Fotogrāfija, māksla un mākslīgais intelekts. Intervija ar Alni Stakli

Alnis Stakle ir docētājs un studiju programmu vadītājs Rīgas Stradiņa universitātē. Viņš ir fotogrāfs, mākslinieks, vizuālās kultūras eksperts un, manuprāt, nozīmīga persona kultūras attīstībā Latvijā, veidojot unikālus darbus un izstādes - arī ārpus Latvijas. 2022. gadā Alnis Stakle piedalījās Sony World Photography fotokonkursā un ieguva radošo balvu.

Gatis Ignāts, Studentu medijs Skaļāk

Attēls no Aļņa Stakles darbu sērijas „Liegā Apokalipse”

Par tavu jaunāko fotokolāžu sēriju „Liegā Apokalipse” - izskatās sarežģīti, detalizēti, harmoniski. Izstrādāt tādus darbus noteikti ir laikietilpīgs process. Lasīju, ka pirmos 50 darbus izdzēsi. Vai bija viegli pieņemt tādu lēmumu un ar to sadzīvot?

Nu, jā - ja jau izdarīju. Tur bija zināmi apsvērumi, kāpēc es izdzēsu. Tas bija tāds kā maldu ceļš. Tad, kad tu mēģini un dari, bet redzi, ka tas ir strupceļš - kaut kas, ko tu nevēlies. Kādā brīdī saproti, kas ir pareizā pieeja. Kolāža atšķiras no fotogrāfijas – tā īsti nav fotogrāfija, tā ir konstruēšana. Dekonstrukcija un konstrukcija vienlaicīgi. Izjauc kaut ko pa detaļām un liec kopā kaut ko pilnīgi citu no teorētiski nesaistītām lietām. Tāpēc pastāv liela maldīšanās iespēja un arī iespēja nekad neatrast pareizo pieeju. „Pareizā pieeja” arī ir tikai tāds spekulatīvs jēdziens – kas vienam pareizs, tas citam var būt nepareizs. Tā ir subjektīva izpratne - rezultāts rakturo tevi. Tas ir sajūtu līmenī. To var salīdzināt ar posmu, kad mēģini ielikt filmiņu fotoaparātā, sabildē kaķīšus un zvirbulīšus. Kaut kas sanāk, kaut kas nesanāk. Tad to var mest miskastē, bet tas viss raksturo tavu ceļu vai rokrakstu.

Kad esi atradis sevi, savu pareizo pieeju, prieks un motivācija var noņemt skumjas par liela darba atmešanu?

Tās nav skumjas, tas bija priecīgs notikums, jo tas man sagādāja lielas radošas ciešanas un nesaprašanu, ko ar to visu iesākt. Kolāža ir zināmā mērā apbružāta - politiski plakāti utt., - aiz kā stāv milzīga tradīcija. Līdz ko sāc kaut ko darīt, tā kāp uz klišejas grābekļa. Nav tā, ka es vienmēr meklēju visu nebijušo, bet kolāžas gadījumā viss izskatās tik pašsaprotami bijis. Tad vēl komerciālā vai reklāmas nozare, kas liek kopā attēlus, lai pārdotu. Uzfrišināta līdz bezgalībai. Ar jebkuru žestu nonāc teritorijā, kurā varbūt nemaz negribi būt. Es arī sākumā mēģināju veidot kolāžas, kas līdzinās fotomontāžai – gludas līnijas, kas atkārto sirreālu vai fantāziju realitātes sajūtu, ko man pateisībā negribējās. Tas stāsts zināmā mērā ir kā pašportrets.

Šādu foto mākslas darbu veidošana ir ļoti atšķirīgs process no fotografēšanas. Vai vari salīdzināt šos procesus no autora perspektīvas tādos kontekstos kā dzīvesveids, raksturs, citas personības īpatnības?

Atšķiras tas, ka esi piesaistīts vienai statiskai, fiziskai pozai. Fotogrāfēšana vairāk ir balstīta uz fizisku pārvietošanos, pat, ja tikai fotogrāfē studijā. Sajūta ir svaigāka. Nomaini vidi, tiec svaigā vidē. Veidot kolāžas ir datora ekrānā balstīts darbs, kas ir ļoti interesants, bet arī nogurdinošs. Kamēr ir aktīvāks darba posms kādā sērijā, tikmēr kaislīgi to dari vairākas stundas un nepamani, cik ļoti tas fiziski un emocionāli izpumpē. Pēc tam, protams, seko gandarījums, ka esi kaut ko izdarījis.

Fotogrāfēšana vairāk ir balstīta uz fizisku pārvietošanos, veidot kolāžas ir datora ekrānā balstīts darbs, kas ir ļoti interesants, bet arī nogurdinošs.

Vai nav tā, ka dzīvojot Latvijā, ir ļoti grūti iegūt konkurētspējīgus paša fotografētus attēlus? Vai veidojot kolāžas ir dota lielāka brīvība izpausties?

Es tā nedomāju. Ir zināmas līdzības ar sportu - lai ko mēs uztvertu par konkurētspējīgu attēlu, notiek zināma sacensība šaurā nozarē. Īpaši tad, ja mēs runājam par mākslas fotogrāfiju un kur mākslas fotogrāfiju var izmantot un kāds grib izmantot. Kuratori, kas izmato fotogrāfiju Latvijā ir saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Nav sajūtas, ka paliek vairāk. Vispār pasaulē šī nozare ir liela, lielākām institūcijām un budžetiem, bet tur konkurence būs lielāka. Ja piesakies konkursā uz foto izstādi, tad pretī būs tūkstotis citu pieteikumu, no kuriem ap četrsimt būs ļoti labi autori. Jākonkurē ar „Magnum” fotogrāfiem, un fotogrāfiem, kas pasaulē atzīti par klasiķiem... Un tā ir normāla tradīcija fotogrāfijā, ka pat uz portfolio skatēm kur atrādīt darbus, pakomunicēt ar kuratoriem, nāk cilvēki cienījama vecumā un ar lielu stāžu.

Tādā ziņa Latvija ir tāda kā pelēkā zona, no kuras konvencionālo fotogrāfiju ir sarežģīti radīt. Tas, kā šeit nav, ir radījis mums komfortablus apstākļus dzīvot – nav karadarbības, ļoti lielu sociālekonomisku un politisku satricinājumu, lai kā mums pašiem šķistu, realitātē mēs dzīvojam mierīgā teritorijā. Fotogrāfija nekad nav atrauta no sociālipolitiskām parādībām, tā darbojās kopā ar kolektīvi svarīgām tēmām. Ja fotogrāfs dzīvo teritorijā, kur nekas īsti nenotiek, ir sarežģīti piedāvāt kaut ko interesantu. Japāņi, piemēram, ir bezgala populāri ar savu fotogrāfiju. Piemēram, ielas fotogrāfiju, subjektīvu, uz sevi vērstu, sapņainu fotogrāfiju. Nekas sociāli politisks - vairāk kā sevis vērošana. Lietuviešiem ir zināmi veiksmes stāsti. Fotogrāfs kļuva atpazīstams ar lauku ļaužu portretējumiem, tādu kā izmirstošu parādību. Neskatoties uz to, ka šī parādība ir atrodama arī Francijā un Vācijā. Ir interesantas tēmas, kas cilvēkus kolektīvi uzrunā. Dzīve ārpus urbānās ikdienas vides, laukos, nomalē, kas tiek daļēji romantizēta. Dzīve lauku viensētās kāda tā bija pirms 200 gadiem. Šādas tēmas ik pa laikam uzpeld un ar to arī Latvijā var izpelnīties kādu uzmanību. Tad mums ir postpadomju vide, kuru reizēm, vai reti, bet fotogrāfi izvelk ārā. Šī aura piesaista uzmanību. Protams, ka mēs nevaram konkurēt ar to, kas ir Krievijā. Arhitektūra, sociālā vide, kas ietekmējusies no kaut kādām padomju laika parādībām. Dreskods, pilsētvides organizācija. Tur ir daudz iespaidīgāk. Mums ir mazliet savādāk.

Ja fotogrāfs dzīvo teritorijā, kur nekas īsti nenotiek, ir sarežģīti piedāvāt kaut ko interesantu.

Cik viegli vai grūti bija atrast un apkopot brīvpieejas attēlus, kas saderēs kopā? Vai attēlu pieejamībai par kādu konkrētu tēmu bija loma kādas idejas realizēšanai vai atmešanai?

Grūti nav. Tikai viens no attēliem šajā sērijā ir balstīts daļēji uz Latvijas Fotogrāfijas muzeju Strenču arhīvā. Šīs teritorijas attēli, kas ir postpadomju, Austrumeiropas telpā, īsti nav pieejami. Nemāku pateikt par Igauniju un Lietuvu, kur vēl ir valodas barjera. Latvijas attēli nav pieejami, kaut arī to ir ļoti daudz, ieskenētu, kas atrodas muzejos, bibliotēkās un citos krājumos. Tie teorētiski ir ieskenēti normālā izšķirtspējā, bet onlainā pieejami vien 300 pikseļu izmērā, kas ir praktiski nelietojams izmērs pat tikai, lai normāli apskatītos. Nemaz nerunājot par to, lai varētu tikt pie tiem klāt par velti. Rietumu institūcijas uzkrāj un pārsteidzošā kārtā atver pieeju attēliem, kur daži ir ieskenēti pat 10 000 pikseļu izmērā (garākā mala). Daži saglabāti TIFF formātā, 300 megabaitu izmērā. Es pat nezinu, kāpēc tas ir izdaŗīts. Rietumu institūcijas rūpējas par savu tēlu un atpazīstamību, tās cīnās par patērētāju un ir gatavas piedāvāt šos arhīvus. Veido no tiem dizainu uz krūzītes, T-krekliem utt. Tas noteikti piesaista auditoriju, īpaši ar jauniešu mācību programmām, kas padara muzeju atvērtāku, atpazīstamāku. Jaunie patērētāji no nākamajām paaudzēm, kas kādā mācību stundā pa jokam būs izveidojuši savu tiešsaistes izstādīti, noteikti arī aizies uz to muzeju. Apjomi ir milzīgi – simtiem tūkstošu attēlu, gleznu reprodukcijas, kurām var saredzēt plaisas eļļas krāsā. Pēc dažiem īsiem meklējumiem, es vienkārši sapratu, ka viss atrodas Amerikā un Rietumeiropā, kas labi atbilda tēmai, ar ko nodarbojos. Man nebija dilemmas, ka gribētu lokālo kontekstu izmantot. Kad tiku klāt Strenču arhīvam, varēja savilkt paralēles ar to, kā izskatījās vide - lauku viensētu apbūve, namiņi ar maziem lodziņiem, nabadzība, un to pašu var redzēt Amerikas depresijas laikā. Līdzīga arhitektūra. Atšķirība tikai tajā, ka no Amerikas šīs fotogrāfijas var dabūt lielā izšķirtspējā, no Latvijas nevar.

Attēlu pieejamības pārbagātība. Vai varētu teikt, ka kopējā vērtība attēliem samazinās? Vismaz kolektīvā vērtība, jo daudzi publiski pieejamie attēli ir interpretējami kā svarīgi tikai indivīdam, kas tos publicē.

Vērtība ir nosacīta. Atvērtie arhīvi pieļauj attēlu izmantošanu arī komerciālām vajadzībām. Tajā skaitā „Getty” muzeja arhīvs. Simboliskā vērtība - gan jā, gan nē. Ja viss ir visiem pieejams, tad vērtība varbūt krītas, bet no otras puses, tas piešķir iespēju pētniecības nolūkos brīvi meklēt un strādāt ar šiem attēliem, ko zinātnieki arī dara. Tas bija neiedomājami pirms kādiem 15 gadiem. Kādreiz bija fiziski jābrauc, jāšķirsta katalogi. Tagad ar dažiem klikšķiem var atrast noteiktus attēlus par noteiktu periodu. Atrast var konkrētus autorus, žurnālus, izdevumus, personību atainojumu, ja raksti kādu vēsturisku pētījumu. Šie attēli nav pusdienu atainojums Instagramā. Tos arī var uzskatīt par nevērtīgiem, bet cilvēkam, kas ir speciālists, tie var ļoti noderēt. Materiāliem ir arī apraksti. Tur, iespējams, var uzzināt vairāk par vizuālo kultūru nekā kādā grāmatā, bet, ja nezini, ko meklē, tad tas ir tāpat kā iziet uz ielas un nezināt, kur iet. Vari stāvēt tik un brīnīties.

Šajā sērijā tu izmantoji arī apaļu, tādu kā tondo formātu, kas uzreiz piesaistīja manu uzmanību, jo ikdienā esam pieraduši patērēt kvadrātiski rāmētus attēlus. Acis slīd pāri attēliem kā pulksteņa rādītājs un šķiet, ka izjūtu mazāku pretestību nekā aplūkojot kvadrātiskus attēlus. Kā tu raksturotu šo formātu un vai tas varētu kaut kādā veidā atgriezties un kļūt populārs mūsdienās?

Ne tik bieži, bet tas tiek izmantots. Nekādu aizspriedumu pret to nav. Mūsdienās tehnoloģiski to izgriezt ir palicis vieglāk. Autoram ir jādomā, jo to noteikti ir grūtāk noformēt, ja vajag lielu attēlu, kas ir izdrukāts, uzlīmēts vai ierāmēts uz kādas lielas pamatnes. Ir zināmi izaicinājumi. Dārgi, bet mūsdienās viss ir iespējams.

Idejiski neredzu nekādu pretestību pret apli. Kādreiz esmu daudz fotografējis ar Hasselblad, kuram attēls ir kvadrātisks, kas kompozīcijas ziņā nav tālu no apļa. Protams, ka 35 mm sensoru kamerās ir gareniskās proporcijas, kaitinošais atklātnītes formāts, kas zināmā mērā ir banāls un pierasts.  Kad konstruēju kolāžu, tad dabiski sanāk fokusēt to ap vienu vai vairākiem centriem un liekot to visu kopā sanāk apļveida kompozīcija. Sanāk, ka stūris būtu ar kaut ko jāaizpilda, bet viņš gandrīz vairs nav svarīgs.

Tu apzināti savos darbos izmantoji nejaušus attēlu izdalīšanas algoritmu rezultātus, lai radītu nenoteiktību. Vai izmantojot digitālus un precīzus rīkus autoram tiek dota pārāk liela kontrole? Kā to varētu salīdzināt ar tradicionālo mākslu, kā piemēram, gleznošanu?

Gleznošana jau arī imitē nenoteiktību un nepabeigtību, izmantojot dažādus izplūdumus. Triepiens izslēdz detalizāciju. Protams, ka ir arī hiperreālisms. Tās pirmās 50 kolāžas man sanāca izdzēst, jo vīlos mēģinājumā ļoti skaisti salikt visu kopā ar taisnām līnijām un precīzi izgrieztiem objektiem. Sapratu, ka tas būtiski neko neatšķiras no reklāmas attēla. Tad visādi mēģināju palikt pie attēla un detaļām, kas imitē ar rokām plēstu materiālu, kāda instrumenta izmantošanu – šķēres, skalpelis, kas tehniski ierobežo. Tu griez un nogriez kādam galvu. Vienkārši tā sanāk, jo nevari izgriezt pārāk precīzi. Ļāvu šiem izdalīšanas rīkiem izpausties pēc saviem iestatījumiem. Nekoriģēju darbību, lai nebūtu to tīro un skaidro līniju. Ja sanāca cilvēkam pusi galvas nogriezt, tad tā arī palika. Es varētu ņemties un izdalīt visu precīzi, bet man bija svarīgs mežonības moments, lai attēls nav pārāk gluds. Tā nepabeigtības sajūta man ļoti labi patīk. Tā labi iet kopā ar Geštalta psiholoģijas principiem. Mēs papildinām izrāvumus ar savu iztēli. Tā ir ar jebkuru fotogrāfiju, bet šeit tas ir burtiski. Ir cilvēki bez sejas, grupa ar cilvēkiem, kuriem kaut kā trūkst. Tas iesaista skatītāju, jo viņa prāts neapzinātā līmenī papildina attēlu.

Pirmās 50 kolāžas  sanāca izdzēst, jo vīlos mēģinājumā ļoti skaisti salikt visu kopā ar taisnām līnijām un precīzi izgrieztiem objektiem. Sapratu, ka tas būtiski neko neatšķiras no reklāmas attēla.

Nākamo jautājumu tieši vēlējos uzdot par to, kāpēc mēs vēlamies nenoteiktību? Attēls nesanāk vairs tik gluds, klāt pienāk tekstūra, bet vai tā varētu arī būt izlaušanās no mūsu prātu ierobežotības radīt ko jaunu?

Nenoteiktība uztveres līmenī var ļaut cerēt, ka auditorija vairāk iesaistīsies. Prātam nepatīk neskaidrība, tas vēlās izskaidrot visu realitāti ko redz, lai nodrošinātu mūsu drošību. Pat, ja tas ir nepareizi. Tukšums tiek aizpildīts ar iztēli apzinātā vai neapzinātā līmenī. Neirozinātnes ir interesants temats - kādus 80% spējam piedomāt klāt tam, ko redzam. Tas pats ar fotogrāfiju. Redzam vienu uzgleznotu roku un pieliekam klāt aizkaru, kas izrauts no citas gleznas un prāts ģenerē, iztēlojas ķermeņa turpinājumu un to cilvēku, kas stāv aiz aizkara. No tā mēs nevaram izvairīties, jo viena pati roka nevar pastāvēt. To arī izmanto konvencionālajā fotogrāfijā. Iesaku paskatīties Ralfa Gibsona darbus. Viena no ikoniskākajām fotogrāfijām ir puspavērtās durvis. Veidojas stāsts par ķermeni, kas nav redzams. Tas, protams, ir subjektīvs stāsts pēc katra iepriekšējās pieredzes, bet tas noteikti veidosies.

Ralph Gibson, 1969. „Hand Through Doorway”

Maksimāla redzamā paskaidrošana ir raksturīga komerciāliem attēliem, kur šaubas mēģina neiekļaut. Mēģina ar produkta kvalitātēm aizvietot zīmes – pērc šo un tev būs draugi, attiecības, iekārojams paskats. Vēstījumi vairumā ir ļoti primitivizēti un izveidoti, lai tie lasītājiem būtu maksimāli pieejami un uztverami. Māksla drīkst radīt savas attiecības, vērtības un skatījumus uz kaut kādām parādībām. Radīt reizēm pilnīgi neinterpretējamus sižetus. Tas viss, manuprāt, panāk lielāku iespēju skatītājam iesaistīties. Fotogrāfijā, gleznā vai instalācijā ir daudz telpas skatītājam piedalīties ar savām domām un emocijām, kas ir izdevīgi, jo cilvēks kļūst par daļu no vēstījuma. Tas ir pretstats komerciālajai pasaulei, kas cenšas likt lasītājam domāt noteiktās klišejās. Nekļūdīšanās komerciālajā vēstījumā ir ļoti svarīgi. Līdz ko ir kāda divdomība, cieš uzņēmuma reputācija.

Maksimāla redzamā paskaidrošana ir raksturīga komerciāliem attēliem, kur šaubas mēģina neiekļaut.

Mūsdienās daudz dzirdam par mākslīgo intelektu - tā spēju radīt attēlus pēc aprakstiem un daudz ko citu. Cik liels palīgs tas varētu kļūt tev šādu darbu veidošanā?

Tas jau ir kļuvis daudziem. Es arī esmu paspēlējies ar DALL·E un citiem. Tā ir interesanta teritorija, bet man pagaidām vairāk interesē tieši, kā tas mainīs komerciālo audiovizuālo pasauli. Vienkāršās un ātri uzproducējamās lietās, piemēram, attēlam ar tomātu, kas noklāts ar rasas pilieniem, kas ir sakombinēts ar burgera attēliem, fotogrāfs drīz vairs nebūs vajadzīgs. Tā ir normāla attīstība visās nozarēs, arī žurnālistikā, kur ir interesanta attīstība. Lielajos pasaules medijos ir daudz mašīnmācīšanās algoritmu, kas producē ziņu tekstus par sportu, biržu utt. Mēs jau tagad lasām tekstus, kurus nav veidojis cilvēks. Varbūt kāds tikai koriģē. Ir algoritmi, kas uzrauga producēšanu. Tie skatās vai saturs atbilst dzimumu stereotipiem, lai sieviešu un vīriešu balsis būtu vienlīdzīgi pārstāvētas utt. Tas jau tiek izmantots vairākus gadus. Mākslīgais intelekts atvieglos radīt 3D, datorspēles un visu pārējo, kas saistīts ar kustību. Tas apliecina, ka audiovizuālā pasaule ir revolūcijas priekšā, ka attēlu ģenerēšanu pārņems mākslīgais intelekts. Protams, tie ir tikai instrumenti. Kādreiz varēja šausmināties par to, kas notiks, kad uzradās fotošops. Tie laborati, kas drukāja attēlus, varēja teikt, ka radītais vairs nav fotogrāfija, vai tās nav šausmas? Varam iztēloties visas iepriekšējās revolūcijas. Pēkšņi parādījās Instagram un fotogrāfijai tā bija zināmā mērā milzīga nobīde, jo atklājās, ka ar fotogrāfiju pelna cilvēki, kas atrāda skaistas un mazāk skaistas ķermeņa daļas. Tā ir fotogrāfija, kuras dēļ klikšķina, uzklausa stāstus. Fotogrāfijās atrāda ikdienu – pirkumus, skriešanu, raksturo pamanīto (šorīt migla utt.), laika pavadīšanu, manikīru un daudz ko citu. To darot un par to saņemot finansējumu bija milzīga nobīde tā mirkļa stereotipos par to, kā būtu jāpelna audiovizuāliem stāstiem vai fotogrāfijai. Tas pats arī šobrīd – ir jauns instruments, kas nav apgrūtināts ar kaut kādām ētikas vērtībām. Cilvēkam, kas sāk nodarboties ar attēliem, no tā nevajadzētu izvairīties. Tā ir nākotne, bet jautājums pastāv par to, vai tam būs nākotne mākslas teritorijā. Grūti pateikt. Tas viennozīmīgi tiks un tiek izmantots mākslas pasaulē. Protams, ka - ja esi sācis lietot Twitter, tu uzreiz nekļūsti par rakstnieku. Tas pats šeit – nāksies kādus desmit gadus strādāt ar mākslīgā intelekta algoritmiem vai tradicionālo filmiņu fotogrāfiju, vienalga ar ko, bet paies ilgs laiks, lai ielauztos mākslas vai fotogrāfijas pasaulē.

Šī atbilde ļoti labi ieskicēja nākamo, ko vēlos teikt un parādīt tev. Es centos mākslīgajam intelektam dažādi aprakstīt „Liegās Apokalipses” darbus un šis ir labākais attēls, ko ieguvu. Manuprāt, tas tiešām pierāda to, cik tālu mākslīgais intelekts ir no sarežģītiem konceptiem, ko rada cilvēks.

DALL·E ģenerēts attēls

Tā.. ko tu tur esi darījis? Vai tas ir DALL·E?

Jā.

Nu... jā. Kaut kas tur nav kārtībā. Ja vēlies manai kolāžai piedzīt atslēgas vārdus, tad sanāks bezjēdzīga putra. To tā nevarēs izdarīt, bet ir jautājums, kā noformulēt algoritmam to, ko viņam kabināt kopā? Ar zināmu piepūli varbūt kaut ko līdzīgu var uzģenerēt, bet vēl ir detalizācija. Kolāžas attēli ir diezgan detalizēti - daži attēli ar 360 punktiem (DPI). Izdrukātajiem darbiem ir liela detalizācija, ko pagaidām laikam ar mākslīgā intelekta starpniecību vēl nevar izdarīt. Interesanti būtu piekabināt klāt Instagram atslēgas vārdu un paskatīties, ko viņš izvelk no tā ārā. Kā jau runājām, vienkāršākiem attēliem, kas paredzēti komerciāliem nolūkiem, būs ļoti izdevīgi izmantot mašīnmācīšanās algoritmus. Gan jau arī tas nav pretrunā ar fotogrāfa kā producenta lomu. Neviens jau neliek vienmēr izmantot fotoaparātu, lai iegūtu tomāta attēlu priekš kaut kāda iepakojuma. To var ģenerēt, vadoties pēc savas profesionālās pieredzes. Algoritms ir apmācīts uz pastāvošiem attēliem un interesati vērot eksperimentus. Kā piemēram, Leva Manoviča (Lev Manovich) darbi. Var aiziet uz viņa facebook profilu (https://www.facebook.com/lev.manovich) un paskatīties, kā viņš no sākuma ar to kaislīgi nodarbojas un kā viņa darbi izskatās tagad – kā Midjourney (ģenerēšanas intelekts) attīstās. Ģenerējot tos pašus atslēgvārdus dažādos laikos mainās estētika. Le Manoviča kā mediju pētniecības eksperta komentāri par to ir ļoti interesanti.

Lev Manovich, 2022, "Russia." No facebook konta

Vai pēc „Liegās Apokalipses” sērijas pabeigšanas juties atvieglots, vai varbūt kaut ko zaudējis, piemēram, darbošanos pie šī projekta, kas noteikti radīja kaut kādu ieradumu un atbildību?

Nezinu, ko šobrīd saukt par atbildību..

Pret sevi!

Nedomāju, ka tā ir līdz galam pabeigta sērija. Es turpinu šo un to darīt. Tur nemaz nav tik daudz to darbu - 29 attēli. Nākamajā gadā plānotas divas izstādes. Viena būs milzīgā telpā, līdz ar to dažus attēlus, kurus var izdrukāt uz sintētiska auduma materiāla, pieģenerēšu klāt, lai atbilst instalācijas iecerei. Uz viļņa vēl esmu un arhīvā vēl nevar nogulties.

Ar šo darbu piedalījies un ieguvi balvu Sony World Photography radošās sekcijas fotokonkursā. Kāds ir galvenais ieguvums tev personīgi?

Nu fotoaparāts, kuru var pārdot. Nu.. nē, tu nekad nezini, kur un kā tas atsaucas. Patiesībā, kad es uzvarēju arhitektūras sekcijā, kas bija tieši pirms desmit gadiem, bija komerciāla interese. Šī sadaļa, kurā tevi pamana kādu žurnālu redaktori, kuriem vajag pakalpojumu. Tajā skaitā tādi, kas kaut ko grib sev uz sienas uzlikt. Šeit savukārt izstāde joprojām ceļo pa dažādām galerijām. Nupat bija laikmetīgās fotogrāfijas centrā SanDjego (ASV). Visu laiku kaut kas notiek. Uzrodas cilvēki, kuriem kaut ko vajag. Ir tādi, kas paprasa, cik maksā darbi un nepērk vai tieši otrādi. Kāds vēlas izmantot to noformējumam. Tagad uzradās grāmatas vāks uz kura jāuzliek šis darbs. Tie ir komerciāli pasūtījumi. Ir interese no mākslas žurnāliem. Tas gan nav pateicoties šai uzvarai, bet manai paša aktivitātei. Patiesībā šie darbi ir publicēti neticami daudz vietās, arī Ķīnā. Tas palīdz veidot atpazīstamību un nākamajā reizē, kad uzrunāju kādu, ir jau iepriekš izveidojies kāds konteksts. Parasti neatceras valsti. Tas gan ir paradoksāli kaut kādā mērā, jo reizēm valsts identitāte ir svarīga. Reizēm skatās reģionāli, kas tad mūsu reģionā ir interesants, piemēram, Baltijas valstīs. Amerikai tas ir pilnīgi abstrakti. Dažreiz redaktoriem interesē cilvēki, kas atrodas kāda konkrētā ģeogrāfiskā lokācijā un diemžēl mūs jauc ar Lietuvu. Franču katalogā bija ierakstīts, ka esmu Lietuvas mākslinieks. Laikam viņiem nebija baigi svarīgi.   

Es arī ar to saskaros. Tas laikam ir globāls fenomens.

Nu, jā. Es to nedomāju sliktā nozīmē. Latvija ir tāda kā neitrāla teritorija sociālpolitiskā ziņā un to neatpazīst. Mākslas pasaulē ir svarīgi, ka mākslinieks ir redzēts dažādās vietās. Es runāju par merkantilo stāstu, ka māksliniekam vajag, lai viņa darbus kāds kaut kur izmanto - nevis no skatītāja, bet no kuratora perspektīvas skatoties, - uzticas māksliniekam, ja tas ir vairākas reizes kaut kur jau redzēts. Tas nenotiek tā, ka kāds kaut kur uzreiz kaut ko piedāvā. Paiet pāris gadi, un, pateicoties publicitātei, kaut kas notiek.

Es esmu slinks cilvēks, es nedaru neko tādu, bez kā es varu izdzīvot. Tas, ko es daru ar mākslu, ir balstīts nespējā atteikties no tā.

Arī motivē turpināt darīt.

Tas noteikti nav galvenais motīvs. Es esmu slinks cilvēks, es nedaru neko tādu, bez kā es varu izdzīvot. Tas, ko es daru ar mākslu, ir balstīts nespējā atteikties no tā. Ja tas būtu saistīts ar racionāliem ieguvumiem, piemēram, finansiāliem, tur nav nekādas jēgas. Tās vairāk ir nejaušību un sakritību situācijas, kas atnes arī kaut ko finansiālu, bet tas nevar kalpot Austrumeiropas māksliniekam kā motivācija kaut ko darīt. Rietumu izpratnē mākslinieks ir tāds kā darbs. Ziemeļvalstīs centīgi strādā, iespējams, ka esi vidusmēra garlaicīgs mākslinieks, bet darbojies, un, ja normālās institūcijās ir izstādes, tad vari pretendēt uz kultūras fonda stipendijām, kas var nodrošināt diezgan labu dzīvi. Ir materiāli argumenti. Esi izmācījies, reizēm ir ciešanas, reizēm dzīve ir rožaina, bet ir kaut kāds ceļš izstrādāts, pa kuru ejot vari sevi nodrošināt. Latvijā tā nav, un visdrīzāk tuvākajos desmit gados tā arī nebūs.