Lidojums uz neatkarību. Saruna ar producenti Ilzi Jansoni

Producenta darbs bieži notiek aizkulisēs, taču bez redzējuma, enerģijas un neatlaidības lielus stāstus nav iespējams īstenot. Ilze Jansone ir spilgts šīs profesijas piemērs - viņa sevi raksturo kā taisnības cīnītāju, kurai ir svarīgi, lai darbs būtu ar jēgu un atstātu paliekošu nospiedumu sabiedrībā. Dzīvojot dinamiskā un radošā vidē, Ilze līdzsvaru rod pie zirgiem - tie palīdz viņai atslēgties no steigas un atgūt iekšējo mieru. Dažkārt tieši neparedzēti apstākļi kā pēkšņi atceltas filmēšanas un aizkavējies lidojums kļūst par impulsu spert soli pretī sen atliktam sapnim.

Kellija Kārkliņa, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2025.gada rudenī.

Foto: Lauris Vīksne

Kā tu sevi raksturotu kā profesionāli?

Tas ir ārkārtīgi grūts jautājums. Organizatoriskā ziņā brīžiem ir diezgan liels haoss. Parasti ir tā, ka ir vai nu ārprātīgi daudz darba vai gandrīz nekā. Pavisam mazos [projektus], maziņas filmēšanas es neskaitu, bet, raidījumi vai lielie projekti ir freelancer (no angļu val. pašnodarbināto) pasaules izaicinājums. Kā ietrāpīt tā, lai vari to cilvēku dabūt sev - lai viņš montē, filmē vai ir redaktors, vai kustina grafikas. Viss mainās un mēs vienmēr esam spiesti operēt šauros budžetos. Budžeti nepaliek lielāki, tie drīzāk paliek mazāki. Man brīžiem liekas, ka esmu haotiska, bet citi saka, ka pie mums no organizatoriskā viedokļa ir diezgan liela kārtība.

Mēs negribam ražot milzīgu apjomu tikai tāpēc, ka vajag darbiņu, bet gan gribam taisīt projektus, kuros redzam vērtību. Mēs ar producentu Pēteri Krievkalnu esam pazīstami jau vairāk nekā desmit gadus, un jau kopš LNT laikiem esam taisījuši visādus projektus, sēdējuši realitātes šovos un dzīvojuši tur dienām un naktīm ilgi. Tas manā pasaulē ir garām, un tādu posmu vairs negribu. Brīžiem liekas, ka vairs neredzi dienas gaismu. Man gribētos domāt, ka taisām projektus, kam mūsu acīs ir vērtība, kas mazliet dara labu. Arī Divi Krauzes mēs paskatāmies uz lietām no divām pusēm. Tur nāk viesi, kas ir vienas profesijas pārstāvji, bet katrs vairāk vai mazāk pārstāv citu paaudzi. Pie mums bija mūziķi Žoržs Siksna un Fiņķis, vakardien bija aktieri Jānis Jarāns un Rihards Sniegs, kam ir vairāk humora virziens, no ārstiem bija Anatolijs Danilāns un Rafaels Ciekurs. Katram ir kas savs, citādākas pieredzes - tāds kā toreiz un tagad salīdzinājums. Bieži vien mēs sūdzamies par šodienu, bet vai tas, kā bija vakardien bija labāk? Šodien jau nav slikti.

Šodien ir nenormālas dzīves ritms, kas brīžiem ir vājprātīgs, sevišķi mūsu darbā. Ar katru nākamo darbiņu gribas izdarīt bišķīt virs vidējā. Dažkārt tās ir tehnoloģijas, ko esam ieviesuši šovu realizācijā, citreiz citādāk paskatāmies uz saturu. Arī senioru iepazīšanās šovs būtībā ir par senioru vientulību. Par to, ka to cilvēku ir daudz, viņi ir vieni, viņiem nav viegli. Stāsti, ko viņi stāsta, ir sirdi plosoši, bet ir arī forši. Tas liek mazliet aizdomāties par lietām, par to, kādi mēs esam.

Ik pa laikam strādāju arī pie mūzikas, esmu agrāk sastrādājusies ar māksliniekiem. Es sāku karjeru ierakstu kompānijā Platforma Records. Esmu daudz darbojusies ar mūziķiem. Gribētos teikt, ka mēģinām atrast vērtību katrā projektā, kādu sev tuvu lietu. Neesam tie, kas veido ko “dzeltenu” vai skandalozu. Gribas, lai man nav kauns teikt, kur strādāju!

Kā sākās tavs ceļš šajā jomā? Kā tu nolēmi, ka producēšana un iesaiste pasākumos ir tas, ko vēlies darīt?

Manā ģimenē neviens nav saistīts ne ar televīziju, ne medijiem, ne ko tamlīdzīgu. Ģimnāzijas laikā biju meiteņu grupā, kas klasē organizēja visus pasākumus un tobrīd man sāka interesēt pasākumu un koncertu vide, lietas, kas ir saistītas ar mūziku un televīziju. Vienmēr esmu zinājusi, ka negribu būt kameras priekšā, bet gan otrā pusē.

10. klasē domāju, ka būšu juriste, jo bērnībā biju saskatījusies seriālus par juristiem. Es pēc dabas esmu taisnības cīnītāja, bet kad 12. klasē bija jākārto eksāmeni, es izvēlējos kārtot eksāmenu vēsturē. Drausmas, bet vairs nevarēju no tā atkāpties. Vienpadsmitajā un divpadsmitajā klasē nostabilizējās tas, ka gribu darboties televīzijā un izklaides pasākumos.

Es studēju Igaunijā. Tolaik tā bija Konkordijas universitāte - Amerikas tipa universitāte, kas bankrotēja un bija iesaistīta skandālos. Mēs pabeidzām jau citu skolu, nekā to, kurā iestājāmies. Respektīvi, tā bija vienīgā universitāte, kurai mūsu reģionā no mediju studijām bija [pieejama] studija. Mums bija daudz aparatūras, režija ar piecām kamerām, montāžas datori, varējām ņemties un montēt. Tas, kas tur bija forši, ir ka mums bija ļoti daudz praktisku darbu - taisījām raidījumus, sižetus, formātus, domājām jau tad. Visu laiku bija darbs grupās un bijām visās pozīcijās - gan režisors, gan operators, gan skaņas operators.

Tas, kā es nokļuvu televīzijā un sāku strādāt ir kaut kādā ziņā nejaušība, jo man, līdzīgi kā tev tagad, vajadzēja kādu intervēt. Es precīzi neatceros uzdevumu, bet man skolas darbam vajadzēja intervēt kādu no mediju vides. Manas draudzenes mamma - Inese Zandere - bija Rīgas Laiks galvenā redaktore un es zvanīju draudzenei un teicu: ,,Klausies, man vajag interviju. Vai es varētu intervēt tavu mammu?'' Es biju pārgājusi uz Latvijas Universitāti un draudzenes mamma prasīja: ,,Ko tu dari? Mums TV5 ir realitātes šoviņš, kam vajag pašreklāmu redaktoru un ko tur vēl…’’ Es uzreiz sāku strādāt un pamazām bija viens, otrs, trešais projekts. Tā mēs tur, LNT Elijas ielā nosēdējām diezgan ilgi, vesels bars ar cilvēkiem.

Vai zināšanas esi vairāk ieguvusi caur praksi vai universitātē?

Universitātē mana specialitāte bija sabiedriskās attiecības un elektroniskie mediji, man ļoti patika. Pēc LNT Latvijas Televīzijā nostrādāju sešus vai septiņus gadus. Tad bija trīs gadu posms, kad sapratu, ka kaut kas ir jāmaina, jo tu sities ar galvu pret diezgan zemiem griestiem, kas nekad nekļūs augstāki. Trīs gadus nevarējām saņemties dibināt savu uzņēmumu, kas sastāvētu no neatkarīgiem producentiem. Kovids kaut kādā ziņā mūs piespieda, jo es tobrīd, kad Milānā cilvēkus sāka turēt karantīnā un nelaist tālāk, biju Arābu Emirātos. Tieši tajā laikā man vajadzēja lidot atpakaļ caur Milānu. Es vienkārši neaizlidoju, jo bija bail Milānā iestrēgt karantīnā. Latvijas televīzijā sagatavošanā bija trīs vai četri projekti, filmēšanas, kuras Kovids vienā dienā atcēla. Man neizdevās tik ātri samainīt lidmašīnas biļeti, vienkārši nopirku jaunu. Tad jau bija skaidrs, ka ir īstais brīdis kaut ko darīt un beidzot izlēmām okei, labi, aiziet. Mūsu lielākie klienti ir Latvijas televīzija un TV3. Esam šo to ražojuši arī Helio Media, bet projekti ir diezgan dārgi, mēs nemākam tā, pa vienkāršo. Arī senioru šovs liekās vienkāršs, bet tur ir tik daudz slāņu un tik daudz visa kā, ir ļoti forši un jautri.

Vai tev patīk projektu rezultāti?

Jā, nevaru teikt, ka mums būtu bijis kas tāds par ko būtu kauns. Kaut kas jocīgāks varbūt ir bijis Kovida dēļ, teiksim Latvijas Televīzijā bija raidījums Ko tu proti, Latvija?, kas agrāk bija Ko tu proti?. Tas bija samocītāks [raidījums] tāpēc, ka mēs filmējām dalībniekus atsevišķi no žūrijas, lai viņi nesatiktos. Arī vadītāji nesatikās ar dalībniekiem.

Kovida laikā sākumā viss likās sarežģīti, bet mēs nofilmējām trīs lielos šovus, TV3 un Latvijas Televīzijā bija arī Balss maskā pirmās divas sezonas. Neviens mūsu laukumā nesaslima, bet bija ļoti jāplāno, jo bija pilnīgi normāli, ka pirms filmēšanām taisa testus, ka ir reģistrācijas žurnāls, kurā visi ienākot reģistrējās, vienmēr mēra temperatūras, visi ir atzīmējuši, cikos ir izgājuši, cikos ienākuši. Arī cilvēku izvietojumu plānojām tā, lai grupas nekrustotos, īpaši nesatiktos. Viss bija safe (no angļu val. droši).

Tu nesen producēji mūzikas nozares apbalvošanas ceremoniju Gamma. Vai vari pastāstīt par to, kādi bija iespaidi? Vai producējot apbalvošanas ceremoniju saskāries ar kādiem izaicinājumiem?

Tas ir grūtākais, ko es līdz šim esmu darījusi, jo tas bija apbalvošanas pirmais gads, nebija naudas. Ir otra balva, kas ir un būs, un finansējums būtībā nāk no tiem pašiem avotiem. Viss sākās vēlu un mēs izdarījām mežonīgu darbu, bet cilvēki un mūziķi bija ļoti atsaucīgi. Daudzi no nozares pēc tam teica, ka nesaprot, kā par tādu naudu tas bija iespējams. Ļoti daudz cilvēku – satura veidotāji, scenogrāfi, gaismotāji – ieguldīja darbu, lai būtu pirmais gads un varbūt, lai būtu arī otrais, trešais un arī tālāk.

Kas tev palīdz uzturēt balansu starp producenti un Ilzi?

Kāpēc tev liekas, ka es uzturu balansu? Mans zirgs, bet īstenībā ir tā, ka mēs visi šajā nozarē nemākam uzturēt balansu. Es laikam esmu pieradusi tā strādāt, ka ir ļoti intensīvs periods un tad bišķīt vieglāks, un tad vari paņemt atvaļinājumu.

Es tiešām izbaudu laiku ar zirgu. Neteiktu, ka īpaši izbaudu laiku ar draugiem vai cilvēkiem, jo reizēm, ja visu laiku darbā ir cilvēki, es negribu runāt, negribu nevienu satikt. Tās ir kā divas pasaules - darbs un zirgi. Tas palīdz visu izbalansēt. Aizbraukt uz kādām sacensībām ārpus Baltijas. Arī tur ir savas problēmas, savs cepiens, bet tas palīdz. Kaut kur aizbraukt, kur ir mieriņš un daba.

Ziemā varu mierīgi gulēt uz dīvāna un skatīties Netflix, arī tā reizēm vajag. Pēc šīs vasaras skrējiena es sapņoju par all inclusive (no angļu val. ceļojums, kurā visi izdevumi iekļauti cenā) Turcijā. Varētu piecas dienas tikai gulēt un ēst. Es neesmu bijusi tādā atvaļinājumā kādus desmit gadus. Tagad man tiešām gribas kaut kur aizbraukt, gribās mieru. Un es braukšu viena pati, lai nav jārunā, lai var gulēt, ēst!

Vai ir kaut kas, ko esi vēlējusies izdarīt, bet neesi izdarījusi?

Es gribētu būt čempione amatieru konkurencē konkūrā (jāšanas sporta disciplīna, kas saistīta ar šķēršļu pārvarēšanu), bet nezinu vai sanāks.

Mans zirgs, Kruasāns, man ir jau sešus gadus. Kruasānu man atdeva (lietuviešu jātnieks) Andrius Petrovas. Viņš ir zirgs ar raksturu un savām idejām, astoņpadsmit gadus vecs, bet to vispār nevar just. Man ir drusciņ žēl, ka es viņam reizēm maz pievēršu uzmanību. Kopumā gribas vairāk jāt, jo skaidrs, ka man tas dod prieku! Es kustos un tas notīra dienas [nogurumu] vai arī tieši palīdz dienu sākt forši.  Zirgu dzīvē gribas, lai ir komanda, lai vismaz kādas kvalifikācijas varam izlekt komandā. Tad jau skatīsimies, kur tas mūs aizved.

Darba ziņā projekti ir un nāk, kaut ko gribas izdarīt labāk, bet es neesmu maksimāliste apjoma ziņā. Man tas liekas kā dabisks ceļš, un to es arī eju. Raidījumos gribētos, lai viss ir forši un harmoniski, bet īstenībā mums pašiem projektos tā arī ir. Man ir svarīgi, ka komanda ir harmoniska un ka neviens nebļauj vai nekliedz, nav saspīlējumi, tad arī var visu izdarīt labi un harmoniski.

Kopumā gribas vairāk jāt, jo skaidrs, ka man tas dod prieku! Es kustos un tas notīra dienas [nogurumu] vai arī tieši palīdz dienu sākt forši.

Kas ir tas, ko tu vēlētos, lai cilvēki pēc desmit gadiem par tevi saka?

Droši vien, ka es esmu diezgan jēdzīga un esmu izdarījusi kaut ko labu. Viedokļi ir dažādi, to es arī zinu. Par mani tirgū visu ko runā, bet tie ir cilvēki, kuri nav ar mani strādājuši. Nav tā, ka es neko nebūtu izdarījusi no nozares viedokļa, televīzijā un producēšanā, bet mans jaunības maksimālisms ir beidzies un es vairs neceļu milzīgas sapņu pilis producēšanas pasaulē.

Kas tev ir palīdzējis uzaudzēt ,,biezu ādu'' pret viedokļiem?

Es nezinu vai man ir ļoti “bieza āda” pret viedokļiem. Ir cilvēki, kuru viedoklis man ir svarīgs un ir vesela rinda cilvēku, par kuru viedokli man ir vienalga. Es, protams, arī cepos par kaut kādām lietām, par netaisnībām. Kā jau teicu, iekšēji esmu taisnības cīnītāja un man ir izteikta taisnīguma izjūta. Tas, kas palīdz saglabāt veselo saprātu ir kolēģi, ar ko mēs projektos strādājam.

Iekšēji esmu taisnības cīnītāja.

Kāds būtu tavs padoms tiem, kas šobrīd studē?

Būs jāstrādā! Nevajag gaidīt, ka viss notiks pats no sevis. Tas, kas ir jāiemācās un ko mums īsti nemāca ir work-life balance (no angļu val. darba un dzīves balanss), jo, lai saglabātu veselo saprātu, ir jāatpūšas, jāatelpojas. Agrāk bija tā, ka deviņos atnāci uz darbu, piecos aizgāji, un pārējā laikā dari ko gribi, bet mūsdienās tā vairs nav. Protams, ir forši, ka vari nopelnīt visu pasaules naudu, bet kur tad tā nauda aizvedīs?

Būs jāstrādā! Nevajag gaidīt, ka viss notiks pats no sevis.