Skip to main content

"Šī meitene laikam negribēs dejot, viņai vajag dziedāt"

Raksti
Sarunas

Marta Gusāre, Marta Lielause, Studentu medijs Skaļāk

Grūti radīt kopā mūziku ar cilvēkiem, ar kuriem nesaskan viedokļi par mūziku, par politiku vai vienkārši dzīvi, stāsta Inese Bērziņa, viena no grupas The Coco’nuts vokālistēm, "Ineses Bērziņas kvarteta" soliste un skolotāja. 

1_678441a8-7ff4-4c50-87e3-645471df14fc.jpg

Kā uzsākāt savas gaitas mūzikā?

Atceros, ka vecāki mani sūtīja uz dejošanas nodarbībām. Kad es tur iegāju, prasīju, vai varu dziedāt. Skolotāja gāja pie vecākiem un teica: "Šī meitene laikam negribēs dejot, viņai vajag dziedāt." Tētis mani aizveda uz mūzikas skolu, kur mācījos kora klasē. Pēc tam gribēju stāties Mediņos (Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskola) uz operdziedātājiem, bet viņi mani veiksmīgi nepaņēma, jo teica, ka tur kaut kas nav. Domāju, ka nebiju tam gatava ne rakstura, ne tehniskajā ziņā. Rīgas Pedagoģijas izglītības un vadības augstskolā (RPIVA) mācījos pie pasniedzējas un džeza vokālistes Ingas Bērziņas. Viņa mani iepazīstināja ar džeza pasauli, kas man ļoti iepatikās, es tajā ieslīgu. Sāku veidot dažādas grupas un projektus. Sākumā negāja viegli - vēl nebija tik laba spēja uzstāties, - arī ar tehnisko pusi kā bija, tā bija. Tad  sāku strādāt mūzikas skolā, un darbs ar skolēniem mani pacēla. Sāku saprast, ko no tā visa vajag prasīt, ņemt un dot.

Kad sāku strādāt mūzikas skolā, darbs ar skolēniem mani pacēla. Sāku saprast, ko no tā visa vajag prasīt, ņemt un dot.

Kas bija Jūsu pirmie projekti?

Pati pirmā apvienība man bija kopā ar Andri Jeziku. Mēs uztaisījām grupu “Yeah, Baby”, kurā spēlējām džeza standartus, bet vienlaikus sāka rasties oriģinālās dziesmas. Kā dalībniece piedalījos dažādos festivālos, piemēram, "Saulkrasti Jazz" un "Rīgas ritmi". Tad vienā brīdī sāku iet mūzikā ar lielāku iniciatīvu, nodibinājām grupu “The Qinters”, kur spēlējām un veidojām tikai savu mūziku. Sastāvs ļoti mainījās, vairāki mūziķi pievienojās, vairāki aizgāja, taču arvien apzinātāk virzījāmies uz savas mūzikas radīšanu. Līdzās šim lēnām sākās “The Coco’nuts”. Uzdevu sev jautājumus par uzstāšanās spējām -  ko tu gribi no skatuves, kāpēc tu tur esi?  Tas vairs nav tāpēc, ka kāds skolotājs to liek, bet tāpēc, ka tu to gribi. Vienlaicīgi arī parādījās kritika no ārpuses, un bija jāsaprot, kā izlavierēt tam cauri. Protams, nebija tā, ka: “O, tūlīt būšu zvaigzne!”, bet visu laiku ir jādara, jādara un jādara. Noorganizē vienu koncertu, tad otru, un kaut kas notiek.

Protams, nebija tā, ka: “O, tūlīt būšu zvaigzne!”

Kādi šobrīd ir lielākie un aktuālākie projekti?

Aktuālākais, protams, ir The Coco’nuts. Viņi jau labu laiku ir pabijuši manā dzīvē un kļuvuši par ģimeni. Neskatoties uz visiem strīdiem un emocionālajiem sarežģījumiem, mēs turamies kopā, un mūzika, galu galā, strādā. Man ir mans "Ineses Bērziņas kvartets", kur izpildām džeza mūziku un savus skaņdarbus. Gadās arī visādi dueti, ja vajag kaut kur uzdziedāt, tad sarunā un spēlē!

 

The Coco’nuts  nesen pārstāvēja Latviju festivālā Ķīnā. Kā līdz tam nokļuvāt?

Tas notika pavisam netīšām. Mēs jau vairākus gadus piedalījāmies “Rīgas ritmi” festivālā. Māris Briežkalns mūs pamanīja. Ķīnas pārstāvji Latvijā uzrunāja Māri, un viņš ieteica mūs.

6_the coco nuts.jpg

Kā top The Coco’nuts mūzika?

The Coco’nuts  mūziku veido ne pēc notīm, bet pēc sajūtām. Viss notiek mazliet kā Jam sesijā, kur saprotam, kas skan, kas neskan, ko vajag darīt, ko nevajag, un produkts ir labs, foršs, interesants un tāds jocīgs. Nav četru akordu rāmis. Mēs vairāk dzīvojamies uz viena akorda, tā ir tāda mūsu lieta, bet arī ne vienmēr. Šī mūzika ir pilna ar niansēm, mazām detaļām, kas man ir ļoti simpātiski. Otrs ir cilvēciskais. Ar šiem cilvēkiem, tik ilgi esot kopā, esam ļoti satuvinājušies. Ar visām jocīgajām izdarībām esam kopā. Mūzika nav tikai mūzika, ir arī ļoti liels cilvēciskais faktors.

Viss notiek mazliet kā Jam sesijā, kur saprotam, kas skan, kas neskan, ko vajag darīt, ko nevajag un gala produkts ir labs, foršs, interesants un tāds jocīgs.

Man reiz bija grupa, kurā neizveidojās laba cilvēciskā saikne. Kādu mirkli mēs varējām padarboties, bet beigās traucēja tas, ka negribas pieņemt vienam otru. Nesaskan viedokļi par mūziku, par politiku vai vienkārši dzīvi.

2_ccc.jpg

Kas ir Jūsu muzikālais sapnis?

Tas ir grūts jautājums. Viss, par ko mēs sapņojām pirms desmit gadiem, jau notiek. Ir koncerti, rakstām albumus un spēlējam kopā. Tas viss notiek. Sapnis ir piepildījies. Kas varētu būt vēl tālāks sapnis, man īsti nav nojausmas. Vienkārši būt kopā.