samta drānu.
SARKANS! Protams, ka velns un viņa aizgalds asociējas ar sarkano krāsu, tad nu to arī izmantoja kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa – sarkanie, samtā tērptie velni, miroņi, kungs un trejgalvis pa paaugstinājumu veļas un ripinās, lēkā un staipās. Izklausās pilnīgi traki, bet kā gan savādāk attēlot visas izvirtības, kas notiek velnu rijā?
Šajā ietērpā tas ir stāsts par šodienu – ne skaistu, ne jauku, ne mīļu, ne pūkainu, bet izkropļotu un necilvēcīgu, gluži kā velna riju.
Tots un viņa grupa gan tērpti pufaikās, un galvā viņiem snovbordistu brilles un ķiveres, tieši par šo es domāju, kad rakstīju mūsdienīgās drānās. Īstenībā izrāde sākas, jau ienākot pa teātra durvīm, jo scenogrāfija turpinājās arī ārpus lielās zāles. Ejot pa durvīm, bija jāizkļūst cauri tā sauktajiem eņģeļu matiem zelta krāsā. Tie it kā norobežoja gan reālo pasauli no teātra pasaules, gan šīs saules pasauli no aizsaules. Muzikālās satīras kustību režisore Elīna Gediņa veiksmīgi pastrādājusi ar nolasīto trupu, miroņus kustinot kā marionetes, katra kustība - gan dejošana, gan velšanās pa mīksto skatuves paaugstinājumu – lika gan pasmieties, gan aizdomāties, ka visi cilvēki ir tieši tik vienkārši iespaidojami, ka viņus var grozīt un kustināt, kā vien vajag, un likt viņiem domāt tā, kā valstij nāks par labu.
Stāsts nav ne par Leldi, ne par Totu vai precībām. Šajā ietērpā tas ir stāsts par šodienu – ne skaistu, ne jauku, ne mīļu, ne pūkainu, bet izkropļotu un necilvēcīgu, gluži kā velna riju.
Kā tad Seņkovam, manuprāt, tas izdevās? Varu teikt, ne līdz galam. Jā, spilgti tērpi, superīgs aktieru darbs un labs stāsts un ideja, kā to pasniegt, bet “Spēlēju, dancoju” laikam nebija labākais pamats mūsdienu problēmu izklāstīšanai. Teiksim tā – Seņkova ideja un Raiņa domas negāja roku rokā, lai arī Seņkova Pūt vējiņi! šī pārpasaulīgā sadarbība bija izpildījusies par 100%.
