Attīroša emociju pašplūsma filmā “Straume”

★ ★ ★ ★ ★

Pēc nacionālās pirmizrādes Latvijā stāvovācijas ilga vairākas minūtes. Man vēljoprojām ritēja asaras pār vaigiem no tikko piedzīvotā. Filmas režisors Gints Zilbalodis kopā ar komandu pēc filmas un sajūsmas pilnajiem aplausiem pieticīgi saka: “Neesmu pārāk labs runātājs, es jums varētu par savām sajūtām uztaisīt filmiņu, bet tas būtu ilgi.” “Straume” liek meditatīvi doties savas iekšējās pasaules izpētē kopā ar filmas tēliem. Filmas jutekliskums un spēja katram cilvēkam atrast, ar ko iekšēji rezonēt bez vārdiem, ir patiesi fenomenāla.

Filma runā universālā – emociju valodā.

Filmu “Straume” sāka veidot pirms pieciem gadiem, kā savā uzrunā stāsta režisors, iepriekšējās savas filmas viņš vienmēr veidojis viens. Šī ir pirmā reize, kurā viņš filmu veido komandā, kas viņam ir bijis papildus izaicinājums. Pirmajam ideju viņš uzticējis “Straumes” producentam Matīsam Kažam. Pēc tam jau filmas ideja tika prezentēta Nacionālajam kino centram. Kā M. Kaža saka savā runā: “Nacionālais kino centrs pirms pieciem gadiem uzticējās divu 25 gadu vecu džeku idejai un par to mēs esam pateicīgi.”

“Straume” šogad triumfējusi Kannu kinofestivālā (Festival de Cannes) ar godalgoto Un Certain Regard balvu. Animācijas filmas iekļūšana Kannu festivālā jau ir apbrīnojams notikums, jo tas notiek reti. Filma “Straume” ir saņēmusi četras balvas prestižajā Francijas animācijas filmu festivālā “Ansī” (Annecy International Animation Film Festival). Ieguvusi plašu starptautisko kino ekspertu atzinību visā pasaulē, Zilbaloža sentimenta pilnā filma izkausējusi gan kritiķu, gan auditorijas sirdis. Šobrīd tā pieteikta arī Amerikas Kinoakadēmijas balvai – Oskaram. Pēc bukmeikeru viedokļiem, “Straume” pretendē uz labākās internacionālās filmas statusu. Jātur īkšķus, lai tas piepildās.

Elizabete Didža, Studentu medijs Skaļāk

Uzņemtais attēls no pirmizrādes

“Straume” ir multfilma, vērsta uz visu vecumu auditoriju, taču, manuprāt, filma vairāk ir domāta pieaugušajiem. Jo vairāk domāju par filmas saturu, jo dziļāks  tas kļūst.

Filmas centrā ir melns kaķītis, kurš dzīvo mājā, bez neviena cilvēka. Ir pazīmes, kas liecina, ka cilvēks kādreiz šeit ir dzīvojis. Bēniņos, kaķīša mājās, atrodas mākslinieka galds ar kaķa skici un skulptūriņu. Šis kaķītis ir bijis ļoti mīlēts, bet nu palicis viens. Visi notikumi risinās post-apokaliptiskā vidē, apkārt nav neviena cilvēka, tikai pamestas ēkas un lietas. Filmas gaitā netiek īsti paskaidrots, kāpēc vai kas notika, bet tam nav nozīmes.

Kaķīša ikdienu izjauc iznīcinoši plūdi mežā, kur ir viņa mājas. Epizodē, kad ūdens gūzma ar cunami spēku appludina visu mežu un ūdens līmenis tikai turpina celties mežonīgā ātrumā, liek aizrauties elpai un skatītājam emocionāli dzīvot līdzi kaķītim. Filmas gaitā kaķis saskaras ar daudziem trauksmi izraisošiem brīžiem un vēlāk atrod patvērumu buru kuģī, kurā viņu sagaida draudzīga kapibara. Vēlāk, kuģojot tālāk, viņiem pievienojas lemurs un zeltainais retrīvers.

Filmā nav dialogu, kas ļauj katram skatītājam interpretēt redzēto caur savu pieredžu prizmu. Kā kaķa ņaudiena ieņaudētāju G. Zilbalodis ierakstījis sava kolēģa kaķa balsi. Dažubrīd var likties: “Es pilnīgi dzirdu dialogu savā galvā, lai gan uz ekrāna tas neizskan.” Tas padara  ”Straumi”  par filmu, kuru iespējams translēt jebkurā pasaules valstī. Filma runā universālā – emociju valodā. Amerikas animācijas filmās ir tendence dzīvniekiem piešķirt cilvēku balsis un spēju runāt, taču šī filma neizvēlējās šo ceļu, kas to padara atšķirīgu no citām animācijas filmām. Arī visas savas iepriekšējās filmas kā piemēram, “Inaudible” (2015) un “Away” (2019) G. Zilbalodis ir veidojis bez dialogiem. Vienā no savām agrīnajām īsfilmām “Aqua” (2012) arī galvenais tēls ir kaķis, kurš piedzīvo milzīgus plūdus un pārvar savas bailes no ūdens. Vai Zilbalodis šo ideju lolojis vairāk kā 10 gadus? Tas ir tikai mans pieņēmums.

Ieguvusi plašu starptautisko kino ekspertu atzinību visā pasaulē, Zilbaloža sentimenta pilnā filma izkausējusi gan kritiķu, gan auditorijas sirdis.

Naratīva uzbūve ir salīdzinoši vienkārša, taču tas piešķir filmai tikai papildu šarmu, nekas netiek sarežģīts. Skatītājs ir pakļauts pilnīgai iekšējai pašplūsmai, katram šajā filmā būs kas tāds, kas izraisīs rezonansi. Daudzi skatītāji pēc seansa iznāk manāmi miklām acīm, mani ieskaitot, jo filma spējusi izraisīt tādu iekšējo attīrīšanos kā reti kurš mākslas darbs. Nenotiek nekas radikāls, par ko pārdzīvot. Kaut kas iekš mums atkūst un “Straume” daudziem izraisa burtisku asaru straumi. Filma parāda draudzību, nodevību un arī nāvi visskaistākajā veidā, kāds redzēts animācijas filmās pēdējos gados.

Lielie plūdi un buru laiva ar dzīvnieciņiem nedaudz atgādina Noasa šķirstu un bibliskos sižetus. Arī vēlāk filmā viens no dzīvniekiem, gluži kā paceļas uz paradīzi un pazūd zeltainā gaismā. Šī epizode ir patiesi iespaidīga, lai gan pirmajā brīdī var izraisīt nelielu neizpratni.

Publicitātes attēls

Filmas veidotāji ir panākuši to, ka skatītājs līdzpārdzīvo notiekošajam, iespējams, pat identificējas ar kādu no redzamajiem varoņiem.  Katrs tēls ir tik spilgts,  var just, ka varoņi veidoti ar vislielāko rūpību. Šie nav vienkārši dzīvnieciņi tās jau ir personības. Dzīvespriecīgais sunītis, lemurs ar tendenci mīlēt spilgtas un krāšņas lietas, pārsteidzoši līdzsvarotā kapibara – fimas beigās esam pieķērušies visiem šiem varoņiem. Viņi ar melno kaķīti priekšgalā ir iemitinājušies skatītāju sirdīs.

Filmas jutekliskums un spēja katram cilvēkam atrast, ar ko iekšēji rezonēt bez vārdiem, ir patiesi fenomenāla.

Galvenie varoņi ir veidoti ar perfekti nostrādātu kustību animāciju, īpašu uzmanību piesaista kaķa emocijas. Rodas sajūta, ka tas patiešām ir īsts dzīvnieks, katrā savā kustībā, noslīpētajā grācijā un  lunkanumā. Meža animācijai izmantoti 3D efekti, kas piešķir vizuāli interesantas faktūras kokiem. “Straume” izcili izmanto gaismas efektus veidojot fantastisku ūdens animāciju. Vizuālais noformējums ir elpu aizraujošs.

Publicitātes attēls

“Straume” ir pieredze un kino mākslas darbs. Apbrīnojams pasaules uzbūvējums un spēja radīt emocijas bez vārdiem. Filmas beigās kaķītis ir atradis jaunas mājas – mājas savos draugos un līdzgaitniekos. Tas liek cerēt, ka visu zaudēto vēl ir iespējams atrast. Fantastiska filma visos aspektos, filma, kuru tiešām ieteiktu noskatīties katram kaut reizi dzīvē.