“Visi zina Skuteli, bet vai kāds zina Jāni?”

Skuteli, kurš kādreiz lika mums smieties par dzīvi, politiku un cilvēku dīvainībām zina visi. Bet vai zina Jāni, kas nav tikai komiķis un aktieris, bet arī vienkārši cilvēks? Lomas, ko Jānis ieguva laika gaitā nav kā iestatījums, taču vienmēr būs kāds, kas redzēs Skuteli tikai kā tēlu.

Intervijā satikām ne tikai Skuteli – skatuves cilvēku, bet arī īsto Jāni. To, kurš domā, ka “viss ir viens… vai divi”, kurš var ar alus kausu rokās izdejot īru deju, neizlejot ne pilīti, un uzskata, ka komēdija nav tikai joki – tā ir cilvēka spēja dzīvot dzīvi ar smaidu. Un, protams, uzzinājām, ka Skutelis, lai cik smieklīgs, ir tikai daļa no lielāka stāsta. Stāsta par Jāni, kurš, iespējams, ir daudz interesantāks par jebkuru viņa jociņu.

Alise Pētersone, Evelīna Bileskalne, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2025.gada rudenī.

Vai esat atnācis uz interviju vairāk kā aktieris, komiķis vai pasākumu vadītājs?

Kā komiķis un aktieris.

Es noprotu, ka jūs bieži tiekat intervēts. Kas ir trīs lietas, ko parasti ņemat līdzi, dodoties uz interviju?

Es vienmēr ņemu līdzi pacietību. Tā laikam ir galvenā lieta. Tas ir tieši saistīts ar to, ka sen senos laikos ļoti daudz nodarbojos ar improvizācijas teātri un katrs, kurš mani intervēja, vienmēr jautāja, kas tad īsti ir improvizācijas teātris? Es vienmēr pacietīgi skaidroju, bet pie sevis domāju, ka ir taču Google, var ierakstīt un apskatīties. Es nāku ar atvērtu prātu un gatavs izpalīdzēt, jo man ir cerība, ka, ejot uz interviju, varu nejauši pateikt kaut ko, kas kādam citam noder, bet man ir garlaicīgs un neinteresants.

Kāda ir jūsu mīļākā metafora?

Viss ir viens. Vai divi.

Bet ja runājam nopietni, lai ar ko es nodarbotos, ir svarīgi atcerēties, kam tas ir vajadzīgs. Es varu izstāstīt piemēru. Es sen senos laikos filmējos nelielā lomā un man bija jāvada preses konference. Konference notika man “naidīgā teritorijā”, Dailes teātrī, un es tur ierados no rīta, kad neviens cits aktieris vēl nebija atnācis. Vienpadsmitos no rīta sanāca preses pārstāvji un pārējie aktieri, un es pēkšņi sapratu, ka man ir nenormāls stress par šo visu.

Kas man palīdzēja savākties? Tas, ka sapratu, ar ko patiesībā nodarbojos, ka man nerada stresu tas, ka cilvēki ir izdomājuši filmēt seriālu. Viņi ir seriālu veiksmīgi nofilmējuši un uzaicinājuši pārējos pastāstīt, ka viņi ir to nofilmējuši. Man ir tikai jāpasaka, ka seriāls ir nofilmēts - tas ir absolūti fantastiski. Un viss. Ja es palieku par galveno personāžu tajā stāstā, ja tas viss ir par mani, tas rada stresu. Man vienkārši sev jāatgādina, ka tā nav.

Kāds ir muļķīgākais komentārs, ko par jums kāds ir rakstījis internetā?

Jaunajā Rīgas teātrī ir izrāde "Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj!" un man tur ir jāspēlē inspektors Fajs. Viņš ir vientuļš dzērājs, kurš sēž krogā un visu laiku ir pilnīgā vafelē. Man ir uznāciens, kur man ir jānodzied dziesma un rokā ir alus kauss. Es dziedu solo gabaliņu un beigās man ir jādejo īru deja, kur lēkā uz vietas un maina kājas. Deja ir diezgan primitīva, bet man ir alus kauss un neizlīst neviena pilīte.

Pavisam nesen man klāt pienāca sieviete un teica: “Kā jums tas izdevās? Kā nekas neizlija? Man patīk burāt un tad, man pārvietojoties, vienmēr viss izšļakstās.” Es tiešām nebiju gaidījis tāda tipa komentāru. Ka kāds to tik augstu novērtētu, jo tas pat nebija triks.

Kāds bija jūsu noslēpums? Treniņš vai vienkārši paveicās?

Pārsvarā vienkārši paveicās. Es atceros vienu reizi, kad man alus drusciņ izšļakstījās un kāds pēc izrādes teica, žēl, ka tas notika, tomēr izšļakstījās. Es domāju, nav jau paredzēts, ka alus neizšļakstīsies, bet pēc tam sapratu, ka es stāvu tā, ka izskatās, ka gandrīz vai rādu alu.

Īstenībā, to var izdarīt, ja esi ļoti uzmanīgs. Man ir arī viesmīļa pieredze no seniem laikiem, treniņš. Strādāju par tā saucamo viesmīli Lido, Krasta ielā. Tur ir nevis viesmīļi, bet gan trauku novācēji. Man bija jānes tukšie un tīrie trauki, nevis pilni.

Jūsu pieredze ir ļoti plaša, esat gan vadījis pasākumus, gan "Pusnakts šovu septiņos", esat aktieris. Kas jums lika saprast, ka tā ir lieta, ar ko vēlaties nodarboties?

Es pamatskolā gāju dramatiskajā pulciņā, kas man totāli nepatika, tas bija diezgan šausmīgi. Man tur lika iet. Man drusciņ patika, bet tas tāpat bija šausmīgi, jo bija forši spēlēties ārā. Spēlēt futbolu vai ko tādu, ko dara puikas.

Pārceļoties uz Rīgu, es Mazajā Ģildē gāju teātra studijā. Tolaik parādījās teātra klubs Hamlets, kurš Vecrīgā vēl joprojām it kā ir aktīvs, un tur bija improvizācijas teātris. Man ļoti patika nenormālais risks, kas ir improvizācijas teātrī, ka neko nesaproti un tev ir jāizkuļas ārā. Ja tas izdodas, ir baigi labā sajūta. Droši vien, ka ir atšķirīgi viedokļi par smiešanos un komēdiju. Man ne visai patīk stāstīt anekdotes, proti, kad viens cilvēks smejas, bet, kad tā ir grupa ar cilvēkiem, kas smejas - tā ir baigi labā sajūta. Cilvēki grupā var darīt visu ko. Smieties ir viena no šīm lietām. Dziedāt ir forši un smieties arī vajag. Kas smejas, tas negrēko. Smiekli ir kā zāles.

Kas smejas, tas negrēko. Smiekli ir kā zāles.

Kur ir robeža tam, par ko jūs nekad nesmietos?

Tādas nav.

Vispār nav?

Man laikam principā nepatīk jūsu jautājuma uzstādījums, jo man liekas, ka smieties un jokot var par jebko. Vienkārši jāsaprot laiks un vieta. Kādā kontekstā tas notiek? Ja esi ticis galā ar to mājasdarbu, aiziet.

Mūsdienās publika ir ļoti jūtīga un jebkurš joks var izraisīt lielu pretreakciju. Vai tas nerada iekšējas bailes vai atturību, ka nesaki to, ko patiesībā gribas?

Es pārsvarā esmu teātrī un tur ir sarakstīti un pārbaudīti, izdomāti burti. Tā pati pieminētā izrāde "Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj!". Tā ir melnā komēdija un tur ir aicinājums, ka visus vajag pakārt. Teātrī mēs saprotam, kādā kontekstā tas tiek izteikts un kas to saka. Ja es ietu pa ielu un kliegtu, ka visus vajag pakārt, tā būtu cita situācija. Man liekas, ka tā ir ņemšanās cilvēkiem, kam īsti nav ar ko nodarboties, tas prasa laiku. Man, piemēram, tāda nav.

Vai ir grūti iziet no tā, ka uz skatuves jūs esat komiķis un nokāpjot, esat jūs pats?

Tā robeža ir šausmīgi izplūdusi. Jautājums arī par žanru, jo stendapā (no angļu val. stand up comedy – komēdijas žanrs, kurā uzstājas, stāstot jokus) man vajadzētu radīt sajūtu, ka tas esmu es nevis kā komiķis, bet, ka vienkārši esmu tāds. Tad visiem liekas, ka es tā visu laiku domāju un runāju.

Ja tu filmējies skečos (no angļu val. sketch – īsa komēdiska aina) un esi aktiera tipa komiķis, vai izdomā kreizī (no angļu val. crazy – traks) personāžus, ir daudz vieglāk. Tas ir mūžīgais ceļojums, saprast, kas tad tu īstenībā esi, jo skaidrs, ka apjukums nekad nav bijis patīkams, un aizmirst, kas ir kas, nevajadzētu.

Džims Kerijs (Jim Carrey), starp citu, ir ļoti krasi par šo izteicies. Izcilas atbildes par to, ka arī Džims Kerijs ir izdomāta loma un viņš ir tikai personāžs, kurš darbojas. Viņš to pasaulei paziņoja ļoti dīvainā veidā, sakot, ka nekam nav jēgas un ka viņš ir atnācis uz kaut kādu apbalvošanas ceremoniju. Kāds žurnālists viņam jautāja: “Kāpēc jūs atnācāt?” “Es nevarēju izdomāt citu nesvarīgāku, nenozīmīgāku lietu, ko šovakar darīt, tāpēc atnācu. Šim nav jēgas, you don’t exist, I don’t exist (no angļu val. tu neeksistē, es neeksistēju).” Izklausās, ka viņš ir nojūdzies, bet man liekas, ka tur apakšā ir diezgan spēcīga ideja.

Runājot par Džimu Keriju, man šķiet, ka pēc tam tika paziņots, ka viņš cīnījās ar depresiju.

Protams, viņš nodarbojas ar komēdiju. Kā viņam var nebūt mentālas problēmas? Nav tā, ka es apgalvotu, ka komiķiem obligāti jābūt mentālām problēmām, bet komiķi par tām runā, un tāpēc liekas, ka komiķiem ir mentālas problēmas, jo komiķis meklē materiālu tur, kur viņš saprot, kas viņam ir no turienes. Viņš mēģina kaut ko sakasīt. Pa ielām staigā miljoniem cilvēku, kas nesaka nevienu vārdu un ir tuvu pašnāvībai. Tāpēc ir sajūta, ka komiķi ir dīvaini, jo viņi par to stāsta, jo tā nav lieta, ar ko cilvēki ikdienā dalās. Ar savām trakajām pārdomām, idejām un notikumiem.

Man šķiet, ka Elenai Dedženeresai (Ellen DeGeneres) kādā stendapā bija joks, ka es varētu iet pie terapeita, maksāt viņam naudu, un stāstīt savas problēmas, bet iedomājos, ka varu uzaicināt jūs, jūs maksājat man naudu un es stāstu savas problēmas. Tieši tas pats, tikai naudas ir vairāk.

Paturpinot šo tēmu, vai jums šķiet, ka Latvijā humors ir vairāk izklaide vai terapijas veids?

Stabila izklaide. Bez variantiem. No terapijas, man šķiet, esam tālu.

Kā publika?

Kā komiķi. Labi, vienmēr ir jautājums, ar ko to salīdzina. Jebkas var būt terapija.

Arī sabiedrības briedums, cik tālu esam gatavi iet, jo visiem interesē, piemēram, sekss, bet ja es sāktu par seksu runāt uz skatuves, zālē būtu baigais mulsums. [Jaunajā Rīgas Teātrī] ir izrāde "Linda Vista", kur uz skatuves divi cilvēki apguļas dīvānā zem palaga un ņukājas. Jums vajadzētu redzēt skatītājus. Pieauguši cilvēki, kas saprot, kas tagad būs. Visi ir nosarkuši, sēžot zālē, tumsā un pilnīgā drošībā. Jau mirst, bet viņiem nekas nebūs jādara, vienkārši jāskatās.

Vai jūsu publiskais tēls jūs ikdienā ierobežo?

Tas ir diezgan stipri mainījies, jo izrādās, ka teātrī lielākoties cilvēki [uz tevi] neskatās. Teātrī tu esi grimā vai kostīmā, un tad mazāk atpazīst. Pusnakts šova laikā, tas, protams, bija kas pilnīgi cits, bet vai tas mani ierobežo? Kaut kādā ziņā, jā, protams.

Es braucu ar riteni pie bankas, tur ir krustojums un jāpārbrauc pāri. Luksoforā ir sarkanā gaisma, bet es taču redzu, vai no Vanšu tilta griežas, vai negriežas [mašīnas] un, ignorējot sarkano gaismu, braucu pāri. Protams, ka man nav arī ķiveres. Vēlāk mani apdzina cits velosipēdists, visā ekipējumā un ar ķiveri, kas iepriekš apstājās pie luksofora. Viņš brauc garām un saka: "Nu, Skuteļa kungs, vai noteikumi uz jums neattiecas?" Es padomāju, nu neko, ko es tev teikšu? Esmu konkrēts cilvēks, esmu Skuteļa kungs, kurš “aj, aj, kā tad tā”, pārkāpj noteikumus. Bet vai tas man radītu sarežģījumus dzīvē? Tagad pilnīgi noteikti nē, teātra kontekstā tas ir daudz, daudz rāmāk.

Ir forši, ka tevi atpazīst, bet ja tevi atpazīst visu laiku un pievērš uzmanību katrai darbībai, ir citādi. Te mēs atgriežamies pie izdomātā personāža. Cilvēki par mani domā ko vienu un projicē to uz mani, un vai nu es ļaujos projekcijai un esmu jautrs, vai arī man ir visu laiku jācīnās ar šo projekciju.

Tā kā es tagad neesmu uz skatuves, lieciet man svētu mieru. Jo es zinu, cik reizes esmu dzirdējis jautājumu: "Kāpēc tu esi bēdīgs?" Viņi ir pieraduši mani redzēt šādu (attēlo cirka mūziku), un katrreiz jāatbild: "Nē, es neesmu bēdīgs, es vienkārši tāds esmu, izbeidziet." Es nevaru izvest katru cīņu, līdz ar to jāmācās cilvēkus ignorēt. To māca pilsēta, esmu tā dzirdējis. Cilvēki pilsētā var izdzīvot tikai tāpēc, ka mēs varam ignorēt lielāko daļu no tā, kas mums nepatīk. Ja mēs nevarētu, mēs nedzīvotu pilsētā.

Cilvēki par mani domā ko vienu un projicē to uz mani, un vai nu es ļaujos projekcijai un esmu jautrs, vai arī man ir visu laiku jācīnās ar šo projekciju.

Ja visi aizmirstu Skuteli, vai Jānis justos brīvāks vai vientuļāks?

Atkarīgs kādā ziņā. Šobrīd ļoti paļaujos uz Skuteli. Negribas, ka visi viņu aizmirst. Tas ir mans kapitāls, iekrātais, es nevaru viņu izmest ārā. Vienīgais, uz ko es parakstītos, ir Deivida Bovija (David Bowie) gājiens, kur nebija tā, ka visi viņu aizmirsa, bet viņš vienkārši pēkšņi bija kas pilnīgi cits. Viņš pārdefinēja sevi un ne vienu reizi vien.

Tas ir forši, bet tā, ka mani aizmirstu. Man šobrīd to ir viegli izdarīt, es varu aizbraukt, pat nevajag uz ārzemēm, uz Krāslavu un nevienam nav ne jausmas, kas [esmu]. Ak, nekādu Krāslavu, pietiek ar Lukoil. Lukoil mani neviens nekad nav atpazinis. Nekad! Statoil un Circle K jau grūtāk, tur zina gan pārdevēji, gan pircēji, bet, kad aizeju uz Lukoil vai Latvijas Nafta, esmu kā ārzemnieks. Nav ne jausmas, kas tas par čali?

Mēs pa bariņiem visi sākam iet uz vienām un tām pašām vietām. Tā kā ar banku. Tā banka, kura bija taviem vecākiem, visu dzīvi būs arī tev. Tā ir ar tām grupām. Aizej pie citas grupas un viss, vari izbaudīt. Vasarā biju jogas retrītā Lietuvā - kolosāli! Kaut kāds čalis, četrdesmitgadnieks izdomājis, ka nu būs joga.

Kādu padomu jūs dotu jauniešiem, kas vēlas sekot jūsu pēdās?

Nevajag. Mans ieteikums ir noskatīties visus citus šovus, paskatīties, kā viņi strādā un tad uztaisīt savu.

Vienkārši nošpikot?

Pamēģini nošpikot no Baibas Sipenieces. Ja tu nevis parodēsi, bet mēģināsi nošpikot, zini, kas būs? Būs ļoti tālu no Baibas Sipenieces, bet atradīsi, kas tur ir smieklīgais. Baibas Sipenieces vietā atradīsi ko savu.

Man arī teica, ka vajag zināt kontekstu, kurā tu strādā, zināt, kas ir izdarīts pirms tevis. Kāds sakars, mani neinteresē! Es izdomāju taisīt šādi, bet tā [cilvēki] jau ir darījuši pirms manis. Man no sākuma vajadzētu saprast, ko viņi ir izdarījuši, un tad no turienes varu iet tālāk, jo citādāk es vēlreiz darīšu visu to pašu, ko kāds jau izdarījis. Tas ir vecais joks ar velosipēda izgudrošanu. Pa jaunam tas vienkārši nav vajadzīgs.

Pandēmijas laikā man bija attālināta saruna ar Jelgavas vidusskolu. Parunājāmies un viņi beigās man prasīja: "Kas būtu ieteikums, ko jūs varētu novēlēt jauniešiem?" Es neko gudrāku nevarēju izdomāt un pateicu, ka jauniešiem un cilvēkiem kā tādiem vajadzētu darīt to, ko viņi jau zina, nevis meklēt jaunas zināšanas. Ja es darītu kaut nelielu daļu no tā, ko es zinu, kā vajag darīt, būtu kolosāli.

Kas šova vadītājam ir svarīgākais – sagatavošanās vai harizma?

Ja tas ir neliels uznāciens, tad ir labi, ka ir harizma, bet ja tu neesi sagatavojies, harizma var ļoti bremzēt, nepieslēgties tev. Kad tu esi ieguldījis darbu, vari cerēt uz veiksmi. Vienkārši izbraukt uz harizmu kādu brīdi noteikti var, bet tas ir īslaicīgs projekts.

Savukārt, ja tev vispār nav harizmas, tu vari gatavoties, cik gribi. Tu esi kā namatēvs, vai nu tu esi viesmīlīgs vai neesi. Vai tev patīk, ka ir atnākuši ciemiņi, vai nepatīk? Ja man nepatīk, es varu sagatavoties, taisīt ēst un atlasīt pleilisti (no angļu val. playlist – dziesmu izlase), bet tik un tā nevienam prieka no tā nebūs.

Kad tu esi ieguldījis darbu, vari cerēt uz veiksmi.

Kā jūs šobrīd sevi raksturotu trīs vārdos un kā pirms divdesmit gadiem?

Pirms divdesmit gadiem es uzskatīju, ka zinu, kā kas notiek. Es biju ļoti drosmīgs un man bija daudz enerģijas. Tagad es zinu, ka zinu diezgan maz. Mēģinu sadzīvot ar šo lāstu. Esmu daudz piesardzīgāks. Kādreiz man arī neinteresēja, kas notika ar citiem cilvēkiem, vairāk interesēja, kas notika ar mani, bet tagad man svarīgāks ir tas, kādu sajūtu un pēcgaršu atstāju cilvēkam, kurš ir skatījies to, ar ko es nodarbojos. Kādreiz man tas vispār nebija svarīgi. Mēs jau pieskārāmies tam, vai tā ir tikai izklaide, vai kas vairāk - tolaik man tā bija tikai izklaide, kas nav slikti. Tur nav nosodījuma, cilvēkiem vajag izklaidēties. Ja tu vari arī noķert kaut ko citu tajā visā, tas ir vēl foršāk.