"Kvalitatīvie” Ķīnas pārsteigumi: tālākpārdošanas biznesa dzīles

Interneta lietotāji un uzņēmumi sociālās tīklošanās platformas izmanto ienākumu gūšanai. Kāds pārdod pašdarinātas aproces, cits piedāvā manikīra pakalpojumus, bet vēl kāds – tirgo preces, kuras paši varam iegādāties veikalos. Pircējus piesaista zemāka cena un ātrāka piegāde, bet ko darīt, ja, spriežot pēc cenas, pasūti kvalitatīvu preci, bet saņem glīti iepakotu Ķīnas lupatu?

Marta Puzāka, Inquisitio

Mūsdienās iepirkšanās process tiešsaistē nozīmē pāris klikšķu. Iegādājoties apakšveļu, arī es vēlējos ātro variantu. Sociālās tīklošanās vietnē Instagram pamanīju apakšveļas tirdzniecības kontu. Teju 4000 sekotāju, skaistas bildes, ātra piegāde un saite uz mājaslapu. Uzņēmums ir reģistrēts Latvijā, taču preces piegādā arī uz citām Baltijas valstīm. Nodomāju, ka izvēlētais komersants pārdod kvalitatīvu apakšveļu, jo cenas nav diez ko zemas. Apakšveļas piedāvājums tam ir visai plašs – no apakšveļas komplektiem līdz naktsveļai un peldkostīmiem. Izvēlos sev tīkamu naktsveļas komplektu, tomēr liekas, ka bildes ir mākslīgas – modelēm ir pārspīlēti tievs viduklis. Mani kā potenciālo pircēju tas darīja šaubīgu, tādēļ nolēmu pārbaudīt.

Salīdzinot attēlus, atradu, ka tos publicē viens no vadošajiem Ķīnas tiešsaistes apģērbu mazumtirgotājiem Shein. Uzņēmums ir labi pazīstams apģērbu un aksesuāru interneta veikals ar plašu preču klāstu. To cenas, salīdzinot ar citu zīmolu piedāvājumu, ir ļoti zemas.

Tālākpārdošana: nav godprātīgi, bet var nopelnīt

Ieraugot tik lētu un stilīgu apģērbu piedāvājumu, kādam radīsies doma par tālākpārdošanas iespēju – iegādājies preci pa lēto un tirgo tālāk savai auditorijai par tādu cenu, kāda konkrētajai preču kategorijai ir pieņemta ražotājiem Eiropā.

Diskusiju forumos Reddit un Quora ļaudis, kas novērojuši līdzīgu situāciju, dalās savā pieredzē un secina, ka tas nav nekas jauns, jo šāda biznesa uzliesmojums pirms pāris gadiem sācies citviet Eiropā un Amerikā, taču nu, kā noprotams, arvien vairāk sāk ienākt arī Latvijas tirgū.

Lietotāji tīmeklī stāsta, ka vēlējušies iegādāties mazo uzņēmēju ražotus vai rokām darinātus apģērbus un aksesuārus, lai samazinātu ātrās modes ietekmi. Meklējot šādas oriģinālas preces, populārākie meklēšanas rezultāti bijuši cilvēki, kas pārdod preces no ātrās modes vietnēm (lielākā daļa tieši no Shein) un izmanto internetveikalu attēlus, nemaz to neslēpjot. Nepatīkamākais pircējiem bijis tas, ka šie cilvēki uzdod šīs preces par savu roku darbu, 2–5 reizes palielinot tā cenu.

Patlaban tiešsaistes platforma Shein neļauj tālākpārdot savas preces, taču to nav viegli kontrolēt, jo jebkurš interesents var pasūtīt preces no Shein tiešsaistes veikala jebkurā daudzumā. Tālākpārdošana nav tik viegli kontrolējama, bet izmantotie attēli gan. Tiešsaistes veikals neļauj izmantot viņu produkcijas attēlus, jo tie ir aizsargāti ar autortiesībām. Uzņēmumā darbojas fotogrāfi, kas iemūžina ražotāju veidoto apģērbu. Nevienam nav atļauts izmantot šīs fotogrāfijas – ne komerciālam mērķim, ne citādi.

Vairākās blogošanas vietnēs ārzemju mārketinga speciālisti un uzņēmēji publicējuši atsevišķus ierakstus tālākpārdošanas biznesa uzsākšanai tieši no Shein. Viņi apzinās, ka tā īsti nav godprātīga prakse, bet uzsver, ka tas irpeļņu nesošs bizness. Viņi iesaka pasūtīt konkrētas kategorijas apģērbu, piemēram, apakšveļu vai kleitas, izveidot mājaslapu vai sociālo tīklu kontu un sākt pārdot preces, nosakot savu cenu. Tikai vienā no blogiem tiek norādīts, ka atsevišķa uzmanība ir jāpievērš produktu attēliem un sūtījuma iepakojumam, lai neiekultos nepatikšanās. Attēlus var pārbaudīt paši pircēji, bet sūtījuma iepakojums ir jāpārpako, jo tiešā sūtījumā no Shein uz iepakojuma ir norādīts zīmols. Tālākpārdošana viņu skatījumā tiek definēta kā Ķīnas ražotāju darināto preču pārdēvēšana par savu zīmolu, jo Shein uzņēmums savām precēm neliek birkas, kur būtu norādīts ražotājs vai tā zīmols. Tas ir izdevīgs variants – izmantot šādas preces bez ražotāja nosaukuma (no name), jo pircējs varētu domāt, ka tas ir tālākpārdošanas uzņēmuma kvalitatīvs ražojums.

Sākotnēji izpētu konkrētās preces piedāvājumu abu uzņēmumu tīmekļa vietnēs. Mazumtirgotājs Shein piedāvā septiņu krāsu iespējas, kā arī astoņus izmērus: S, M, L un piecus plus izmērus. Preces aprakstam ir pievienota izmēru tabula un preces apraksts: krāsa, stils, materiāls, kopšanas instrukcija utt. Turpretim Instagram uzņēmuma mājaslapā šim komplektam pieejama tikai viena krāsa, kā arī tikai divi izmēri: S un M. Arī cenu atšķirība ir ievērojama – Shein šī prece maksā 7 eiro, bet Latvijas uzņēmumā – 19,99 eiro, kas ir teju trīs reizes vairāk.

Ar Latvijas uzņēmumu sazinājos Instagram privātajās ziņās. Nosūtīju jautājumu par konkrētu naktsveļas komplektu, ko biju atradusi arī Shein. Jautāju par pieejamību un materiālu, jo mājaslapā aprakstā zem preces nav pietiekamas informācijas. Uzņēmums atbildēja, ka šī prece šobrīd un tuvākajā laikā nebūs pieejama un ka visa informācija par materiālu ir atrodama mājaslapā. Pie preces apraksta redzu tikai krāsas un izmēra izvēli. Vai ar to patērētājam ir pietiekami? Varētu teikt, ka tā uzskatāma par neapzinātu pircēja maldināšanu, jo aprakstā nav norādīta pilnīga informācija par preci.

Samierinājos, ka jāmeklē cits komplekts, taču jau pēc pāris dienām saņēmu ziņu no uzņēmuma, ka komplekts tomēr ir pieejams un varu to pasūtīt. To arī izdarīju. Pasūtījums no Shein pienāca divu nedēļu laikā, piegādes maksa bija 6 eiro, turpretī no Instagram uzņēmuma – trīs dienu laikā, par piegādi Omnivas pakomātā samaksājot standartcenu – 2,99 eiro.

Ļoti atšķīrās saņemto pasūtījumu iepakojums. Shein komplekts ir iepakots vienkāršā, caurspīdīgā maisiņā, naktsveļa ir salocīta uz kartona loksnes, uz iepakojuma norādīts arī uzņēmums. Instagram uzņēmuma prece pienākusi skaistā, baltā kartona kastītē, kas apsieta ar rozā lentīti. Iepakojums izskatās pēc dāvanas. Atverot kastīti, redzams melnā kreppapīrā ievietots gaidītais naktsveļas komplekts.

Aplūkojot abus komplektus, secināju, ka tie ir pilnīgi identiski. Materiāls, izmērs, vīles, materiāla kopšanas birkas, uz kurām ir teksts “Made in China”. Neteiktu, ka materiāls ir kvalitatīvs – zīds ātri saburzās, ir ļoti plāns, arī vīles nav kvalitatīvi sašūtas. Ja šādu komplektu iegādātos par 7 eiro, tad šī prece atbilst cenai. Ja nākas piemaksāt teju 13 eiro tikai par skaistu iepakojumu, tad šāda summa noteikti neatbilst tam, ko sagaida pircējs.

Instagram privātajās ziņās, kur bija saglabājusies mūsu iepriekšējā sarakste, Latvijas uzņēmumam uzrakstīju, ka pasūtījums ir saņemts, viss kārtībā, iepakojums skaists, bet internetā esmu atradusi komplekta analogu par daudz mazāku summu. Uzdevu arī tiešu jautājumu: “Vai jūs pasūtāt preces no Shein?” Pēc kāda laika uzņēmums atbildēja, ka preces nav sūtītas no Shein, un uzsvēra, ka bildes varbūt ir vienādas, taču preču kvalitāte atšķiras. Turpināju uzstāt, ka tādā gadījumā arī bilžu pārpublicēšanai ir nepieciešama atļauja, uz ko man atbildēja, ka varu ieiet mājaslapā salidzini.lv un atrast vienādas bildes vairākiem veikaliem, jo bildes nodrošina ražotājs. Uzņēmums vairs neredzot jēgu diskutēt ar mani. Nepiekāpos un pajautāju, vai drīkstu zināt, kas ir viņu ražotājs. Uz to atbildi diemžēl vairs nesaņēmu.

Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmas “Starta uzņēmējdarbība” docētājs un uzņēmējdarbības speciālists Kristaps Zaļais uzskata, ka šāda darbība ir nekorekta.

“Mājaslapā nav atrodama neviena atsauce ne uz ražotāju, ne attēliem. Tā nedrīkstētu būt. No juridiskās puses jāskatās, kādi ir produkta pārdošanas noteikumi. Ir jālieto atsauce uz oriģinālo produktu. Tas ir tāpat, ja es publicētu ziņu no TVNET, bet norādītu, ka tā ir mana ziņa.” Izņēmuma gadījumos starp uzņēmumiem var būt citi preču pirkšanas noteikumi, taču eksperts uzsver, ka šādi gadījumi ir ļoti reti.

Patērētāju tiesību aizsardzības centra Otrās patērētāju kolektīvo interešu uzraudzības daļas vadītājs Dainis Platacs uzsver, ka tas, vai un kā ir tirgojamas kāda tirgus dalībnieka preču zīmes vai uzņēmuma preces, ir komerciālo attiecību jautājums, kas risināms ražotāju, vairumtirgotāju vai mazumtirgotāju starpā. “Globālās ekonomikas apstākļos tā ir normāla parādība, ka viena ražotāja preces piedāvā un tirgo liels skaits dažādu vairumtirgotāju, mazumtirgotāju un citu starpnieku. Strīdi par kāda konkrēta ražotāja preču apriti ir risināmi attiecīgo saimnieciskās darbības veicēju starpā pušu pārrunu ceļā vai tiesā,” skaidro eksperts.

Arī uzņēmējdarbības eksperts K. Zaļais min tālāktirdzniecības piemēru: “Latvijā nav Apple pārdevēju, bet tie skaitās kā tālākpārdevēji, kurus Apple ir apstiprinājis. Lai precēm būtu garantija, viņiem jāatsaucas uz Apple apstiprinājumu. Protams, varbūt tam apakšveļas uzņēmumam ir unikāls, ekskluzīvi noslēgts līgums par to, bet, ja viņi jums šo informāciju nesniedz pat pēc pieprasījuma, tad tas liecina, ka tāda nav. Ja uzņēmums apgalvo, ka tā prece ir kvalitatīvāka, bet, salīdzinot praktiski, jūs pārliecināties, ka tur nav nekas papildus izdarīts, tad tā ir absolūta patērētāju maldināšana. Tad var vērsties Patērētāju tiesību aizsardzības centrā, kam šāds veikals būtu jāslēdz vai jāuzliek soda nauda. Viņu neatbildēšana arī uz kaut ko norāda. Parasti tā nav, ka labās prakses uzņēmumi negrib atbildēt.“

Arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) norāda, ka problēmu gadījumos patērētāji ir aicināti ne tikai sazināties ar komersantu sociālajos tīklos, bet arī rakstīt uz zīmola mājaslapā norādīto adresi. Likums paredz, ka komersantam uz iesniegumu ir jāatbild 15 darba dienu laikā. Ja tas netiek darīts, tad PTAC var veikt uzraudzības aktivitātes.

Uzņēmumam Instagram tika nosūtīts e-pasts par šī raksta tapšanu, piedāvājot iespēju komentēt savu uzņēmējdarbību un attiecības ar preču ražotāju, taču atbilde tā arī netika saņemta.

2020. gada 1. jūlijā sociālajos tīklos parādījās kādas sievietes ieraksts, kur apgalvots, ka Elīnas un Naura Didrihsonu apģērbu veikals “Butterfly” tirgo apģērbus, kas pasūtīti no Ķīnas internetveikala. Tobrīd uzņēmumam bija 57 tūkstoši sekotāju. Izvirzītās apsūdzības bija nonākušas PTAC un Valsts ieņēmumu dienesta redzeslokā. Lieta izvērtās plašumā ne tikai par Ķīnas preču tālākpārdošanu, bet arī tāpēc, ka uzņēmuma klientes stāstīja par problēmām ar apmaksas sistēmu klātienes veikalā – lūgumu maksāt skaidrā naudā un čeka neizsniegšanu. Arī tad PTAC skaidroja, ka čeks par iegādāto preci ir obligāti jāizsniedz un jebkurai precei jānorāda tās ražotājvalsts. Centrs arī uzsvēra, ka drīkst pārdot tādas preces, kas ražotas vienā valstī, bet uzlabotas citā. Tādā gadījumā grūti pateikt, kas ir jānorāda kā ražotājvalsts.

Toreiz klientes bija sašutušas par apģērba slikto kvalitāti un to, ka nav norādīta preču kopšanas informācija. Kāda cita kliente apgalvoja, ka kopšanas birkas tiek rūpīgi nogrieztas no apģērba. PTAC portālam TVNET bija vēstījis, ka saskaņā ar normatīvajiem aktiem uz preces ir jābūt norādītam gan auduma sastāvam, gan tā kopšanas informācijai. Jautājumā par uzcenojumu PTAC norādīja: “Latvijā un faktiski jebkurā brīvā ekonomikā cenas netiek regulētas ne precēm, ne pakalpojumiem, izņemot, piemēram, komunālos pakalpojumus un elektroenerģijas cenas. Uzcenojuma līmenis netiek regulēts. To nosaka tirgus un patērētāju pirktspēja.”

Negodīgas komercprakses aizlieguma likumā rakstīts, ka komercprakse ir negodīga, ja tajā ir vismaz viens no šiem nosacījumiem: tā neatbilst profesionālajai rūpībai un būtiski negatīvi ietekmē vai var negatīvi ietekmēt vidusmēra patērētāja vai patērētāju grupas ekonomisko rīcību; tā ir maldinoša; tā ir agresīva.

Šajā gadījumā vairāk runājam par maldinošas komercprakses izpausmēm, un iepriekšminētā likuma 9.–10. pantā norādīts, ka maldinoša komercprakse var izpausties divējādi: kā maldinošas darbības un maldinoša noklusēšana.

Maldinoša darbība ir nepatiesas informācijas sniegšana, vai arī šī informācija varētu maldināt patērētāju pat tad, ja tā faktiski ir pareiza, jo negodīgi izmanto salīdzinošās reklāmas vai neievēro labās prakses kodeksu. Otrs veids ir maldinoša noklusēšana, kad apzināti tiek noklusēta būtiska informācija, kas nepieciešama patērētāja lēmuma pieņemšanā. Tā tiek slēpta vai pasniegta neskaidri, divdomīgi, nepiemērotā laikā un veidā. Šāda informācija varētu būt par preces galvenajām īpašībām, komercprakses īstenotāja identitāti un preces cenu.

PTAC pārstāvis Dainis Platacs norāda, ka informācija par ražotāju var būt svarīga patērētājam, lai veiktu izvēli par preces iegādi un pēcpārdošanas apkalpošanu, un prasība norādīt ražotāju izriet no normatīvajiem aktiem, kas saistīti ar preču atbilstības nodrošināšanu, ražotāja garantijām un citiem aspektiem. “Ar konkrētu ražotāju ir saistāmi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā norādītie preču lietošanas noteikumi un komercgarantija (ja tādu dod ražotājs). Tomēr tas, ka pārdevējam būtu jāinformē patērētāji par preces ražotāju, ir vērtējams katrā konkrētā gadījumā, tostarp paša ražotāja pienākumu identificēt savas preces un biznesa modeli,” tā eksperts.

PTAC eksperts nodala pārdevēja un ražotāja atbildību: “Pārdevējs ir atbildīgs par preces atbilstību jebkurā gadījumā, savukārt ražotāja atbildības nozīme ir svarīga saistībā ar konkrētas preces drošumu un legālu apriti. Jebkurai precei Eiropas Savienības tirgū jābūt izsekojamai, jābūt iespējai noteikt tās ražotāju. Šis pienākums ir nodrošināms, ražotājam marķējot savas preces. Gadījumos, kuros konstatētas preču zīmes, citu atšķirības zīmju vai dizainparaugu viltošanas pazīmes, būtu jāvēršas Valsts policijā.”

Kā noskaidrojās eksperimentā, uz mazumtirgotāja preces nav norādīts tās ražotājs, bet tikai ražotājvalsts. Ar to nepietiek. Skaidrs ir tikai tas, ka uzņēmums preces neražo pats, taču tādā gadījumā ražotājiem, kas sadarbojas ar Shein, būtu jānorāda informācija par sevi.

Attēlu izmantošana uzņēmuma mājaslapā ir atkarīga no pirkšanas līguma ar ražotāju. Šāda veida fotogrāfijas tiek dēvētas par krājumu bildēm (stock photos), kuras ierasti uzņem izplatīšanas uzņēmums, nevis ražotājs. Internetveikalam ir jālūdz atļauja no šī preču piegādātāja, kam pieder attēlu autortiesības. “Uz attēliem attiecas Autortiesību likums.

Tu nedrīksti neko izvietot bez atsauces. Tam arī vajadzētu būt minētam vienā vai otrā mājaslapā, piemēram, Ķīnas uzņēmuma mājaslapā, ja viņi atļauj izmantot attēlus bez atsauču izmantošanas. Par visu ir jāvienojas. Es kā uzņēmums gribu kontrolēt to, kur manas preces tiek izplatītas. Eiropā ir aptuveni vienādi likumi, kas attiecas uz lielo komercdarbību, taču Ķīnā ir savi noteikumi. Viņi, piemēram, var izveidot tādu pašu mašīnu kā pie mums un neuzlikt nevienu atsauci. Diemžēl tā ir,” regulējumu skaidro K. Zaļais.

Lielākā daļa pieredzējušu tiešsaistes tirdzniecības pārdevēju, arī Shein, uzņem savus attēlus. Mūsdienās ar attēlu meklētāja palīdzību jebkurš klients var noskaidrot, no kurienes ir ņemts konkrētais attēls uzņēmuma mājaslapā. Pēc šī attēla ir iespējams noskaidrot arī citus izplatītājus, kuriem, iespējams, konkrētās preces piedāvājums ir izdevīgāks. Tādējādi savu attēlu uzņemšana un publicēšana pasargā uzņēmumu no klientu zaudēšanas, vienlaikus nodrošinot arī oriģinalitāti, kas ir klientu piesaistošs faktors.

Uzņēmējdarbības speciālists uzsver, ka šāda attēlu pārpublicēšana bez atsaucēm, tāpat kā negodīga komercprakse, ir nelikumīga darbība, taču pirmajā dienā to ir grūti pamanīt un kontrolēt. K. Zaļais stāsta, ka ierastākās situācijās par šādām darbībām atbilstošajām iestādēm ziņo patērētāji, bet ir gadījumi, kad iestādes pašas uzmeklē negodīgos tirgotājus: “Parasti par tevi kāds ziņo, taču ir arī labā prakse, kad, piemēram, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs klejo pa internetu un skatās, kurš uzņēmums ir reģistrēts, kurš nav, kāda informācija par to pieejama. Tas aizņem laiku, kamēr konkrēto tirgotāju ir iespējams atrast.”

Tālākpārdošana vienmēr ir bijusi atļauta tikai tādā gadījumā, ja tirgotājs atsaucas uz to, kur viņš sākotnēji ir iegādājies preci un ko viņš ar to dara,norādotsevikāstarpnieku.“Tunopērc austiņas par 100 eiro, bet kādam citam pārdod par 200 eiro. Es pārdodu, un es atsaucos. Es nesaku, ka esmu izgatavojis šīs austiņas. Uz preces ir norādīts, ka to, piemēram, izstrādājusi Apple firma Kalifornijā, pati prece ražota Ķīnā. Ja tu vēlies nopirkt no manis, jo tev, piemēram, ir bail sūtīt no Ķīnas un tu esi gatavs man samaksāt 100 eiro, lai tev viss būtu kārtībā, to noteikti var darīt,” skaidro K. Zaļais.

Arī PTAC pārstāvis Dainis Platacs norāda: “Mūsdienu apstākļos dažādas ražotāju, vairumtirgotāju un mazumtirgotāju ķēdes tiek nodrošinātas bizness biznesam elektroniskās komercijas vai citu piegāžu darījumu ietvaros, ko atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei PTAC neuzrauga, taču galvenā atbildība par preces atbilstību līguma noteikumiem ir pārdevējam neatkarīgi no biznesa modeļa.”

Tālākpārdošana tiek uzskatīta par nelikumīgu, kad sākas maldināšana. Runājot par konkrētās situācijas izvērtējumu, K. Zaļais skaidro: “Bildes liekas ļoti aizdomīgas, kas jau ir sarkanais signāls uzņēmumam. Ja es nezinātu šo stāstu, domātu, ka preces ir viņu ražotas. Un tā nav taisnība, tātad tā ir patērētāju maldināšana. Var diskutēt par to, cik apzināta vai neapzināta, bet tā ir maldināšana.”

Interneta vides komersantiem ir jāievēro vairākas distances tirdzniecības prasības un normatīvie akti, lai patērētājiem piedāvātu drošu un veiksmīgu tirdzniecību. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir izveidojis kategoriju sarakstu, kam jāpievērš uzmanība, lai izvērtētu, vai iepirkšanās konkrētajā interneta vietnē ir droša un atbilstoša normatīvajiem aktiem.

Arī uzņēmējdarbības eksperts K. Zaļais piemin, ka sākumā patērētājam ir ieteicams apskatīties pieejamo informāciju par uzņēmumu interneta dzīlēs: cik gadu pastāv, klientu atsauksmes. Noderīgi ir pārbaudīt konkrēto uzņēmumu reģistru vietnē Lursoft.lv. Otrs kritērijs ir kopējais mājaslapas dizains: bildes, informācijas precizitāte, kontakti.

Trešā un viena no būtiskākajām lietām ir privātuma politikas noteikumi. “Citreiz tur pieliek klāt, ka bildei ir reprezentatīva funkcija. Var gadīties, ka pircējs pasūta melnu krūšturi, bet pienāk sarkana zeķe. Noteikumos ir rakstīts,ka tastāvarētubūt,unpatērētājs pirkšanas laikā tam piekrīt, ieklikšķinot ķeksīti. Cilvēkiem ir slikts ieradums pēc iespējas ātrāk atzīmēt ķeksīti un nopirkt, neiedziļinoties noteikumos. Bieži vien ar to ķeksīša atzīmēšanu mēs varam sagādāt sev lielas problēmas.” Ikvienam patērētājam ir jābūt uzmanīgam plašajā interneta tirdzniecības vidē, jādomā kritiski un jāpievērš uzmanība smalkām detaļām.

• Shein patlaban ir viens no visstraujāk augošajiem Ķīnas uzņēmumiem pasaulē.
• No neliela veikala, kas pārdod kāzu kleitas, tas izaudzis par e-komercijas gigantu un kļuvis arī par vienu no populārākajām jauniešu iepirkšanās vietnēm.
• Par Shein iekšējo struktūru ir zināms maz – uzņēmums nedalās ar iekšējo informāciju, tostarp ienākumiem, un tā dibinātājs nesniedz intervijas medijiem. Tā kā zīmols ir orientēts uz Rietumu pircējiem, Ķīnā tas gandrīz nav zināms.
• 2014. gadā Shein sāka sadarboties ar Ķīnas ražotājiem, izslēdzot no piegādes tīkla viduvējas kvalitātes preču ražo- tājus. Uzņēmums pakāpeniski paplašināja savu dar- bību, atverot ražotnes gan Krievijā, gan Eiropā, un tagad piegādā preces uz 220 valstīm.
• 2020. gadā, sākoties pandēmijai, Shein pārspēja Amazon un kļuva par visvairāk lejupielādēto iepirkšanās tiešsaistes lietotni ASV.
• Shein no citiem lielajiem Ķīnas tirgotājiem, piemēram, AliExpress, atšķir fotografēšanas stils – minimālistiski estē- tiskas fotogrāfijas uz gaiša fona.
• Taču Shein saņem arī daudz kritikas par dizaineru darbu kopēšanu, vides piesārņošanu ar milzīgiem ražošanas apjomiem, ātrās modes popularizēšanu.
• Uzņēmums pārdod preces ar savu zīmolu, taču tam nav pašu ražotu produktu.

Žurnāls Inquisitio augstskolas paspārnē iznāk jau kopš 2015. gada. Kā norādījusi tā galvenā redaktore, RSU Komunikācijas fakultātes dekāne prof. Anda Rožukalne, Inquisitio ir kā treniņpoligons jaunajiem žurnālistikas censoņiem, kuru vārdus kādudien redzēsim Latvijas rakstošajos un raidošajos medijos. Žurnāla dizainu un maketu veidojis Egils Turss. Vāka foto: depositphotos.com