Panākt taisnību | Intervija ar Justīni Savitsku

Savā karjerā Latvijas Radio multimediju satura redaktore Justīne Savitska pievērsusies vairākām aktuālām tēmām - cilvēktiesības, politika, dažādība, emigrācija. Spēja pacelt gaismā ko smagu un padarīt to publikai aktuālu parāda Justīnes nopietno pieeju. Viens no viņas zināmākajiem darbiem ir dokumentālais stāsts Tēta projekts, kurā Justīne aptver savu pieredzi par Latvijā aktuālu tēmu - māju pamešana un darba meklējumi ārzemēs. Žurnāliste ir arī viena no Latvijas Radio podkāsta Dokumentārijs izveidotājām. Tieši šajā stāstu kopumā atrodamas stāsta Vajadzēs noģērbties epizodes par seksuālu vardarbību ārsta Jevgenija Ņikiforenko imunologa praksē. Par tā veidošanu Justīne izpelnījusies atpazīstamību gan valsts, gan starptautiskā mērogā.

Tīna Marija Tančere, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Tīna Marija Tančere

Lai izmeklētu Vajadzēs noģērbties, jūs uzrunāja žurnāliste Sanita Jemberga. Vai pirms tam jau bijāt dzirdējusi par šo gadījumu?

Nē, tas man bija pilnīgs jaunums. Tas bija 2019. gadā. Pie Sanitas Jembergas bija vērsusies viena no ārsta bijušajām pacientēm, kura bija iesaistīta iepriekšējā kriminālprocesā un atzīta par vienu no cietušajām. Sieviete bija nākusi uz  Re:Baltica ar jautājumu - vai jūs gribētu pētīt un kaut ko darīt šajā lietā. Sanita Jemberga intervēja četras no sievietēm, es atradu vēl piekto klāt.

Vai jums šķita, ka stāstam nav pietiekami lielas uzmanības tāpēc, ka jūs par to nezinājāt?

Stāsts bija pilnīgi nevienam nezināms. Tam ir jānokļūst publiskajā telpā - kāds uzzina vai arī cietušie, liecinieki, advokāti vai cilvēks, pret kuru ir šīs apsūdzības, to kādam izstāsta. Tikai tad mēs visu to varam uzzināt. Tāpēc lieta tik ilgus gadus bija nevienam nezināma. Otrs - mēs redzējām, pētot šo tematu - ārsti par to uz āru nestāstīja, bet sapratām, ka viņi kaut ko zināja. Dažādas institūcijas zināja, ka ir nevis vienkārši apsūdzības, bet ka ir sākts kriminālprocess. Sabiedrības pievērstā uzmanība šim stāstam ir ļoti liels iemesls, kāpēc tagad pēc daudziem gadiem lieta ir pavirzījusies ļoti tālu uz priekšu.

Sabiedrības iesaistīšanās varētu būt ļoti nozīmīgs elements, kas palīdz šādas nopietnas lietas virzīt uz priekšu.

Jā, tāpēc mediji raksta vai stāsta. Šajā gadījumā cilvēkiem bija ļoti liela interese, neizpratne, šoks un varbūt arī aizvainojums par to, kā šis jautājums tika risināts iepriekš un kāpēc tagad viss notiek tik gausi. Neraugoties uz to, ka tas ir publicēts un ir skaidrs, ka dažādām institūcijām vajadzēja darīt daudz vairāk, daļa no tiem, kuri var kaut ko izdarīt, turpināja strādāt tikpat gausi un neatzīst savas kļūdas.

Kādas bija sajūtas strādājot pie šī pētījuma? Vai jums šķita, ka darāt kaut ko jēgpilnu, kas novedīs pie beidzot gaidītā rezultāta, vai arī no sākuma bija tieši pretēji, un nebija lielas cerības uz pārmaiņām?

Visi žurnālisti jau vienmēr cer, ka viņu darbam būs kaut kāds rezultāts. Vienkārši ne vienmēr tā notiek, taču šis ir tas gadījums, kad tā bija. Tas ir liels prieks gan mums, kas strādāja, gan cilvēkiem, par kuriem bija šie stāsti. Veidojot stāstu, jau pašā sākumā ir sajūta, ka tur kaut kas ir. Var redzēt, ka tur ir bijušas pieļautas kādas milzīgas kļūdas, nav saprotams, kāpēc tas viss notika tā un ne citādāk. Tad rodas jautājumi, uz kuriem vari atbildēt pētot. Ja medijiem šķiet, ka tā ir, tad viņi ķeras pie darba, taču, it īpaši šāda veida materiālos, pētīšanas laikā var notikt jebkas. Viss var beigties arī ne ar ko - pat ar to, ka vispār nav publikācijas, jo atklājas jauni fakti vai saproti, ka nav jēgas to publicēt, jo nav jau stāsta. Man visu laiku bija arī personiskas šaubas par sevi un savu darbu. Es šāda veida pētījumu, kas ir saistīts ar tik daudzu institūciju darbu, krimināllikumu, tiesisko pasauli un policiju, nebiju iepriekš veikusi.

Tā bija kā pirmā pieredze.

Daudz kas no tā man bija pilnīgi jauns. Es visu laiku šaubījos par to, vai šis ir pareizais veids, kā darīt, vai vajadzētu tā vai citādāk. Nedrošība visu laiku. Es pieņemu, ka žurnālistus, kuri veikuši līdzīgus pētījumus jau iepriekš, gan jau tik un tā visu laiku māc šaubas. Katrs stāsts ir atšķirīgs, un ceļi, kā iesi meklēt un kā mēģināsi noskaidrot, ir dažādi. Tā nav žurnālistika, ja tev nav šaubu. Ja sāc stāstu, un tev ir pilnīgi skaidrs: “Tas ir tā un viss,” tad tur nav ko pētīt. Šaubas ir normāla procesa sastāvdaļa, žurnālistam nepieciešams ļoti kritiski skatīties uz visu, ko tu uzzini. Pat to, kas liekas pašsaprotami un acīmredzami. Ja nepārbaudu faktus, es, iespējams, publicēšu nepatiesību. Šaubīties par visu ir labi.

Šaubas ir normāla procesa sastāvdaļa, žurnālistam nepieciešams ļoti kritiski skatīties uz visu, ko tu uzzini.

Pēc “Izcilības balvas 2022” saņemšanas, Vajadzēs noģērbties tika nominētas arī Prix Europa 2022 apbalvojumam. Kāda ir sajūta zinot, ka šis stāsts gūst atpazīstamību un novērtējumu plašākā publikā?

Tas ir ļoti liels pagodinājums. Īpaši, kad kolēģi novērtē darbu, jo tie ir cilvēki, kuri saprot, kā žurnālistikas pasaule strādā. Ja cilvēki plašākā žurnālistu cunftes mērogā ir ieraudzījuši darbu un saka, ka tas ir labs, tas noteikti ir ļoti, ļoti nozīmīgi. Ar starptautisku novērtējumu ir tieši tāpat. Šajā gadījumā cilvēki, kuri vērtē stāstu, būs tie, kuri paši ikdienā nodarbojas ar šādu stāstu radīšanu, ar dažādiem žurnālistiskiem pētījumiem. Tur materiālu klausīsies no A līdz Z un pēc tam izteiks komentārus par dzirdēto un uzdos jautājumus. Redzēt, kā cilvēki no citām valstīm, kur dzīve ir nedaudz atšķirīga, skatās uz to visu, kādi jautājumi viņiem rodas, ko viņi saka par žurnālistisko pieeju un stāstniecības veidu - tā ir nenovērtējama iespēja mācīties. Visiem cilvēkiem, kuri piedalījās šī pētījuma veidošanā, tas ir ļoti būtiski un arī iepriecinoši.

Latvijas Radio ir savs podkāsts Dokumentārijs, kurā bez vairākiem citiem stāstiem arī Vajadzēs noģērbties tika publicēts. Kāpēc izvēlējāties šādu informācijas izplatīšanas veidu?

Stāstam Vajadzēs noģērbties podkāsts ir visatbilstošākā forma. Tas gan nav žanrs pats par sevi, tā vienkārši ir publicēšanas vieta. Teorētiski tas viss var skanēt arī radio ēterā, bet tad tas noskan varbūt vienu reizi, tiek atkārtots un tas arī viss. Podkāstam cilvēks var piekļūt jebkurā laikā, kad gribas. Epizodes var būt uzkrītoši atšķirīga garuma - pirmā tāda, otrā uz pusi garāka.

Jā, tad arī klausītājs var atgriezties atpakaļ. Ja kaut ko nav sapratis, var arī vairākas reizes paklausīties un skaidrāk izprast.

 Es gan nezinu, vai kāds ir divas reizes klausījies.

Es klausījos divreiz.

Ā, labi, labi. Man šķiet, ka noderīgi ir tas, ko portāls LSM uzbūvēja. Tā kā podkāsta lapa glabājas LSM, tur ir pieejami arī visu epizožu transkripti vārds vārdā no sākuma līdz galam - stāstu var arī izlasīt. Bija vairākas vietas, kur audio nav pateikts, kas tas ir par runātāju, kurš šajā brīdī saka to trīs sekunžu sekojošo citātu, bet rakstiskajā atšifrējumā tas minēts. Es zinu, ka bija cilvēki, kuri skatījās transkriptu, lai saprastu, kas tas par ārstu, kurš tikko pateica šo citātu, kurš viņus tā satricinājis.

Vai pēc darba ar podkāstu jums ir padomā kādi personīgie nākotnes projekti vai plāni tieši šādā formātā?

Dokumentārijs turpinās, tam jau šogad būs jaunas epizodes, kuras veido Aiga Veckalne ar redaktori Daci Krejeri. Viņām ir stāsts, kas saistīts ar padomju laikiem un ģimeni. Tam ir arī kriminālstāsta piesitiens un izmeklēšana. Ļoti interesants materiāls. Es Dokumentārijā esmu iesaistīta tādā formā, ka kopā ar Anitu Braunu, kas bija mana stāsta producente, izveidojām šo podkāstu. Tā bija Anitas Braunas iniciatīva - dokumentālos stāstus, kuru trūkumu es saskatīju Latvijas Radio, nepieciešams ietērpt šādā veidā.

Latvijas Universitātē jūs studējāt gan komunikācijas zinātnes, gan kultūras un sociālo antropoloģiju. Vai jau tad zinājāt, ka vēlaties kļūt par žurnālisti vai dzīve drīzāk kādā veidā pagrūda šajā virzienā?

Pirms bakalaura studijām es mācījos Daugavpils Mūzikas vidusskolā. Tur apguvu kordiriģēšanu un akadēmisko dziedāšanu. Tad visus gadus mans mērķis, doma, sapnis un cerība bija nodarboties ar mūziku akadēmiskajā laukā. Es gribēju dziedāt, bet man bija ļoti bail no visa kā un tā vide ir sarežģīta - tev vajag ļoti, ļoti, ļoti gribēt. Gribēt dziedāt vajag vairāk nekā tev ir baiļu par to, vai tev izdosies. Man šķiet, man bija bail, ka man neizdosies, un es domāju citus rezerves variantus, ko darīt. Man tas rezerves variants bija žurnālistika.

Man arī.

Es domāju, ka, ja man nebūtu bijis bail, es būtu aizgājusi, un tas būtu bijis mans ceļš, bet faktiski savā prātā jau nolēmu, ka nevarēšu, man tas nav vajadzīgs un es negribu to. Es nemaz neaizbraucu uz iestājeksāmeniem, un tā tas viss atrisinājās pats no sevis. Tad vajadzēja kaut kur iestāties, un mana doma bija žurnālistika. Arī tam ļoti gatavojos, lai varētu iestāties budžeta grupā, jo es nebūtu varējusi atļauties studijas, ja man par tām vajadzētu maksāt. Vispār diezgan apsēsti mācījos mūzikas vidusskolā, gan mūzikas priekšmetus, gan visu pārējo, jo bija ļoti bail, ka es nenokārtošu eksāmenus pietiekami labi. Vienā gadā ar vienkārši neizmērojamu mūzikas vidusskolas matemātikas skolotājas palīdzību iemācījos visu, ko man vajadzēja iemācīties pamatskolā, jo baidījos, ka nedabūšu atestātu. Toreiz bija tāds joks - ja dabūja līmeni, kas ir zemāks par pēdējo burtu, ko var saņemt, tad tev iedod lapiņu, ka esi noklausījies kursu. Es negribēju sev šādu lapiņu, tāpēc intensīvi mācījos, lai varētu nokārtot eksāmenu normālā, pieņemamā līmenī. Angļu valodas eksāmenu kārtoju divas reizes. Man bija ļoti, ļoti bail, ka neizdosies, tāpēc to visu izdarīju.

Kā tieši jūs nonācāt Latvijas Radio?

Kad vidusskolā notika ēnu dienas, atbraucu uz Latvijas Radio un biju pārsteigta par to, cik visi šie cilvēki ir normāli un vienkārši. Man ļoti iepatikās šeit, un tad, kad jau studēju bakalaura pirmajā kursā, rakstīju un jautāju sievietei, kura tolaik producēja raidījumu “Kultūras rondo”, vai es varu kaut ko pie viņiem padarīt. Viņa nodrošināja, ka es varu nedaudz apgūt skaņas montāžas programmu un tad sāka mani pamazām jau sūtīt veidot materiālus. Visu iemācījos darbā un pateicoties tam, ka bija cilvēki, kuri atsaucās un deva man iespējas.

Ko jūs kā žurnāliste varētu ieteikt jauniešiem, kas izvēlējušies studēt komunikācijas un žurnālistikas programmas un vēlas nākotnē strādāt šajā lauciņā?

Iet praksē. Ne obligāti tikai tajā gadā, kad ir paredzējusi universitāte, bet atrast iespējas pastrādāt kā praktikantam medijos, kuri jums interesē jau ātrāk. Otrkārt, neapstāties, ja viena darbavieta izrādījusies pilnīgi ne tāda, kā jūs bijāt cerējuši. Ir dažādas redakcijas, ir nejauki cilvēki un arī jaukāki cilvēki. Tas nenozīmē, ka visa žurnālistikas vide ir tāda. Var gadīties arī ne tik labas pieredzes, bet nu nevajag iet strādāt uz turieni, nepieciešams mēģināt tikt kaut kur citur.

Žurnālistikas studentiem es ieteiktu iet praksē ne tikai tad, kad to ir paredzējusi universitāte. 

Varbūt jums no savas vai kolēģu pieredzes ir kādas labas prakses vietas, kuras varat minēt?

Pati esmu bijusi tikai vienā prakses vietā – Latvijas Radio. Tā ir mana pirmā darbavieta no paša sākuma līdz šai dienai tikai dažādos amatos. Man absolūti nav nekādas pieredzes šajā, bet pati pasniedzu Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē radio žurnālistikas, informācijas vākšanas metožu un reportiera darbnīcas kursus. Studenti praksē ir gājuši uz Delfiem, Latvijas Radio un daudziem citiem medijiem. Pati būtiskākā lieta ir tā, lai medijs ir gatavs prakses laikā kaut ko ar cilvēku darīt. Praktikants nekādu īpašu papildu vērtību visdrīzāk nenesīs, jo viņš šīs lietas dara pirmo reizi, taču medijiem šis ir noderīgi tādēļ, ka, lūk, šeit ir cilvēks, kurā jūs varat saskatīt potenciālu, un vēlāk, kad rodas brīva vakance, zināsiet, kam piezvanīt un ko šis cilvēks prot darīt. Jauni žurnālisti nevar rasties, ja neviens viņiem neko nemāca, nepalīdz un neievada viņus iekšā šajā pasaulē.