Karantīna ir īsa, filmas ir garas II

Martina Vaivode, Studentu medijs Skaļāk

Vakar iztukšoju pēdējo konservu kārbu. Vismaz beidzot esmu iemācījusies tās attaisīt, nenolaužot bundžas mēlīti. Ir pašizolācijas divdesmitā diena. Neesmu izlasījusi nevienu no grāmatām, kuras biju ieplānojusi beidzot izlasīt līdz galam. Šo to pāršķirstu, palasu, bet neizlasu. Nesaistīti: droši vien Elīnas Barretas “Socializēšanās rokasgrāmata latvietim” nestāv pirktāko grāmatu plauktā. Tā arī vēl neesmu iemācījusies itāļu valodu, uzrakstījusi štruntīgu scenāriju, atsākusi gleznot, atminējusies, kā adīt, izmēģinājusi jaunas receptes un sākusi mājās cept maizi, kas izrādās pašlaik ir aktuāla latviešu karantīnas padarīšana. Tā kā mans aktivitāšu augstākais punkts mājās ir aiziet no istabas līdz virtuvei, varat iedomāties cik ārkārtīgi mani uzvelk šie visi mājas treniņu taimlapsi. Pēkšņi visi nodarbojas ar jogu. Sportisti atradušies. Sasodīti demotivējoši. Labprātāk skatītos paātrinājumu, kurā tiek dokumentēts, kā no ledusskapja pazūd ēdiens. Būsim piezemētāki, prasās cilvēcību šajās dienās. Ar katru dienu arī samierinos, ka bez liekajiem kilogramiem šis nebeigsies, un kāds tviterī rakstīja, ka neviens par to nedrīkst tikt nosodīts, tāpēc bez sirdsapziņas pārmetumiem… Tāpat kā brokastu un vakariņu laiki, arī agrākās dienas kafijas un vīna stundas ir kļuvušas nenozīmīgas. Bet ir kas tāds, kur man jāatzīstas. Šajās dienās esmu pārkāpusi tvitercilvēku vissvētāko bausli – tev nebūs jūru redzēt. Tā kā esmu gandrīz pārliecināta, ka tās vājprātīgās sirēnas tiešām gaudo biežāk un biežāk, tas kļūst neizturami. Vēl jo vairāk cilvēkam, kas dzimis un audzis pie jūras, tikt iesprostotam Rīgas mūros ir mokas. Man sapņos rādās viļņi un klaigā kaijas, tāpēc atļāvos šādas izvirtības. Savukārt ikdienas adrenalīna devu saņemu mazliet vairāk sabiedrībā pieņemamā ekstremitāšu izkustināšanas veidā – rīta agrumā klīstu pa tukšām Vecrīgas ielām. Ticiet vai ne, tā ir visdrošākā vieta. Tad atgriežos mājās, apleju kārtējo kafiju un atrodu filmu vai divas vai trīs. Kino ir tā viena lieta, kas nav sagādājusi vilšanos pašizolācijas laikā. To gan es skatos daudz, un ne tāpēc, lai aizbēgtu no realitātes, bet gan lai caur mākslas sirrealitāti saprastu dzīves īstenību. 

Te būs filmu saraksta “Karantīna ir īsa, filmas ir garas” turpinājums – maza daļa nejauši un tomēr rūpīgi atlasītu filmu ne laika īsināšanai mājās.

Kadrs no Žana Lika Godāra filmas Vivre sa vie

Closely Watched Trains, Jirži Mencels, Čehoslovākija 1966

Jirži Mencela “Rūpīgi novēroti vilcieni” ir viena no zināmākajām čehu jaunā viļņa filmām. Tā ir klusa, nesteidzīga un meditatīvi svilpojoša. Čehoslovākijā, Vācu okupācijas laikā, jauns vīrietis seko sava tēva pēdās, uzsākot darbu dzelzceļa stacijā, kur apgūst jauno dispečera amatu un sastopas ar pirmajām romantiskajām jūtām un izmeklē savu vīrišķību. 


The double life of Veronica, Kšištofs Kislovskis, Francija / Polija 1991

Divi paralēli ritoši stāsti par divām identiskām sievietēm. Viena dzīvo Polijā, otra – Francijā. Viņas nepazīst viena otru, pat lāgam ne reizi nesatiekas, tomēr abas jūt, ka šajā pasaulē nav vienas. Kšištofa Kislovska filma “Veronikas dubultā dzīve” ir filozofiska poēma par identitāti, likteni un intuīciju. Saka, ka neviens pretī ejošs cilvēks mūsu dzīvē nav nejaušība. Režisors savos darbos izceļ šo nejaušību, kas spēj dzīvi apgriezt kājām gaisā – kādus cilvēkus mēs satiekam un kāpēc mūsu ceļi krustojas nebeidzamās nejaušās tikšanās. 


Leto, Kirils Serebreņņikovs, Krievija 2018

Kirila Serebreņņikva “Vasara” ir himna nebēdnīgo jaunības dienu bezrūpībai un kinematogrāfiska mīlestības vēstule rokenrolam! Tas ir biogrāfisks un romantisks stāsts par Viktoru Coju, mīlas trijstūri starp rokenrola mūziķi, viņa protežē un viņa sievu 80. gados Krievijā. 

 
Cleo from 5 to 7, Anjēze Varda, Francija 1962

Kad cilvēks ir viens, viņš ir īsts, taču, kad pēkšņi uz pēdām min nāves ēna, sāc domāt, kas vispār ir īsts. “Kleo no 5 līdz 7” ir garākās 90 minūtes galvenās varones dzīvē – kamēr Kleo, aizdomās par vēzi, gaida atbildi no ārsta. Viņa ir pārliecināta, ka atbilde būs vēža diagnoze, viņas prāts ir apmāts ar šo iespējamo iznākumu un ko tas īsti nozīmētu. Lai arī “Kleo no 5 līdz 7” ir tikai otrais Anjēzes Vardas kinodarbs, tas atklāj režisores stilu un meistarību tvert vienkāršus momentus. 


Fallen Angels, Vons Karvajs, Honkonga 1995

Vēl viena Vona Karvaja filma šajā sarakstā ir Honkongas krimināldrāma “Kritušie eņģeļi” un seko algotam slepkavam, kurš cer aizbēgt no šī asiņainās dzīves. Impulsīvi varoņi, trokšņainas vietas, lieliska mūzika un vardarbīga pasaule, kurā tomēr jūtīgi cilvēki nenoliedz romantiku un turpina sapņot. Par Vona Karvaja filmām Normunds Naumanis reiz rakstījis, ka tās, pirmkārt, ir ļoti skumjas, otrkārt, vizuāli ļoti skaistas, treškārt, tajās ir daudz lipīgas mūzikas un, visbeidzot, ja vajadzētu izgudrot vienojošu saukli, kā dēvēt Vonu Karvaju, tad varētu teikt “nelaimīgas mīlas dziesminieks”.  

Papildus ieteicamā filmogrāfija: In the Mood for Love (2000), Happy Together (1997)



Three Colors: Blue 1993 Three Colors: White 1994 Three Colors: Red 1994, Kšištofs Kislovskis

“Trīs krāsu” triloģija “Zils”, “Balts” un “Sarkans” ir vēl trīs poļu režisora Kšištofa Kislovska vizuāli izsmalcināti un maģiski kino darbi, kas turpina atklāt to, kā nejaušības spēj mainīt cilvēka dzīvi. Savukārt komponista Zbigņeva Preisnera mūzika “Trīs krāsās” spēlē teju atsevišķa rakstura lomu. Režisors savā autobiogrāfijā raksta, ka daži savas dzīves laikā tā arī nesatiek īsto cilvēku, piedzimstot par ātru vai par vēlu. Kislovskis atzīst, ka vienmēr ir filmējis vienu un to pašu filmu. Filmējis “patiesību, kuru pats vēl neesmu atradis. Laiku, kurš pazūd un kuru nav iespējams atgūt.” 

 
Stalker, Andrejs Tarkovskis, Padomju savienība 1979

Stalkeris pretlikumīgi ved savas iekāres piepildīt gribošos pa kompleksās Zonas aizaugušajiem labirintiem un slazdiem uz istabu, kurā piepildās kvēlākā vēlēšanās. Kā drudžains sapnis krievu autorkino klasiķa Andreja Tarkovska “Stalkeris” ir utopiska filma, kas meklē patiesību iekš cilvēka dziļākajām bailēm un vēlmēm. Tarkovskis tiek saukts par kino dzejas meistaru, apcerot pārpasaulīgumu, laicīgumu un ticību, un pats atzīst, ka vienmēr ir sevi izjutis kā dzejnieku. “Stalkeris”, līdzīgi kā citi autora darbi, ir rūgteni skaists ieskats cilvēka dvēseles stāvoklī. 

Papildus ieteicamā filmogrāfija: The Mirror (1975), The Sacrifice (1986), Ivan’s Childhood (1962), Nostalgia (1983)

 
The Intouchables, Olivjē Nakašs un Eriks Toledano, Francija 2011

“Neaizskaramie” ir stāsts par aizkustinošu un šķietami neiespējamu draudzību. Aristokrātiskais un intelektuālais miljonārs Filips pēc nelaimes gadījuma ir kļuvis paralizēts. Kopā ar rudmataino asistenti viņi atlasa kandidātus kopēja amatam, un no zila gaisa uzrodas Driss, kurš nevēlas iegūt šo darbu, bet pieprasa, lai Filips paraksta dokumentu, kas sociālajam dienestam apliecinātu, ka viņš meklē darbu un varētu saņemt bezdarbnieka pabalstu. Filips izaicina Drisu pieņemt darba piedāvājumu uz pārbaudes mēnesi. Driss piekrīt un pārceļas uz savrupmāju, apgriežot Filipa un viņa darbinieku ikdienu kājām gaisā. 

Persona, Ingmars Bergmans, Zviedrija 1966

Skaistums minimālismā. Medmāsas un aktrises, kura atsakās runāt, identitātes šķietami saplūst režisora Ingmara Bergmana formāli eksperimentālajā psiholoģiskajā drāmā “Persona”. Tā iezīmēja Bergmana ceļu no metafizikas tēmas uz cilvēka psiholoģijas jautājumiem. Pats režisors uzskatīja šo filmu par nozīmīgāko savā karjerā. 

Papildus ieteicamā filmogrāfija: Summer Interlude (1951), Wild Strawberries (1957), Autumn Sonata (1978), Through a Glass Darkly (1961)