Liepājas dvēsele caur objektīva aci

Jaunās mākslinieces un fotogrāfes Elizabetes Erodas darbi ir krāsaini, eksperimentāli un bieži ietver dubulto ekspozīciju, tekstūras un sirreālistiskas detaļas, radot unikālu vizuālo stilu. Viņa nāk no Liepājas, bet šobrīd studē Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Liepājas jūra, vējš un pilsētas vide joprojām ir būtisks iedvesmas avots viņas darbos, kuros uzplaukst nejaušība un mirkļa skaistums. Elizabete aktīvi piedalās pasākumos, vienlaikus saglabājot un pilnveidojot savu personīgo rokrakstu un stilu.

Anete Meire, Aleksa Akmentiņa, Studentu medijs Skaļāk

Kā tev ir gājis līdz šim brīdim?

Mācījos Liepājas mākslas un mūzikas dizaina vidusskolā, kur apguvu audiovizuālo kursu, galvenokārt koncentrējoties uz fotogrāfiju, bet nedaudz arī uz video formātu. Mākslu sāku mācīties, jo vēlējos interesantāku dzīvi, vairāk brīvības un iespēju izpausties savā elementā. Ar fotogrāfiju aizrāvos brīdī, kad atradu veco ģimenes kameru. Tā bija maza un ar ne pārāk labu kvalitāti, taču uzreiz radās īpaša saikne un sajūta, ka varu uzņemt attēlus un noķert mirkļus. Pēdējā laikā esmu sapratusi, ka mani visvairāk piesaista veidot tādas fotogrāfijas, kuras ne visi varētu uzņemt un kuras pat man pašai reizēm ir grūti atkārtot. Man ļoti patīk atrast kaut ko tādu, ko citi varbūt nepamana, veidot fokusu un tādā veidā izcelties. Māksla man nozīmē brīvu vidi, kas ļauj pilnībā izpausties un būt pašai.

Cik lielā mērā Liepāja un tava dzīve tur ir ietekmējuši to, kā tu skaties uz pasauli un attēlo to savos darbos? Vai jūra, vējš un pilsētas kultūras vide kaut kā atspoguļojas tavā mākslā?

Pilnīgi noteikti man ir dziļa saikne ar Liepāju. Uzskatu, ka tā ir vislabākā vide, kurā varēju sākt savu dzīves posmu, un ļoti novērtēju iespēju tur dzīvot. Ik pa laikam Liepājas man pietrūkst, un rodas vēlme atgriezties, lai izjustu tās spēcīgo vēju, jūru un viļņus. Tā ir īpaša sajūta, kurā haoss savienojas ar mieru. Pilnīgi noteikti jūtu šo sajūtu arī savos darbos un sevī. Esmu aktīva persona, vienmēr kustībā, un savos darbos vēlos atspoguļot gan haosu, gan atrast savu mieru un izprast pasaules būtību. Liepāja ir maza pilsēta, bet, kad gribi, tur viss notiek tieši tā, kā tam jābūt.

Foto no Elizabetes Erodas arhīva

Kas ir tas, ko tu uzzināji par sevi, ejot cauri šim radošajam ceļam?

Kopumā esmu atklājusi sevi. Pirms tam neuzskatīju sevi par cilvēku, kas varētu nodarboties ar mākslu. Nezināju, ko vēlos, bet tad sevī atklāju šo mākslas daļu. Neteiktu, ka zīmēšana un gleznošana ir tieši manas jomas, taču tās savelk visu kopā un palīdz attīstīt prasmes, kompozīcijas izjūtu un daudz ko citu. Iepriekš sevi uzskatīju par introvertu un noslēgtu cilvēku, bet līdz ar iepazīšanos ar mākslu, manī it kā atvērās trešā acs un radās jauns skats uz dzīvi.

Iepriekš sevi uzskatīju par introvertu un noslēgtu cilvēku, bet līdz ar iepazīšanos ar mākslu, manī it kā atvērās trešā acs un radās jauns skats uz dzīvi.

Cilvēki mākslas vidē savienojas un palīdz viens otram. Mācoties Liepājā, bijām vairākas nodaļas, un mēs bieži dalījāmies ar savām zināšanām un pieredzi. Tās bija atšķirīgas, bet reizē arī līdzīgas, un tas palīdzēja man kļūt daudz atvērtākai. Tagad brīvi uztveru sarunas un cilvēkus, jūtos ekstravertāka un spēju atklātāk runāt par svarīgām lietām, arī caur mākslu. Tas palīdz izcelt tēmas un sajūtas, kuras citi varbūt ir nolikuši malā vai nepamana. Esmu ļoti mainījusies, un joprojām mācos un augu, meklējot izaugsmi sevī visās jomās.

Kā tu pati raksturotu savu stilu vai šķiet, ka tas mainās un aug?

Iepriekš baidījos no cilvēkiem. Kad taisīju savus darbus, bieži vien stāvēju malā, tālu no objekta, personām. Tā lai neviens neredzētu, ka es to taisu. Biju noslēgta un atdalīta, tagad esmu attīstījusies. Man tieši patīk, kā veidojas saikne ar cilvēku un mākslu. Apvienojot tos, tagad esmu brīvāka, bišķiņ haotiskāka un trakāka. Mans stils ir ļoti krāsains, daudz kas tajā notiek dažādās formās un tekstūrās.

Vai ir kādas specifiskas tekstūras, kas ir tavā gaumē?

Man patīk iegrebumi, mājas un augu tekstūras. Patīk iezūmoties un notvert lietas, kurām citi paiet garām un tās neievēro. Strādāju ar dubulto ekspozīciju, un bieži vien ņemu to un uzlieku uz kaut kā plašāka. Ar skaņu ne tik ļoti strādāju, bet varbūt tieši Instagram postos (no angļu val. post - satura veids Instagram platformā), kad ir izvilkts telefons, ar to arī var strādāt.

Man ļoti svarīgi savos postos pievienot tekstu, kas ne vienmēr savienojas ar to, ko izlieku. Tur mazliet jāiedziļinās tekstā, un tad tas dažkārt savienojas. Otra daļa ir skaņa, kāda mūzika. Es meklēju tieši kaut ko interesantu, arī nedzirdētas skaņas, drūmākas, asākas un straujākas noskaņas, bītus, kas labi skan. Savienoju un veidoju kopīgu noskaņu. Tu vari iedziļināties vienā no trim lietām. Vai nu tā ir bilde, kurā uzsvērts vizuālais, vai skaņa, kuru var vienkārši paklausīties, vai teksts, kurā var iedziļināties atsevišķi un miksēt tās visas trīs lietas kopā. Tie ir trīs svarīgi aspekti, bez kuriem nevaru iedomāties labu postu, un tam nav visiem jāpatīk. Uzskatu, ka varētu noslēgt visus followers (no angļu val. – sekotāji) un to darīt sev, jo to izbaudu. Bieži vien man patīk pašai skrollēt (no angļu val. scroll – tīt, ritināt) visam cauri, aiziet uz pašu sākumu un redzēt, kā ir izveidojies mans stils, kā tas ir mainījies un cik ļoti dažāds tas ir. Uzspiežu uz kādu random (no angļu val. – nejaušs) postu, paklausos mūziku, citreiz vienkārši šķirstu un lasu tekstus, ko esmu uzrakstījusi.

Man patīk, kad vārdi, kas neiederas, iegūst jaunu nozīmi un rada kaut ko neiedomājamu.

Teksti ne vienmēr ir manis pašas izdomāti. Tie ir kaut kas, ko esmu paņēmusi no ikdienas, kaut kādi raksti, kaut kas dzirdēts, vai no grāmatām. Ne vienmēr tas ir mans, bet bieži vien to samiksēju un padaru par savu. Tur arī ir tas dadaisma veids, kur no žurnāla var izgriezt vairākus vārdus, salikt kopā, un tas veido jaunu tekstu. Citreiz tie ir bezdomīgi teikumi, kas neiet kopā, bet tieši tajā arī ir skaistums. Man patīk, kad vārdi, kas neiederas, iegūst jaunu nozīmi un rada kaut ko neiedomājamu.

Ekrānšāviņš no Elizabetes Erodas Instagram konta

Vai tavos darbos parādās kāda tēma vai sajūta, ko tu apzināti vienmēr ieliec pat ja skatītājam tas nav uzreiz redzams. Varbūt kāds paraksts?

Savu diplomdarbu veidoju feminisma virzienā. Tagad, kad šo tēmu esmu vairāk izpētījusi, arī pati sāku to dziļāk sajust. Man radās jautājums, kā to izpaust, un tas arī kļuva par vienu no būtiskākajiem virzieniem manā darbā. Tā ir tēma, kuru bieži vien mēdz novērst vai ignorēt, taču es cenšos to tieši uzsvērt. Savos darbos, arī iestājeksāmenā, esmu pievērsusies feminisma tēmai, jo uzskatu, ka tā joprojām ir ļoti aktuāla. Sieviešu diskriminācija un tas, ka mēs bieži tiekam noliktas otrajā plānā, joprojām pastāv. Pat šodien runājot ar draudzenēm, dzirdēju, kā vīrieši ir teikuši, ka viņi izvēlētos vīriešu fotogrāfu, jo sievietes it kā nav pietiekami spējīgas un nespēj to darīt tik labi kā viņi. Šādi gadījumi joprojām notiek, un tas man liek vēl vairāk vēlēties to uzsvērt darbos. Es labprāt turpinātu to darīt arī nākotnē, pievēršoties tēmai vēl uzsvērtāk.

Savos darbos, arī iestājeksāmenā, esmu pievērsusies feminisma tēmai, jo uzskatu, ka tā joprojām ir ļoti aktuāla. Sieviešu diskriminācija un tas, ka mēs bieži tiekam noliktas otrajā plānā, joprojām pastāv.

Runājot par parakstu jeb atpazīstamību, man ir daži efekti, kurus bieži izmantoju, īpaši krāsas. Vienu brīdi bija tā, ka, piemēram, modes skatē visām bildēm uzliku vienu efektu. Tajā pašā laikā citi fotogrāfi veidoja savus darbus klasiskāk, bet manējās atšķīrās ar dzelteno toni. Kad visi publicēja savas bildes, uzreiz varēja pamanīt, kuras ir manējās, jo bija šī vienotā sajūta un efekts. Lai gan nepieturos pie viena konkrēta efekta un izmantoju dažādus, šķiet, ka manā darbā nolasās tekstūras stils, kas jau kļuvis atpazīstams. Cilvēki bieži saka, ka redzot attēlu, uzreiz saprot, ka tas ir mans darbs.

Foto no Elizabetes Erodas arhīva

Vai tev ir kādi savi rituāli vai īpaši veidi, kā noskaņoties pirms fotosesijas vai mākslas projekta?

Kā jau teicu, mani darbi bieži vien top spontāni, kad esmu kādā pasākumā vai jaunā vietā. Tas var būt koncerts, formāla fotografēšana vai vienkārši kaut kāda vieta, kur fotografēju pasākumus, ko iepriekš neesmu darījusi. Pirms šādiem pasākumiem man bieži ir stress, jo nezinu, ko sagaidīt un kā viss noritēs. Citreiz es ierodos pilnīgi relaksēta, neko nedomājot, un izveidoju kaut ko stilīgu un skaistu, galvenokārt sev.

Ja runājam par formālām fotosesijām, piemēram, diplomdarbam, plānošana vienmēr rada stresu. Nezini, vai viss izdosies, vai kāds no modeļiem atteiksies, vai kāds elements noies greizi. Plānošana un kompozīcijas veidošana nav mans dabiskais veids, es labāk strādāju spontāni. Diplomdarbs sākumā nešķita manā stilā, bet vēlāk sapratu, ka tas tomēr atspoguļo mani un manu uztveri. Es ņemu tēmu un uztaisu to savā veidā, izmantojot efektus un filtrus, kas man raksturīgi. Tas ir mans darbs, pat ja tas reizēm atšķiras no man ierastā stila, un es labprāt izpētītu vairāk iespēju plānot un inscenēt kompozīcijas, bet tas vienmēr nāk kopā ar uztraukumu.

Es bieži braucu ar riteni, un tad random vakaros paņemu kameru uz muguras un izbraucu, meklējot kaut ko interesantu brīvā vidē. Bieži vien es atrodu lietas, kas pievērš uzmanību, un tās noķeru bildē.

Vienlaikus man patīk darīt darbus brīvā, spontānā veidā. Es bieži braucu ar riteni, un tad random vakaros paņemu kameru uz muguras un izbraucu, meklējot kaut ko interesantu brīvā vidē. Bieži vien es atrodu lietas, kas pievērš uzmanību, un tās noķeru bildē. Šādi brīži ir ļoti relax (no angļu val. – relaksēti, atbrīvojoši), dažreiz ir neliels stresiņš, bet bieži vien sanāk labāk nekā biju iedomājusies. Pat neizdevušās vai random bildes var ar efektiem pārvērst par kaut ko skaistu, un tas man ir ļoti būtiski. Tā ir mana pieeja un rituāls, kā es strādāju un gūstu prieku no sava radošuma.

Foto no Elizabetes Erodas arhīva

Kā tu pati jūties izstādēs, kad cilvēki skatās uz taviem darbiem? Vai tev tas ir vairāk iedvesmojoši vai drīzāk rada spriedzi?

O, šo es tiešām mīlu. Izstādē, kad biju izlikusi savus darbus un man bija brīvs brīdis, es vienkārši izvēlējos neiet prom. Stāvēju malā un skatījos, kā garāmgājēji pieiet pie mana darba, pēta, pieliecas tuvāk, aplūko detaļas, tad atkāpjas un izlasa tekstu. Reizēm divi cilvēki kaut ko savā starpā pārrunā. Tas viss šķita tik interesanti, redzēt, kā viņi novērtē, kā skatās no malas. Es stāvēju tur un it kā no malas apbrīnoju savus darbus un arī sevi. Es pat nepieeju cilvēkiem klāt. Tikai vienreiz runāju ar savējiem, un tad kāds cilvēks pienāca un pajautāja, vai tie ir mani darbi. Es teicu, ka jā, un man bija milzīgs prieks, kad viņa teica, ka šis ir kaut kas nebijis un ka ir patīkami redzēt, ka šādas tēmas tiek uzsvērtas, īpaši no jauna mākslinieka. Tajā brīdī bija tāds gandarījums un prieks par sevi, jo jutu, ka mans darbs ir ieguvis vērtību un pateicis tieši to domu, ko gribēju nodot.

Stāvēju malā un skatījos, kā garāmgājēji pieiet pie mana darba, pēta, pieliecas tuvāk, aplūko detaļas, tad atkāpjas un izlasa tekstu.  Tas viss šķita tik interesanti, redzēt, kā viņi novērtē, kā skatās no malas.

Skatīties no malas ir ļoti interesanti, redzēt, vai cilvēkiem mani darbi izraisa interesi un prieku. Arī mūsu izstādē bija vīrieši, kas pienāca un rūpīgi pētīja detaļas, teica, ka tas ir darbs, ko viņi gribētu pie sienas mājās. Es tā klusībā nodomāju, jā, jā, varbūt kādu dienu. Pat pajokoju pie sevis - nu jā, varu pārdot par kādiem 500 eiro. Gaidu to brīdi, kad patiešām varēšu pārdot un sākt pelnīt ar saviem darbiem.

Kā tev šķiet, vai Latvijā jaunajiem māksliniekiem ir pietiekami daudz iespēju rādīt savus darbus, vai arī nākas pašai aktīvi radīt telpas un iespējas?

Nē, nu es skatos, ka visu laiku tiek piedāvāti dažādi konkursi, bet es nezinu, man kaut kā negribas sevi piespiest uz kaut ko konkrētu. Protams, ja es varu kaut ko piedāvāt no saviem arhīviem, tad jā, tas nāk viegli un ir iespēja kaut ko sasniegt. Bet varbūt man vajadzētu izrādīt vairāk iniciatīvas un vēlmes piedalīties šajos konkursos. Es ticu, ka varētu no tā iegūt pieredzi un izveidot vērtīgus darbus. Piedāvājumu tiešām ir daudz, un es to novērtēju, bet līdz šim vēl nav īsti sanācis tajos piedalīties.

Piemēram, izstādē, kas tika piedāvāta mūsu kursam un paralēlajiem kursiem, tā bija tāda nejauša, bet ļoti nozīmīga satikšanās. Tas man bija kā sākums, es to pat varu saukt par savu pirmo personīgo izstādi. Nu labi, es tur nebiju vienīgā, bet bija sajūta, ka tas vairs nav tikai par skolu. Tā bija iespēja katram izrādīt savu, un četri gadi, ko pavadījām Liepājā, bija ceļš, lai atrastu savu stilu un varētu to parādīt. Katrs izteica sevi citādi, un bija interesanti redzēt, cik dažādi mēs visi esam. Man tiešām bija prieks par šo iespēju, jo tā bija kā sākuma punkts.

Kas tevi šobrīd visvairāk iedvesmo dzīvē, mākslā un cilvēkos?

Es uzskatu, ka mani visvairāk iedvesmo cilvēki. Gan tie, kas ir man apkārt ikdienā, gan garāmgājēji, gan mani tuvākie. Viņi mani ietekmē un dod iedvesmu. Ir jau arī zināms, ka draugi var atstāt lielu iespaidu, un brīžiem mēs pat sākam līdzināties viens otram. Mūsu kursā visi bijām ļoti atšķirīgi, katram bija savs stils. Piemēram, mana kursabiedrene Patrīcija vairāk darbojās ar tīru fotogrāfijas stilu, un reizēm es no viņas kaut ko paņēmu, iespaids nāk līdzi. Arī viņa dažreiz iedvesmojās no manis un pamēģināja kaut ko tuvāku tam, ko daru es. Man tiešām bija prieks redzēt, ka varu iedvesmot citus.

Arī sociālajos medijos cilvēki raksta, ka tas, ko lieku Instagram, pat ja tikai storijos (no angļu val. story - stāsts, satura veids Instagram platformā), viņiem šķiet ļoti iedvesmojoši. Viņi saka - wow, ka tas liek arī pašiem gribēt kaut ko radīt, kaut ko līdzīgu. Es par to nesūdzos, man ir prieks, ka cilvēki pamēģina kaut ko jaunu. Tikai, lai tas nepārvēršas par kopēšanu, jo tad pazūd sajūta, ka darbs ir paša radīts. Bet nu katram jau sanāk savādāk, pat ja uztaisītu līdzīgu darbu, tas tāpat izskatītos citādi, jo katram cilvēkam ir kaut kas savs.

Kur tu sevi redzi pēc pieciem gadiem kā fotogrāfi, mākslinieku, cilvēku?

Es tieši nesen runāju ar kursabiedriem par šo. Ja jau iepriekšējie četri gadi ir tik ļoti daudz devuši, iemācījuši un palīdzējuši mums augt kā cilvēkiem un kā māksliniekiem, tad man tiešām ir interesanti redzēt, kas notiks tālāk šajā skolā. Par ko mēs izaugsim un kādi mēs kļūsim. Tā ir tāda nezināma misija ar nezināmu rezultātu. Bet es ļoti gaidu un tiecos uz to, esmu nepacietīga redzēt, kas būs, kāda es pati būšu. Grūti pateikt, bet ceru un sapņoju par to ar lielu interesi.

Es teiktu, ka gribētu jau sākt darboties kādā jomā. Man ir divas vai trīs galvenās nozares, kurās es vēlētos strādāt. Viena no tām ir modes fotogrāfija. Man jau ir pieredze, taisot bildes draugiem un pazīstamajiem, un tas man ļoti patīk. Otra joma ir apģērbu dizains, kas man vienmēr ir bijis interesants. Vēl viena lieta, kas mani ļoti saista, ir darbs filmās aizkadros, taisot bildes. Es to piedzīvoju Jumpravas (filma "Jumprava. Lielais notikums", rež. Aigars Grauba) filmēšanā, un tas bija ļoti aizraujoši. Tagad esmu izveidojusi arī grāmatu. Ceru, ka tad, kad filma tiks izlaista, varēšu izdot vairākas kopijas un varbūt iegūt kādu atzinību, to pašu recognition (no angļu val. – atpazīstamību, atzinību). Tās ir jomas, kurās sevi redzu un kurās gribētu strādāt un arī pelnīt. Protams, man ļoti gribētos arī taisīt savas izstādes un strādāt pie tā, kas man patiešām sagādā prieku un ļauj izmantot savu radošumu.