Kad ķermenis saka “pietiek”, bet skatuve pieprasa vēl – baletdejotājas Elīnas Eksas stāsts
Kas notiek, kad ķermenis kliedz “pietiek”, bet skatuve pieprasa “vēl”? Profesionālu baletdejotāju ikdiena ir intensīva un fiziski prasīga. “Tavs ķermenis ir kā instruments – un nav neviena, kam kaut kas nesāpētu, pat uz īsu brīdi,” saka Latvijas Nacionālās operas un baleta dejotāja Elīna Eksa,
Patrīcija Klenoviča, Studentu medijs Skaļāk
Foto: Patrīcija Klenoviča
Elīnai ir 22, un lielāko dzīves daļu ir veltījusi baletam. Viņa dejo jau 12 gadus, un uz Operas skatuves viņu var redzēt jau ceturto sezonu. Viņa piedalās gandrīz katrā baleta izrādē, tomēr īpaši izbauda uzstāšanos izrādēs “Serenāde” un “Kazanova”.
Mūsu saruna notiek īsu brīdi pēc mēģinājuma. Pēc darba dienas beigām viņa vēl uzkavējās Operas mazajā treniņtelpā, lai izpildītu dažus vingrinājumus, izstaipītos un atsildītos. To viņa dara paralēli sarunai. Telpa ir kompakta un gaiša, dienasgaisma ienāk caur logiem un atspīd uz parketa grīdas. Tajā ir trenažieris, plauktos sakrāmētas hanteles, bet kastēs glabāts vēl cits inventārs. Pa telpu izkaisītas krāsainas vingrošanas bumbas, hanteles, masāžas rullīši un paklāji. Neliels radošais bardaks, kā jau vietā, ko dejotāji pastāvīgi izmanto. Krāsainais inventārs un izkaisītās lietas piešķir telpai dzīvīgumu un mājīgumu.
Foto: Patrīcija Klenoviča
Kā viņa nokļuva baletā? Elīna stāsta, ka ceļš sākās nejauši. “Tas nebija mans bērnības sapnis kļūt par balerīnu,” viņa atzīst. “Es vienkārši piekritu.”
Bērnībā Elīna nodarbojās ar mākslas vingrošanu. Mamma pamanīja potenciālu un ieteica pamēģināt iestāties Rīgas baleta skolā. Elīnai tajā laikā nebija ne priekšstata, kas īsti ir balets, ne sapņa par skaistiem tērpiem, lielo skatuvi vai aplausiem. “Es pat nebiju redzējusi izrādi,” viņa atceras. “Man tā likās kā vēl viena nodarbība. Es biju bērns, man patika kustēties, viss pārējais bija mazsvarīgi.”
Grūtības sākās ap ceturto mācību gadu, kad Elīnai bija 14 gadi. Tas bija brīdis, kad no bērniem sāka audzināt dejotājas. Treniņi kļuva garāki, fiziski smagāki, programmas sarežģītākas, un pasniedzēji no tevis sagaidīja daudz vairāk. “Tu pēkšņi saproti, ka, lai turpinātu, tev jābūt apzinātam mērķim,” viņa atceras.
Neizbēgami Elīnai bijuši grūti brīži, kad gribējies visu pamest. Ikdiena baleta skolā bija intensīva un prasīga. “Mana bērnība nebija kā citiem,” viņa saka, runājot par gadiem, kas pagāja treniņu zālē, nevis rotaļājoties. Balets ir profesija, kas jāuzsāk jaunam, ja patiešām vēlies attīstīt to profesionālā līmenī. Lielāko dienas daļu aizņēma treniņi, vakaros – mājasdarbi, kam bieži vairs nepietika spēka. Posmā, kad slodze pieauga un šaubas kļuva skaļākas, viņa sāka saprast, cik daudz jau ir paveikts, un ka tomēr turpina, jo tā ir sirdslieta. Iedvesmu viņa smēlās, skatoties izrādes un apbrīnojot pieredzējušos dejotājus, kuri ar katru kustību spēja pastāstīt stāstu.
“Kad citi gāja mājās, es bieži paliku skolā viena,” viņa stāsta. “Trenējos līdz brīdim, kad apkopēja mani dzina prom.” Elīna turpināja ar pārliecību, jo zināja, ka viņa vēlas dejot uz lielās skatuves, jo citādi viņa nespēj iedomāties sevi.
Šie gadi prasīja ne tikai fizisku, bet arī emocionālu izturību, jo bērnības vieglumu nācās upurēt profesionālajam mērķim.
Pēc gadiem smaga darba Elīna pabeidza baleta skolu un tika pieņemta Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Iekļūšana sastāvā nozīmēja, ka smagais darbs beidzot atmaksājies.
Jau pirmajās nedēļās Operā viņa sajuta profesionālās vides intensitāti. Treniņi un mēģinājumi no rīta līdz vakaram, sešas dienas nedēļā. Vienā dienā bija gan fiziski smags treniņš, gan mēģinājums izrādei, bet pēc darba dienas nācās veltīt brīvo laiku, lai iemācītos izrādes. “Pirmajā gadā es patiešām nespēju saprast, kā tas viss iespējams,” viņa atzīst. “Es visu laiku biju nogurusi, viss sāpēja, bet atslābt nedrīkstēju, jo īpaši tāpēc, ka biju “jauniņā”. “Uz tevi ir lielāks spiediens un prasības.” Tomēr tā ir cena perfekcijai, ko var panākt tikai sīvi strādājot. Turpināt var tikai tad, ja ir motivācija un mīli to, ko dari. Balets Elīnai ir vairāk nekā darbs, tā ir viņas sirdslieta.
Foto no Elīnas Eksas personīgā arhīva
Katru dienu vajadzēja apgūt jaunu lomu vai kombināciju. Kamēr pieredzējušie dejotāji jau visu zināja, Elīna vakarus pavadīja, skatoties ierakstus un atkārtojot kustības no video. “Dažreiz es trenējos līdz rītam, cenšoties atcerēties katru soli, katru kustību, lai nākamajā dienā mēģinājumā nekļūdītos un uz mani nebļautu,” stāsta Elīna. Tomēr gribasspēks lika turpināt.
Grūti bija arī emocionāli. Ja pieļauj kļūdu mēģinājumā, reakcija ir tūlītēja un skaļa – bļaušana, aizrādījumi. “Tas ir pazemojoši, un pie tā nevar pierast,” viņa saka. “Es gandrīz visu mūžu esmu šajā vidē – vispirms mākslas vingrošanā, pēc tam baletā, bet tas, ka uz tevi kliedz, rada stresu un pārdzīvojumus vēl tagad.” “Baletā no tevis sagaida visus 100% katru dienu.”
Hierarhija Operā ir ļoti izteikta, īpaši pret jaunajiem dejotājiem. “Pirmajā gadā, kad sāc strādāt, cilvēki ar tevi īpaši nerunā,” viņa atceras. Kolēģi bieži ir atturīgi, un jaunie dejotāji nejūtas uzreiz iekļauti. Viņi tiek vērtēti daudz stingrāk, ne vien tehniski, bet pat šķietami nelielās ikdienas situācijās. Hierarhija jūtama pat kostīmu izvēlē “jauniņie vienmēr izvēlas pēdējie,” viņa paskaidro.
Katram jāparāda sevi, lai iegūtu kolēģu cieņu, un Elīnai tas šķiet pilnīgi normāli. “Tā vienmēr ir bijis, un tas ir jārespektē,” stāsta dejotāja. Šobrīd tik izteiktu hierarhiju vairs nejūt, tā vairāk attiecas uz jaunajiem dejotājiem, un tā tas turpinās arī nākamajiem, kas ierodas Operā.
Katru dienu dejotājam jāparāda viss, uz ko esi spējīgs, jāstrādā uz maksimumu. “Baletā katra diena ir kā olimpiskās spēles,” viņa saka. “Un reizēm, pat ja esi nogurusi, ķermenis sāp vai esi traumēta, jāatrod spēks dejot.”
Foto no Elīnas Eksas personīgā arhīva
Elīna stāsta, ka ļoti izbauda dejošanu uz skatuves, jo viņa ir cilvēks, kuram patīk uzmanība. “Būt uz skatuves un tās emocijas nevar salīdzināt ar neko citu – tas ir tas, kas mani motivē turpināt, pat ja ikdiena ir smaga,” viņa piebilst. Kad viņai ir solo vai kāds īpašs fragments, viņa iejūtas lomā un izdzīvo katru emociju. Savukārt, ja loma ir mazāk nozīmīga vai skatuves aizmugurē, piemēram, “Gulbju ezerā”, izrādi viņa dejo vairāk tehniski.
“Sajūtas pēc izrādēm ir īpašas – emocijas tik intensīvas, ka bieži pēc tam nevaru aizmigt,” viņa saka.
Elīna apzinās, ka baleta karjera ir īsa. Lielākā daļa dejotāju izdienas pensijā iet 36 gados, un arī viņa nezina, vai dejos pat tik ilgi. Slodze un nogurums ar gadiem dara savu. Par nākotni viņa vēl nerunā konkrēti – iespējams, pasniegs klasikas nodarbības, iespējams, mācīsies kaut ko citu. Bet viņa zina, ka tādas sajūtas, kādas piedzīvo uz skatuves, nevar iegūt nekur citur.
