Montē guļot uz grīdas un skatoties griestos. Saruna ar Armandu Začu
Ir auksta septembra diena. Tik auksta, ka Kaņepes Kultūras centrā pasūtām pārcenotu piparmētru tēju. Atrodam galdiņu un ar nepacietību gaidām vienu no izcilākajiem montāžas un filmu režisoriem Latvijā - Armandu Začu. Režisors saņēmis nacionālo kinobalvu Lielais Kristaps par labāko īsmetrāžas spēlfilmu, divas Lielā Kristapa balvas par montāžas režiju dokumentālajās filmās, savukārt, šogad Armanda Zača filma Mūžīgi jauni Lielā Kristapa balvai izvirzīta 10 nominācijās, ieskaitot kategorijas “labākā filma” un “labākais spēlfilmas režisors”.
Apkārt ir trokšņains, pulkstens jau ir dažas minūtes pāri norunātajam tikšanās laikam, taču pirms paspēju aizsūtīt vēl vienu Whatsapp ziņu, Armands ir klāt. Pēc aša rokasspiediena un sveicieniem, bez liekas vilcināšanās sākam sarunu.
Emīlija Ž. Lukjanova, Ņikita Pavlenko, Studentu medijs Skaļāk
Intervija notika 2025.gada rudenī.
Kā jūs nonācāt līdz montāžas režisora amatam? Vai vienmēr bijāt pārliecināts par šo izvēli?
Es nebiju pārliecināts. Pirmais mērķtiecīgais solis bija filmu režijas studijas Latvijas Kultūras Akadēmijā. Tobrīd montāža vēl nebija lieta, par ko domāju kā profesiju, bet sapratu, ka no visiem elementiem tas man padodas visdabiskāk.
Stāsts ir garš. Es līdz galam nepabeidzu skolu, apstājos pie diplomdarba. Tur sākās jaunības trakums un dzīve, nācās diplomdarbam uzlikt pauzi uz dažiem gadiem. Mums nācās atstrādāt tehniku, kas bija nozagta filmēšanas laikā, jo bijām par to atbildīgi. Lai atstrādātu tehniku, es Roberta Vinovska Studija Lokomotīve montēju dažas lietiņas kā darbu pret sāpēm. Sapratu, ka ar to varu nopelnīt, ka tas ir darbs, ko varu darīt. Gāju, klauvēju pie cilvēkiem, teicu, ka, manuprāt, es labi montēju, dodiet man darbu. Šobrīd esmu atgriezies pie režijas, bet montāžas amats ir iepaticies, un pie tā arī palieku.
No kā jums bija bail vai kas izraisīja satraukumu, kad sākāt strādāt savā profesijā?
Man bija bail, ka man vēl neļaus strādāt, jo tas bija laiks, kad sāku patstāvīgi dzīvot Rīgā un biju bez naudas. Es negribēju būt finansiāli atkarīgs no vecākiem, gribēju patstāvību. Visa darbība bija vērsta uz darba iegūšanu. Tas bija galvenais. Īpaši nešķiroju, nedomāju, vai šis ir foršs vai šis nē.
Nezinu, vai par to bija bail, bet nebija sajūtas, ka tas ir kaut kas mērķtiecīgs, ka tas aug, jo tobrīd bija sajūta, ka tas ir gadījuma darbs. Tikai ar laiku sapratu, ka tā ir karjera, kurā varu kāpt un ar savu darbu nopelnīt labāku nākošo darbu.
Vai jums montāžas režijas procesā ir kādi klupšanas akmeņi?
Klupšanas akmeņi ir. Man tūlīt būs 35 gadi, bet mugura jau ir sačakarēta no sēdēšanas. Ja esi tiešām ierāvies darbā, pat ar zināšanām par to, kā vajadzētu pareizi sēdēt un iekārtoties, vienā brīdī attopies, ka sēdi nepareizi. Tam ir sekas. Muguras skriemeļi ir sačakarēti un viss ir slikti jau tagad, kad tikai sāku mēģināt ko darīt.
Otrs – ir brīži, kad ilgstoši jāstrādā vienam. Man patīk strādāt kopā ar kādu, bet tas ne vienmēr ir nepieciešams. Montāža ir gan komandas darbs, gan patstāvīgs. Tur ir abi elementi, un brīžiem sanāk, ka ilgstošs patstāvīgs darbs ieved depresīvā prāta stāvoklī. Vismaz mani. Citiem tas varbūt ir fine (no angļu val. – labi, viss kārtībā), bet man vajag connection (no angļu val. – savienojums, kontekstā – kontakts ar cilvēkiem). Ne visu laiku, bet vairāk nekā šī profesija to dod.
Kas montāžas procesā jums patīk visvairāk?
Daudz kas. Ir daudz spēlēšanās, rotaļāšanās, nejaušības, lai cik zināšanu jau būtu uzkrāts. Tā ir spēle, kas var pārsteigt.
Grūti pateikt, tas ir provokatīvs jautājums: “Kas tev patīk?” Jāatceras, kāpēc vispār iepatikās šī profesija. Man patīk kino un valodas veids, ar kuru ir interesanti operēt un spēlēties. Tā ir kā dzeja, tikai citādākā veidā. Tas ir fun (no angļu val. – jautri), šis process. Tas var būt mokošs, jo ir elements, kad tu risini problēmas, un brīžiem montē, nevis sēžot pie datora, bet gan guļot uz grīdas, skatoties griestos. Taču, kad tu atrisini problēmas un atkal nonāc brīdī, kad spēlējies, ir ļoti forši.
Vai montāžas režijas darbs ietekmē to, kā jūs redzat ikdienu un pasauli sev apkārt?
Es nezinu, vai montāža to dara. Man šķiet kino in general (no angļu val. – kopumā) to dara. Bet vairāk laikam režija. Tam ir daudz blakusefektu - gan pozitīvi, gan negatīvi. Tu sāc cilvēku dzīves redzēt stāstu struktūrās. Bieži vien palīdz vienkāršošana, bet tad tu izdomā kaut ko, kā nav. Man šķiet, psihologiem arī tā mēdz būt, ka viņi saskata pārāk daudz, ja viņiem ir pārāk maz informācijas. Tas atgādina kaut ko, ar ko esi sastapies atkal un atkal.
Vēl no negatīviem blakus efektiem – es maz skatos kino, kas man patīk. Es mīlu to darīt, bet daru to ļoti maz. Kad esi pavadījis daudz laika, skatoties uz ekrānu un filmām, brīvajā laikā gribās darīt kaut ko pilnīgi citu.
Montāžas režisoram ir nepieciešamas pamata prasmes, bet jāprot arī strādāt komandā un komunicēt. Kuras prasmes jums ir svarīgākās jūsu darbā?
Komunikācija ir ļoti svarīga. No otras puses, kad es sāku strādāt, man jau bija tehniskā stāsta un ritma sapratne. Bet komunikācijas prasmes bija diezgan švakas, un tas noveda pie situācijām, kur man likās, ka ir jāpārliecina režisors, ka jādara šādi, jo redzu, ka tas ir labākais risinājums. Man likās, ka mans uzdevums ir komunicējot aiz matiem aizvilkt to cilvēku un likt viņam ieraudzīt gaismu. Bet rezultāts un darba vaibs (no angļu val. vibe – atmosfēra) brīžiem bija diezgan nepatīkams.
To iemācīties prasīja daudz ilgāku laiku - sākumā izprast, ko šis cilvēks vēlas, jo ultimately (no angļu val. - galu galā), tās ir viņa vēlmes, kas vada projektu. Iespējams, ka viņš grib to vadīt citādāk, nekā tev šķiet pareizi vai pēc “piegrieztnes” veiksmīgāk.
No vienas puses ir izpratne, no otras cenšanās palīdzēt, balstoties uz savām zināšanām un atrodot kopsaucēju. Lai to izdarītu, ir nepieciešams gan izprast cilvēku, gan spēt viņam komfortablā veidā izstāstīt savu ideju un atgriezt pie jautājuma, kāpēc mēs darām to, ko mēs darām. Atbilde ir sarežģīta, bet komunikācijas prasmes ir ļoti, ļoti svarīgas.
Vairākām jūsu filmām ir vienojošs temats - dzīve un pieaugšana. Vai tas ir netīšām vai arī tomēr esat speciāli pievērsis uzmanību šim tematam?
Tur laikam jānodala [filmas]. Tur, kur es esmu montāžas režisors, es ļoti reti tematiski kaut ko izvēlos. Tā vairāk ir iespēja strādāt. Pēc tam tie ir cilvēki, ar kuriem ir forši strādāt.
Manos darbos ir pieaugšanas tēma, bet domāju, ka apzināti nevienā brīdī neesmu izvēlējies tēmas savā dzīvē. Tas nav bijis apzināti, ka gribu taisīt šādas filmas un šī ir tā līkne. Tas viss ir noticis, reaģējot uz lietām, ko esmu piedzīvojis, uz personīgām pieredzēm, un uz to, kas tajā brīdī man vai draugu un cilvēku lokā ap mani ir bijis aktuāls. Tas ir kaut kur nosēdies un par to es taisu filmas.
Ko šī tēma jums nozīmē?
Man šķiet, ka šī tēma ir svarīga sastāvdaļa manā dzīvē. Tā ir bijusi un vēl joprojām ir svarīga, ņemot vērā, ka es pats pieaugu, man ir bērns, kurš pieaug, un tas process nevienā brīdī nebeidzas. Tas atkal lūpojas (no angļu val. loop – cilpa, kontekstā - atkārtoties) un notiek atkal un atkal.
No otras puses, man liekas, ka manā apkārtnē tas ir bijis sarežģīts process gan maniem vienaudžiem, gan man tuviem cilvēkiem. Līdz ar to tas ir kaut kas, kas ir piedzīvots un turpina tikt piedzīvots dažādos veidos.
Pagājušajā gadā sarunā ar režisori Alisi Zariņu jūs minējāt, ka montāžas režija ir mūžīgs mācību process, un ka kādā brīdī filmas kļuva vieglāk “palaist vaļā”. Ko jūs ar to domājāt?
Ar “palaist vaļā” es domāju, ka ja tu montē filmu un liec to kopā no kadriņiem, ir sajūta, ka tu to izveido no nekā. Tas ir mazāk manāms spēlfilmās, kur ej pēc scenārija, lai gan arī tur tu to vienā brīdī pilnībā nojauc.
Vairāk tā ir dokumentālajā kino. Tur patiešām ir sajūta, ka montāžas režisors uzbūvē filmu. Tad, kad esi pavadījis ilgu laiku būvējot filmu, zinot katru vīlīti, no kuras tā sastāv, brīžiem aizmirstas, ka cilvēki kaut ko darīja arī pirms filma nonāca montāžā.
Montāžā ir ļoti liela iekšējā autorības sajūta. Sajūta, ka zinu, ka šis ļoti lielā mērā ir mans darbs. Līdz ar to ir grūti pieņemt, ja komunikācijā ar režisoru liekas, ka viņš šo darbu stūrē pilnīgi citā virzienā. “Palaist vaļā” nozīmē saprast, ka tas nav tavs [darbs]. Tu esi daļa no daudz lielāka procesa. Tu centies palīdzēt šim lielajam procesam, bet neesi tas, kas stūrē. Tu virzi, bet tas notiek mijiedarbībā. Tas prasīja kādu laiku, kamēr to sapratu. Sapratu ātri, bet pieņēmu lēnītēm.
Montāžā ir ļoti liela iekšējā autorības sajūta.
No kuras filmas jums bija visgrūtāk atkāpties?
Visgrūtāk man gāja tīri komunikācijas līmenī. Tas bija pasen, lietuviešu–latviešu kopprodukcijā Elpa marmorā. Tā bija mana otrā spēlfilma, līdz ar to, es biju ļoti zaļš. Tāda sajūta bija arī režisorei, jo tā bija viņas pirmā spēlfilma. Es jutu viņas nedrošību un man likās, ka šī nedrošība ir jāaizpilda ar manām tā brīža idejām par to, ko es zinu un ko nē. Tas bija ļoti konfliktējoši.
Es neizpratu, ko režisore grib izdarīt ar filmu. Es vienkārši “maucu” savējo. Tas bija sarežģīts process. Beigās viss bija kārtībā, bet tas varēja būt daudz patīkamāk gan man, gan režisorei. Tā tam nevajadzēja notikt.
Tas lielā mērā ir par sajūtu, kas rodas brīdī, kad esi ticis līdz pirmajam draftam (no angļu val. draft – uzmetums). Tad liekas, ka tas ir arī tavs darbs un ir ļoti leģitīma sajūta, ka tu vari to uzspiest. Bet tas tā nav.
Vai šī profesija un darbs jums seko līdzi, vai arī ir viegli beigt par to domāt?
Seko līdzi, un tas ir viens no lielākajiem mīnusiem. Ir iespēja izdegt. Sāku domāt, vai esmu traks? Vai dzīve ir tāda? Tā ir problēma, ka nepārtrauc domāt par variantiem. It īpaši posmos, kad risini problēmas un mēģini saprast, kā iet tālāk. Tu aizej no datora, bet domās atgriezies pie tā atkal un atkal. Īpaši, ja dari vairākus projektus paralēli. Viens ir iesākts, tad ir pauze, tad nākošais, un domās esi pie visiem vienlaicīgi. Domāšana turpinās. Ir vairāk nekā tikai brīdis, ko pavadi montējot. Režijā ir cits stāsts, tas ir mazohistisks darbs. Bet arī montāžā tā ir.
Kaut vai tīri praktiski. Ir brīdis, ko pavadi montējot, bet arī brīdis, kad, piemēram, filmā pavisam nedaudz kaut ko pamaini, un tev ir jānoskatās viss no sākuma. Ja tā ir stundu un trīsdesmit minūtes gara filma, tu to skaties atkal un atkal. Tas noved pie dīvainiem stāvokļiem, gan fiziski, gan emocionāli. Tu turpini strādāt arī tad, kad nestrādā.
Vai ir kāda iecienīta aktivitāte, ko darāt, lai atkāptos no darba?
Ir vairākas. Viens ir mūzika. Mūzika palīdz kā kaut kas, kas nav vizuāls. Kopš nodarbojos ar montāžu, esmu sācis paralēli spēlēties ar sintezatoriem, taisīt elektronisko mūziku.
Man patīk čubināties, darīt radošas lietas, kas dod tūlītēju rezultātu. Ir mokoši, ka montāžā ej uz mērķi, bet līdz tam tev labākajā gadījumā ir tikai sūdīga filma. Tu mēģini tikt uz kaut ko no sūdīgas filmas vai haosa. Varbūt atrisini vienu ainiņu, bet pāri paliek miljons nesadarītu mēslu. Ja spēlēju mūziciņu, tad skan forši, jūtos forši. Viss notiek uzreiz. Tās ir lietas, kas dod tūlītēju mieru vai gandarījumu.
Tagad, trīsdesmit piecos gados, es mācos braukt ar longbordu. Krītu un sasitos, bet cenšos būt ārā no mājām.
Kā jūs tiekat galā ar paškritiku?
Netieku. Prāts strādā un visu laiku meklē problēmas. Daļa paškritikas ir nepieciešama. Ir arī neveselīgā paškritika, bet es ar to sadzīvoju. Es daru atkal un atkal, un tad atceros: “Okei, ir posms, kad man liekas, ka viss ir slikti, bet zinu, ka tā jau ir bijis.” Tīri pieredzes dēļ zini, ka viss mainīsies.
Jūs minējāt, ka jums palīdzēja profesoru padomi. Kas ir vērtīgākā lieta, ko jums ir iemācījuši jūsu profesori?
Viens padoms, ko atceros kopš studijām akadēmijā, nāk no pasniedzēja Pētera Krilova. Es toreiz to vēl nevarēju līdz galam noformulēt, bet tas man palika [atmiņā]. Tā bija doma par atbildību. Par to, ka ir jāsaprot, ko tu dari un kāpēc to dari. Ka pret to, ko veido, nedrīkst izturēties vieglprātīgi, pat ja saturs šķiet viegls. Šis ir medijs, kas ietekmē cilvēku prātus, apziņu, sajūtas, un to nedrīkst aizmirst. Ir jābūt godīgam un atbildīgam pret to, ko ieliec darbā. Arī godīgam pret sevi, veidojot stāstus, strādājot ar materiālu. Tas man vienmēr ir šķitis kā pamats.
No praktiskākām lietām, es ļoti daudz iemācījos no sava montāžas pasniedzēja un mentora. Ja pirms tam es vairāk sekoju stāsta loģiskajai attīstībai, tad viņš man parādīja, kā sekot emociju attīstībai. Ka attīstās ne tikai stāsts, bet arī skatītāja emocionālais piedzīvojums. Domāt par to, ko skatītājs jūt konkrētajā brīdī, kas notiek paralēli stāstam. Dažreiz emocijas kļūst svarīgākas par stāsta loģiku. Ir svarīgi apzināties šo dimensiju, kā cilvēks jutīsies skatoties, un ņemt to vērā kā kritēriju, pieņemot montāžas lēmumus.
Ir jābūt godīgam un atbildīgam pret to, ko ieliec darbā. Arī godīgam pret sevi, veidojot stāstus, strādājot ar materiālu.
Jūs pats arī esat mentors Latvijas Kultūras Akadēmijā. Ko jūs ieteiktu filmu vai citu multimediju industriju studentiem?
Parūpēties par sevi, par tīri praktiskām lietām. Es domāju par to, cik daudz sēžu, kā sēžu, ka vajag arī pastaipīties.
Arī par atbildību. Domāt par to, ko tu taisi. Ir finansiālie aspekti un viss pārējais, bet tajā brīdī iestājas jautājums - vai tu pasaulē vairo slikto, vai nē? Darīt ar apziņu. Kāpēc tu to dari? Ko tu gribi nest pasaulē?
Darīt ar apziņu. Kāpēc tu to dari? Ko tu gribi nest pasaulē?
