Mans darbs nav tikai “lights, camera, action”. Saruna ar Alisi Tomiņu

“Pēdējās Supernovas finālā es izkāpu no savas komforta zonas – man bija jānoķer īstās Tautumeitu emocijas un reakcijas,” Alise Tomiņa stāsta par darbu aizkadrā. Viņa bija izdomājusi, ka jānoķer Tautumeitu emocijas uzreiz, nevis jāgaida, kad viņas aiziet malā, tāpēc Alisei nācās kāpt uz skatuves pašai. LSM digitālā mārketinga satura redaktore atklāj sava daudzveidīgā darba būtību, stāsta par pieredzi Supernovā un Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, sadarbību ar Fiņķi, kā arī par to, kā darbs medijos mainījis viņas dzīvi.

Aleksa Bašena, Vineta Pudule, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2025.gada rudenī.

Kā jūs nonācāt līdz darbam, kas šķiet tik radošs un katru dienu citāds? 

Kad biju maza, ļoti gribēju kļūt par bibliotekāri, kas šķiet ļoti tālu no mana šī brīža amata. Divas gluži nesavienojamas lietas, bet, paskatoties dziļāk, iespējams, nav nemaz tik atšķirīgas. Mans galvenais uzdevums ir sasniegt auditoriju caur interesantu stāstu, un tāpat kā grāmatās ir stāsti, tā arī digitālajā vidē ir stāsti.

Ko jūs darītu, ja nebūtu izvēlējusies šo profesiju?

Paskatoties atpakaļ, digitālajā mārketingā esmu kopš 2017. gada. Mans ceļš sākās ar klasisko tīkla mārketingu un tolaik man bija aktīvs Facebook un Instagram. Tajos netieši stāstot par produktiem, no mājas uzkopšanas līdzekļiem nonācu līdz darbam Latvijas Sabiedriskajā medijā, diezgan liels solis. Protams, tas nebija gada jautājums. Daudzu gadu laikā, pamazām iegūstot pieredzi dažādās sfērās, es nonācu tur, kur esmu šobrīd.

Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma, man liekas, ka tā pati bibliotekāre es vien būtu. Varbūt ne gluži mazajā ciematā, Barkavā, no kura es nāku un kur mana mamma strādā par bibliotekāri, bet noteikti gribētu strādāt Gaismas pilī. Bet kas zina, varbūt pēc vairākiem gadiem viss mainīsies. Gribēšu atslēgties no digitālās vides un atgriezties pie grāmatām. Varbūt vecumdienās tiešām būšu bibliotekāre.

Kā jūs ir mainījis darbs sabiedriskajā medijā? Vai tas ir ietekmējis jūsu skatījumu uz sabiedrību un cilvēkiem Latvijā?

Ļoti ietekmējis. Ja kādreiz es tik ļoti nepievērsu uzmanību tam, cik dažāda ir sabiedrība, tad pēdējo gadu laikā, caur projektiem un strādājot dažādām auditorijām, esmu to pamanījusi. Saprotu, ka ar katru auditoriju, katru paaudzi, ir jāatrod pieeja, kā viņiem nodot informāciju – dažādām sabiedrības grupām ir jāveido atšķirīgs saturs.

Kādreiz es neaizdomājos, ka tik ļoti var atšķirties pat veids, kā mēs katrs, piemēram, nolasām jaunākās ziņas. Mēs katrs to interpretējam pa savam, un tas ir būtiskākais, ar ko es ikdienā saskaros. Ir jāspēj vairākkārt pārlasīt un pārskatīt visu saturu, jebkuru tekstu, ko es veidoju, lai sabiedrība vēstījumu uztvertu vienoti.

Kā, jūsuprāt, šobrīd visvairāk pietrūkst Latvijas mediju vidē?

Tas, kas mediju vidē pietrūkst, ir cilvēki, un es uzskatu, ka pēc vairākiem gadiem būs nepieciešams tieši cilvēku resurss. Digitālais laikmets, mākslīgais intelekts - tas viss attīstās. Ir daudz vietu, kurās cilvēka darbu jau ir pārņēmis mākslīgais intelekts, bet es uzskatu, ka kvalitatīvam mediju darbam būs nepieciešams cilvēks.

Latvijas Sabiedriskajā medijā mūsu ir ļoti daudz, un katrai redakcijai ir savi sociālo tīklu redaktori. Ja pareizi atceros, kad sāku strādāt, es viena pati veidoju Latvijas Televīzijas sociālo tīklu kontu saturu. Es biju klāt visa gada griezumā, visos projektos, un radīju saturu. Reizēm apbrīnoju, kā es spēju būt bez maz vai divās vietās vienlaicīgi.

Tagad man palīgā ir vēl viena kolēģe - mēs abas esam digitālā satura veidotājas. Arvien vairāk sāku just, ka Latvijas Televīzijas un Latvijas Sabiedriskā medija korporatīvajos kontos pietrūkst cilvēka, kas ir kopā ar mums ikdienā. Sāk pieaugt apjoms un virzieni tam, par ko mēs radām saturu. Par šīm lietām un projektiem ir jārunā un jāstāsta, negribas tikai klasisku relīzi, gribas pastāstīt un parādīt vairāk. Bieži vien pietrūkst laika, lai pie visiem projektiem pieslēgtos tā, lai mēs varētu izveidot vairākas interesantas digitālā satura vienības.

Kas ir lielākā ilūzija vai mīts par darbu medijos?

Interesants jautājums, ilūzija vai mīts? Mīts ir viss. Tas, ko visbiežāk dzirdam par sevi un savu darbu, it īpaši par neērtām un politiskām tēmām, – ir, ka visi mediji ir uzpirkti.

Piemēram, Twitter jeb X, ir viena no platformām, kurās man vismazāk patīk strādāt, tās sabiedrības daļas dēļ, kurā ir ļoti liela negācija. Negācijas var pāriet pat aizskarošā formā, jo komentāri ir dažādi. Bieži vien komentāri ir aizskaroši tiem, kas pārvalda sociālos tīklus, sakot, ka viņi ir pie visa vainīgi un slikti. Teikšu, ka uz šo ir diezgan grūti aizvērt acis. Mēs saprotam, ka tā ir tikai viena sabiedrības daļa, bet šis ir aspekts, ar ko jaunajiem studentiem, izvēloties profesiju, būtu jārēķinās.

Mans ieteikums būtu uzdot jautājumu sev - vai tev ir bieza āda un vai tu spēj komentārus nelaist caur sevi? Ja tu visu ņem personīgi, tad ir ļoti grūti. Es esmu iemācījusies ne gluži ignorēt, bet gan nelaist to caur savu emocionālo sistēmu un uzreiz aizmirst, un neņemt neko personiski.

Vai jūsu ikdiena ir radoša un piepildīta ar notikumiem?

Papildinot iepriekšējo jautājumu, ilūzija varētu būt tas, ka daudziem liekas, ka veidot digitālo saturu ir tik jautri, tik interesanti, tik radoši. Katru dienu pavadīt ar cilvēkiem, influenceriem, dziedātājiem, sportistiem un tā tālāk. Daudziem ir priekšstats, ka visas dienas paiet radoši un interesanti.

Patiesībā pirms tam tiek ieguldīts ļoti liels darbs, sēžot pie datora, pie piezīmju lapām, rakstot, plānojot, liekot kopā, domājot un ģenerējot idejas. Tam, ko bieži vien redzam kā behind the scenes jeb aizkadrus no filmēšanas dienām, apakšā ir milzīgs sagatavošanās darbs un filmēšanas dienas nav nemaz tik bieži. Ja kāds grib strādāt kā digitālā satura veidotājs medijos vai jebkurā citā nišā, jāapzinās, ka tas nav tikai lights, camera, action (no angļu val. gaismas, kamera, aiziet), tas ir liels un bieži vien garlaicīgs darbs, ko neviens neskatīsies.

Vai jūsu darbs ietekmē arī ikdienu ārpus darba - piemēram, sociālo tīklu lietošanu vai informācijas izvēli?

Jā, pavisam noteikti, sākšu ar informācijas izvēli. Lielākoties patērēju mūsu kanālus, runājot par ziņu portāliem, tas ir LSM.lv. Tas, kāpēc es nepatērēju citus portālus, nav tādēļ, ka tur būtu slikta informācija vai nekvalitatīvs saturs, bet man nepatīk reklāmas un uznirstošie logi, kas tur izlec.

Protams, tā ir cita specifika, jo tas ir komerciālais medijs, bet mēs esam sabiedriskais medijs. Mums nav brīvu vietu reklāmām. Esmu pieradusi pie tā, un ja gribu uzzināt, kas šodien ir noticis Latvijā vai pasaulē, primāri skatos LSM.lv ziņu portālu, jo zinu, ka tur pēkšņi neuzleks kāda hotdogu reklāma. No ārzemju medijiem tas ir BBC.

Lietojot sociālos tīklus, man ir vēl viena blakne, kas ir mums visiem, kas strādā digitālā satura veidošanā. Ir grūti atrauties no darba, it īpaši, ja tu pats esi iededzies. Reizēm ir bijis tā, ka mums ar kolēģi ir noruna, ka mēs viena otrai neatbildam uz aizsūtītajiem TikTok video, jo ir skaidrs - šis būs Pārdziedi Mani vai Supernovas projektam.

Mēs iegūstam radošās idejas skrollējot (no angļu val. scroll – ritināt) telefonā, iedvesmojoties no citiem, un bieži vien es pat nejūtu atšķirību - vai ir septiņi vakarā un es skatos, ko ģimene un draugi ir publicējuši Facebook un Instagram, vai arī jau apzināti meklēju idejas nākamajam projektam. Reizēm sevi pieķeru pie domas, ka privātais ir jānodala no darba, bet to ir grūti nodalīt. Vienīgais, kur izjūtu atšķirību, ir sestdienas un svētdienas, kad ienāk mazāk e-pastu, bet domas tāpat savā ziņā ir darbā.

Man pašai arī patīk neko publiski nelikt un es smejos, ka sociālajos tīklos esmu kā kurpnieks bez kurpēm. Man pat gribētos izdzēst savus sociālo mediju kontus, bet darba specifika ir tāda, ka esi iekšā šajā vidē un vajag zināt, kas ir jauns un kas notiek.

Kas jūs visvairāk iedvesmo? Vai tie ir cilvēki, notikumi un māksla, vai arī praktiski dati, statistika un atgriezeniskā saite?

Profesionālajā jomā noteikti [iedvesmo], ka pēc projektiem saņem, es nesaukšu tās par uzslavām, bet vienkārši vērtējumu, ka kāds pienāk klāt un pasaka: “Hei, tā bija laba ideja.” Ja ideju ir bijis forši izveidot radošajā izpausmē un arī dati parāda, ka tā ir veiksmīgi sasniegusi nostādītos mērķus, tas ir gandarījuma mirklis, kas dod papildu jaudu nākamajiem darbiem. Tu saproti, ka esi radījis šo saturu ne tikai, lai tas izskatītos skaisti, lai pasmietos vai būtu interesanti, bet, ka tas ir arī datos izmērāmi sasniedzis sākotnējo mērķi.

Dzīves stila jomā tie ir mediji, sabiedriskās attiecības, PR un, protams, digitālais saturs. Es bieži lasu dažādus materiālus par to, kas notiek mediju vidē - blogus, lekcijas, seminārus, īsos kursus. Man patīk mācīties. Ne velti šogad esmu studente - pēc septiņiem gadiem atgriežos augstskolas solā. Tā ir ļoti interesanta pieredze, jo es baidījos, kā tas būs, katru sestdienu sēdēt klasē ar jauniešiem. Ar jauniešiem ir ļoti interesanti, redzēt, kā mēs katrs uztveram informāciju no pasniedzējiem, tā ir jauna pieredze.

Mani iedvesmo arī apkārtesošie cilvēki. Man ir ļoti svarīgi, lai ar kādu satiekoties, tās nav tukšas sarunas, bet ka es varu kaut ko iegūt no cilvēka un viņš no manis. Tas ir ļoti svarīgi, veidojot dažādas draudzības un profesionālās attiecības nākotnē.

Ja ideju ir bijis forši izveidot radošajā izpausmē un arī dati parāda, ka tā ir veiksmīgi sasniegusi nostādītos mērķus, tas ir gandarījuma mirklis, kas dod papildu jaudu nākamajiem darbiem.

Kāds projekts vai kampaņa jums pašai ir bijis personīgi nozīmīgākais?

Man sirdij vistuvākie ir bērnu un jauniešu Dziesmu svētki - tie man ir nostaļģiski. Šogad emocionālākā pieredze bija noslēguma koncertā Mežaparkā, kad dziedāja Mana dziesma, dziesmu, kas bija manos pēdējos Dziesmu svētkos. Tā bija sirreāla sajūta, jo es strādāju, nevis piedalījos. Mēs šo dziesmu dziedājām 2010. gadā, varbūt 2005. gadā. Es to klausījos caur televīzijas PTS jeb pārvietojamo televīzijas staciju, kur ir režijas pults un rāda to, ko cilvēki redz televīzijas ekrānā. Kā mainās kadri, kurā vietā parādās operators un kurš ir tas kadrs, ko redz skatītājs. Tas bija emocionāls mirklis, kas man ļāva paskatīties uz dzīves posmu no pamatskolas laika līdz tam, kur esmu nonākusi šobrīd.

Kontekstā ar Dziesmu un deju svētkiem, šogad mēs digitālajam saturam izvēlējāmies piesaistīt reperi Helviju Fiņķi. Iedevām viņam nosaukumu - repertieris jeb reperis plus reportieris. Divas dienas braucām uz visiem lielākajiem Dziesmu svētku notikumiem - izstāžu centru Ķīpsalā, mūsdienu deju laikmeta izrādi Kastaņa Puslode, Arēna Rīga, kur gatavojās simfonisko orķestru bērni, kokļu mūzikas koncertu Dailes teātrī, Daugavas stadionu un Mežparka estrādi.

Skaitļos video saturs sasniedza ļoti labus rezultātus, bet man personīgi visvairāk atmiņā paliek gandarījuma sajūta. Tajās dienās mēs piepildījām kādu no daudzu bērnu sapņiem, vai tas būtu nonākt televīzijas ekrānā, vai satikt viņu elku. Pieļauju, ka Dziesmu svētku cepures un programmas bērni ārā nemetīs, jo uz tām ir Helvija paraksts. Viss sasaucās kopā un mēs iepriecinājām daudzas mazas sirsniņas.

Jāizceļ arī Supernovas un Eirovīzijas laiks. Tā bija mana pirmā Supernova, pirmās tiešraides un ugunskristības. Tur es pirmo reizi piedzīvoju to, kā ir radīt saturu tiešraides laikā. Supernovu skatās ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē - dažādi Eirovīzijas fanu bāžu konti dalās ar saturu, ko ielieku Supernovas kontā un gaida, kas nu būs. Satura griezēji izgriež video fragmentus, tālāk video nonāk pie mums un mēs šos fragmentus izplatām pa visām sociālo tīklu platformām. Tas nav viena cilvēka darbs, tur ir pieslēgta visa mārketinga nodaļa, jo visam jānotiek vienlaicīgi un sinhroni. Tā ir divus sestdienu vakarus februārī - Alisi netraucēt, mēs esam pilnīgi aizņemti.

Pārdziedi Mani projekts ir muzikāli izklaidējošs šovs, kaut kas nebijis. Tas bija intensīvs filmēšanas periods divu mēnešu garumā, kurā bija ieraksti un mēs katrā ierakstā veidojām saturu un plānojām trendus (no angļu val. trend – populārs saturs sociālajos medijos), ko likām darīt mūziķiem. Tas ir feins un sirsnīgs projekts, it īpaši, ja dalībnieku grupa ir uz viena viļņa.

Šogad emocionālākā pieredze bija noslēguma koncertā Mežaparkā, kad dziedāja Mana dziesma, dziesmu, kas bija manos pēdējos Dziesmu svētkos. Tas bija emocionāls mirklis, kas man ļāva paskatīties uz dzīves posmu no pamatskolas laika līdz tam, kur esmu nonākusi šobrīd.

Kas jums darbā ir licis iziet ārpus komforta zonas un ko tas jums iemācīja?

Vienmēr ir licies - mēs esam maliņā, tā, lai netraucē nevienam citam, mēs taču tikai [filmējam] soctīkliem. Es sapratu, ka cenšos veidot saturu tā, lai nevienu netraucētu, bet man vajag, lai kadrs ir labāks. Man ir jāiziet priekšā, kādam jānobloķē ceļš, bet man ir vajadzīgs kadrs. Tas bija mirklis, kad sapratu, ka man ir jāizkāpj no komforta zonas, un, ka es šo saturu neradu Alisei, es to radu darbam. Tā ir viena no pirmajām lietām, ko teicu kolēģei, kura pievienojās komandai - pārkāp savam kautrīgumam.

Pēdējās sekundēs, kad beidzās Supernovas tiešraide, man vajadzēja kāpt uz skatuves. Ieplānotajam video man vajadzēja paprasīt Tautumeitām, lai viņas nobļaujas “Tautumeitas!” pēc Supernovas fināla. Bija izdomāts, ka man ir jānoķer emocijas uz skatuves, nevis jāgaida, kad viņas aiziet malā, tas vairs nebūtu tas. Tā ir izkāpšana ārpus komforta zonas, tagad jau tas vairs nesagādā problēmas.

Ja pēc divdesmit gadiem kāds stāstītu par jūsu ieguldījumu sabiedriskajā medijā, ko jūs vēlētos, lai par jums atceras?

Pirmais, kas ienāk prātā ir tas, ka cilvēki pamanīja Latvijas Televīzijas saturu sociālo tīklu platformās. Tieši ar aizkadru stāstiem un to, cik vienkāršā veidā tas tiek parādīts un izskaidrots. Varbūt ne velti šī gada Latvijas Sabiedriskā medija Gada balvā es tiku nominēta kategorijā Gada debija tieši par šo darbu un ieguldījumu. Reizēm gribas, lai cilvēki zina, kas stāv aiz profila. Bieži vien tiek norādītas atsauces uz fotogrāfiem, bet neviens īsti nesaka, kurš ir veidojis digitālo saturu, un tam drīz vajadzētu sākt mainīties. Reizēm, lai cik dīvaini tas neskanētu, digitālā satura vienības sasniedz auditoriju daudz labāk nekā augstas kvalitātes producēšana.