Pamest līdzšinējo dzīvi un prom uz Sīriju!

“Ja mēs paskatītos uz vīru bildē, noteikti nodomātu - tas ir tikai večuks. Katru dienu taču sastopamies ar cilvēkiem uz ielas, tramvajā, bet nezinām, kādu stāstu viņi sevī nes,” par radīto izstādi saka fotogrāfe Inta Ruka, atzīstot, ka viņas fotogrāfijas šoreiz palikušas otrajā plānā.

Inta Ruka ir viena no starptautiski atzītākajām latviešu dokumentālajām fotogrāfēm, viņas fotogrāfiju izstādes apceļojušas lielāko daļu Eiropas– Venēciju, Londonu, Stambulu, Norvēģiju un citas valsti, kurās māksliniece guvusi ievērojamus panākumus.

Parasti Intas Rukas darba motīvs ir ”cilvēks parastais” savā ikdienā, ieskauts melnbaltā portretā. Šo motīvu viņa saglabājusi arī izstādē ”Atcerēties dzīvi”, kurā galvenā loma atvēlēta cilvēkiem, kuri piedalījušies karā, bēguši no tā šausmām vai bijuši situācijās, kuras apdraud dzīvību, un piekrituši runāt par savām bailēm, izvēli un drošsirdību.

Par dzīvi kameras otrā pusē, izstādes tapšanas gaitu un izaicinājumiem ar  fotogrāfi sarunājos pirms viņas jaunākās izstādes atklāšanas ”Atcerēties dzīvi” Fotogrāfijas muzejā.

- Šī ir jau jūsu trešā izstāde, kas sar kara tēmu, kas jūs mudina turpināt iesākto fotogrāfiju sēriju?

- Jā, jau trešā un noteikti ne pēdējā. Pirmā norisinājas Somijā, kur iemūžināju somus, kuri dalījās atmiņās par somu – padomju karu 1939. gadā, tālāk sekoja uzaicinājums piedalīties izstādē ”Lielāks miers, mazāks miers” Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā 2015. gadā, rosinot pastiprinātu vēlmi fotografēt, uzklausīt cilvēkus, kuri dalās personiskā pieredzē un sajūtās par karā piedzīvoto. Tie ir īpaši cilvēki, tie ir neaizmirstami stāsti, kas neatstāj vienaldzīgu, tas arī ir galvenais motivātors – uzmeklēt vēl šādus varoņus, klausīties uzmanīgāk, izdzīvot līdzi katrā asarā, paldies Dievam tikai atmiņās.

- Lielākā daļa jūsu fotogrāfijās iemūžināto personu ir Zviedrijas pilsoņi, kāpēc?

- Izstāde tapusi ar ”Langmaster” fonda atbalstu Zviedrijā, tieši tāpēc lielākā daļa portretos redzamo cilvēku ir Zviedrijas pilsoņi, kā arī, šī nav mana pirmā sadarbība ar šo fondu.

- Kā jūs sastapāt stāstu varoņus, meklējāt pati vai kāds jums palīdzēja?

- Bija ļoti dažādi, palīdzēja gan paziņas, gan jau atrastie varoņi dalījās ar savu līdzgaitnieku kontaktiem. Bet domāju, ka neviena tikšanās nebija nejauša, tas bija liktenis. Man bija jāuzmeklē, viņiem jākļūst atrastiem.

- Vai starp varoņiem tika atrasts kāds, kurš karā būtu devies brīvprātīgi?

- Nē, neviens nebija kara gaitās devies brīvprātīgi, visi tika mobilizēti, iesaukti karadienestā ar pavēsti, viņiem nebija izvēles iespēju. Tomēr satiku arī apbrīnojamus cilvēkus, kuri brīvprātīgi iesaistās misijās, riskējot ar savu dzīvību, glābjot citus.

- Vai, uzklausot šos stāstus, arī nemodās ”drošsirdības gars” un vēlme doties brīvprātīgo misijās, piemēram, uz Sīriju?

- Jā, dzirdot šos stāstus, es domāju par sevi, kā es rīkotos šādā situācijā. Vai es būtu ko gatava darīt citu labā? Vai es pamestu savu apkopējas darbu vēstniecībā, lai dotos uz Sīriju? Es nezinu vai man pietiktu drosmes. Vai jūs pamestu savu žurnālistes darbu? (man jautā fotogrāfe). Redziet, tas nav stāsts tikai par viņiem, bet gan par to, kāda esmu es un sabiedrība kopumā.

-Vai ir kāds īpaši spilgts stāsts, kurš izraisījis pārsteigumu?

- Visi stāsti bija īpaši, šie ir apbrīnojami cilvēki, ikviens no viņiem. Piemēram, Anita Lakberga, kura piedzīvojusi teroraktu Stokholmas centrā, kur ļaužu pūlī iebrauca kravas auto un pēc tam ietriecās veikala sienās, aiz sevis atstājot četrus bojāgājušos, padsmit ievainotos, tajā skaitā bērnus. Liene Karala, kura piedalījusies starptautiskajās operācijās Irākā, Afganistānā un Kosovā. Vai afgānis Ali, kurš devies bēgļu gaitās uz Pakistānu, pēc tam uz Eiropu, apmetoties Zviedrijā. Viņš laivā šķērsoja jūru, pārvarot savas lielākās bailes, jo neprata peldēt. Šie ir tikai daži no stāstiem, katrs no tiem ir ar savu sāpi, uzdrīkstēšanos un klusu cerību par mieru.

- Pēc jūsu domām, fotogrāfija nav pietiekams materiāls, lai nodotu vēstījumu, ja reiz esat pievienojusi stāstus?

- Fotogrāfija ietver sevī vētījumu, bet šajā gadījumā, nodotu to katram savā interpretācijā, ja netiktu pievienoti reālie personu stāsti. Šajā izstādē galveno vijoli spēlē cilvēkstāsti, ne tik ļoti manis radītie foto. Ja mēs paskatītos uz vīru bildē, noteikti nodomātu, ka tas ir tikai večuks. Katru dienu taču sastopamies ar cilvēkiem uz ielas, tramvajā, bet nezinām, kādu stāstu viņi sevī nes.

- Vai izstāde skar vēsturi plašākā kontekstā, veidojot atskaņas uz šā brīža notikumiem Latvijā un citur pasaulē?

- Bez šaubām. Tā raksturo situāciju mūsdienu pasaulē – sievietes lomu sabiedrībā, bēgļu migrāciju un kultūru daudzveidību.

- Pēc jūsu domām, kā mazināt cilvēku bailes uzņemt valstī bēgļus?

- Lai labāk to izprastu, ir jājautā citam un jājautā sev pašam. Klausoties cilvēku stāstos, sapratu, cik ļoti dažāda un ne vienmēr vienkārša ir pasaule. Mēs nevēlamies uzņemt bēgļus savā valstī, bet vai mēs arī nebēgtu, ja dzīvotu nemitīgā apdraudējumā? Viņi nebēg tāpēc, ka viss ir kārtībā, viņi bēg no šausminošas dzīves.

- Ja notikums pieklusis, tas vairs neeksistē? Cik svarīgi sabiedrību informēt par notiekošo pasaulē?

- Sabiedrībai ļoti bieži jāatgādina par problēmām apkārtējā pasaulē, jo neaktualizējot tās kļūst mazsvarīgas un tiek aizmirstas. Kopš notikumiem Ukrainā pagājuši čeri gadi. Kad tie vēl tika plaši atspoguļoti medijos, ikviens iesāka rītu ar ziņām, lai būru informēts, bet šobrīd par to jau esam aizmirsuši, turpinot dzīvot savu dzīvi, kaut šī problēma joprojām ir neatrisināta.

- Ja jūs nebūtu fotogrāfe, jūs būtu?

- Es būtu fotogrāfe, bet ne dokumentālā fotogrāfe, bet gan konceptuāla, tas attaisotu neizdevušos kadrus, tikai knipsē.

- Vai arī nemieru var raksturot mieru?

- Jā, ja to pareizā leņķī nofotografē un iekodē pareizo vēstījumu. Arī Stokholmā, terorakta dienā daudzi tā vienkārši devās uz veikalu iepirkt pārtiku, vai pastaigāties parkā, bet nevienam nebija ne jausmas, kas notiks pēc brīža. Ikdiena dzīvoja mierpilni, līdz palika garlaicīgi.

Autore: Ieva Janelsiņa

Foto: Timurs Subhankulovs

Liene Karala, foto: Inta Ruka