Mūsu karogs ir meiteņu brunči

Populārā mūzika skan visur, arī publiskās vietās – lielveikalos, sabiedriskajā transportā un citviet. Ja dziesmu tekstos vairāk tiek runāts par sievietes ķermeni un ārieni, mazāk par prātu un zināšanām, vai to varam skatīt seksisma un dzimumstereotipu kontekstā? Vai šāda mūzika veido attieksmi pret dzimumiem un to lomām?

Kerija Broka, Studentu medijs Skaļāk

Žurnāla pilnā versija pieejama šeit!              Inquisitio Nr.8 rakstu autori ir RSU studiju programmas “Žurnālistika” studenti – Rūta Reinsone, Margarita Sēkliņa, Evita Januškeviča, Megija Neimane, Kerija Broka, Ieva Cepliša, Elizabete Ronija Dreimane;  RSU Studentu medijs “Skaļāk” -Šarlote Ivanova, Madara Iverta, Una Eglīte;  Eiropas Žurnālistikas observatorija (RSU Komunikācijas fakultāte, EJO pārstāve Latvijā) un Olīvija Samnika.

Mēs dzīvojam laikā un sabiedrībā, kurā pēdējos gadus ir vērojama aktīva feminisma kustība, risinās diskusijas par sieviešu tiesībām, seksismu un dzimumstereotipiem, dzīvesbiedru likumu un LGBT kopienu. Varētu teikt, ka pasaule vairākās jomās ir ceļā uz līdztiesību, taču šis ceļš nav bez opozīcijas šķēršļiem. Daudzi no tematiem ietver ikdienas dzīvi, attiecības un sadzīviskas lietas, taču šajā kontekstā var apskatīt arī dažādus kultūras aspektus, piemēram, dzimumstereotipus un seksismu populārās mūzikas tekstos.

Foto: Terence Faircloth, Flickr.com

Diskusija par seksismu un dzimumstereotipiem

Seksisms un dzimumstereotipi pastāvējuši vienmēr. To rašanos var attiecināt uz laiku, kad kā sabiedrības organizācijas forma sākās patriarhāts, kurā noteicošā loma bija vīriešiem. Izraēliešu vēsturnieks Juvāls Noa Harari raksta, ka tas pastāvējis jau agrārās revolūcijas laikā 11.–13. gadsimtā, kad attīstījās lauksaimniecība un zemkopība un vīriešu kārtas pārstāvji tiecās pēc noteicošās lomas ģimenē un saimniecībā. Seksisma un dzimumstereotipu temati aktuālāki kļuva arī sufražisma laikā 20. gadsimta sākumā, kad sievietes Lielbritānijā uzsāka aktīvu cīņu par savām tiesībām. Divdesmitā gadsimta vidū parādījās dzeja un literatūra, kur sievietes apsprieda šīs tēmas. Mūsdienās tēmas par seksismu un dzimumstereotipiem ir nosacīti saplūdušas ar diskusijām par feminismu, sieviešu tiesībām, LGBT kopienas aktivitātēm un citiem jautājumiem.

Kembridžas vārdnīca piedāvā definīciju, ka “seksisms ir pārliecība, ka viena dzimuma pārstāvji ir mazāk spējīgi, atjautīgi, prasmīgi, gudri par otra dzimuma pārstāvjiem”. Jēdziens ietver aizspriedumus, stereotipus un diskriminējošu attieksmi. No seksisma cieš arī vīrieši, tomēr visbiežāk tas tiek attiecināts uz sievietēm. Visbiežākā kategorija, kurā tiek runāts par seksismu, ir profesija un darbs. Pastāv stereotipizēts uzskats, ka ir profesijas, kuras ir piemērotas tikai vīriešiem, un ir tādas, kas domātas sievietēm. Persona, kura rīkojas diskriminējoši, tiek dēvēta par seksistu.

Kultūrpētnieks Deniss Hanovs norāda, ka, “pateicoties globālajiem procesiem, mēs sekojam tam, kas notiek pasaulē. Neesam ledus lauzēji vai čempioni, bet tas notiek fragmentāri, margināli un noteiktajā liberāli intelektuālajā vidē”.

Feministe Linda Curika par pēdējo gadu norisēm saka: “Kopumā, mainoties paaudzēm, mainās arī sabiedrības attieksme. Tomēr ir organizācijas un viedokļu līderi, kas aizstāv tā saucamās tradicionālās vērtības un mēģina ieviest dažādus likumus un iniciatīvas, kuras ierobežo sieviešu tiesības, piemēram, seksuālās veselības, abortu jautājumā. Tāpat ir puses, kuras mēģina ierobežot partnerattiecību likumu, uzsverot, ka sievietes galvenā vērtība ir būt par māti tradicionālā ģimenē. Tās ir politiski orientētas kustības, kuras izplatās Eiropā un mēģina apstādināt progresu.”

Dzimumdiskrimināciju, stereotipus un seksismu var skatīt daudz dažādos kontekstos: ikdienas komunikācijā, profesijās, sadzīvē, ģimenes dzīvē. Retāk par šīm tēmām runā, analizējot kultūras darbus. Viens no laukiem, kur šo var apskatīt, – latviešu populārā mūzika. Pirms vairāk nekā gada žurnālā Rīgas Laiks seksismam un dzimumstereotipiem mūzikas vēstījumos pievērsās publicists Ilmārs Šlāpins: “Dzimumu nevienlīdzību sabiedrībā lielā mērā nosaka tās populārās kultūras parādības. Latviešu populārā mūzika, estrādes dziesmas un šlāgeri, kas veido lielāko daļu Latvijā visvairāk klausītā radio kanāla Latvijas Radio 2 repertuāra, nepārprotami ietekmē kolektīvos priekšstatus. Dziesmu melodijas ir lipīgas, tradicionālie vai mūsdienu deju ritmi, vienkāršā uzbūve un vairākkārt atkārtotās piedziedājuma frāzes iespiežas atmiņā pat tad, ja klausītājs apzināti nepievērš tām uzmanību un necenšas iedziļināties saturā.”

Latvijas mūzikas telpa

Muzikoloģe Gunda Miķelsone stāsta, ka populārās mūzikas telpa pie mums pēdējo 30 gadu laikā ir nenoliedzami attīstījusies gan kvantitātes, gan kvalitātes ziņā: “Pozitīvākā tendence ir žanru sazarotība, jo pakāpeniski līdzās klasiskai popa, roka un hiphopa mūzikai ir ienākuši arī citi subžanri, kas saistīti ar ārzemju populārās mūzikas ietekmi. Par to noteikti jāpateicas gan globālai informācijas plūsmai, gan latviešu mūziķu iespējām studēt ārzemēs. Lielu attīstības lēcienu mūsdienās veicinājusi arī Latvijas alternatīvā populārās mūzikas skatuve. Tomēr, runājot par vadošajiem populārās mūzikas izpildītājiem Latvijā pēc klausītāju skaita un citiem kvantitatīviem parametriem, diemžēl jāsecina, ka viņu attīstība kavējas vismaz desmit gadu vecas pasaules populārās mūzikas paradigmā. Par to spilgti var pārliecināties, redzot, kā pašmāju pazīstamākās grupas pakāpeniski zaudē savu unikālo skanējumu un pārtop par pilienu absolūti vienādas masu mūzikas dīķī (grupas Prāta Vētra pēdējo gadu veikums) vai kaut vai aplūkojot Latvijas Televīzijas autoru un izpildītāju konkursa Supernova 2022. gada pusfināla pieteikumus.”

Muzikoloģe Gunda Miķelsone: Runājot par vadošajiem populārās mūzikas izpildītājiem Latvijā pēc klausītāju skaita un citiem kvantitatīviem parametriem, diemžēl jāsecina, ka viņu attīstība kavējas vismaz desmit gadu vecas pasaules populārās mūzikas paradigmā.

Uz jautājumu, vai, mainoties laikam, latviešu mūzikā ienāk arī sociāli aktuāla tematika un tiek izskausti pastāvošie stereotipi, muzikoloģe atbild, ka pašlaik dziesmu tekstu autori diezgan nelabprāt runā par dzimumstereotipiem un turpina radīt darbus ar, tā teikt, tradicionālajiem vēstījumiem. “Manuprāt, šī kūtrība jāsaista ar cilvēku psiholoģiju un vispārīgu nevēlēšanos kāpt ārā no ierastā tēmu loka. Te vēlreiz jāpiemin šī gada Supernovas konkurss. Mani ļoti pārsteidza, ka 2022. gadā Latvijas dziesmu tekstu autori vēl projām uzskata, ka šādi izteikumi kā “Instead of meat I eat veggies and pussy / I like them both fresh, like them both juicy” (Citi Zēni, Eat Your Salad) vai “I wanna get drunk / I wanna get high / I wanna make love with you tonight” (Bermudu Divstūris, Bad) ir eleganti, asprātīgi un nesīs Latviju pretī uzvarai Eirovīzijas dziesmu konkursā. Bet, protams, arī Supernovā ir izņēmumi, piemēram, pagājušajā gadā daudz kritizētajā Samantas Tīnas dziesmā The Moon is Rising atrodams atsevišķām sabiedrības grupām saistošs vēstījums: “My rules, your rules / I’m a woman, I’m a ruler / You got something to say / Say it to my face.” Vieni dziesmu autori turpina aizsākto, bet citi pielāgojas norisēm un idejām atsevišķās sabiedrības grupās un integrē to savā daiļradē.

Populārā mūzika - kolektīvās apziņas veidotājs vai fons?

Dziesmu melodijas mēdz būt lipīgas, un dažkārt cilvēki pat nepievērš uzmanību, ka, atrodoties lielveikalā, dzied līdzi dziesmai: “Atdodies man, tikai atdodies man / Es saku: atdodies man, kā es tev” (Linga, Atdodies man). Vai mūzika, kas skan sabiedriskās vietās, atstāj iespaidu uz cilvēka apziņu?

Deniss Hanovs saka: “Es domāju, ka šīs dziesmas noteikti veido sabiedrības vairākuma attieksmi pret tiem tēliem un ķermeni, kas tiek apdziedāti šajās dziesmās. Tā tas ir vienmēr bijis populārajā kultūrā. Vienlaicīgi es domāju, ka tā ir fona mūzika, kuru daudzi, pieļauju, nemaz nedzird. Cita lieta – ne vienmēr sabiedriskajās vietās skan populārā mūzika.”

Muzikoloģe Gunda Miķelsone uzskata, ka mūzika sabiedriskajās vietās daļai cilvēku raisa asociācijas, rada stimulu vai mudina dziedāt līdzi, tomēr daudziem tas ir neko neizteicošs fons. “Sabiedrību drīzāk varētu ietekmēt radio programmas vai mūzikas izvēle dažādās straumēšanas platformās, ko cilvēki izvēlas klausīties mājās vai darbavietā. Mūzikas izvēli varētu salīdzināt ar mediju lietošanu – katra radio programma iestājas par savām vērtībām un veicina šo vērtību popularizēšanu. Šāda prakse ir pilnīgi normāla, tomēr no tās cieš klausītājs, kurš regulāri klausās tikai vienu radio programmu un apzināti vai zemapziņā uzsūc tās vēstījumu. Savukārt mūzikas straumēšanas platformu kontekstā jāmin cits fenomens – cilvēki visbiežāk klausās sev ierastu mūziku un retāk cenšas iegūt jaunu mūzikas klausīšanās pieredzi,” norāda muzikoloģe.

Seksisms un dzimumstereotipi latviešu populārajā mūzikā

Mēģināsim izprast latviešu populārajā mūzikā valdošos dzimumstereotipus un seksistiskos vēstījumus, sieviešu un vīriešu lomas un attiecības. Dziesmu tekstos ir vairāki elementi, kas par to liecina. Ilmārs Šlāpins raksta: “Šos elementus var klasificēt pēc konkrētām pazīmēm: visbiežāk tie apraksta sievieti kā objektu, nereti – seksuālas iekāres objektu. Tie objektivizē sievieti, runājot par to kā par atsevišķu ķermeņa daļu un orgānu kopumu. Tie slavē sievietē īpašības, kuras apmierina vīrieša vajadzības pēc komforta, attēlo sievieti tās tradicionālajās dzimumlomās – raudam, skumstam, ilgojamies, darām sieviešu mājas darbus un tamlīdzīgi. Nereti tiek lietoti vārdi, kas norāda uz sievieti kā sociāli zemāku būtni, kura jāpamāca vai jāpakļauj. Vērtējot sievieti, biežāk tiek minēts izskats un fiziskie dotumi, nevis prāts, zināšanas, rakstura īpašības. Ja arī tiek runāts par sievietes emocijām, tās tiek minētas kā negatīvi stereotipi, kas piemīt visām sievietēm. Minot sievieti kā seksuālo pakalpojumu sniedzēju, nereti tiek attaisnota vardarbība un seksuāla uzmākšanās. Šis uzskaitījums ņemts no pētījumiem, kas veikti ASV, analizējot kantrimūzikas tekstu saturu un pārmaiņas dažādos periodos. Mēs pamēģināsim to izmantot, pavērtējot pašmāju dziesmu liriku.”

“Kā tevi sauc, mazā, kā tevi sauc? /
Tev taču acīs atkal vizbuļu daudz /
Un tavs smaids pusnaktī pārvērtās dzejolī /
Mazā, Dievs tevi mīl.”
(Nikolajs Puzikovs, Dievs tevi mīl)

Šajā tekstā var saskatīt sieviešu tēla romantizāciju un ķermeņa objektivizēšanu, proti, sievietes ķermenim tiek piedēvēts viss romantiskais un skaistais.

“Vēl rozes tu plūc nenotvīkdama. .. /
Vēl tu uzsmaidi visai pasaulei, vēl tu nezini sava skaistuma /
Paies laiciņš īss, un tu nosarksi /
Dārza maliņā rozes ieraugot /
Un tu plūksi tās vienam vienīgam /
Un tu smaidīsi vienam vienīgam /
Karsti slavēs viņš tavu skaistumu /
Bet es staigāšu kā pa rudeni.”

Klausoties šīs dziesmas vārdos, saprotam, ka kāds novēro sievieti un apbrīno viņas ārieni. Šis fragments liek arī domāt, ka sieviete ir pārāk jauna attiecībām – “vēl tu nezini sava skaistuma” un “paies laiciņš īss”, kad viņa uzsāks attiecības. Novērotāja vārdi “es staigāšu kā pa rudeni” liecina, ka viņš uzskata sevi par neatbilstošu vai varbūt vecāku.

“Kad klētiņā dusēsi tu /
Pie tevis es aiziešu /
Es zinu, tu gaidīsi mani, ai, mani /
Un durtiņas ciet neslēgsi /
Mīlu mazo Lulu! /
Sapņoju par tevi vien /
Jo šai naktī, Lulu, ai, Lulu /
Mīlēšu tik tevi vien”
(Ilmārs Dzenis, Lulu).

Šī dziesma ir par sievietes iekārošanu un vēlmi nodoties fiziskajai tuvībai, arī par sievietes pakļaušanu. Līdzīgi vērtējama arī Lingas nedaudz brutālākā dziesma Atdodies man:

“Tu nāc man klāt, lai varam sākt noraut visu nost /
Varēs kliegt, un to arī darīsim. Paliec te, kur tu esi /
Atdodies man, tikai atdodies man, es saku atdodies man, kā es tev.”

Jauniešu vidū populāra ir savienības Bermudu Divstūris dziesma Labi: “Redziet, meitenēm patīk džeki ar lielu māju un lielu mašīnu / Bet mums patīk, mums patīk meitenes ar lieliem pupiem un lielu pakaļ’” – šīs dziesmas vārdos redzams stereotips par to, ka sievietes interesē vīrieša materiālais stāvoklis, savukārt vīrieši apliecina seksuālu interesi par sievietes ķermeni.

Kā piemērs ir arī grupas PND populārā dziesma Meitene, kuras rindās ir seksualizēts sievietes tēls, apdziedāti viņas fiziskie dotumi:

“Ei tu skaistā meitene /
Kāpēc tev nav grebene /
Silikona pupi /
Bagāti radi?”

Arī šī dziesma ir izplatīta jauniešu vidū, vietnē YouTube tai ir vairāk nekā miljons skatījumu. Lai labāk saprastu, kas ir šī meitene dziesmas rindās, uzdevu jautājumus vārdu autoram Mārcim Pumpuram. “Dziesma radīta pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, jaunībā. Mēs tur dziedam par to, kas mums tobrīd ir svarīgi un aktuāli. Meitene šajā dziesmā ir vispārīga, tas ir tāds idealizēts meitenes tēls,” saka mūziķis.

Apskatot dziesmu piemērus, feministe Linda Curika saka: “Man liekas, ka tas tā tradicionāli ir bijis, ka sievietes tēls tiek romantizēts, objektivizēts vai seksualizēts. Domāju, ka mēs pieņemam tos vēstījumus kā normu gan televīzijā, gan kino, gan reklāmās, gan arī mūzikā. Šajos piemēros ir heteronormatīvs dzīves skatījums, bet tas ir arī ļoti tradicionāls. Šķiet, ka kopumā ir divi ceļi: viens ir tāds, kur sieviete tiek absolūti romantizēta, piemēram, Puzikova dziesmā viņa ir ēterisks tēls, mūza, kurā vīrietis iemīlas, kuru viņš idealizē un saredz viņā dabas personifikāciju vai dabas skaistumu. Un otrs ir Lingas un Dzeņa dziesmā, kurā sieviete vīrietim ir seksuāls objekts.”

Feministe Linda Curika: Tas tā tradicionāli ir bijis, ka sievietes tēls tiek romantizēts, objektivizēts vai seksualizēts. Domāju, ka mēs pieņemam tos vēstījumus kā normu gan televīzijā, gan kino, gan reklāmās, gan arī mūzikā.

Kultūrpētnieka Denisa Hanova uzskati par sievietes ķermeņa apdziedāšanu un tēla romantizēšanu ir šādi: “Sievietes tēla romantizācija ir bijusi tik ilgi, cik pastāv cilvēks, un tik ilgi, cik pastāv dzejnieks vai dziesmu tekstu autors. Es domāju, ka tas noteikti arī turpināsies. Apdzied gan sievietes un vīrieša ķermeni, gan bērnus, gan dzīvniekus un citas lietas. Līdz ar to es domāju, ka šeit diez vai varētu veidoties kāda attieksme, drīzāk tā ir sena, sena cilvēka spēja reflektēt dzejiskā formā. Tā ir daļa no dzejas elementiem, un sievietes ķermeņa apdziedājums pat Vecajā Derībā ir saistīts ar to, ka noteikta ķermeņa daļa tiek uzskatīta par īpaši valdzinošu vai skaistu, to, kas rosina iztēli vai kaisli, un es domāju, ka tā ir sena pasaules tekstuāla tradīcija. Tā dziesmas definē kā mīlas liriku. Tad mīlai ir dažādas formas. Ir platoniskā, ir tāda, kas dod mājienu par fizisku tuvošanos. Daļa no mīlestības, protams, ir erotika, tātad seksualitātes pieredze. Tādēļ es domāju, ka svarīgākais, lai teksti nepazemo. Lai teksti neapstiprina un neleģitimē tos stereotipus, kas jau pastāv, lai nebūtu tā, ka kāds teiktu: “Jā, ir forši domāt, ka sieviete ir stulba.” Vēlāk tāds priekšstats var novest pie tā, ka sievieti diskriminēs arī darba tirgū. Kas tāds noteikti nav pieļaujams!”

Savukārt muzikoloģe Gunda Miķelsone, apskatot piemērus, saka: “Sievietes tēla romantizācija vai objektivizācija ir sabiedrības spogulis. Es to nekādā veidā neatbalstu, bet, kā jau minēju iepriekšējā jautājumā, šī prakse ir saistīta ar sabiedrības neizglītotību seksisma un dzimumstereotipu jautājumos. Diemžēl tā ir bijis gadsimtiem ilgi, un tas sakņojas jau akadēmiskās mūzikas tradīcijā, no kuras laika gaitā attīstījušies visi populārās mūzikas žanri. Ja atskatāmies vēsturē, zināms, ka gadsimtiem ilgi sieviešu tiesības aprobežojās ar bērnu dzemdēšanu, ēdināšanu un audzināšanu.

Ja lūkojam mūzikas virzienā, mūzikas vēsturē bijušas neskaitāmas sievietes komponistes, kuras radījušas brīnišķīgu mūziku, bet drīz vien atteikušās no komponistes titula, jo, paralēli precībām, bērnu dzemdēšanai un sadzīves rūpēm, viņas saņēma sabiedrības nosodījumu par to, ka uzdrīkstējās tik nepiedienīgi piešķirt sev komponistes titulu, kas vēsturiski tika uzskatīta par vīriešu profesiju. Tas savukārt veicināja to, ka mūzikas radītāju sieviešu bija ārkārtīgi maz, līdz ar to sieviešu dzīves atspoguļojumu sāka radīt vīrieši. Vēsturiski spilgtākais piemērs ir vācu romantisma komponista Roberta Šūmaņa dziesmu cikls Sievietes mīla un dzīve ar Ādelberta Šamiso dzeju, kas mēģinājis ielūkoties sievietes jūtu pasaulē caur vīrieša prizmu. Tur sievietes dzīves kulminācija sasniegta brīdī, kad sieviete pirmo reizi ieraudzīja vīrieti – viņas mūža mīlestību –, un detaļās aprakstīts, kādus ekstātiskus augstumus šis dzīves brīdis viņai nesis. Kāds ir šī vēstījuma rezultāts? Absolūti kreiss priekšstats par sievietes lomu sabiedrībā, kas iegūts caur pārliecību, ka pasaule bez sievietēm nav iespējama, bet sievietes nevarētu pastāvēt bez vīrieša lomas tajā.

Savukārt turpmākajos gadu desmitos un simtos cilvēki klausījās šajā traktējumā un redzēja to kā romantikas esenci ar moto “Man patīk sievietes, es viņas mīlu. Arī es vēlos, lai viņas būtu manas mūzas”, pat neaizdomājoties par iespēju ļaut izteikties pašām sievietēm. Līdzīgi jāvērtē pornogrāfija mūsdienās – vai seksa industrijas veidotajās filmās attēlotais ir realitātei atbilstošs vai drīzāk kāda iztēles auglis? Protams, pēdējo gadu laikā arī popkultūras filmās ieraugāmi arvien pozitīvāki piemēri, kur sievietes seksualitāti beidzot iespējams ieraudzīt arī caur sievietes prizmu un starppersonu attiecībās jaušams lielāks dabiskums nekā filmās līdz divtūkstošo gadu sākumam. Es piekrītu, ka sievietes tēls dziesmu tekstos tiek objektivizēts, jo, lai arī cik daudz par to runā un cenšas izskaidrot, ka šāda objektivizācija nav pieļaujama, ir jāpaiet ilgam laikam, lai šīs gadsimtu ilgās tradīcijas pamazām izmirtu. Taču mēs esam ceļā.

Sievietes seksualizēšana vai romantizēšana dažādos līmeņos ir saskatāma visos dziesmu tekstu paraugos. Daži ir šķietami nevainīgi, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa mīlas lirika Emīla Dārziņa solo dziesmā Vēl tu rozes plūc, bet daži jau atklāti un skaļi nostājas sievietes objektivizācijas virzienā, piemēram, grupas Bermudu Divstūris dziesmā Labi. Patiesībā romantizētā tipa dziesmu tekstos es nesaskatu sadursmi ar saviem uzskatiem, bet visvairāk iebilstu pret tiem tekstiem, kuri uzceļ vīrieša seksuālo iekāri uz pjedestāla kā vienīgo sievietes vērtības noteikšanas faktoru. Klāva Elsberga un Gata Zaķa dziesmā Nāk nakts stāstīts par sievieti (dziesmā viņa nodēvēta par meiteni), kuras skumjo dzīvi definē fakts, ka viņai nekad nav pieskāries vīrietis. Ļoti ceru, ka šobrīd aug jauna paaudze, kura pēc desmit divdesmit gadiem šo dziesmu nespēs uztvert nekā citādi kā dīvainu vārdu virknējumu ar tikpat dīvainu un neko neizsakošu nozīmi.”

Vai jebkuru autoru varam vainot seksismā?

Noteikti nē. “Deviņdesmito gadu mūzikas tekstu autori nedomāja, ka kādreiz viņu mūzika tiks analizēta seksisma un dzimumstereotipu kontekstā, jo tobrīd šādas tēmas ne tikai nebija aktuālas, bet Latvijā par tām reti kurš bija dzirdējis,” norāda muzikoloģe.

Arī kultūrpētnieks Deniss Hanovs piekrīt, ka mūziķi tolaik nedomāja šādā diskursā, un min, ka “dziesmu nozīmes, protams, mainās, bet tās tiek piešķirtas noteiktā laikmeta diskursīvā ietvarā”.

Tomēr tas neliedz ar šodienas acīm analītiski paskatīties uz vēstījumiem kā tādiem. “Domāju, ka vērts pārrunāt jautājumu par to, ko ar savu dzimumdiskriminējošo vēstījumu mūzikā domā šodienas dziesmu tekstu radītāji. Taču pagātnē radītos darbus nevajag atstāt bez uzmanības – tie ir jāizgaismo, lai izglītotu sabiedrību un padarītu to empātiskāku un izprotošāku par šodien aktuālajiem procesiem.”

Žurnāls Inquisitio augstskolas paspārnē iznāk jau kopš 2015. gada. Kā norādījusi tā galvenā redaktore, RSU Komunikācijas fakultātes dekāne prof. Anda Rožukalne, Inquisitio ir kā treniņpoligons jaunajiem žurnālistikas censoņiem, kuru vārdus kādudien redzēsim Latvijas rakstošajos un raidošajos medijos. Žurnāla dizainu un maketu veidojis Egils Turss. Vāka foto: depositphotos.com