Inga Spriņģe: Žurnālistika nav vienkārši “naudas darbs”

Neskatoties uz visiem izaicinājumiem, Inga savu darbu ļoti mīl: dažreiz dusmojas, dažreiz smejas, bet bez vilcināšanās atzīst – nevienā citā darbā viņa sevi neredzot. Pirms desmit gadiem Inga kopā ar kolēģi Kristīnu Rizgu dibināja Re:Baltica – Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centru, kurš guvis pasaules mēroga atzinību un kura petījumi un žurnālisti citēti The Guardian, Meduza, Buzzfeed, BBC, The Washington Post un daudzos citos zināmos medijos. Re:Baltica ir arī sava faktu pārbaudes un sociālo tīklu pētniecības virtuālā laboratorija Re:Check, par kuras daļu tagad palaimējās kļūt arī man.

Jūlija Bite, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Emīls Kālis, TVnet

Pastāstiet, kā Jūs saprotat jēdzienu “pētnieciskā žurnālistika”!

Klasiskā ziņa – tā ir ziņa, kas atbild uz pieciem jautājumiem: “Kas? Kur? Kad? Ko? Kā?”. Savukārt pētnieciskā žurnālistika atbild uz vēl vienu jautājumu – “Kāpēc?”, proti, kāpēc notika konkrētā lieta. Tas ir galvenais, ar ko pētnieciskā žurnālistika atšķiras no ziņu žurnālistikas – tā uzzina arī to, kāpēc konkrētā lieta notika.

Kāda, jūsuprāt, ir pētnieciskās žurnālistikas galvenā funkcija?

Galvenais uzdevums ir izskaidrot notikumus – kāpēc lietas notiek. Spilgts piemērs ir mūsu Re:Baltica pētījums par vakcīnu iepirkumu (Re:Baltica 2021). Ilgu laiku runāts, ka vakcīnas nav iepirktas, bet vainīgo neviens nezina, jo viss esot sarežģīti un vispār vainīgā neesot. Mums radās jautājums – kā nav vainīgā? Kāds to lēmumu neiepirkt vakcīnas bija pieņēmis. Tad pētnieciskā žurnālistika iet iekšā, iegulda ļoti daudz laika un darba, noskaidro, un izstāsta sabiedrībai, kas un kā noticis vai kāpēc nenoticis.

Tā ir pētniecība – mēs nevis paļaujamies uz to, ko amatpersonas vai citi atbildīgie cilvēki saka, bet pārbaudām, iedziļināmies dokumentos un noskaidrojam, vai tas tiešām tā ir.

Kā meklējat jaunas tēmas saviem rakstiem?

Mums Re:Baltica ar to ir ļoti vienkārši. Atnāk kāds uz darbu un saka: “Man šis reāli besī.” Piemēram, ļoti besī, ka nav vakcīnu un nav zināms vainīgais, un visi tikai rāda viens uz otru ar pirkstu. Besī, ka Stambulas konvenciju nevajag, jo vardarbība ģimenē īsti neesot problēma. Tad nolēmu, ka parādīšu sieviešu stāstus, kuras ir cietušas no vardarbības. Besī, ka mēs raudam par mazajām lauku skoliņām, kas ir jaukas, bet īstenībā šie bērni neiegūst labu izglītību.

Un runājot par Re:check faktu pārbaudi – kā ir tur? Vai jūtams ka, piemēram, tas konkrētais izteikums varētu būt potenciāli nepatiess?

Nē, tur nav nekas jūtams, tā ir ļoti konkrēta lieta – ir jāskatās, ar ko cilvēki visvairāk dalās.

Pilnīgi viss nav jāatspēko, jo, atspēkojot faktu, mēs savā ziņā arī reklamējam to, proti, mēs radām publicitāti.

Tāpēc mazāko nieku, ar kuru 5-6 cilvēki dalījušies, mēs nepārbaudām. Pārbaudām tādus, kur tiešām ir liela rezonanse, kur daudz cilvēku dalās, kur uzreiz ir liels kaitējums. Tas ir par sociālajiem medijiem. Vēl mēs pārbaudām arī, ko politiķi saka, kas varbūt neparādās soctīklos, bet, piemēram, radio. Tiek pārbaudīti arī viņu izteikumi – vai tie ir patiesi vai nav. Tā teikt, turam viņus pie atbildības – viņiem ir jāatbild par to, ko viņi saka un kādu informāciju viņi izmanto.

Par avotiem: ko darāt, ja nav informācijas, ja viņi izvairās, melo vai nedrīkst runāt?

Mēs meklējam, kamēr atrodam informāciju. Pētnieciskās žurnālistikas teorijā, lai pārbaudītu kādu informāciju, tev ir jāatrod apstiprinājums no diviem neatkarīgiem avotiem. Tomēr nezinu, cik ļoti tas strādā reālajā dzīvē: mēs vērtējam, cik uzticams ir tas avots, kurš kaut ko dod. Ja informācija būtu ļoti neuzticama, tad mēs meklētu tos divus. Parasti, ja tev ir kāda informācija, tad ir jāsalīdzina ar citiem avotiem. Piemēram, man bija raksts par ātro kredītu miljonāru – es zināju, ka tas būs ļoti laikietilpīgs, neviens negribēja par to runāt, ne atklāti, ne arī anonīmi. Es vienkārši zvanīju visiem, kas varētu kaut ko zināt no biznesa, un runāju. No desmit cilvēkiem viens zina vienu kripatiņu, nākamais zina vēl vienu, un, saliekot visu kopā, bilde iezīmējas. Ja nav informācijas, tu vienkārši meklē nākamos avotus.

Tāpēc pētnieciskā žurnālistika arī ir tik dārga – tā prasa daudz laika, lai savāktu uzticamu informāciju.

Vai Jums kādreiz kāds ir draudējis vai sūdzējis tiesā?

Jā, tiesā sūdzēja vairākas reizes par maniem rakstiem Re:Baltica. Fiziskus draudus nekad neesmu saņēmusi. Tikai internetā, komentāros, bet tas ir atsevišķs stāsts – crazy cilvēki. Lielākie draudi bija tās iesūdzēšanas tiesā – tas mums arī ir bijis. Nu ko – mācāmies no pieredzes, un tad rūpīgāk izvērtējam, kā rakstīt un kā nerakstīt nākamos rakstus. Lai ir tā, ka, ja tā tiesa tomēr būs, tad lai mēs tajā uzvarētu. Reizēm gadās, ka cilvēki saka, piemēram: “Es pasūdzēšos “Mediju ombudam”” vai “Es pasūdzēšos Sanitai Jembergai (manai kolēģei, kas ir arī mana priekšniece)”, vai, ka policijai pasūdzēsies.

Šie draudi mani pilnīgi nesatrauc – tie tikai vēl vairāk piedod tādu niknumu veikt konkrēto pētījumu. Savukārt, ja kāds ar mani ir laipns, tad ar mani ir viegli manipulēt – man kļūst grūti būt kritiskai.

Vai ir kāda aizsardzība no likuma puses?

Pasaulē par to daudz ir runāts – šī skaitās viena no bīstamākajām profesijām, bet Latvijā es to īpaši nejūtu. Liela problēma, kas mūsdienās iezīmējas, ir verbālie, virtuālie uzbrukumi žurnālistiem, kas arī garīgi un mentāli ļoti traumē. Piemēram, pie mums uz Re:baltica atnāca kāds vīrietis, kurš no malas izskatījās psihiski nelīdzsvarots, ar bēru vainagu un šņabja pudeli. Pēc tam viņš kaut ko par mani rakstījis Facebook, draudējis. Mēs aizgājām uz policiju, kura negribīgi uzsāka lietu, izmeklēja, lieta nonāca prokuratūrā un tur to izbeidza, jo it kā tie nav bijuši fiziski draudi. Tas ir tas, ko mēs arī diezgan daudz apspriedām žurnālistu vidū, lai zina gan sabiedrība, gan policija – ka arī virtuāls uzbrukums var nodarīt tikpat lielu kaitējumu kā fizisks uzbrukums. Tas cilvēks arī pēc lietas izbeigšanas turpināja man zvanīt, rakstīt pretīgas īsziņas. Tā nav patīkama sajūta, un es nejūtos ļoti droši.

Kā beidzās šis stāsts?

Nekā. Prokurotūra procesu izbeidza, jo nebija fizisku draudu. Cik saprotu no likuma – mums bija jāpasaka, ka mums bija fiziski bail. Viņš tikai papļāpāja un viss, bet tagad viņš turpina vajāt citus žurnālistus. Tā ir ļoti liela tēma. Kā dzirdu no kolēģiem – tagad, Covid-19 laikā, cilvēki ir ļoti depresīvi, un viņi, kā saka, “nošauj vēstnesi”. Ja mēs rakstām par Covid un cik cilvēku ir saslimuši un nomiruši – viņi domā, ka mēs esam tajā vainīgi, un tā agresija tiek vērsta pret mums. Labi, varbūt Facebook ir tūkstoši cilvēku, kuri mūs lamā – lai viņi lamā, bet pietiek ar vienu nelīdzsvarotu cilvēku, kurš reāli atnāks un izdarīs kaut kādus fiziskus draudus. No tā es baidos, jo tas nav neiespējami, kad cilvēki ir uzkurināti līdz pēdējam. Te vajag tikai vienu slimu cilvēku, kurš nodurs, nošaus vai vēl kaut ko izdarīs. Tāpēc es domāju, mums [medijiem] ir vairāk jāstāsta policijai, prokuratūrai un tiesai, ka šīm lietām ir jāpievērš pastiprināta un nopietnāka uzmanība.

Vai ir nācies saskarties ar necieņu tādēļ, ka esat sieviete?

Protams, ir citādāka attieksme, jo esmu sieviete. Tomēr cieš arī vīrieši žurnālisti, vienkārši atšķiras veidi, kā pazemo. Piemēram, mums ir klasika – “Re:Baltica meitenes”, “Re:Baltica meitenes kaut ko sarakstījušas”, “Ko jums, mēnešreizes, ka tik skarbas?” – tā, pretīgi.

Tad es domāju, cik ir labi, ka man ir normāls izskats – ja es būtu, nezinu, resna vai vēl kaut kāda – man būtu daudz grūtāka dzīve, daudz nežēlīgāka. Diemžēl izskatam ir nozīme.

Man paveicies, ka man nav tādas vizuālas iezīmes, kam piesieties, piemēram, par īsu, par garu, par resnu, krāsa, tautība... Tajā pašā laikā, kad es sūrojos mūsu Austrālijas latviešu izcelsmes žurnālistam Peterim Grestem, ka mums [sievietēm] visādi uzbrūk un sauc dažādos vārdos, viņš teica: “Don’t worry,” (neuztraucies) un ka viņš arī bieži saņemot dažādus uzbrukumus no sērijas “You are a dick” (tu esi pimpis).

Vai ir nācies pārkāpt likumu, darot savu darbu?

Mums žurnālistikā jācenšas maksimāli nepārkāpt likumu. Ja pārkāpj, tad ir jābūt ļoti spēcīgam attaisnojumam, kāpēc tu to dari. Tas ir pieļaujami tikai, ja sabiedrības ieguvums ir lielāks nekā tas, ka tu pārkāpj likumu. Apzināti es neesmu likumu pārkāpusi. Vienīgais, ko, iespējams, esmu pārkāpusi – zvanīju un ierakstīju sarunu, par to nepabrīdinot. Tomēr, ja es zvanu cilvēkam, zinot, ka viņš ar mani nevēlas runāt, un vēl jautāšu par sarunas ierakstīšanu, iespēja, ka viņš atbildēs, būs vēl mazāka. Es uzskatu, ka sabiedrība iegūtu daudz vairāk, ja mēs varētu uzreiz uzdot konkrētu jautājumu, nevis sākt ar šo pieklājīgo ievadu par sarunas ierakstīšanu. Tas ir tāpat kā ar eksperimenta veikšanu.

Kādas profesionālās ētikas problēmas Jūs esat konstatējusi?

Atceros, kā pirms vairākiem gadiem es intervēju vienu cilvēku savam problēmrakstam. Toreiz nopublicēju viņa vārdu, fotogrāfiju un stāstu, un viņš bija ļoti dusmīgs, jo bija domājis, ka tas būs anonīmi. Bija tā, ka es nesapratu, ka viņš vēlas būt anonīms. Tomēr es vienmēr mēģinu piedomāt par ētisko pusi. Kad veidojām pirmo sēriju par vardarbību ģimenē, mēs neuzprasījām viedokli vīrietim, par kuru bijis stāsts. Viņš bijis ārzemnieks un mēs pat nezinājām viņa vārdu. Pēc tam viņš rakstīja sūdzības par mani un par Re:Baltica. Vēlāk mēs domājām, kāpēc neuzprasījām viņa viedokli? Jo vienmēr ir jādod iespēja otrai pusei arī paust savu viedokli. Piemēram, vēl vienā no stāstiem bijis, ka tēvs bija vardarbīgs pret mammu bērnībā, bet abi vecāki ir miruši. Tad es mēģināju vaicāt viņas labākajai draudzenei, vai viņa to atceras, lai ir kaut kādi alternatīvi avoti, kur to informāciju pārbaudīt. Tas ir grūti, jo sieviete, kura stāsta, tik un tā šaubās, kāda viņai būs tālākā dzīve, publiski pastāstot par šo vardarbību. Varmāka var vēl vairāk viņu iebiedēt, un viņa vispār atteiksies no intervijas. Tāpat mēs vienmēr prasām arī dokumentus, lai visu pārbaudītu – nav tā, ka mēs tikai uz sievietes vārdiem paļaujamies. Tā ir tāda dilemma, tomēr mēs nolēmām, ka vienmēr ļausim izteikties arī agresoriem.

Vai ir kāds pētnieciskās žurnālistikas stāsts vai eksperiments, kuru uzskatāt par ievērojamāko?

Ir jau daudzi. “Aizliegtā paņēmiena” sižets par Centrāltirgu bija, manuprāt, ļoti labs. Pirms 11 gadiem mēs ar Kristīnu [Rizgu], Re:Baltica līdzdibinātāju, kura dzīvo Sanfrancisko, uzrakstījām par nevienlīdzību Latvijā. Es nezināju, ka viens raksts var tik daudz ko mainīt. Visi pēkšņi sāka runāt par nevienlīdzību, dibināt darba grupas u.tml. Raksti par vardarbību mums šobrīd arī daudz ko spēj – mainīt likumdošanu, izpratni, un tagad par šo tēmu arī runā daudz vairāk. Runājot par pasaules līmeni, ir tāda grāmata “Dreamland”. Tajā stāstīts par opiātiem un krīzi, ko tie radīja Amerikā. Brīnišķīgi uzrakstīta pētnieciskā grāmata. Ir ļoti daudz dažādas lietas, man grūti izcelt tikai vienu.

Kā jums izdevās dibināt tik lielu un nozīmīgu organizāciju kā Re:Baltica?

Laikā, kad bija finanšu un žurnālistikas krīze, mācījos žurnālistiku Amerikā un tikko biju dabūjusi stipendiju. Manai kolēģei ienāca prātā dibināt pētnieciskās žurnālistikas centru. Es uzrakstīju konceptu. Amerikā ir daudz tādu centru, un es skatījos, kā tie strādā. Tā mēs nodibinājām Re:baltica 2011. gadā. Pēc trīs gadiem es biju izdegusi – nespēju atrast ne žurnālistus, ne vadītāju utt. Gribēju to visu jau mest pie malas. Un tad mana kaimiņiene un kolēģe Sanita Jemberga pajautāja, kā man šķiet, vai mēs varētu diviem cilvēkiem algas nopelnīt Re:Baltica. Es teicu, ka man nekad nebija problēmu ar naudas dabūšanu – man vienmēr bija problēmas atrast pareizos cilvēkus, kas strādātu. Kopš tā brīža Re:baltica ir ļoti uzplaukusi un gājusi uz augšu, un tagad mēs esam lielāki, kādi mēs jebkad esam bijuši. Tagad esam četri žurnālisti, plus vēl Re:Check šobrīd ir trīs cilvēki. Vēl ir grāmatvede, un regulāri aicinām arī cilvēkus no malas – fotogrāfus, vizuāļus utt. Līdz šim bijām trīs cilvēki komandā. Var šķist, ka mēs esam lieli, jo mēs strādājam ar mediju partneriem, kuri publicē mūsu pētījumus. Īstenībā mums vienkārši platforma, kur publicēties, ir plaša, tā mēs iegūstam arī ietekmi un redzamību.

Kāpēc tāds nosaukums?

Tāpēc, ka tobrīd nebija labākas idejas. Amerikā ir liels pētniecības centrs ProPublica, man patika nosaukums, mēs gribējām Pro:Baltica. Tā kā centrs strādā Baltijas mērogā, nosaukumam jābūt atpazīstamam un tā, lai var visās valodās rakstīt. Pro:Baltica domēns bija aizņemts – tas bija kaut kāds mēbeļu veikals. Mums bija viens IT uzņēmējs, kurš ieteica Re:Baltica, kā Restart – kā datoriem ir pārstartēšanas funkcija. Tā mēs arī palikām pie šī nosaukuma.

Kā vērtējat pētnieciskās žurnālistikas līmeni Latvijā?

Zini kā, jo vecāks paliec, jo viss liekas sliktāks. Patiesībā Latvijā ir laba situācija. Mums ir De Facto, Nekā personīga, Latvijas Radio ir izveidota ļoti spēcīga pētnieciskā komanda, ir Re:Baltica, ir žurnāls Ir... Problēma ir ikdienas žurnālistikā.

Tas, kas kādreiz bija normālā, klasiskā ziņa – tie pieci “K”, mūsdienās jau skaitās kā tāda ekskluzivitāte un pētniecība. Informācijas ir ļoti daudz – ir sociālie mediji, internets. Tajā informācijas gūzmā pētnieciskums pazūd.

Cilvēki nezina, ar ko atšķiras žurnālistika no kaut kāda kaimiņa ieraksta Facebook, viņiem viss ir viens un tas pats.

Viņi nezina, kā strādā žurnālistika. Tāpēc cilvēki var noticēt tam, ka mums Soross maksā vai Geitss mums liek rakstīt par vakcīnām vai vēl kaut ko. [Sabiedrībā] ir tāda doma, it kā kāds īpašnieks mums diktē, kas būtu jādara. Es domāju, ka šis izpratnes trūkums par žurnālistiku, uzticēšanās trūkums – tā ir lielākā problēma. Man arī visu laiku dažādi konspiratori raksta. Veidoju rakstu par vienu sazvērestības teoriju piekritēju. Viņš man atsūta ziņu, ko LSM ir uztaisījis – [rubriku] Melu detektors, ko Pavļuts ir teicis. Sakot, re, cik labs raksts, tā būtu jāstrādā, un visi mediji melo. Bet LSM arī ir medijs! Melu detektors ir cits žanrs. Ir arī De Facto vai Nekā personīga, bet viņi to neredz, jo viņi sēž savā Facebook, kur ir pavisam cita informācija.

Kā šis darbs ietekmēja Jūsu personīgo dzīvi?

Regulāra kuņģa čūla. Nu, kuņģa čūla man nav, bet regulāras kuņģa sāpes gan. Bezmiegs, reizēm strīdi ģimenē, jo es esmu uzvilkusies un cieš tuvākie. Ar laiku kļūsti cinisks. Arī trauksme ir ļoti liela. Cilvēki regulāri saka: “Ko tu lasi tos komentārus? Taču nelasi vai neņem galvā!”, bet es nevaru neņemt to galvā. Pretīgi paliek, sabojā visu dienu un garastāvokli. Nav brīnums, ka daži žurnālisti sāk, piemēram, lietot alkoholu.

Kādi vēl ir trauksmes iemesli, izņemot komentārus?

Ritms, temps... Vajag ļoti daudz laika, lai izietu cauri visiem datiem, tas arī ir stress un spriedze. Un tu nezini, vai kaut kas sanāks. Tomēr man tik un tā tas viss ļoti patīk. Gribas kaut ko mainīt un izdarīt labu, lai izbeigtu netaisnību. Tas dod arī lielu gandarījumu. Es nevarētu strādāt kādu automātisku darbu vai būt PR un reklamēt kaut kādus makaronus – es vienkārši nomirtu no tāda darba.

Un tomēr, jūsuprāt, šajā darbā vairāk ir plusu vai mīnusu?

Es domāju, ka pētnieciskai žurnālistikai ir jābūt, jo tas, ko izdara pētnieciskie žurnālisti, darot godprātīgi savu darbu, ir daudz spēcīgāks par tiesu vai par policiju. Mēs varam salikt bildi kopā un tāpat ir skaidrs, kas ir noticis. Cilvēkiem, kuri šajā jomā strādā, ir jābūt ar tādu īpašu prāta stāvokli. Es joprojām brīnos par kolēģiem žurnālistiem, kuri strādā, piemēram, ziņās, un uztver to kā parastu darbu. Noplūdei var būt milzīgas sekas, un šī atbildība ir jāapzinās. Ja tev tas ir vienkārši “naudas darbs”, tad, manuprāt, tev nevajag strādāt žurnālistikā.

Žurnālistika ir īpaša profesija – to nevar uzskatīt par vienkāršu “naudas darbu”, ka tu atnāc, kaut ko uzraksti un aizej mājās, jo uzrakstītajam var būt milzīgas sekas.

Piemēram, cilvēks strādā sieviešu žurnālā un nointervē kādu veiksmīgu sievieti. Šī sieviete pastāsta, ka viņai bija vēzis, viņa aizgāja pie tantiņas, kura deva padzert brīnumūdeni un viņa izveseļojās. To izlasa sievietes, un, saslimstot, iet nevis pie ārstiem, bet gan meklēt tantiņu ar brīnumūdeni, un beigās viņi nomirst, jo tas vēzis jau ir ievilkts, kamēr viņi nonāk pie īstiem ārstiem. Jebkādām frāzēm vai izteikumiem, ko žurnālisti raksta, var būt milzīgas sekas cilvēku dzīvēs, tāpēc, strādājot žurnālistikā, atbildībai ir jābūt.

Kā izprotat kritisko domāšanu?

Tā ir spēja izanalizēt liela apjoma informāciju un pašam izdarīt secinājumus, bet tiešām iedziļinoties informācijā, jo sazvērestības teoriju piekritēji arī teiks, ka viņi izlasa liela apjoma informāciju un izdara secinājumus... Kritiskā domāšana nozīmē pirmām kārtām būt kritiskam pret sevi, nevis kritiskam pret apkārtējiem. Tas ir intensīvs un regulārs darbs.

Reizēm es vienkārši ieraugot cilvēku jau varu pateikt, kāds viņš ir un vai viņš melo. Tā ir 20 gadu pieredze.

Dažreiz atnāk kāds mīļš onkulītis, sāk stāstīt, un tev sirds lūzt par viņu. Tad tu sāc pētīt dokumentus un redzi, ka šis onkulītis patiesībā ir maita, bet pēc viņa sejas vai tā, kā viņš uzvedās, tu nekad to nepateiksi. Kritisko domāšanu nevar tā viegli izstrādāt, tas ir regulārs darbs un pastiprināta interese par lietām.

Ko Jūs ieteiktu jauniem, vēl nepieredzējušiem žurnālistiem?

Iesaku neņemt vērā to, ka viņiem norādīs: “Tu esi jauns, tu taču neko nesparoti. Ko tu iedomājies no sevis?”. Jauniem cilvēkiem bieži ir bail, jo viņiem saka, ka viņi ir jauni un viņiem nav pieredzes. Nepakļaujies tam, ko tev saka apkārtējie, ka tu esi tāds vai šitāds. Vēl ir problēma, kas attiecas ne tikai uz jauniem žurnālistiem. Piemēram, žurnālists piezvana atbildīgajām personām un rakstā uzraksta: “Persona A saka to, bet persona B saka šo.”.

Un tā arī atstāj, neizdarot secinājumus. Žurnālistiem bieži vien ir bail izdarīt secinājumus un pateikt, ka persona A patiesībā melo – to pierāda fakti.

To nedara arī pieredzējuši žurnālisti, jo tas prasa laiku, tas prasa atbildības uzņemšanos, varbūt arī kāda no pusēm būs neapmierināta un būs arī kritika. Es ieteiktu no tā nebaidīties – vajag mazāk ņemt vērā to, ko par tevi saka apkārtējie, bet vienkārši pārbaudīt faktus un rakstīt to, ko tie parāda.

Interviju veidojusi Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmas "Žurnālistika" studente Jūlija Bite, izstrādājot bakalaura darbu “Radošais darbs - Interviju sērija ar pētnieciskajiem žurnālistiem”.