Pieredzējis žurnālists – kā ar skalpeli rokās | Intervija ar Jāni Freimani

Atrasties redakcijā Jānis Freimanis nealkst, godkāre viņu vairs neraksturo, bet viņam patīk darīt savu darbu. Viņš ir medija Delfi sadaļas “MVP” žurnālists un redaktors, kas sniedzis savu pienesumu sporta žurnālistikā, par ko viņš tiek arī novērtēts. Jānis žurnālistus salīdzina ar mediķiem, kuriem skalpeli rokās iedod tikai pēc daudzu gadu mācīšanās un prakses. Viņš uzskata, ka ir svarīgi atrast sev interesējošo un vienkārši mēģināt.

Kristīne Kurmejeva, Kristers Elmanis, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Tu regulāri intervē interesantas personības. Ne velti darbojies sadaļā “MVP”, taču kādas ir sajūtas būt tavā pusē?

Atkarīgs, ko jūs man gribat jautāt. Ja tās ir tēmas, kurās nejūtos īpaši kompetents, tad nav baigi ērti. Arī, ja tie ir jautājumi par privāto dzīvi, nav forši, bet kopumā, kāpēc ne. Man ir ko teikt, tikai neprasa. Es parasti prasu [jautājumus]. Domāju, ka tā ir arī cilvēkiem, kurus intervēju. Svarīgi saprast, ja viņi mani nepazīst vai nepazīst pietiekami labi, ka es nemēģinu vilkt ārā sensāciju. Sagaidīt vienu atslēgas frāzi un likt virsrakstā, ko laidīsim sociālajos tīklos. Protams, tā ir, bet jautājums – kas tā par frāzi? Vai tas ir kaut kas, kur viņš pasaka ko muļķīgu, un pēc tam par viņu ierēc. Bet tas var būt kā [Uvim Jānim] Balinskim pajautāt par krieviem, un viņš sāk atrunāties. Mans darbs ir uzdot jautājumu. Kā un ko viņš atbild – ir viņa ziņā.

Kāds ir paudis pretenzijas par virsrakstiem? Izskanējusi nepatika vai kas tamlīdzīgs?

Lielāks meistars noteikti ir Ingmārs [Jurisons] (Delfi sporta ziņu nodaļas vadītājs). Viņš bieži vien tos padara trāpīgākus. Bet te ir tas jautājums par klikšķu vākšanu – vajag ieinteresēt cilvēkus. Ja vienkārši uzliksi virsrakstā “Intervija ar Jāni Freimani”, cilvēks skrollējot (no angļu val. scroll – skatīties un lasīt informācijas saturu ekrānā) vienkārši pārskries pāri, pat nepamanīs, bet ir jābūt robežai, kur tu, piesaistot uzmanību, jau paliec dzeltens, ja tiek izvilkts kaut kas ārpus konteksta. Arī tā mēs reizēm darām, jo vajag lasītāju ievilināt.

Pretenzijas ir bijušas, bet par virsrakstiem baigi nē. Citreiz varbūt vienkārši paprasa, lai kādu daļu izņem. Ja tas ir tāds absolūts sīkums, kaut kas no privātās dzīves vai kas muļķīgs pateikts, tad to var izņemt. Bet, ja tie ir būtiski fakti, kas izstāstīti, tad, sorī (no angļu val. sorry – piedod), tu to pateici. Es pabrīdināju, ka mēs ierakstām sarunu. Ja pēc tam kaut ko pārdomāji, tu nebiji sagatavojies. Tāpat kā basītī vai futbolā – nebiji sagatavojies spēlei.

Tāpat kā basītī vai futbolā – nebiji sagatavojies spēlei.

Kas tevi motivē būt žurnālistam?

Ir jāatrod balanss. Darbs ir arī tāpēc, lai nopelnītu naudu, pabarotu ģimeni, izskolotu bērnus. Tā ir viena daļa. Būtu baigi labi, ja ir otri 50 procenti – ka tas patīk un interesē. Vai tā ir motivācija? Motivācija droši vien būtu kaut kas cits. Tagad teikt, ka tā ir cīņa par taisnību un godīgumu pasaulē, būtu pārspīlēti. Sāc darīt lietas [neatkarīgi no tā], vai tevi tās interesē. Tāpēc jau neesmu gatavs gluži par visām tēmām rakstīt un arī intervēt ne gluži visus. Interese rodas jau agrā vecumā. Galvenais, lai tā interese nepazūd.

Kādreiz ir bijis tā, ka zūd interese un gribas pamest visu?

Pārdomas noteikti ir bijušas. Ir arī tādi posmi, kad grūtāk ir ar finansiālo pusi. Šī noteikti nav profesija, kur var baigi ieskrieties naudas pelnīšanas ziņā. Rodas pārdomas, ko vēl varētu darīt. Iet un pārsēsties otrajā pusē – sabiedriskajās attiecībās? Manuprāt, tas būtu vēl drausmīgāk. Tad jāmēģina balansēt. Cilvēkam vajag cerību, ka būs labāk, kādreiz jau tos posmus pārvarēs. Tā mums bija ar “Sporta Avīzi”. Mēs aizgājām no tās uz kādu pusgadu. Bija plānots jau palaist martā, tad tieši sākās Kovids. Arī sēdi, domā. Par laimi mums kaut kādu aldziņu tur maksāja, lai gan mēs īsti neko nedarījām, tikai tā, lai var izdzīvot.

Kad saprati, ka žurnālistika būs tavā karjeras ceļā?

Šķiet, ka vidusskolā. Stundās, starpbrīžos, šķirstot “Sporta Avīzi”. Jā, kaut kā piesaistīja, pats basīti spēlēju, bija interese par sportu. Tobrīd gribējās parunāties ar tām mūsu zvaigznītēm. Pēc tam es sāku pievērst uzmanību, kā tas tiek aprakstīts. To nevar iemācīt. Ja tevi tas interesē, tad sāc pētīt, kā tas ir aprakstīts. Redaktora slejas žurnāla beigās, ko rakstīja Armands Puče un Ēriks Strauss, bija tādas melnās slejas ar humoru, tajā laikā neminot konkrētus vārdus, bet tikai iniciāļus. Ļoti labi varēja saprast, par ko ir runa. Aprakstītas aizkulises, ko oficiāli gluži rakstīt nevarēja. Tas bija pasniegts ļoti interesanti, iepatikās. Tad likās, ka es arī tā varētu. 

Jau sākotnēji virzījies uz sporta žurnālistiku?

Jā, pilnīgi noteikti! Tagad ne reizi vien esmu domājis, ka būtu pat interesanti ko citādāku rakstīt – cilvēkstāstus vai kādas problēmas, kas nav ar sportu saistītas. Tas viss sāk atkārtoties. Daudziem liksies stulbi vai neprofesionāli – es praktiski neskatos sporta sacensības, bet paskatos izlašu spēles. Tur neko vairs nevar ieraudzīt, mainās tikai uzvārdi. Viss process, kas veļas uz priekšu, nemainās.

Kas tev patīk labāk – būt žurnālistam vai redaktoram?

Zini, neesmu tāds baigais redaktors. Darīt melno darbu, saskaņošanas un sapulces, to es negribēju. To es sapratu, esmu viņu (Ingmāru Jurisonu) reizēm aizvietojis. 

Plānošana – domāt uz priekšu, ko un kad publicēt. Man labāk patīk būt otrajā plānā, es gribu vienkārši darīt savas lietas.

Nevēlējies redaktora atbildību?

Protams, ka atbildība ir lielāka, bet nedomāju, ka runa tikai par to. Mani neinteresē tehniskā puse. Vienmēr ir gribējies pamēģināt. Jaunības sapnis – būšu “Sporta Avīzes” galvenais redaktors. Sanāca kādu mēnesi pamēģināt pēdējā gadā “Sporta Avīzē”. It kā ir forši, bet vai es tagad 12 mēnešus no vietas šo darītu? Nē. Tas viss man nešķiet tik interesanti, arī prasa daudz laika. Laikam esmu tāds. Traki izklausīsies, bet es strādāju brīvajā laikā. Diezgan muļķīgi, bet man reizēm tā šķiet. Mājās kā mājsaimnieks, tad bērni, pa starpām mēģinot sagatavoties intervijai. Jūtos ērti šobrīd, nemaz nealkstu būt redakcijā.

Atgriezīsimies bērnības atmiņās. Deviņu gadu vecumā izveidoji pats savu avīzīti, intervēji radiniekus, vecākus. Atceries, kādas bija tēmas?

Es atceros, ka biju pat licis virsrakstu “Liksim gāzes balonus uz maizes”. 90. gadu sākumā cilvēku darbavietām nebija naudas, ko maksāt. Deva to, kas bija. Mamma strādāja “Rīgas Tekstilā”, viņai deva dziju. Dari, ko gribi, to var tirgot, var likt uz maizes. Tā bija viena tēma.

Teici, ka strādā arī brīvajā laikā papildu bērnu audzināšanai un ģimenes dzīvei. Vai nevēlies darbu atstāt aiz mājas durvīm?

Vienmēr esmu zinājis, ka uzreiz neviens neņem redakcijā. Ir bijis tā, ka visu dienu mājās strādāju. Pie tā vienkārši pierod. Man ir absolūti otrādi, esmu gājis uz darbu, jo likās, ka vajag. Biju sācis strādāt jaunā kolektīvā, sapratu, ka vajag vismaz ar kolēģiem uzturēt kaut kādu tiešu kontaktu. Un es jutos tā, it kā vienkārši notriecu laiku bez jēgas. Visas astoņas stundas jau nesēdēs un nerakstīs. Ar vienu parunā, ar otru parunā un saproti, ka esi četras vai piecas stundas nosēdējis. Pa to laiku varēja daudz ko mājās izdarīt, un aizbraukt uz veikalu. Es trīs dienas šādi nogāju un sapratu, ka neko neiegūstu no tā. Tā kā drīzāk tas viss ir otrādi, un, par laimi, ir tāda iespēja – darbs arī atļauj strādāt mājās. Citam vajag kolektīvu, visu laiku komunikāciju ar cilvēkiem, man tas īsti nav vajadzīgs. Es esmu tāds pats par sevi.

Varbūt ir kas tāds, kas tevi neapmierina Latvijas žurnālistikā, vai kaut kas globāls?

Droši vien jau neko jaunu es nepateikšu. Tad runāsim tīri par sportu. Pieļauju, ka tas uz citām jomām arī attiecas, bet bieži vien mani kolēģi nemāk nodalīt žurnālistiku no cilvēku izklaidēšanas un pasākumu vadīšanas.

Kā jau sākumā teicu – tā nav profesija, kur var baigi nopelnīt. Es nedomāju, ka Latvijas Televīzijā ir sliktākās algas. Tad kāpēc ir tāds sabiedriskais medijs, kur it kā tie, kam jābūt žurnālistiem, vada visādus pasākumus? Tu iekāp pavisam citā pusē.

Redzēju, ka Reinis Ošenieks “Rīgas Zeļļiem” (Latvijas-Igaunijas basketbola līgas komanda) vadīja kādu pasākumu. Viņam par to samaksāja, vai ne? Viņš droši vien grib, lai viņi vēl kādreiz uzaicina, vai ne? Tur nav atpakaļceļa. Vienreiz var pamēģināt jebkurš, bet, ja tu tajā pusē aizej, īsti nav atpakaļceļa, jo tevi tāpat aicinās. Viņam noteikti tas labi sanāk. Kā tu pēc tam par tiem cilvēkiem vari rakstīt vai viņus objektīvi atspoguļot, ja viņi tev ir maksājuši algu? Tas ir vienkārši. Absolūti neiespējami. Žurnālistikā ir grūti būt objektīvam, arī, ja tev nemaksā par pasākuma vadīšanu, bet tad tas ir tīri cilvēciski. Tu taču neesi duraks, lai saņemtu algu un nākamajā dienā par viņiem uzrakstītu kaut ko sliktu, tas būtu murgs. Tā ir problēma. Vai problēmas sakne ir tikai ne pārāk lielajās algās? Grūti pateikt. Vienam pietiek ar 1000 eiro, citam vajag 1500 eiro, vēl citam vajag 3000 eiro, lai justos labi.

Ir jābūt godīgiem pret sevi. Ja ejat tajā pusē, tad ejiet un dariet savas lietas. Nevajag pēc tam mēģināt lavierēt. Tad īsti neviens nesaprot, kas jūs esat. Jūs pats nesaprotat, kas īsti esat. 

Nokļūšana otrajā pusē ir vērtību jautājums?

Es domāju, ka tas ir veselā saprāta jautājums. Nesaku, ka tas ir slikts darbs, ko viņi darīja. Tās nav gluži savienojamas lietas. Protams, to var apvienot, bet ne ētiski. Nepārtraukti nonāc pretrunās, rodas dilemmas. Tā nevajadzētu būt. Dilemmu žurnālistam jau pietiek, jo ar vienu ir labākas attiecības, ar citu – sliktākas. Ar [bijušo bobslejistu] Zinti Ekmani man vienmēr bija ļoti labs kontakts un tagad man ir žēl, ka viņš šādi izplanējis. Saprotu, ka viņš ir ieguldījis sirdi sporta veidā. Protams, viņš par savu maciņu arī nekad nav aizmirsis. Nebūsim naivi, bet viņš tiešām ir uzturējis bobsleju Latvijā 30 gadus. Tai pašā laikā saprotu, ka visam kaut kad pienāk beigas un mēs esam evolucionējuši līdz posmam, kad saprotam – tādu naudu izgrūst tiem trīs renes sporta veidiem ir baigi traki.  

Tu saņēmi Trīs Zvaigžņu balvu kā viens no labākajiem 2024. gada sporta žurnālistiem. Ko tas tev mainīja profesionāli?

Kaut kāda godkāre jau cilvēkam ir, meklē atzinību. Laikam tas bija kas tāds, ko es gribēju – kaut ko taustāmu, ko noliec mājās un esi apmierinājis savu godkāri. Tagad man absolūti vairs neinteresē tas, ka saņēmu vienu balvu. Jāatbrīvo vieta plauktiņā nākamajai, bet tā nav. Tieši otrādi, mani vairs tas vispār neinteresē. Tā nav ne motivācija, nekas.

Personīgi tas ietekmē tāpat kā profesionāli?

Vai es izmainījos? Nu nē. Šī noteikti ir tāda lieta, kas atkarīga no vecuma. Esmu priecīgs, ka to saņēmu saprātīgā vecumā, nevis 25 gados, kad liekas, ka tagad esi kings (no angļu val. king – karalis). Profesija jau vispār pieprasa briedumu. Varbūt var salīdzināt ar mediķiem, kad arī tur visu izmācies, tad vēl rezidentūrā mācies un tikai, kad pēc kādiem gadiem beidzot skalpeli iedod rokā, vari būt ķirurgs. Žurnālistikā ir līdzīgi. Līdz ar sociālajiem [medijiem un] tīkliem viss ir izmainījies. Principā vari vidusskolas laikā jau sākt rakstīt vai intervēt un saukt sevi par žurnālistu. No vienas puses ir baigi forši, ka var jau tajā vecumā darīt, darboties, saprast, vai tas patīk vai nepatīk, bet, no otras puses, ir tik daudz satura un cilvēki pazūd. Viņi neorientējas, vairs nesaprot, kurš ir un kurš nav žurnālists, kas ir un kas nav medijs, kam var un nevar uzticēties. Man liekas, ka cilvēki ir apjukuši un vairs nezina, kam ticēt. Tāpēc jau arī var sastāstīt visādas muļķības, kas agrāk vienkārši neizietu avīzes redaktoru filtru. Tagad ir jāmāk orientēties tajā, kas notiek apkārt.

Varbūt var salīdzināt ar mediķiem, kad arī tur visu izmācies, tad vēl rezidentūrā mācies un tikai, kad pēc kādiem gadiem beidzot skalpeli iedod rokā, vari būt ķirurgs. Žurnālistikā ir līdzīgi. [..]. Tagad ir jāmāk orientēties tajā, kas notiek apkārt.

Vai tevi mēdz atpazīt sabiedrībā?

Paldies dievam, nē. Par to pašu godkāri runājot, gribēju, lai mani atpazīst sporta lauciņā, un ar to pilnīgi pietiek. Bet tā, ka uz ielas atpazīst, tas būtu ļoti neērti. Bija viena reize, kad braucu sabiedriskajā transportā. Tad vēl strādāju “Sporta Centrā”. Man liekas, tas bija kontrolieris. Viņš man sāka uzdot jautājumus, prasīt par manu darbu. Es jutos: “Ārprāts, kas tagad ir, kādā sakarā?” Ko tādu es noteikti negribētu. Ja tas ir normālās devās – kādreiz kaut kur uzaicina, ka tu vari sagatavoties par kādu tēmu izteikties – tad jā. Tāpēc nekad neesmu apskaudis slavenības, jo tā ir ēnas puse tam visam. Ko tas dod? Pilis uzbūvē un kā cietumā dzīvo, jo tā ir vienīgā vieta, kur jūties ērti, kur vari darīt, ko gribi. Un, tiklīdz izej ārā no savas pils, tā ir fotogrāfu klikšķi, kameras. Mūsdienās vēl ar telefonu pieies, kaut ko stulbu pajautās. Stulbi atbildi, tas viss pēc piecām minūtēm jau ir X, Instagram un TikTok. Ir traki.

Tāpēc nekad neesmu apskaudis slavenības, jo tā ir ēnas puse tam visam. Ko tas dod? Pilis uzbūvē un kā cietumā dzīvo, jo tā ir vienīgā vieta, kur jūties ērti, kur vari darīt, ko gribi. Un, tiklīdz izej ārā no savas pils, tā ir fotogrāfu klikšķi, kameras.

Tu esi teicis vienu spēcīgu un trāpīgu runu: “Es gribētu aicināt cilvēkus nestāvēt malā. Ja viņi redz kādu netaisnību un sliktas lietas, tad tas ļaunums būs visu laiku. Ļaunuma uzvarai diemžēl to tikai arī vajag, lai labi cilvēki vienkārši neko nedarītu.”

Tas citāts bija greizi pasniegts. Proti, doma bija sekojoša – gribētu aicināt cilvēkus nestāvēt malā, ja redzam netaisnību. Ļaunums pastāvēs vienmēr un ļaunuma uzvarai diemžēl tieši to arī vajag – lai labi cilvēki neko nedarītu. Nebūsim vērotāji! Tas bija diezgan traki, biju vīlies par to. Pats biju sagatavojis runu, visu izdomājis, ko un kā varētu. Tas vēl aizgāja sociālo mediju tīklos, bija neveikli.

Kā cīnīties ar ļaunumu?

Gribētu būt fiziski stiprāks. Ir cilvēki, ar kuriem vienkārši nav jēgas runāt. Par to pašu teicienu – tas ir baigi vienkārši. Mēs sevi nenovērtējam jebkurās dzīves mazajās situācijās. Protams, tas jau nenozīmē, ka es tagad visur, kur redzu netaisnību, eju klāt, bet ikdienā, man liekas, katram ir kaut viena situācija, kad tev ir izvēle. Tu vari kaut ko pateikt, izdarīt vai vienkārši paiet garām.

Piemēram, bija situācija, kad braucu mājās un pie piebraucamā ceļa viens bija izkritis ārā no ratiņkrēsla. Viņš mēģināja tikt atpakaļ. Zināju, ka nevaru iet un vilkt viņu ratiņkrēslā. Piegāju, pajautāju. Šī ir tāda lieta, kur jābūt, nezinu, no kurienes, lai nepieietu pie tā cilvēka. Domāju, tas ir no krievu (padomju) laikiem. Mēs kautrējamies pateikt paldies cilvēkiem. Ir kaut kāda samaitāta domāšana. No tā mums jātiek vaļā, un, man liekas, tas uzlabojas. Esmu dzīvojis deviņdesmitajos gados, uzaudzis un redzu, ka tās pārmaiņas ir pamatīgi notikušas, un mēs esam kļuvuši laipni. Protams, tālu līdz tādai iecietībai, bet ir krietni labāk.

Es ceru, ka ar katru paaudzi šis uzlabosies, tāpēc saviem bērniem to cenšos parādīt gan ar piemēru, gan stāstot. Man joprojām ir kā bērnībā. Reizēm gribas būt supervaronim un vienkārši pa purnu iedot kādam. Tad jāizvērtē, vai tas ir vajadzīgs. Ar agresiju neko nepanāks. 

Vai ar žurnālistiku var cīnīties pret ļaunumu?

Protams. Ikdienā ar kādām atslēgas frāzēm. Pat uzdodot jautājumus cilvēkiem, var mudināt aizdomāties par lietām vai virzīt uz kādām domām. Tā tu mēģini veidot pasauli labāku. Ir daudz skandālu atmaskoti. Piemēru ir simtiem un tūkstošiem, tikai tas varbūt nav tik vienkārši. Protams, tas ne vienmēr izdosies. Bieži vien vari uzrakstīt un saprast, ka nekas nemainās. Sporta lauciņā var rakstīt vai nerakstīt par kaut kādām bezjēdzīgām, stulbām lietām. Visi it kā pamāj ar galvu, bet viss turpina notikt tāpat, kā notika. 

Kā tu domā, vai augstākā izglītība ir svarīga žurnālista karjerai?

Nē, bet ar to es gribu teikt, ka nav svarīga tieši žurnālista izglītība, jo šo profesiju nevar iemācīties tīri pēc teorijas. Nevienu profesiju nevar, bet šis ir klasisks piemērs. Mācīties noteikti vajag, un tas ir baigi labi. Es labprāt gribētu, ka būtu izvēlējies studēt ko citu, un tad rakstīt par to pašu sportu, jo tas iedod pavisam citu skatījumu.

Piemēram, par juristu izmācīties. Pēc tam varētu vienkārši bliezt pa pantiem un punktiem. Izmācoties vēsturi, var vilkt paralēles ar vēsturiskiem notikumiem. Vai tieši žurnālistiku? Visu to teorijas blāķi māca, bet kur pēc tam visu to likt lietā? Vai tas tieši žurnālistikā var noderēt? Es tiešām nezinu. Arī nezinu, kā būtu pareizi mācīt. Vai tam vispār būtu vajadzīga augstskola?

Būtu jādod cilvēkam saprast, vai viņam tas patīk, jo daudzi, man liekas, aiziet ar priekšstatu par to, kā ir būt žurnālistam. Trakākais ir, ja viņi aiziet uz augstskolu, nomācās tos gadus, tad aiziet strādāt un saprot, ka tas ir kaut kāds sviests un negrib to darīt. Tāpēc labi, ja var uzreiz mēģināt darīt. Ja tas interesē, gan jau tos gadus nolauzīs un arī noderīgas lietas atradīs. Man tas neizdevās. Noteikti negribu tagad teikt, ka nevajag mācīties un ka tas ir bezjēdzīgi. Mācīšanās process disciplinē un dod tās lietas, kas žurnālistam būs vajadzīgas.

Saprotam, ka žurnālistika nav viens liels veiksmes stāsts. Pastāstīsi par savu lielāko neveiksmi vai izgāšanos?

Bijām norunājuši ar vienu cilvēku, un es izdzēsu sarunu no diktofona. Tas bija nesen, pirms kāda pusgada. Folderītis (no angļu val. folder – mape) tieši bija pilns, domāju izdzēst kādus desmit, un tas tur paliks, bet nē. Nācās pēc pusgada vēlreiz satikties un aprunāties. Tas nebija nekas steidzams un aktuāls. Ļoti interesanta saruna – tēma, ko vajadzēja attīstīt par parasportu.

Zinām, ka tu dodies skriet. Nesen, ejot no skolas, redzējām. Vai regulāri skrien?

Tieši tagad nē. 39 gadu vecumā “saslimu” ar krosfitu. Viens pazīstams kolēģis no Zemessardzes paņēma mani pagājušajā gadā līdzi uz treniņu. Aizgāju un sapratu, ka ir baigi labi. Kaut kad jau arī paskrienu, bet vairāk nevis sportam, bet meditācijai. Tā ir baigi laba lieta, kad monotoni kaut ko dari un forši vari padomāt tajā laikā. Skrienu mazāk, bet sportoju vairāk.

Vai ir viegli uzturēt regularitāti? Vai dari to ar kaut kāda veida piespiešanos?

Šorīt man bija treniņš sešos. Bišķi piespiešanās. Tikai tā sanāk vienreiz nedēļā. Pēc tam no rīta ir gandarījums, ka esi to izdarījis. Vienīgi miedziņš nāk ap pusdienlaiku. Bet var povernapu (no angļu val. power nap – diendusa) uztaisīt. Es trīsreiz nedēļā daru. Vairāk arī nevajag. Problēmu vispār nav, es pat gaidu tos treniņus.

Kā radās tava lielā interese par sportu?

Skatoties sporta pārraides. Tēvs skatījās, un es arī – pirmos hokeja čempionātus, futbola pasaules kausus, kaut ko no basīša. Tajā laikā bija ierobežoti. No vienas puses tas bija labi, jo tur trenē garīgo disciplīnu. Sēdēji svētdienu pēcpusdienās, tur bija NBA (Nacionālā basketbola asociācija; The National Basketball Association) apskats, NHL (Nacionālā hokeja līga; National Hockey League) laikam īsti nekur nerādīja, reizēm kādu tiešraidi naktī, ja mūsējie spēlēja. Kādas futbola čempionu līgas. Lielas izvēles nebija, tāpēc katru notikumu izgaršoju. Tagad tas ir tik pieejams, ka pazūd tas īpašais – vairs nav jāgaida. Ir pavisam citādākas sajūtas. Jā, tur radās interese par sportu.

Ir kāds sportists, ar ko tu gribētu sevi asociēt? Varbūt personības ziņā? Varbūt ir cilvēks, par kuru esi vēlējies kļūt?

Nekad tā neesmu domājis. Nē, protams, Maikls Džordans (Michael Jordan) – tās ir bērnības fantāzijas. Vai es gribētu kādas īpašības no konkrēta cilvēka? Laikam jau nē. Neviens nav ideāls. Būtu jāņem arī viņa sliktās īpašības. Tās negribētos.

Bērnībā, spēlējot basketbolu, tavs elks bija Maikls Džordans?

Kuram tad nebija? Es nesen bērnam pasūtīju NBA krekliņu. Iedomājos, ka es noteikti negribētu Džordanu vai Skotiju Paipenu (Scottie Pippen), vai Kobi Braiantu (Kobe Bryant), bet es gribētu ko tādu, ka cilvēki domātu: “Kas tas tāds vispār?” Džeisons Viljamss (Jason Williams) – viņu sauca par White Chocolate (“Baltā šokolāde”), bija saspēles vadītājs. Man tā patika, kā viņš spēlēja, tās viņa piespēles! Uzvilkt kaut ko tādu! Kādi manas paaudzes basketbola fani gan jau atcerētos un zinātu. No basīša nepasūtīju. Pasūtīju Brazīlijas futbola izlases krekliņu, Romario (Romário de Souza Faria) krekliņu.

1994. gadā bija mans pirmais pasaules kauss. Man bija 10 gadi, skatījos. Tā bija pirmā mīlestība. Man iepatikās, un redz, pagāja 30 gadi, es piepildīju savu tā brīža sapni. Dabūju viņa krekliņu. Pirmo reizi uzvilku to, [kad] aizbraucu uz festivālu “Bauska Taste”. Staigāju, un pēkšņi kaut kādi [cilvēki] sačukstējās. Sieva arī atskatījās. Izrādījās, ka tie bija brazīlieši, kas dzīvoja Latvijā. Viņi pat nofočēja manu muguru. Es tieši gribēju, ka ir nevis tas, ko visi zināja, bet kaut kas īpašs. Protams, negaidīju, ka būs tāda reakcija. Tas bija forši.

Parādījās citādāka atpazīstamība?

Man tomēr kā sporta žurnālistam, tās jomas speciālistam, būtu diezgan muļķīgi uzvilkt kreklu, kuru visi pasaulē tāpat zina. Tas būtu pārāk vienkārši. Tā pat nav izcelšanās, tā drīzāk ir neizcelšanās. Uzmanību pievērš tikai tie, kas zina, un tad mums uzreiz ir kas kopīgs. Līdzīgi gribēju, lai mani atpazīst sporta lauciņā, nevis vispār. Kā saka, savējie sapratīs, pārējiem būs pie pakaļas, un mani ļoti apmierina, ka būs pie pakaļas.

Ko tu novēlētu topošajiem žurnālistiem?

Izvēlēties pusi. Saprast to pēc iespējas ātrāk. Vajag vienkārši pamēģināt, saprast, vai tas vispār patīk. Un iespēju ir daudz. Ar rakstīšanu ir vislabāk ielikt pamatu, jo tas noderēs gan pie video, gan pie audio. Rakstot iemācās formulēt savu domu maksimāli īsāk, atrast salīdzinājumus. Pēc tam tas viss notiks automātiski. Noteikti lasīt grāmatas, labu kvalitatīvu žurnālistiku, publikācijas. Lasīt, starp citu, arī angļu valodā. Ir savas nianses, man patīk, kā viņi raksta. Tā ir pētāma tēma, tikai [man] tam nav laika un resursu.