Nu, vai tagad pietiek? | Intervija ar Karmenu Stepanovu
Karmena Stepanova ir Latvijas Radio 5 raidījumu producente un ētera dīdžejs, kuras kabatā jau ir bakalaura grāds žurnālistikā. Šobrīd viņa studē, lai iegūtu maģistra grādu starptautiskajās attiecībās un diplomātijā. Iespējams, atpazīsi Karmenu no tādiem raidījumiem kā Atkod valsti, Pieci klausās vai Pilnīgs vakars. Lasi sarunu ar Karmenu par ceļu uz izglītību, darbu radio, sievietes vietu žurnālistikā, pielāgošanos pārmaiņām un psihiskās veselības problēmām.
Autors: Kate Katrīne Kalniņa, Studentu medijs Skaļāk
Foto: Kate Katrīne Kalniņa
Sāksim vienkārši – kā tu šodien jūties?
Šodien jūtos diezgan labi. Ir bijusi tāda skraidīšanas diena, kur es nedaru neko ļoti būtisku, bet vienkārši sanāk vairāk izskraidīties, un beigās nosēžos te Latvijas Radio klātienē.
Tas ir forši – kātiene. It īpaši pie šī brīža apstākļiem, kad draud nevis pandēmija bet energokrīze.
Jā, telefonu var augstskolā uzlādēt. Vai darbā.
Kāpēc tieši žurnālistika?
Sākumā to izvēlējos kā studiju virzienu, jo mani interesēja. Patika lasīt un interesēja tas, kas notiek apkārt ap mani un pasaulē. Neizpratu ļoti daudz lietu, un, skatoties uz citiem žurnālistiem, lasot viņu rakstīto vai dzirdot, vai redzot ziņās, man likās, ka tas varētu būt ļoti interesanti. Uzreiz pirmā doma bija, ka, lai to darītu, ir jāiet uz žurnālistiku un tas arī jādara. Protams, kad sāku studēt, sapratu – ir ilūzijas un ir realitāte. Tu nekļūsti par žurnālistu vienā dienā. Šodien visi, kam ir kāds sakars ar vārdu žurnālisti, arī mēs, kas esam radio ētera producenti vai vadītāji, tiekam saukti par žurnālistiem. Tad sākas pārdomas par to, kas īsti ir žurnālistika un kas ir tas, ko es daru, un kā tas vispār sasaucas ar šo vārdu.
Varbūt bija kaut kas konkrēts, kāda filma vai konkrētais žurnālists, grāmata?
Īsti nē. Tas vienkārši notika, patērējot medijus un saprotot, ka es arī gribētu tā spēt analizēt informāciju un izteikties, dzirdēt to, ko cilvēki saka, zināt, kā to uztvert. Tas, ko tagad mācos nākamajās studijās, ir spēju neuztvert informāciju emocionāli un uztvert racionāli, saprotot notikumus vai rīcības, vai pasniedzēju viedokļus.
Tev otrs variants bija veterinārija?
Jā, bet tas bija bērnībā. Man šķiet, ka deviņdesmitajos bija ļoti izteikti tas, ka skaties uz saviem vecākiem un domā – ā, viņi to dara, es arī tas varētu būt! Vetārsts – tur taču visu laiku ir dzīvnieciņi un tas ir jauki! Mācoties pamatskolā, sapratu, ka tās nav zināšanas, kuras varētu pavilkt. Atkal ir aktualizējusies STEM izglītība un neesmu pret to, bet, atskatoties uz sevi, saprotu, ka vispār nebūtu bijusi spējīga ar savām zināšanām tikt tam cauri. Aizejot uz vetārstiem, visticamāk pirmajā kursā arī izgāztos. Ir ļoti brīnišķīgi saprast, ka ir arī citas lietas, kuras var darīt dzīvē.
Tu sāki ar augstskolu nevis darbu?
Tajā laikā strādāju apģērba veikalā Bershka, kas nebija saistīts ar izglītību. Vajadzēja sākt strādāt, jo sajutu spiedienu arī no vecākiem. Tad, jā, sāku ar studijām. Patiesībā pat ar sagatavošanas kursiem. Bija bēdīgi dzirdēt, ka žurnālistiem vairs tādu nav. Tajos labāk sapratu, vai tiešām gribu to darīt. Kad nokārtoju sagatavošanas kursa pārbaudes darbu, sapratu, ka man sanāk.
Kā izvēlējies augstskolu?
Īsti par Latvijas Universitāti nedomāju. Vienu brīdi, kad man bija saistība ar Vidzemi, likās, ka varbūt Vidzemes Augstskola. Zinu cilvēkus, kuri studējuši tur. Tomēr kaut kā atrotēju atpakaļ uz Stradiņa universitāti. Man vienkārši likās, ka viņi ir labāki. Pat nevaru izskaidrot to emociju. Redzot, ka uzņem mazāk cilvēkus, sapratu, ka tur izglītošana varētu būt daudz personīgāka. Gribējās, lai ir sajūta, ka esi cilvēks nevis vēl viens students, kurš ir atnācis.
Otrajā semestrī pameti mācības augstskolā. Kā bija tās atsākt?
Sākumā bija viegli. Bija bail, ka tie, kas ir studējuši kopā vismaz gadu, ir izveidojuši grupiņas, un es ienāktu no malas. Tas atsākot bija visgrūtāk. Kad mācības sākās attālināti, bija izcili pabeigt tādam cilvēkam kā es, kas nevarēja tik ilgi tam saņemties. Tas savā ziņā arī palīdzēja, no citas puses atkal bija bēdīgi. Bet bija vieglāk savākties un koncentrēties uz to, kas ir jādara.
Vai augstskola tev palīdzēja atvērties?
Šķiet, ka pati atvēros ar laiku. Pirmajā piegājienā sapratu, ka neko nezinu, jo bija tendencioza vēlme iet ar to, ka esmu interesējusies, un, kas tad tur ir – uzrakstīt. Bišķiņ tāda nosēdināšana ļoti palīdzēja. Otrajā piegājienā jau bija saprašana, ka esmu īstajā vietā, jo man sāka patikt. Atmetu kautrību vai bailes izteikt savu viedokli. Bieži tika atkārtots, ka nepareizu viedokļu nav un ka vajag dalīties ar savām domām. Zinu, cik tas ir baisi, un, ka to negribas darīt, bet ir jākāpj sev pāri. Īpaši, mācoties žurnālistiku un strādājot žurnālistikā, nākas to darīt. Cilvēki var tevi apvainot, kā tas bija arī tagad visu politisko debašu laikā – ir žurnālisti, kurus vienkārši apsaukā. Visu laiku nākas kāp kaut kam pāri, bet tas diezgan labi attīsta.
Visu laiku nākas kāp kaut kam pāri, bet tas diezgan labi attīsta.
Kā nonāci līdz radio?
Bērnībā domāju, ka varētu kādreiz strādāt radio. Kad sāka veidoties piecinieks, Toms Grēviņš uzrakstīja, ka vajadzētu pieteikties. Principā tiku kā pēdējā no tiem, kurus ņēma kā dīdžejus. Runāju spalgā balsī un biju pārbijusies. Sākumā nebija nekādas prasmes. Pogas iemācīties ir viens. Otrs ir iemācīties runāt un intervēt. Ja ēters ir reizi nedēļā, nekas vispār netrenējas. Bija ļoti lēns process, kamēr sāku pati priecāties par to, kā izklausos. Interese par mūziku vienmēr ir bijusi. Ir svarīgi zināt, kāpēc ēterā liec konkrēto mūziku. Uzsprāga visas smadzenes un tas bija diezgan interesants process.
Cik ilgi jau strādā šeit?
Šķiet, ka astoņus gadus. Sākumā mēs visi bijām ārštatā un tad mūs ņēma štatā. Sanāk, jā, stāžs seši gadi, bet reāli astoņi.
Kā tev liekas, kas visvairāk ir mainījies pa šiem astoņiem gadiem?
Tehnoloģiju attīstība ir ietekmējusi, kā mēs patērējam saturu. Agrāk teica, ka drukātie mediji mirst. Tagad ir sajūta, ka īsti nomirt viņi nenomira. Mēs vairāk dzīvojam virtuālajā vidē un arī radio cilvēki klausās, bet mainās, kā viņi klausās un kā dzird. Ir cilvēki, kuri zina par Pieci.lv tikai tāpēc, ka mēs esam YouTube kanālā vai mums ir TikToks. Viņi pat nezina, ka tas ir radio. Mainās patērētāju paradumi un jādomā, kā mēs varam tikt līdzi tendencēm un pārmaiņām.
Varbūt ir kaut kas konkrēts, kas tieši tevi personīgi visvairāk ir skāris?
Kad atnācu strādāt uz radio un pēc tam nācās pierast, ka ir jārunā arī kameras priekšā. Sākumā likās, ka tas ir viens un tas pats. Taču tikt līdz tam, ka vispār netrīc kājas, es vēl mācos. Radio ir pierasts, ka cilvēki mani uztver tikai ar balsi. Bet, kad esmu redzama, ir jāsāk domāt, kā izsakos, kāda ir sejas izteiksme vai rokas nešūpoju par daudz. Tas viss sāk kulties galvā, jo jādomā par piecreiz vairāk lietām nekā esot vienkārši pie pults.
Kas tobrīd tev patika visvairāk? Varbūt pat kas tāds, kā vairāk nav?
Man patika tas, ka bija mazāka iespēja kļūt dezinformētai. Šķiet, ka viss tik ātri attīstījās un ir jātiek galā ar viltus ziņām. Pirms astoņiem gadiem nebija šādas problēmas. Ja studiju laikā uzdeva meklēt informāciju, kas nav patiesa, to bija grūtāk izdarīt nekā šobrīd. Man patīk, ka viss attīstās, bet man nepatīk, ka attīstība var tikt izmantota arī sliktākiem mērķiem un ka ir tik vienkārši cilvēkus apmuļķot. Arī pati varu iekrist vai kāds cits, kuru pazīstu. Tad ir jāskaidro, ka, nē, tas, ko lasīji vai redzēji – tā nav taisnība. Ja cilvēki ir īpaši cimperlīgi, ir jāmeklē, kā to vēl pierādīt. Informācija mainās ātri un daudz ziņu vienkārši pazūd, jo noveco daudz ātrāk. Ir cilvēki, kuri saka, ka ievēro informācijas higiēnu. Viņi tikai no rīta izlasa, kas ir noticis, jo vairs nevar tikt līdzi un pārāk daudz sāk uztraukties.
Man patīk, ka viss attīstās, bet man nepatīk, ka attīstība var tikt izmantota arī sliktākiem mērķiem un ka ir tik vienkārši cilvēkus apmuļķot.
Vai ir kaut kas tāds, ko šobrīd pati radio vēlētos ieviest vai pamainīt?
Mēs paši arī par to runājam. Man gribas mainīt to, kā radio ēterā atskaņo rubrikas, piemēram, Pieci brauc vai Radio rings laikā. Gribu mainīt to informāciju, nest vairāk – podkāsta formātā vari dabūt visu, bet ēterā vienkārši izvelkam svarīgāko. Gribētos iet līdzi laikam un pašiem radošāk pieiet tam, ko mēs darām. Tajā, kāds ir Pieci brauc, šobrīd negribas neko mainīt, jo ir pagājis tikai gads, kopš mēs strādājam šādā sastāvā un ar tādu formātu. Vajadzētu padarīt visu daudz vieglāk sasniedzamu, vairāk ieviest muldimedialitāti, jo šķiet, ka mēs esam spējīgi arī ražot vairāk.
Kas tev ir grūtākais šajā darbā?
Atstāt savas emocijas aiz durvīm, jo ir dienas, kad vispār negribas nākt vai nav garastāvokļa runāt. It īpaši, ja Toms ir prom, man jāstrādā par mums abiem. Ir dienas, kad ir tāds tukšītis un ir jāsaņemas, jāatrod spēks runāt atkal. Ja ir slikta diena un kāds vēl, nedod Dievs, uzraksta īsziņu, ka šodien izklausies skumji, uzreiz ir viss – vairs negribu runāt. Mums jau sen teica, ka savas personīgās problēmas tomēr mācāmies atstāt, lai nav tā, ka dīdžejs iziet ēterā un raud piecas minūtes. Gribas iemācīties reizēm nospēlēt to teātri, ka ir labi. Vismaz censties sevi pašu virzīt uz to, ka ir labi, jo tas arī ļoti palīdz. Ir kaut kādas reizes, kad noķer to, ka ir sliktāks garastāvoklis nekā parasti, bet caur ēteru to atkal var uzlabot. Tā ir arī saspēle ar klausītāju, caur kuru var to izdarīt. Bet, ja ir pilnīgi slikti, tad ir ļoti grūti to kaut kur atstāt. Ja varētu neslimot, tad arī būtu baigi labi. Pirms Covid-19 laika kāds varēja atnākt ar sāpošu, čerkstošu kaklu vai atnākt ar iesnām, tas arī bija ļoti izklaidējoši klausītājiem.
Gribas iemācīties reizēm nospēlēt to teātri, ka ir labi.
Tu noteikti arī ļoti uzlādējies šeit.
Jā, uzlādējos, bet darba laikā izlādējos, jo klausītāji ļoti iedod enerģiju, arī atsauksmes iedod enerģiju un prieku. Ja sanācis runāt daudz, tad pēc darba laika beigām vairs ne ar vienu negribas runāt. Satiekot draugus vai aizbraucot pie mammas, es nerunāju.
Drīkst radio likt mūziku pēc savas izvēles?
Jā, mēs bieži vien ieliekam kaut ko pēc sajūtām. Reizēm sanāk arī tā, ka tas ir tieši tas, ko kāds klausītājs ir gribējis dzirdēt vai šorīt no rīta par to dziesmu ir iedomājies. It īpaši no četriem līdz septiņiem mēs ļoti daudz atļaujamies ielikt no sevis. Gan Toms ieliek, gan es viņam sūtu, kas jauns ir noticis. Nav tā, ka dators saliek un tu to spēlēsi. Arī pārējie kolēģi bieži vien kaut ko pamaina, paskatās. Ir tādas dienas, kad datora algoritms ir salicis visas bēdīgās dziesmas. Ja mēs nospēlējam bēdīgu dziesmu, vienu – okei, divas – varbūt okei, pie trešās jau kāds varētu sākt rakstīt, kas ir noticis un ka šis ir garlaicīgi, un miegs nāk. Jācenšas pielāgoties un ar laiku saproti, kas ir tajā laikā vajadzīgs cilvēkiem. Protams, mēs ļoti daudz neietekmējamies. Mēs to savā ziņā saucam par sabiedrisko pasūtījumu, ja kāds paprasa kaut kādas dziesmas.
Jau pieskāries tēmai par to, ka drukātie mediji ir izmirstoši, bet kā tev liekas par radio?
Mēs par to vienmēr baidāmies. Vienmēr runājam par to, kāda varētu būt radio nākotne, jo zinām, ka kaut kas mainīsies. Mani interesē, vai mēs nākotnē klausīsimies FM, vai neiesim uz DAB+, kas ir digitālais radio. Latvijā to kaut kad pat testēja. Zinu, ka mašīnās tāds ir. Šajās mašīnās ir iespēja klausīties citādākā veidā. Radio varētu mainīties pēc desmit, varbūt divdesmit gadiem, kad beidzas šī te frekvenču lieta. Kaut gan nevaru iedomāties, ka Latvijas Radio 1 vai Latvijas Radio 2 aizietu no frekvencēm. Bet tas atkal atvērtu jautājumu par to, kādam jābūt šim medijam, kādam jābūt saturam, cik daudz var atļauties.
Ko tev nozīmē radio?
Reizēs, kad ir ļoti grūti un kad viss ir izbesījis, šķiet, ka ir normāli ik pa laikam domāt, ka gribu iet prom. Esmu arī teikusi vadītājam šādus jokus, tā kā nav baigais noslēpums. Praktikantiem, kas nāca šodien, teicu, ka radio ir sirdsdarbs. Neviens īsti nenāk ar domu par naudu. Nāk ar domu par to sajūtu, ko iedod radio. Ja cilvēks nāk ar nepareizo motīvu strādāt radio vai jebkurā medijā, tas ir ļoti jūtams. Man tā ir iespēja komunicēt ar cilvēkiem, kurus es dzīvē nekad nesatikšu. Tā interesantā lieta, kad raksta cilvēki, ir komunikācija, ir iespēja viņus iepriecināt, mainās viņu garastāvoklis, mainās mans garastāvoklis, ar kādu veidojas sinerģija. Ir iespēja stāstīt par nozīmīgiem procesiem, lietām, kas rūp, bet ne egoistiskā veidā. Šī ir ļoti interesanta vide, kur būt, dzīvot. Tu esi viens pats ēterā, bet zini, ka tur ārā ir cilvēki, kurus sanāk uzrunāt un ar kuriem arī ir jārunā.
Ja cilvēks nāk ar nepareizo motīvu strādāt radio vai jebkurā medijā, tas ir ļoti jūtams.
Tātad atgriezeniskā saite ir svarīga?
Atgriezeniskā saite ir forša. Reizēm, kad atgriezeniskās saites laikā raksta kaut ko nejauku, vairs nav forši. Tā principā ir visa radio maģija – citādāk es to nevaru nosaukt. Cilvēki atnāk uz radio, viņi pierod un arī paliek radio.
Teici, ka ir cilvēki, kas nāk strādāt ar nepareizajiem motīviem. Kas ir tas, kas tevi visvairāk motivē un dzen uz priekšu?
Mani dzen uz priekšu tas, ka gribas izdarīt kaut ko labu un foršu. Reizēm gribas arī pakaitināt kādu. Izmantot savu iespēju, lai informētu un veidotu. Piemēram, Atkod valsti iniciatīva nāca kā vienkārši sapratne, ka var likties, ka zinu visu. Veidojot raidījumu, saprotu, ka visu nezinu. Tad saprotu, ka ir vēl kāds, kas neizprot. Tā ir iespēja mācīties reizē ar kādu citu. Radio ēterā tas foršākais brīdis ir, kad atklāj kādam mūziķi, kuru viņš nekad nav zinājis. Ir cilvēki, kuriem gribas dzirdēt mani vai gribas dzirdēt Tomu, vai Martu, vai Lindu. Katram dīdžejam ir cilvēki, kuri grib viņus dzirdēt. Protams, ja mainās sastāvs un kāds dīdžejs aiziet, baigi neviens neraud līdzi. Varbūt kādi pajautā, kur tad palika? Ir forši, kad tu esi, bet varētu nebūt galīgi bēdīgi, ja tu neesi.
Kas, tavuprāt, ir tavs lielākais sasniegums karjerā?
Man šķiet, ka lielais sasniegums vēl nav bijis. Kad sākām veidot Pilnīgs vakars, lielais sasniegums mums bija tas, ka, sākoties raidījumam, klausītāju skaits atkal gāja uz augšu. Tagad joprojām meklēju, kas varētu būt tas sasniegums. Reizēm ir sajūta, ka neko nemāku, tad ar draudzenēm diskutējam par šīm tēmām. Viņas saka – jā, bet tu taču uztaisīji to un izdarīji to! Jā, bet it’s not enough (no angļu val. ar to nepietiek)! Gribas kaut ko vēl vairāk izdarīt un sasniegt. Nevaru definēt, kas tas būs, bet ir sajūta, ka vajag vēl kaut kur tiekties.
Jā, bet it’s not enough (no angļu val. ar to nepietiek)! Gribas kaut ko vēl vairāk izdarīt un sasniegt.
Kā jau daudzās, patiesībā lielākajā daļā profesiju, vēsturiski dominē vīrieši. Kā tev liekas, ko nozīmē būt sievietei žurnālistikā? Vai, piemēram, vīriešus uztver nopietnāk, viņiem ir labākas darba vietas?
Man šķiet, ka vīriešus uztver nopietnāk ļoti daudzās jomās. Sievietes joprojām neuztver kā līdzvērtīgas it īpaši, ja sieviete kā žurnālists uzdod smagākus jautājumus un vēlas atklāt kaut ko vairāk. Varam redzēt, kāds ir piemērs ar žurnālisti Olgu Dragiļevu. Vai Ingas Spriņģes piemērs, ka žurnālistes, kas kaut ko atklāj, kādu atmasko, un kādam tas kaitē reputācijai, viņas uzreiz ir sliktas, ļaunas un viņas sauc dažādos lamuvārdos. Debatēs bija interesanti skatīties, kā reaģē politiķi vīrieši. Viņu attieksme ir vienmēr pazemojoša. Attieksme nav vienāda, to izjūtu, strādājot radio ēterā. Piemēram, Tomam ir ļoti liela pieredze, ļoti lielas zināšanas un, protams, ka cilvēki viņu ir klausījušies daudz ilgāk kā jebkuru citu. Mēs ar Tomu varētu stāstīt vienu un to pašu, bet esmu pētījusi, ka tieši vīrieši viņa teikto paņemtu vairāk nekā manu teikto. Tas nav nekāds pārmetums par to, ka vīrieši sievietes apvaino vai apceļ. Vienkārši tas ir tas, kā mēs esam dzīvojuši, kā sabiedrība ir veidojusies. Ir tie, kas saka – viss taču ir kārtībā, kāpēc jūs tur tā? Tad atkal aiziet uz – kāpēc jūs nervozējat, kāpēc jūs uztraucaties, kāpēc jūs esat dusmīgas? Tiek izmantots tas, ka sievietes ir emocionālākas par vīriešiem, bet vīriešiem vienkārši emocijas ir mācīts apspiest. Nav patīkami, ja paud savu viedokli vai savas domas, un tev uzdod jautājumu, kas ir nepatīkams, vai pretī saņem savu emocionālās pasaules raksturojumu. Neviens vīrietis citam vīrietim to neatļautos darīt. Nezinu, vai tagad neizklausos pēc hard feminista, bet šķiet, ka arī sievietes mēdz neuztvert nopietni jaunākas sievietes. Nav savstarpējās cieņa vai novērtējuma. Man tieši patīk, ja nāk jaunie dīdžeji. Ar puišiem viss ir forši un arī ar meitenēm viss ir forši. Man patīk tas, ka redzu, kā veidojas šie jaunie cilvēki un kā viņi apgūst lietas, kādās jomās ir apķērīgāki par mani. Man nav doma, ka, ārprāts, viņam ir tikai divdesmit, ko viņš dara? Liekas, ka tas ar laiku mainīsies un mēs izaugsim no tā. Kā man šodien teica kolēģis, ka mums vienkārši ir ļoti daudz padomju mantojuma, kas mums ir jāizvāc ārā. Varam jaukt pieminekļus, bet ir cilvēki, kas tiešām nevar atbrīvoties no tā, kādas ir dzimumu lomas un kas vispār ir dzimumi.
Mēs ar Tomu varētu stāstīt vienu un to pašu, bet esmu pētījusi, ka tieši vīrieši viņa teikto paņemtu vairāk nekā manu teikto.
Šobrīd ir tas laiks, kad ir daudz pārmaiņu – mēs vairāk nekā divus gadus dzīvojām pandēmijā, tagad jau vairākus mēnešus ir karš. Kā tev gāja ar pielāgošanos tam?
Biju dusmīga, kad sākās ierobežojumi un mums pateica, ka nevaram nākt klātienē. Biju ļoti sašutusi, jo ticēju pandēmijai un vīrusa bīstamībai. Bet es strādāju Latvijas Radio! Kā varu nenākt uz darbu? Ar laiku, protams, sapratu situāciju un nomierinājos. Iemācījos vadīt ēteru no mājām. Protams, tas nebija kā parasts ēters no studijas, bet parādīja to, cik ātri arī Latvijas Radio spēj aiziet attālinātā darbā. Tad tas attālinātais darbs vienkārši turpinājās un turpinājās, un turpinājās, un turpinājās. Viss tas laiks ir ļoti ātri pagājis, tajā pašā laikā tie ir bijuši divi drausmīgi gadi, pēc kuriem seko vēl karš Ukrainā. Man ļoti patīk tie joki, kad domājām, ka 2020. gads būs pārsteigums, bet tie pārsteigumi nāk un nāk, un nāk. Mācu sev un reizēm atgādinu arī citiem, ka nevaram uztraukties par lietām, ko paši nevaram izmainīt. Reizēm ir sajūta, ka cilvēki pat grib, lai būtu vēl lielākas problēmas. Skatoties uz sabiedrību, saprotu, cik daudz citādi domājošu cilvēku ir apkārt un cik daudzi no viņiem ir atklājuši savas patiesās sejas, pateicoties pandēmijai un Krievijas uzbrukumam Ukrainai. Varēja arī just, kā visi nedaudz jūk prātā. Ir cilvēki, kas nav pat atkopušies īsti no pandēmijas un tās sekām. Šķiet, ka mēs vēl neesam līdz galam atguvušies.
Kā tev liekas, varēs no tā atgūties?
Visu laiku ir sajūta, ka būs vēl kaut kas. Gribu ticēt, ka par spīti Krievijas uzvedībai, joprojām dzīvojam civilizētā pasaule. Atgūties jau kaut kad varēs. Joprojām, ejot koncertiem, neesmu pieradusi pie cilvēku daudzuma un tas mani kaitina. Aizlidojot uz Berlīni, sajutos ļoti labi sabiedriskajā transportā atkal vilkt masku. Man patiesībā patīk un, kāpjot Rīgas sabiedriskajā transportā, arī gribas uzvilkt masku. Bet Rīgā vēl neesmu saņēmusies to darīt, jo ir sajūta, ka kādam notrigerošu atmiņas par pandēmiju.
Tu ļoti atklāti esi runājusi par psihiskās veselības problēmām. Kas tevi pamudināja uz to? Vai nebija bail no nosodījuma?
Mani pamudināja runāt tas, ka ir cilvēki, kuriem ir grūti un nav kas palīdz, jo par to neviens nestāsta. Man bija arī draugi, kuri jau par to bija runājuši un nekad arī īsti nebija slēpuši. Ja kāds salauž kāju vai izmežģa potīti, ko tas cilvēks izdara? Viņš aizbrauc uz traumām un pēc tam ieliek to ģipša bildi – hā, paskaties, kas man notika! Ja tam var pieiet ar pozitīvu attieksmi, gribēju garīgās veselības problēmām pieiet ar citādāku attieksmi. Apnika pat domāt, ka kāds varētu nosodīt. Zinu, ka ir cilvēki, kas nesaprot, kuriem tas nav bijis. Ir cilvēki, kuriem problēmas ir, bet viņi izliekas, ka nav un tās nerisina. Arī pati ļāvu visam krāties. Gribētos, lai ir liekāks atbalsts un cilvēki saprot, ka tas nepāries, ja iedzersi baldriāņus. Ir jāveido sabiedrība, kas ir iekļaujoša. Lasot gadījumus, kur kaut kas ir nogājis greizi, liekas, ja nebūtu stigmas, būtu daudz citādāk. Man ir pazīstams cilvēks, kurš izdarījis pašnāvību. Saprotu to, ka tādu nav mazums. Man par savām problēmām bija ļoti grūti ģimenei skaidrot, ka tas nav tāpēc, ka uznāca kaut kāda krīzīte vai esmu ļoti emocionāla. Agrāk jau tā bija norma, ka bērns pabļaustās vai ka bērnam ir kaut kāda sāpīte. Man ļoti patīk, ka vairs vienkārši nepieņemam to, ja kāds visu laiku jūtas slikti.
Gribēju garīgās veselības problēmām pieiet ar citādāku attieksmi. Apnika pat domāt, ka kāds varētu nosodīt.
Kur tu meklē mieru no visas lielās informācijas gūzmas un arī visa pārējā?
Sen neesmu atradusi mieru no informācijas! Šķiet, ka to var just arī runas veidā vai savilktajos plecos. Zinu to, ka neesmu tāda viena. Ja nevaru iziet pastaigāties, vai ir par tumšu, vai gribas sēdēt zem siltās segas, jo apkures nav, tad seriāli un kaut kādi pilnīgākie trash jeb miskastes šovi un raidījumi palīdz. Varbūt ne visu laiku, bet, reizēm ieslēdzot, ir pilnīgi cita pasaule. Tas palīdz – lietas, kas neliek domāt. Lasīšana liek domāt. Patīkami paskatīties vai nosodīt, kā kāds cits dzīvo un kā viņš izsakās, kādi ir viņa viedokļi.