Reklāmists, kurš realizē jebkuru ideju

Anša Egles ceļš no bērnības sapņiem un kampaņošanas skolas gaiteņos aizvedis līdz starptautiskām izstādēm Latvijā un pasaulē. Kā izveidot reklāmu, kas ne tikai pārdod, bet aizrauj un iedvesmo? Kā apvienot radošumu, spēju pārliecināt un veiksmīgus reitingus? Krāsaini ikdienas un karjeras piedzīvojumi Anša dzīvē atstājuši nospiedumu ne tikai industrijas izaugsmē, bet arī profesionālajā darbībā dažādās aģentūrās un lielos uzņēmumos. Intervijā pieredzējušais reklāmists atklāj nozares dzīļu noslēpumus un hobija pārvēršanu veiksmīgā raidierakstā.

Katrīna Lavrinoviča, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Kas ir īsts reklāmists un ko nozīmē strādāt reklāmā?

Tas ir lietu kopums. Svarīga ir spēja pārliecināt, tomēr šodien daudzi runā, ka tā ir spēja pārdot. Pats nebiju domājis, ka man ir pārdevēja talants, bet, kad sāku darboties, viens reklāmas nozares vecmeistars man teica, ka es varot pārdot jebko. Toreiz tam nepievērsu uzmanību, man šķita smieklīgi, ka cilvēki domā, ka viss norit pārdošanas kategorijās. Nekad nebiju domājis pārdot pārdošanas pēc. Man bija svarīgi pārliecināt.

Piedalījos seminārā, un arī tur uzstāja, ka man būtu jāstrādā reklāmas aģentūrā un tā arī aizgāju. Viena lieta ir spēt pārdot, otra – domāt, kā pasniegt ne pārāk aizraujošas lietas aizraujoši un kā tās padarīt pārdodamas.

Īstam reklāmistam visu laiku ir jābūt iekšā industrijā. Ja esi filozofs, tad nevari pārdot. Daudzi domā, ka reklāmas aģentūra ir darbs viņiem, bet īstenībā ne visi iztur. Tieši pārdošanas elements ir tas, kas daudzus biedē. Vajag būt īpaša rakstura, interešu un spēju kopumam, lai būtu pārdevējs. Interese arī ir svarīga – izpratne par sabiedrību, psiholoģiju, politiku un norisēm.

Viena lieta ir spēt pārdot, otra – domāt, kā pasniegt ne pārāk aizraujošas lietas aizraujoši un kā tās padarīt pārdodamas.

Kā jūs nonācāt līdz reklāmas dziļumiem?

Viss sākās ar nedarbiem skolā. Man bija svarīgi realizēt savu ideju. Aģitēju bastot stundas, un visi arī nobastoja. Es to nedarīju kampaņas dēļ, man vienkārši gribējās, lai mums kopā ir jautri.

Skolotāji to redzēja citādāk, bet citi apkārt pamanīja. Vajag kaut ko noorganizēt, kādu pārliecināt? Re, Ansim to vajag dot! Nezinu, no kurienes man ir kampaņu vadīšanas spēja jeb kampaņošana. Sapratu, ja gribu kaut ko paveikt, man ir jāspēj pārliecināt vēl kādu cilvēku, un kopā varam izdarīt labāk. Lavīna sāka velties un esmu nonācis līdz šim brīdim.

Sapratu, ja gribu kaut ko paveikt, man ir jāspēj pārliecināt vēl kādu cilvēku, un kopā varam izdarīt labāk.

Kādām piecām rakstura īpašībām jāpiemīt cilvēkam, kas grib strādāt reklāmas un mārketinga nozarē?

Pacietība. Neatlaidība. Daudzi man ir teikuši – harisma. Spēja pārliecināt cilvēkus, mērķtiecība un nepadošanās pie pirmajām grūtībām.

Esmu sastapies ar to, ka jaunākās paaudzes cilvēkiem tas viegli nepadodas. Esmu strādājis skolā ar skolēniem, ar nevalstiskām organizācijām, ar jauniešiem un redzu, ka pietrūkst rūdījuma iet uz savu mērķi, neatlaisties, iet un darīt. Tas nav tikai reklāmas un mārketinga jomā, bet kopumā. Iepriekš darbojāmies vairāk ar emocijām, tagad ir daudz matemātikas un pareizā līdzsvara atrašana starp skaitļošanu un radošu domāšanu. Man tas nav bijis pārbaudījums, jo mācījos gan 1. vidusskolā, gan Rīgas Ekonomikas augstskolā, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijā un lietišķajos (Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola). Man tas nāca dabiski. Viss, ko esmu darījis, kas mani ir interesējis, kampaņošanā ir ļoti noderējis.

Vispirms jāmāk izdomāt konceptu, sarēķināt auditoriju un kūrēt dizainu, kas nav mazsvarīgi, saglabāt estētiku un arī psiholoģiju. Jāspēj domāt plašākās kategorijās, jo reklāma ir kultūras dimensija, šķautne jebkurā sabiedrībā. Ārzemēs ļoti skaidri pasaka, ka iedosim darīt šo, bet tas nekad nebūs konceptuāls darbs, jo tos viņi dod tikai vietējiem, tāpēc, ka viņi saprot kultūru. Mēs nekad no malas citu kultūru līdz galam nesapratīsim. Reti, bet ir arī tīrradņi, teiksim, Mārtiņš Zelčs – latviešu izcelsmes visvairāk apbalvotais reklāmas speciālists pasaulē. Aptuveni 70 vai 100 balvas ir saņēmis, pat nav nozīmes. Viņš ir zvaigzne, dzīvo un strādā Amerikā. Šis ir cits līmenis, kad spēj darboties starptautiski, pat ja nāc no Latvijas.

Esat vadījis neskaitāmas kampaņas aģentūrā "Leo Burnett Worldwide", izveidojāt Starptautiskās mediju nometnes vidusskolēniem "Young Media sharks", esat bijis vadošā amatā Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā kā mārketinga un biznesa attīstības vadītājs un darbojaties jaudīgā reklāmas aģentūrā "Ozols Ir". Vai varētu teikt, ka dalība Expo izstādēs un Latvijas paviljona vadīšana divus gadus ir bijusi jūsu lielākā kampaņa karjerā?

Jā, man tas ir Expo. Īstenībā esmu piedalījies četrās Expo izstādēs. 1993. gadā bija mans pirmais Expo, kurā tiku uzaicināts. Tas bija Korejā, Tedžonā, kur režisors-inscenētājs Ivars Mailītis bija atbildīgais mākslinieks. Pēc tam, 2000. gadā Hannoverē, Vācijā, piedalījos satura veidošanā Latvijas paviljonam, un par Expo iznāca avīze. Mēs ar Ivaru Beitānu bijām jau strādājuši kopā un viņš bija atbildīgais Šanhajas Expo 2010. gadā, kur mani uzaicināja, jo vajadzēja steidzamu palīdzību. Ielecu un noorganizējām to ar lieliskiem panākumiem. Šanhajas Expo noteikti ir viens no projektiem, par kuriem droši varu teikt, ka tas ir labākais, ko esmu paveicis. Tas nav vienīgais godalgotais, bet, manuprāt, viens no labākajiem. 2017. gadā bija Astana, Kazahstāna. Pēc tam, 2020. gadā, sākām organizēt Dubaijas Expo, kas pandēmijas dēļ pārcēlās. Bijām radījuši tēmu, par ko bija svarīgi runāt tieši tajā brīdī – gaisa kvalitāte. Mums bija ideja, kā par to runāt. Šis izvērtās kā paraugs zīmola veidošanai, jo nepietiek tikai ar uzrakstītu stratēģiju un smuku dizainu, jādomā visaptveroši – kāpēc to darām, ko vēlamies sasniegt?

Kopumā visi Expo, ko esmu veidojis, īpaši – Astanā, Šanhajā un daļēji arī Dubaijā, līdz brīdim, kad samazināja budžetu – bija izcilākie projekti, kuros esmu piedalījies.

Ņemot vērā to, ka bija pandēmija, krīze un neziņa, vai bija kādi šķēršļi vai plusi tam, ka pasākums tika pārcelts par vienu gadu?

Domāju, ka lielu izmaiņu nebija. Pandēmija kopumā pārvirzīja akcentus domāšanā un dzīvošanā.

Vai esat dzirdējis par 2025. gada Expo, kurā tiks atklāts Baltijas paviljons ar centrālo elementu – interaktīvu zaļo sienu, kur ar kondensāta tehnoloģiju var veidot nospiedumus, bet tie pazūd?

Zaļās sienas oriģinālu esmu redzējis Londonā, kad biju aizbraucis intervēt vizuālo mākslinieku un dizaineri Artūru Analtu. Iespaidīgs darbs un interesanta tehnoloģija. Potenciāli var kļūt par magnētu.

Šī gada doma ir, ka darbs būs visas paviljona sienas lielumā, uzsverot dabas mijiedarbību un meditāciju ar skaņām un mieru.

Esmu bijis Japānā, domāju, ka tas varētu būt interesanti un saprotami. Mērogs noteikti ir pārbaudījums gan proporcijai, gan kompozīcijai, jo siena Londonā bija cilvēcīgā izmērā. Stāsts ir par proporciju un kompozīciju pret cilvēku, ko redzi un kā vari mijiedarboties. Ja tas ir kaut kas milzīgs, tad mainās arī uztvere.

Domājot par karjeru kopumā, vai ir nācies kaut ko upurēt tās vārdā, piemēram, ģimeni vai draugus?

Jā, ģimeni, laiku, nervus. Statistika vēsta, lai izdarītu jebkuru lietu, ir jārēķinās ar divām komats septiņām reizēm vairāk laika nekā plānots. Tas ir neizbēgami, to var saukt par upuri, bet domāju, ka tā ir normāla cilvēciska vēlme izdarīt lietas pēc iespējas labāk.

Pieminot darbu ar jauniešiem Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā un citās mācību iestādēs, vai jums patīk strādāt ar jauniešiem?

Man reāli patīk! Uzskatu, ka šai paaudzei ir miljards reižu vairāk iespēju nekā mums vecos laikos. Jūs varat izvēlēties, ko gribat darīt. Kad es augu, izvēle bija ierobežota. Man cilvēki ir teikuši, ka tas, ko darām ir iedvesmojoši, viņi ir pievērsušies hobijiem un ir izveidojušies jauni biznesi. Jauniešiem ir jādod iespēja, jāparāda, ka ir lietas, kuras viņi citādāk neuzzinātu. Skolas darbam pats pieteicos, lai palīdzētu citiem saprast, kas ir reklāma un ko tajā dara. Jaunieši pusaudžu vecumā joprojām meklē piederības sajūtu. Arī bijušie studenti man ir teikuši, ka atsaucās uz lietām, ko esmu stundās stāstījis. Tas nozīmē, ka kaut kas ir aizķēries.

Kāda bija jūsu sapņu profesija bērnībā?

Atceros, ka gribēju kļūt par veterinārārstu līdz brīdim, kad sapratu, ka tas īsti nebūs mans. Man ļoti patika vēsture, intriģēja visa veida notikumi, kas ir bijuši iepriekš. Beigās iestājos lietišķajos, pēc tam akadēmijā (Latvijas Mākslas akadēmija).

Vai snovbords ir viena no tām lietām, kur varat būt pavisam brīvs?

Jā, domāju, ka vislabākā lieta, ko ar snovbordu esmu ieguvis, ir laika gaitā iepazītie cilvēki. Esmu apceļojis daudz pasaules vietu, uz kurām droši vien nekad nebūtu aizbraucis. Ir atklāts daudz jauna, gūti neaizmirstami piedzīvojumi un dzīves pieredze.

Tā radās raidieraksts "Sniegaklubs"?

Jā, pēc pirmā bērna piedzimšanas draugi teica, ka man jāatgriežas snovbordā, un es piekritu. Realitāte bija tāda, ka par snovbordu neviens īsti negribēja rakstīt. Uztaisījām savu mājaslapu, lai stāstītu par un ap snovbordu. Organizējām pasākumus, braukājām pa pasauli, kārtīgi darbojāmies un astoņu gadu laikā kļuvām par nopietnu snovborda mediju Latvijā. 2008. gadā norvēģu investori piedāvāja mediju nopirkt un tā tas beidzās. Tomēr 2023. gada septembrī man viens paziņa uzrakstīja un teica, ka vajag šo atdzīvināt. Bija jāsāk domāt par jaunu formu un tā izdomājām taisīt raidierakstu. Sapratām, ka Latvijā nav mediju, kas runā par ziemu. Pie tā arī šobrīd strādāju – mēģinu uztaisīt mediju, kas vēsta par ziemas un kalnu tēmu.

Kāda, jūsuprāt, ir dzīves jēga?

Domāju, ka neviens to nezina, bet bieži mēdzu atbildēt, ka pasaulē ir astoņi miljardi cilvēku un katram izpratne par dzīves jēgu ir atšķirīga. Man dzīves jēga ir būt noderīgam. Ja spēju iedvesmot un aizraut citus un viņiem ir interesanti, izklaidējoši, noderīgi un svarīgi, tad domāju, ka laiks nav velti pavadīts.

Ja spēju iedvesmot un aizraut citus un viņiem ir interesanti, izklaidējoši, noderīgi un svarīgi, tad domāju, ka laiks nav velti pavadīts.

Kāda būtu atziņa vai padoms, ko dotu sev desmit gadus vecumā?

Pēdējā laikā vairāk domāju par disciplīnu, tā noteikti palīdzētu labāk dzīvot. Kopumā esmu draugos ar disciplīnu, bet saprotu, ka emocijas arī kādreiz ņem virsroku.

Tas nav par to, kā saprast labumu, tā ir spēja atrast līdzsvaru starp kārdinājumu un savu mērķi, jo tagad kārdinājumu ir miljards reižu vairāk nekā jebkad iepriekš. Dzīves kvalitātei disciplīna ir vajadzīga, lai spētu nodalīt vēlmes no vajadzībām. Jāspēj atrast līdzsvars un tas ir grūts uzdevums arī man. Ir labs teiciens – viss man ir dots, bet ne viss man der.

Šajā dzīves posmā vairāk domāju par labbūtību – ēst labu, veselīgu pārtiku, kustēties, nebūt piepei. Mans numur viens vadmotīvs ir kustēties visādos veidos – ar riteni vai sniega dēli, vai iešanu –, būt kustībā. Negribu būt tizls!

Dzīves kvalitātei disciplīna ir vajadzīga, lai spētu nodalīt vēlmes no vajadzībām.

Vai ir viegli savienot ģimenes dzīvi ar kustību un nebūšanu tizlam?

Tas ir kā ar jebkuru lietu – jāplāno. Tieši tik vienkārši! Es kustos uz darbu, ejot ar kājām vai braucot ar velo. Esmu iekļāvis kustību savā ikdienas plānā un redzu, ka tas dod rezultātu labsajūtā un fiziskajā veselībā.

Ko jūs varētu ieteikt nākamajiem reklāmistiem?

Angļu valodā – "try harder" jeb censties vairāk!

Pie visa informācijas apjoma, kas mums ir pieejams klikšķa attālumā, varbūt nav jāpērk dārgas grāmatas, bet jācenšas uzvarēt pašam sevi. Nav vajadzīgas 10 000 stundas, tas ir mīts, īstenībā cilvēks kļūst ļoti labs jau daudz ātrāk. Pirmie desmit gadi ir tie grūtākie, tā mans tēvs bērnībā teica. Tas man ir aizķēries, tā bija viņa paša atziņa. Jādara darbs pēc iespējas labāk un jācenšas smagāk, tad kļūsi par labāko, bet jāsaprot, vai gribi būt vislabākais.

Jādara darbs pēc iespējas labāk un jācenšas smagāk, tad kļūsi par labāko, bet jāsaprot, vai gribi būt vislabākais.