Esmu Tallinā, lai izvilktu teātri no stagnācijas

No žurnālista līdz galvenajam režisoram - Dmitrijs Petrenko ieguldījis darbu un guvis ievērību vairākos teātros Latvijā un Igaunijā. Iestudējis izrādes gan pieaugušajiem, gan bērniem, un guvis Spēlmaņu nakts un Gada liepājnieka balvu. Viņu raksturo demokrātiska nostāja pret aktieriem un lepnums par savu studentu panākumiem. Dmitrijs sāka jaunu dzīves nodaļu, uzvarot konkursā un kļūstot par Igaunijas Krievu teātra māksliniecisko vadītāju. Savukārt, jaunākā režisora izrāde Liepājas teātrī Ziloņa dziesma aktualizē nopietnu tematiku - jauniešu sociālo vidi. 

Matīss Dailīdens, Ņikita Kozickis, Iliya Zalcmanis, Studentu medijs Skaļāk

Vai atceraties, kā izlēmāt doties studēt žurnālistiku Latvijas Universitātē?

Ļoti labi to atceros, jo ilgu laiku ticēju, ka kļūšu par ārstu. Ilgi gatavojos iestāties Medicīnas institūtā Stradiņa akadēmijā. No bērnības, braucot ar trolejbusu garām akadēmijai, māju ar roku un teicu, ka tur iekļūšu. Bet 11. klasē mana labākā draudzene teica, ka varētu iestāties žurnālistikā, un es domāju: "Ak, tas ir interesanti, iespējams, pat interesantāk nekā medicīna."12. klasē jau skaidri sapratu, ka iestāšos Latvijas Universitātē Komunikācijas fakultātē (toreiz tā vēl bija Filoloģijas fakultāte). Sāku apmeklēt sagatavošanas kursus, un ļoti patika, ka, mācoties vidusskolā, reizi nedēļā varēju doties uz īstu universitāti, runāt ar pasniedzējiem, skatīties, kā organizēta studentu dzīve. Jau no 12. klases sapņoju par žurnālista karjeru - laikraksti, radio, televīzija. Kad iestājos, biju bezgala laimīgs. Atceros šo laimes sajūtu, ka visas durvis ir atvērtas.

Kā ieklausījāties sevī?

Šķiet, ka tādā vecumā ir grūti ieklausīties sevī, jo vairāk runā impulsi. Vienā dienā gribēju būt mūziķis, citā dejotājs, tad mākslinieks. Šie impulsi mainījās ļoti ātri, vismaz man tā bija. Mani vairāk piesaistīja mode - būt žurnālistam nozīmē atrasties notikumu centrā, staigāt ar mikrofonu, būt televīzijas ekrānā vai avīzes lappusēs. Tas mani aizrāva vairāk nekā izpratne par to, kas ir žurnālistikas misija, patiesības meklējumi. Tas viss tajā laikā nebija aktuāli.

Kā sasniegt panākumus žurnālistikā?

Vispirms tām jābūt patiesām interesēm. Vienmēr bija interesanti. Jau pirmajā kursā devos praksē uz Latvijas Televīziju un paliku tur uz daudziem gadiem. Iepazinos ar cilvēkiem no radio un paralēli sāku tur strādāt. Nekad neuztraucos par naudas pelnīšanu, tas nebija svarīgi. Atceros, kā man pirmoreiz samaksāja 100 latus, un domāju: "Oho, izrādās, par to arī maksā!” Bet man jau tāpat tas bija interesanti. Būtu gatavs strādāt bez maksas. Galvenais ir atrast to, kas pašam šķiet interesants, un nekautrēties stāvēt klāt, palīdzēt un vienkārši sākt no mazākā.

Vai atceraties kādu spilgtāko gadījumu savā žurnālista karjerā?

Bieži kļūdījos krievu valodas uzsvaros. Teicu Latvijas okupācija, it kā Latvija būtu kādu okupējusi, un visi smējās. Devos uz šahista Mihaila Tāla pieminekļa atklāšanu, bet nezināju, ka viņš jau sen ir miris. Jautāju: "Nu, kur tad Mihails?", un visi ļoti smējās. Bija svarīgi visu paspēt, bet ar laiku nāca izpratne, ka dažreiz ir svarīgi kaut ko darīt lēnāk un pārdomātāk.

Laika gaitā nolēmāt mainīt visu savu dzīvi. Vai atceraties to sajūtu, kad sapratāt, ka nepieciešamas pārmaiņas?

Jā, man bija 28 gadi, kad sapratu, ka jāiet citā jomā vai arī jāmaina attieksme pret žurnālistiku. Man bija krīze, un aizrāvos ar dokumentālajām filmām. Šķita, ka dokumentālās filmas attīstās no žurnālistikas. Pārstāja interesēt politiskā žurnālistika, jo viss griezās vienā riņķī. Nolēmu, ka vēl nav par vēlu izmēģināt kaut ko jaunu, un jau tad mani bija ieinteresējis teātris.

Kas iedvesmoja kļūt par teātra režisoru? Kā tas sākās? 

Dzinulis bija izcilas, foršas izrādes, ko redzēju, vēl būdams žurnālists. Tās mani ļoti iedvesmoja. Atceros no bērnības, ka teātris mani tā ne īpaši uzrunāja. Likās, ka tas ir garlaicīgi. Tad jau apzinātā vecumā sāku iet uz teātri. Ieraudzīju, ka tas mani ļoti saviļņo un uzrunā. Gāju skatīties dažas izrādes pat vairākas reizes un tā pilnīgi kļuvu par fanu. Dzīvoju Rīgā un gāju uz Dailes teātri, Nacionālo teātri, Jauno Rīgas teātri un Krievu teātri. Mēģināju redzēt visu, kas bija tajā laikā. Tad lasīju recenzijas par izrādēm, mēģināju saprast, kam piekrītu, kam nepiekrītu, un sākās kaut kāds dialogs ar teātri. Tā piedzima mana mīlestība pret šo mākslas veidu.

Ko jums nozīmē teātris?

Teātris ir ļoti dažāds. Protams, to var uztvert arī kā tādu sektu, kur ir slēgta vide ar aktieriem, māksliniekiem, režisoriem, bet liekas, ka tā ir pagātne. Tagad pasaule mainās, un paši kļūstam citādāki. Daudz ko uzzinām par emocionālo inteliģenci un cenšamies uzvesties citādāk. Ir jauna ētika. Tāpēc arī teātris mainās - kļūst arvien atvērtāks, ar mazāku hierarhiju. Agrāk tur bija režisors - viņš bija Dievs, un tad bija visi pārējie. Šobrīd tas vairs tā nav. Ir režisors, kurš atnāk ar savu ieceri, un viņam ir domubiedri aktieri, kas arī ļoti bieži ir līdzautori. Tāpēc šodien teātris ir vieta, kur dzimst idejas. Tās tiek īstenotas mākslas produktā. Vairs nav tā, ka viens cilvēks mēģina īstenot savas ambīcijas.

Kā panākat to, ka aktieri iejūtas tēlā un sniedz vislabāko priekšnesumu? 

Ir svarīgi izdarīt visu, lai aktieriem ir interesanti, lai viņi piedalās kā līdzautori, jo pateikt vienkārši: "Dari to, runā šitā un apsēdies!", tas vairs nav ne aktieriem, ne režisoriem interesanti. Tāds teātris vairs nav aktuāls. Tāpēc cenšos iedvesmot aktierus saprast, kas viņus uzrunā šajā lugā vai materiālā, un tad visiem kopā strādāt pie tā.

Kas ir atšķirīgs un kopīgs režijas pieejai, kad mērķauditorijas ir bērni vai pieaugušie? 

Ar bērniem ir daudz grūtāk, jo bērns ir ļoti godīgs skatītājs. Ja pieaudzis skatītājs saprot, ka viņam ir jānosēž līdz beigām un jāaplaudē, un viņš varbūt aiz pieklājības neteiks uzreiz, ka viņam kaut kas nepatika, tad ar bērnu tā nav. Ja bērnam kļūst garlaicīgi, viņš darīs visu iespējamo, lai pazustu no izrādes. Pateiks, ka grib čurāt, ēst, sāks raudāt vai vienkārši pats ies uz skatuves. Līdz ar to bērns ir ļoti godīgs skatītājs, un viņu apmuļķot nevar vispār. Ir jādomā, kā visu laiku noturēt uzmanību. Ir grūti nepazaudēt to, ka, taisot izrādi, arī esi bērns. Jāatceras, par ko būtu interesanti skatīties un runāt. Mēs šodien konkurējam ar jaunām tehnoloģijām - ar izcilām multenēm, datorgrafiku un visu to, pie kā bērns ir pieradis. Mums ir jāpanāk tas, ka teātris ir citādāks, ka teātris ir lēnāks, varbūt nopietnāks. Dažreiz tas ir grūti, bet interesanti.

Kāda, jūsuprāt, vēl bez izklaides ir teātra galvenā loma sabiedrībā? 

Teātris ir ļoti svarīgs, lai cilvēks nejustos vientuļš. Bieži vien cilvēks domā, ka ir vienīgais, kam ir daudz problēmu. Bet, atnākot uz teātri, redz, ka citiem iet līdzīgi. Teātris var arī parādīt, kā nevajag risināt problēmas un kā tikt uz priekšu. Tā ir ļoti svarīga misija. 

Vai jūsu režisora karjerā ir kāds brīdis, ar kuru visvairāk lepojaties? 

Droši vien visvairāk lepojos ar savu studentu panākumiem, kad kādu no viņiem slavē, piemēram, nominē Spēlmaņu naktī, vai kāds cits režisors saka, ka ar viņiem forši strādāt. Piemēram, šeit, Igaunijā, viens režisors teica par manu studenti: "She's crazy!" Tas ir tik labs kompliments arī man. Tas ir skaisti ikreiz, kad redzi, ka skolnieki izaug un turpina augt. 

Jūsu nesenākā luga ir Ziloņa dziesma. Kā nolēmāt veidot tās iestudējumu? 

Pirmkārt, patika tēma, jo tā runā par pusaudzi, kurš izrādījās nevajadzīgs saviem vecākiem. Tā ir ļoti svarīga tēma, ka vecāki neprot, negrib vai arī nezina, kā uzvesties ar pusaudžiem. Otrkārt, uzrunāja lomas. Tās ir tikai trīs, bet visas ļoti interesantas. Zināju, ka aktieriem patiks, jo būs ko darīt, piedāvāt, izdomāt. Pārsvarā šie divi kritēriji ir svarīgi lugu izvēlē. Viens, lai tēma interesanta, lai ir ko piedāvāt skatītājiem, un otrs - vai tur ir foršas lomas aktieriem. Principā ļoti vienkārši. 

Vienai lugai var būt dažādas režisoru interpretācijas. Kas padarīja jūsu skatījumu uz Ziloņa dziesmas scenāriju unikālu? 

Ļoti daudz ko ietekmē aktieri. Šajā gadījumā Kārlis Ērglis, kuram ir tāda interesanta psihofizika. Viņš var spēlēt lomas ar psihiskām novirzēm, un viņā ir arī kaut kas noslēpumains. Droši vien tas palīdzēja saprast, kādā veidā vispār gribu kustēties. Arī Edgars Ozoliņš, kurš, man liekas, var nospēlēt pilnīgi visu, un Karina Tatarinova - aktrise, ar kuru daudz esmu strādājis Zināju, ka mēs šo trio varēsim izmēģināt visdažādākos veidos. 

Vai ģimene māksliniekam ir nasta vai atbalsts?

Tas droši vien ir atkarīgs no ģimenes. Vienmēr centos pasargāt savu ģimeni no saviem meklējumiem un neiesaistīt viņus tajā. Manuprāt, teātris ir ļoti sarežģīts.

Kad jums piedāvāja uzņemties aktieru kursu un izmēģināt sevi kā pasniedzēju, vai bija kādas šaubas? Kas ietekmēja lēmumu pieņemt šo piedāvājumu?

Nebija šaubu, jo jau bija pieredze kā pasniedzējam žurnālistikā. Godīgi sakot, vairāk bija prieka un atbildības sajūtas. Man ļoti gribējās to darīt, un tas ir liels gods jebkuram režisoram - vadīt studentu kursu.

Cik svarīgi ir apmeklēt aktiermeistarības studentu diplomdarbus?

Ir ļoti interesanti vērot, kā dzimst aktieri, jo tajā brīdī vēl grūti pateikt, kurš no viņiem kļūs par zvaigzni. Varbūt kādam profesijā nepaveiksies, tāpēc diplomdarbi vienmēr ir interesanti. Tas ir kā vērot jaunos sportistus un mūziķus, kuri tikai sāk savu ceļu. Bet mūziķiem un sportistiem bieži vien uzreiz redzams, kurš ir talantīgs, kam ir gari pirksti klavierēm vai vieglas rokas vijolei. Ar aktieriem ir sarežģītāk.

Skatoties uz saviem studentiem, vai jūs kā pasniedzējs atceraties sevi tajā vecumā? Vai šī paaudze atšķiras?

Nē, jo ļoti ātri aizmirstas, kāds biji tajā vecumā. Lūk, ir pasniedzēji, ir studenti, un bieži domāju, kāpēc viņi tā uzvedas, kāpēc tā domā, kāpēc ir problēmas ar disciplīnu. Par laimi, man ir brīnišķīgi kolēģi, kuri atgādina, kādi mēs bijām, kad mācījāmies. Patiesībā lielas atšķirības nav. Mēs arī dažkārt nevēlējāmies kaut ko darīt - gājām prom no nodarbībām, palikām uz ballītēm līdz rītam, un tas bija normāli. Kad kļūsti par pasniedzēju, to aizmirsti. Cenšos sevi piespiest atcerēties, ka būt jaunam ir daudz grūtāk, un arī pret to jāizturas iecietīgi.

Kā sākāt ceļu Liepājā? 

Tur nonācu, pateicoties studentiem, kuri mani uzaicināja pasniegt. Atbraucu ar domu, ka tas būs uz četriem gadiem, bet izrādījās mazliet ilgāk. Sākumā braukāju katru nedēļu turp un atpakaļ, bet ar laiku sāku palikt Liepājā biežāk. Tā arī izveidojās mans romāns ar šo pilsētu un teātri.

Vai bija grūtības pielāgojoties jaunajai videi?

Nē, Liepājā tas bija vieglāk. Pat tagad Igaunijā ir grūtāk, jo tas ir pilnīgi cits teātris, cita valsts, cita pilsēta. Liepājā bija vienkāršāk, jo zināju, ka vienmēr varu iekāpt autobusā un pēc trīs stundām būt mājās. Turklāt valoda bija latviešu, un tas visu padarīja vieglāku.

Ja uz brīdi aizmirstam, ka esat režisors, un iedomājamies, ka esat skatītājs, kāpēc Liepājas teātris ir īpašs?

Tam ir savs īpašs šarms, un visas izrādes, ko var redzēt Liepājā, ir veidotas ar gaumi. Turklāt teātrī ir plašs izrāžu spektrs - ir izrādes bērniem, pieredzējušiem skatītājiem, kā arī mazāk pieredzējušiem. Mazākās pilsētās teātra apmeklējums ir interesants, jo aktieri patiešām nododas savai profesijai. Viņiem ir mazāk iespēju filmēties reklāmās vai vadīt pasākumus, tāpēc viņi pilnībā velta sevi teātrim. Un tas ir redzams Liepājas teātrī.

Kāda ir atšķirība - būt vienkāršam režisoram un galvenajam režisoram?

Tas ļoti atšķiras, jo kā galvenais režisors tu atbildi ne tikai par savām izrādēm, bet arī par citiem uzvedumiem, aktieru kvalitāti, repertuāra izvēli. Teātris kļūst par galveno vietu, bet visi pārējie teātri nonāk otrajā plānā. Galvenajam režisoram ir lielāka atbildība par aktieru nodarbinātību un viņu attīstību.

Jums ir divas valodas - latviešu un krievu. Kad sākās karš Ukrainā, vai tas mainīja jūsu attieksmi pret darbu, materiālu un uzvedumiem?

Jā, mainījās attieksme pret autoriem, kuri nostājās agresora pusē. Radās arī jautājums par attieksmi pret krievu valodu un literatūru. Man šķita svarīgi cilvēkiem skaidrot, ka Antons Čehovs nav saistīts ar Vladimiru Putinu, un, ja Čehovs šodien būtu dzīvs, kā viņš reaģētu. Sāku veidot izrādes par tiem autoriem, kuri tika nogalināti Krievijas varas dēļ, piemēram, Daniils Harmss. Tas bija svarīgi, lai izgaismotu tos, kuri kļuva par upuriem teroram.

Bijāt galvenais režisors un pēc tam uzvarējāt konkursā par māksliniecisko vadītāju Igaunijas Krievu teātrī. Vai bija grūti atvadīties no Liepājas?

Centos personīgi runāt ar cilvēkiem un izskaidrot, bet ziņas izplatījās ātri. Cilvēki teica, ka tas ir lieliski, ka man būs cita pieredze un ka atgriezīšos ar jaunu pieredzi. Neviens to neuztvēra kā pastāvīgu aiziešanu, un arī es to tā neredzēju. Tas vairāk bija kā izbraukums uz kādu laiku, lai iegūtu jaunu pieredzi un atgrieztos.

Vai bija grūti pielāgoties jaunajai valodas videi Igaunijā?

Tas bija sarežģītāk nekā gaidīju. Igauņu valoda ir ļoti atšķirīga no visām man zināmajām. Cenšos to mācīties un dažreiz runāt, bet, kad esmu veikalā vai kafejnīcā un nevaru saprast igauniski, jūtos neveikli. Šķiet, ka cilvēki varētu domāt, ka esmu viens no tiem krieviem, kurš nevēlas mācīties vietējās valsts valodu. Tāpēc vienmēr paskaidroju, ka esmu no Latvijas.

Vai jūtat atšķirību starp latviešu un krievu teātra kultūras kodiem?

Jā, noteikti. Latviešu teātris ir daudz atvērtāks, vienkāršāks un daudzveidīgāks. Krievu teātris bieži vien aizveras pašizveidotās tradīcijās, kuras dažreiz ir noderīgas, bet citreiz kļūst par cietumu jaunām idejām un izrādēm. Bieži vien uzticība jau sen mirušām tradīcijām kavē krievu teātra attīstību. Tomēr krievu teātrī ir daudz aktieru, kuri vēlas lauzt šīs tradīcijas un veidot dzīvīgu, mūsdienīgu teātri.

Vai, strādājot krievu teātrī ar tā konservatīvajām tradīcijām, pats maināties?

Nākas gan mainīties pašam, gan mainīt teātri. Tas ir ļoti sarežģīti. Katru dienu uzzinu par kādu apvainotu cilvēku, un ir grūti pārdot skatītājiem pārmaiņas. Taču sev vienmēr atgādinu, ka esmu šeit, lai izvilktu krievu teātri no stagnācijas, un, lai arī tas ir grūti, tas ir ļoti interesanti.

Kā redzat savu nākotni?

Vairs neredzu. Viss, ko esmu plānojis, vienmēr ir izrādījies citādi. Neviens no maniem scenārijiem nav piepildījies, tāpēc nolēmu pārstāt par to domāt. Ceru, ka nākotne būs tikpat interesanta un negaidīta kā līdz šim, un vienkārši cenšos būt atvērts tam, kas nāks.

Kā palikt atvērtiem savas nākotnes priekšā un nesalūzt pie pirmajām grūtībām?

Pirmkārt, nebaidīties. Protams, to ir viegli teikt, bet ir svarīgi saprast, ka bailes ir normālas. Tās jāpieņem un jādodas uz priekšu. Otrkārt, atbalsts ir ļoti svarīgs. Uzskatu, ka viens cilvēks nav karotājs. Ir svarīgi būt kontaktā ar tuviem cilvēkiem, draugiem, domubiedriem, vienmēr būt saistītam ar atbalsta tīklu un apzināties, ka viņi tevi mīlēs, pat ja kļūdīsies. Nav svarīgi, vai tava izrāde būs slikta - tavi cilvēki tevi atbalstīs.