Dvēseliska atkailināšanās “Melnās pirts māsībā”

★★★★★

Igauņu režisores Annas Hints dokumentālā filma “Melnās pirts māsība” (2023) ir dvēseliska līmeņa pieredze, ja vien tam ļaujamies. Izrādīta RIGA IFF un ieguvusi labākās dokumentālā kino režijas balvu Sandensā, filma apbur skatītāju un ievelk mazajā pirts telpā, kura sviedru lāses var mīties arī ar asarām filmas garumā. Stāsti ar, kuriem dalās galvenās varones ir emocionāli ļoti smagi taču, noskatoties filmu, neradās sajūta, ka man būtu izgriezts sirds gabals. Rodas sajūta, ka šīs sievietes dziedē savas brūces kopīgi. Sajūta ir mierinoša un spēcinoša. Šo filmu caurstrāvo spēcīga sieviešu solidaritāte, kurā nepastāv savstarpējais nosodījums, tikai tumsa, kaili ķermeņi un kailas dvēseles. “Visām manām māsām”, tāds ir režisores veltījums, kas iekļauts filmas titros.

Elizabete Didža, Studentu medijs Skaļāk

Pirts tumsā galvenās varones atklāj savas dvēseles tumšākos nostūrus un noslēpumus, par kuriem ikdienā nerunā. Filmas veidotāji skatītājam nesniedz kontekstu par to, kas viņas ir, kā viņas sauc, filma mūs aicina būt klātesošiem šeit un tagad. Ieklausīties. Sarunu tēmas, kuras aiziet smagākā gultnē ir filmas mugurkauls – sievietes ķermeņa loma, kauna izjūta, krūts vēzis, aborts, seksualitāte, vardarbība, bērnu dzemdēšana, sēras – ar šādiem stāstiem galvenās varones ir gatavas dalīties savā starpā, kas liek apbrīnot to, kā šādu uzticības līmeni ir panākusi režisore Anna Hints. Arī filmas tonalitāte, zeltainie toņi, un mūzikas celiņš, kas veidots folkmūzikas žanra noskaņās, rada patiesi maģisku rituāla sajūtu. Sākuma un beigu spēka dziesmas iedziedājusi pati režisore. Kinematogrāfiski operatora Ants Tammik darbs ir fantastisks.

Vizuāli filma rada perfekti nostrādātas gleznas iespaidu.

Darbs tapis ierobežotā lokācijā (pirts mājiņa un dīķis) un saunas temperatūrā, kurā kameru ir konstanti jādzesē. Par spīti tehniskajiem izaicinājumiem, filmas veidotājiem ir izdevies nezaudēt galveno varoņu uzticību. Lielākā daļa galveno varoņu filmas gaitā savu seju neatklāj, tāpēc, uzklausot sieviešu stāstus, pievēršamies atmosfēriskiem kadriem mazajā  pirtiņā, sviedru lāsēm, ķermeņiem, kurus maigi apspīd ogļu un nelielā dienas gaisma. Vizuāli filma rada perfekti nostrādātas gleznas iespaidu. Fascinējoša sajūta ir lielākoties nespēt saistīt teikto ar konkrētu cilvēka seju, jo to neredzam, taču tas nav galvenais. Svarīgi ir ieklausīties un spēt nenosodīt vai izdarīt savus spriedumus, balstoties uz to, kā kāds izskatās. Iemācoties uzklausīt arī “nepatīkamus” stāstus, tikai tā mēs varam kļūt saprotošāki viens pret otru.

Publicitātes attēls

“Melnās pirts māsība” sakņojas senās melnās pirts tradīcijās Igaunijas dienvidu daļā. Šo tradīciju 2014. gadā UNESCO iekļāva pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Arī Latvijā pirts tradīcijas ir saglabājušās, īpaši Latgales pusē. Melnās pirts tradīcijas Latgalē, gan pamazām sāk izzust, taču ir pirtnieki, kuri turpina šīs tradīcijas kopt un saglabāt paaudžu paaudzēs[1]. Latvju Dainās, pirti mēdz saukt arī par Laimas pirti vai Māras pirti, jo abas latviešu dievības bijušas klāt, kad pirtī radusies jauna dzīvība[2], kas stāsta par to, ka senatnē dzemdības varēja notikt arī pirtī. Baltijas valstu pirts kultūra atgādina nedaudz pagāniskus rituālus, kurā sviedriem tekot, ar dažādu augu slotiņām izsitam, izdziedam visu slikto un attīrāmies no visa ļaunā, kas virmo ikdienā apkārt.

Pašai apmaiņas brauciena ietvaros Somijā, ir sanācis pabūt īstā somu saunā, no kuras iznākot, par spīti tam, ka bija auksta janvāra nakts, salu nevarēja just. Tā bija ļoti atbrīvojoša sajūta, pēc garas dienas fiziski izsvīst visu, kas krājies. Somija kā nekā ir laimīgākā valsts pasaulē. Arī “Melnās pirts māsībā” ir aina, kurā galvenās varones kailas mētājas ar sniegu un skaļi smejas. Patiess prieks, kas kūsā ar dzīvību ir kaut kas ļoti skaists.     

Baltijas valstu pirts kultūra atgādina nedaudz pagāniskus rituālus, kurā sviedriem tekot, ar dažādu augu slotiņām izsitam, izdziedam visu slikto un attīrāmies no visa ļaunā, kas virmo ikdienā apkārt.

Filma tapusi septiņu gadu garumā, lai gan skatītājam netiek dotas nekādas norādes uz to, redzam tikai gadalaiku maiņu. Režisorei Annai Hints, šī ir debijas filma un, kā viņa stāsta intervijā LSM.lv [3], viņa pati ir uzaugusi melnās pirts kultūrā.  Režisore arī atklāj, ka izvarošanas stāsts, kas tiek atklāts filmā, ir viņas pašas. Daloties ar savu pieredzi, viņa ir atvērusi savu sirdi pārējām galvenajām varonēm un kļuvusi par daļu no šīs māsības. Tas filmas veidošanu ir padarījis par savas dvēseles dziedināšanu, tā stāsta A. Hints. Manuprāt, spēt šādi atklāties citiem cilvēkiem - tas ir ļoti drosmīgi, jo katram vienmēr ir savs viedoklis par šādām tēmām.

Iemācoties uzklausīt arī “nepatīkamus” stāstus, tikai tā mēs varam kļūt saprotošāki viens pret otru.

Publicitātes attēls

Filmu caurvij kaut kas pirmatnējs, cilvēka kailais ķermenis apvienojumā ar dabu, ūdeni, uguni. Viena no galvenajām varonēm epizodē, kurā iedarbina pirti, vispirms izcērt āliņģi dīķī un tad pirtī kurina uguni. Arī uguns iekuršana var būt kā rituāls, kurā iepūšam, iedvešam ugunij dzīvību. Cilvēka ķermenis visu slikto izsvīst pirtī, kura iedegta ar labestību un labiem nolūkiem, un pēc tam tas metas aukstā peldē, lai atdzesētos. Daba spēj mūs dziedēt labāk par visu. Daba un patiesas, cilvēcīgas attiecības.

Filmu caurvij kaut kas pirmatnējs, cilvēka kailais ķermenis apvienojumā ar dabu, ūdeni, uguni.

“Melnās pirts māsība” ir sava veida pretstats, antitēze tam, ko uzskata par skaistu Holivudas standartizētās filmas. Katras sievietes ķermenis ir atšķirīgs, katra krociņa, katrs ieliekums, taču tas nepadara, kādu ķermeni mazāk skaistu. Savstarpēji salīdzinot savu izskatu ar, kāda cita – tas spēj graut mūsu iekšējo pašapziņu. Tādā veidā var rasties iedomātas bailes nebūt kaut kādu izdomātu ķermenisku standartu augstumos. Skatoties filmu radās pārdomas pašai par attiecībām ar savu ķermeni. Par to, kā sociālajos medijos redzu citus cilvēkus, kuri ir slaidāki vai ar sakoptāku ādu. Ir bijuši brīži, kuros tas ir iedzēlis arī manai pašapziņai, līdz pat tādai nepatikai pret sevi, ka ir grūti pietiekami maigi pret sevi attiekties, ieskatoties spogulī. Attiecības ar savu ķermeni, pilnīgi noteikti ir kaut kas, ko vēl sevī turpinu un turpināšu dziedēt, taču šādas filmas, kuras spēj parādīt to, kas neiekļaujas “klasiskajos” skaistuma standartos, manuprāt, var palīdzēt šo dziedinošo procesu padarīt vieglāku, saprotot, ka neesam vieni ar šīm sajūtām.                                                              

Filmas sākumā, pirmajās epizodēs, kurās sievietes pirtī dalās ar savu pieredzi un runā par attiecībām ar savu ķermeni, izskan šāda frāze: “Kad piedzimst dēls, viņš kļūst par jauno mājas saimnieku. Taču, kad piedzimst meita, ak vai […] Galvenais mērķis ir piesaistīt vīriešus. Tikai tas var padarīt par vērtīgu sievieti.” Teikums izteikts ar dziļi rūgtu sajūtu. Sekojošajās epizodēs galvenās varones savā starpā reflektē par attieksmi pret viņu ķermeņiem ģimenē un arī to, kā pašu mātes neskopojas ar nievājošiem komentāriem. Tas liek aizdomāties par to, kāpēc ir tā, ka cilvēki atļaujas komentēt kaut ko par otra izskatu, un cik daudz citu viedoklis spēj mūs ietekmēt.

“Melnās pirts māsība” ir sava veida antitēze tam, ko uzskata par skaistu Holivudas standartizētās filmas.

Lai gan pirtī visas galvenās varones ir kailas, nevienā brīdī nerodas iespaids, ka šīs sievietes tiktu seksualizētas. Tā sauktais male-gaze (filmās vai seriālos attēlotā sieviete darbojas vai nu kā erotisks objekts stāsta varoņiem vai kā erotisks objekts skatītājam auditorijā.) šajā filmā neeksistē. Piemēram, visiem zināma ir kaut viena Džeimsa Bonda filma no visas Bondiādes. Bondam katrā filmā ir viņa liktenīgā sieviete jeb femme fatale, taču viņu tēli vienmēr ir sekundāri un nezin kāpēc – puskaili? Bonda sievietes izaicinošos tērpos lec pa vilcieniem un šauj ar automātiem un sazin vēl, ko, un tiek padarītas par gan Bonda, gan arī skatītājiem auditorijā, erotiskās intereses objektiem. “Melnās pirts māsība” pēdējās dekādes filmu vidū ir kā svaiga ūdens glāze, bez sievietēm kā seksualizētiem objektiem, kāda cita patikšanai. Veidojot šādu sensitīvu filmu, kurā gandrīz visu laiku galvenās varones ir kailas, ir grūti no tā izvairīties, taču režisorei Annai Hints un operatoram Ants Tammik tas ir izdevies.

Publicitātes attēls

Filmas interlūdijas epizodēs, redzams pirts tvaikos ietīts, kāds gados vecas sievietes, nedaudz izplūdis tēls. Dzirdama viņas balss. Viņas seju nevaram saskatīt, taču varam noteikt, ka sieviete ir vecākas paaudzes. Viņa runā par tām pašām problēmām, kas aktuālas tagad. Caur šiem vizuālajiem simboliem parādīts tas, ko uzklausām, no galvenajām varonēm, — to ka viņu iekšējās cīņas un pārdomas, patiesībā ir mūžīgas.

Pirts – svēta vieta, kur topi tīrs. Šāda rindiņa izskan filmas laikā un, iespējams, ir trāpīgākais pirts apraksts filmā. Tā ir vieta, kurā attīrīt ne tikai ķermeni, bet arī šķīstīt savu dvēseli. “Melnās pirts māsība” ir filma, kas caurstrāvo ar dzīvību, atklātību, sentimentalitāti, uzdrīkstēšanos, šķīstumu un spēcinošu savstarpējo sieviešu solidaritātes maģiju. Saikne, kas viņas vieno, ir neredzama, bet jūtama katrā filmas epizodē. Šo sieviešu savstarpējā saikne saista viņas bez vārdiem un apvij kā pirts dūmi.

Pirts – svēta vieta, kur topi tīrs.

Filmas mērķauditorija noteikti ir cilvēki ar atvērtu prātu un atvērtu sirdi. Tā nav veidota ar mērķi kādam izpatikt vai kalpot par par objektu skatītājiem. “Melnās pirts māsība” ir filma, kas liek aizdomāties par lietām, kuras nav patīkamas, taču šādas pārdomas ir pilnīgi noteikti vajadzīgas. Šādi mākslas darbi ir vajadzīgi.

Filmas beigu epizodē redzama vasara, viss apkārt zaļo un plaukst. Iznākušas no pirts, mūsu galvenās varones dīķī peldas, lēni dreifē pa ūdens virsmu – atvieglotas un brīvas Arī mēs kā skatītāji saprotam, lai arī, kādas grūtības mūs skartu - viss galu galā, būs labi, lai arī cik banāli tas neizklausītos.

Publicitātes attēls