Brokastis ar balerīnām

Apolinārija un Nikola pirms vairākiem gadiem, būdamas pusaudzes, uzdrošinājās sākt jaunu dzīves posmu svešā valstī un valodā, lai mācītos baletu Rīgas horeogrāfijas vidusskolā.

Dedze Dagnija Miķelsone, Studentu medijs Skaļāk

Doma par mācīšanos Latvijā, Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, abām meitenēm radās spontāni. Sākotnēji sapnis bijis mācīties A.Vaganovas Krievu baleta akadēmijā, bet, tā kā tur iestāšanās ir ārkārtīgi grūta, radās doma par Rīgu kā vistuvāko augsta līmeņa horeogrāfijas izglītības iestādi - tikai 10 stundu brauciena attālumā no Sanktpēterburgas. Nikola, kas dzimusi un ilgu laiku dzīvojusi Meksikā, pēc tam Krievijā, Sanktpēterburgā, šeit, Latvijā iestājās 3. baleta klasē - gadu pirms Apolinārijas, kura atzīmē, ka Nikolas pieredze un draudzība Rīgā krietni palīdzēja arī pašai iejusties un saprast dažādas lietas, kas tomēr atšķiras no Krievijas. Nikola atceras smieklīgu situāciju: ‘'Kad biju mācījusies šeit jau pāris gadus, izrādījās - mans tētis domā, ka dzīvoju Lietuvā - par Latviju viņš neko īsti nezināja.’' Bet jaunajām dejotājām par Latviju sakāmas tikai labas lietas – daba skaista, pilsētas eiropeiskas un zaļas, cilvēki laipni un labi (lai arī, pēc Nikolas teiktā, nesmaida tik daudz kā Meksikas cilvēki), un īpaši viņas atzīmē skolotāju attieksmi, kas ievērojami atšķiroties no Sanktpēterburgas – ar viņiem var parunāt par dzīvi, dažas skolotājas ir kā skolas ‘'mammas’', un talantīgās jaunietes ļoti veiksmīgi mācās nu jau profesionālās vidusskolas 2. kursā. 

Meitenes atzīst, ka pārvākties uz svešu zemi un sākt mācīties citā valodā nebija viegli. Tomēr jaunietes uzsver, ka, viņuprāt, valsts valoda ir jāzina cieņas pret valsti dēļ, ne tikai tāpēc, ka jāliek eksāmens. ‘'Pirmais gads bija ļoti grūts’', atceras Apolinārija, ‘'atbraucot es nezināju un nesapratu ne vārda. Taču ar laiku man parādījās latviešu draugi, un tas ļoti palīdzēja.’' Viņa smaida: ‘'Tagad saprotu, kā jāmācās jauna valoda.’' Jaunietes atklāj, ka brīžiem ļoti gribas mājās un pie ģimenes. Reizēm šķiet, ka pat mīlestība pret baletu nav tik stipra, lai uzņemtos visus pārbaudījumus, kas nāk ar mācīšanos un pieaugšanu tālu no mājām, tomēr viņas atceras savus mērķus un savu ieguldīto darbu un saprot, ka ir tikts pārāk tālu, lai padotos. (‘'...un kopmītnēs savācies daudz mantu, kuras būtu grūti dabūt uz mājām,’' smejas meitenes.) Pēc skolas pabeigšanas balerīnas domā kādu brīdi dejot tepat, bet tad virzīties uz Eiropu – Latvija tomēr neesot tik liela valsts, lai ar to pietiktu. Sapņu lomas ir skaistas, bet atšķirīgas, gluži kā Apolinārija un Nikola - Žizele un Esmeralda, Baltais/Melnais gulbis un Kitrija vai Bajadēra.  

Talantīgās meitenes atzīmē, ka balets nav tikai skaista lēkāšana, bet milzīgs darbs, un aizkulisēs skolotāji var būt arī ļoti prasīgi un savā veidā toksiski - balerīnas nekad nebūs pietiekami tievas, pietiekami staipīgas, pareizi veidotas, tomēr viņas to uztver kā dzīves stundu un kā pieredzi, kas tikai padara māksliniekus stiprākus. Par spīti tam, viņas ir kategoriskas: saviem bērniem balets tomēr nebūtu pašsaprotama izvēle, jo tas ir ļoti smags darbs. Tāpat balerīnas nosoda šķietami novecojušo uzskatu, ka balets nav puišu profesija: ‘'Mums baleta pasniedzēji saka: ja nevar pavilkt baletu, tad puišiem vajag spēlēt futbolu, meitenēm – vijoli!’' Meitenes smejas arī par uzskatu, ka balerīnas neēd, bet badojas (‘'Sāksim ar to, ka mums vispār patīk ēst!’'), kā arī par briesmīgajām bildēm, kur balerīnām ir asiņojošas un satītas pēdas, šķietami savainotas no puantēm: ‘'Neviena sevi cienoša balerīna līdz tādam līmenim savas kājas neaizlaistu, varbūt kāds pušums, bet ne tik traki – tagad ir pieejamas mūsdienīgas puantes, un par savu ķermeni ir jārūpējas.’' Viņas atklāj arī interesantās tradīcijas un rituālus pirms uzstāšanās - tievēšana pirms koncertiem, olimpisko spēļu skatīšanās eksāmena rītā, kā arī ietīšanās pārtikas plēvē uz nakti, lai sevi attīrītu gan mentāli, gan fiziski.