Pazaudēt stabilitāti apmaiņā pret brīvību

Toms Rubīns ir kāzu fotogrāfs un videogrāfs, kura pieeju kāzu video veidošanai raksturo īpaša uzmanība dokumentālajiem un autentiskajiem mirkļiem, nevis mākslinieciskajiem elementiem. Viņa mērķis ir iemūžināt patiesus cilvēkus, viņu attiecības un emocijas, radot video, kas stāsta par mīlestību un svinībām. Intervijā Toms atklāti dalās pieredzē ar finansiālajiem un laika trūkuma sarežģījumiem, kā arī par ceļu uz atpazīstamību kāzu iemūžināšanas nozarē. Viņa talants ir novērtēts ar divām balvām, kuras viņš saņēmis kā Latvijas labākais kāzu videogrāfs.

Elīza Knikste, Paula Lea Luce, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Kāds jums ir ikdienas grafiks? Vai jāstrādā katru dienu?

Man nav grafika, viss ir ļoti plūstoši. Strādāju tad, kad varu strādāt, attiecīgi, kad mājās neviena nav. Mazais ir dārziņā, sieva darbā, tad varu rast laiku ņemties ar saviem darbiem. Kad kāds ir mājās, man ir neērti. Tas pilnīgi nav ar mani saistīts, jo es pēc būtības montēju sveša cilvēka video, kur runā sveši cilvēki, bet es jūtos neērti. Es jūtos tā, it kā montētu pats savējo, it kā viss, ko viņi runā, ir tas, ko es saku. Man ir neērti, ja kāds dzird. Man vajag mieru, pilnīgu klusumu un būt vienam pašam.

Jums ir atsevišķa darba istaba, kur neviens netraucē?

Man ir atsevišķa istaba, bet tas baigi neko nemaina, jo tad, kad jums būs trīs gadus vecs bērns, kurš skrien kā runcis kur un kad grib pats, un kad grib, rāpjas uz galda vai klēpī, tad jūs zināsiet. Nav tāda private space (angļu val.: privātā telpa). Ir istaba, bet tas nemaina to, ka sieva var kaut ko šmorēt virtuvē vai mazais dauzās.

Kā jūs raksturotu savu profesiju? Cik ilgi strādājat šajā jomā?

Es darbojos ar visu, bet mani visbiežāk atpazīst kā kāzu videogrāfu. Kāzu videogrāfija ir tas, kur esmu ielicis nosacītu brendingu, lai citi zinātu, ko daru. Pie tam esmu no tiem tipiem, kas baigi nereklamējas nekur. Visbiežāk informācija par mani nokļūst no "mutes mutē". Ir uzskati, kuru dēļ es to sāku darīt, bet tas ir tālā pagātnē un tagad tie ir pilnīgi izmainījušies.

Varbūt varētu sākt ar pirmajiem uzskatiem?

Pašā sākumā man šķita, ka tas ir kaut kas ļoti prestižs, ir vajadzīga baigā atbildība un nedrīkst baidīties runāt ar svešiem cilvēkiem. Es atceros, ka tīņu gados biju nenormāli atvērts un tad uz studiju gadiem noklusu. Beidzu darīt visādas pārspīlētas muļķības, kuras iepriekš man nebija nekādu problēmu izdarīt.

Kāzās katru reizi ir pilnīgi citi cilvēki no pilnīgi citām vidēm. Pašā sākumā bija ļoti dažādas vecuma starpības - ir jaunāki, ir vecāki cilvēki - tāds baigais rasols. Toreiz viss šķita baigi saspringti un uztraucoši, tagad - nekas īpašs, darba rutīna kaut kādā ziņā ir iestājusies. Tam ir arī labās puses, jo tad mēģinu eksperimentēt un gala rezultātā tas veido manu parakstu. Ja cilvēks meklē specifisku lietu, zina, ko grib, tad, redzot manus video, viņš aptuveni var iedomāties, kā tas izskatīsies.

Sākotnēji panākumi šķita, kā kaut kas nenormāli neaizsniedzams. Ja izsitīšos, tad mani zinās un būšu bezmaz vai Latvijas līmeņa slavenība. Tas bija jaunībā, tagad, kad viss daudz maz ir sasniegts, ir zudusi tā sākotnējā eiforiskā sajūta vai satraukums.

Kāzās katru reizi ir pilnīgi citi cilvēki no pilnīgi citām vidēm.

Nav vairs augstāk, kur kāpt? Ir sasniegta virsotne?

Vienmēr ir kur augstāk kāpties. Cits jautājums, vai tajā var gūt baudu. Tas ir kā ar jebkuru lietu, kas dzīvē tiek darīta pirmo reizi. Skatos uz savu mazo - viņš pirmo reizi aizsniedza zariņu, kuru viņš nekad nevarēja aizsniegt, un viņam ir prieks. Tāpat ir, ja pirmo reizi tiek iegūta balva. Pirms tam nav apstiprinājuma centieniem, pats tikai sev vari drusciņ uzsist pa plecu. Vienīgie, kas uzmundrina, ir sieva, kurai tehniski nav tā kalibra, lai pateiktu, ka tiešām ir labi. Viņai ir labi, jo esmu viņas vīrs, esam ģimene un kādam jau ir jāatbalsta. Tas ir tāpat kā mamma, kas vienmēr teiks, ka viss sanāk. Kad paslavē citi aroda profesionāļi, tad tas ir drusciņ cits līmenis.

Cik ilgi jūs jau strādājat šajā nozarē?

Sākot no aptuveni 2016. gada. Bet tas ir jādala, jo es nesāku uzreiz ar video, sākumā bija fotogrāfija. Pāris gadus pastrādāju tikai kā fotogrāfs un tad šķita, ka citiem sanāk labāk. Kad nav nekādu atzinumu no citiem profesionāļiem, ir tikai savs mazais informācijas burbulis, kas šajā gadījumā atkal ir sieva, mamma, draugi, kuri nav saistīti ar šo nozari, tad rokas var nolaisties, jo nav mūžīgā dzinula. Jā, man vienkārši vienā brīdī nolaidās rokas. Filmēt vienmēr esmu filmējis hobija līmenī. Atceros, kad studēju, skolas projektiem šad tad kaut ko pafočēju vai pafilmēju. Uztaisīju kādu banerīti vai flaierīti, tāpēc tehniski kaut ko daru jau 11 gadus. Ja runājam par kāzām, tad 2016. gadā es sāku fočēt profesionāli. Vēlāk aizgāju pilnībā uz filmēšanu, jo tajā brīdī jutos sevi izsmēlis fotogrāfijā, kā arī nevēlējos menedžēt mārketinga pusi abiem pakalpojumiem.

Man toreiz šķita, ka tad ir jāsadalās divos tēlos un tas jāskaidro cilvēkiem. Agri vai vēlu, ja piedāvā abus pakalpojumus, tad nāk cilvēki, kuri prasa abus uzreiz – gan filmēt, gan fočēt. Man šķiet, ka tā nav jādara, ja strādā vienatnē, kā es, tas nav pareizi, ja gribi to kvalitatīvi pasniegt. Kvantitāte pret kvalitāti būs mūžīgais sarunu temats. Es biju tas, kurš negribēja to darīt. Lai būtu vienkāršāk menedžēt laiku un piedāvājumu, izlēmu palikt pie video, jo tas man sanāca labāk, patika labāk un tajā es redzēju, kur var augt.

Kādas ir prasmes un zināšanas, kas nepieciešamas šajā jomā?

Man atkal jāsāk ar to, ka es sāku kā fotogrāfs. Jau no skolas laikiem man bija zināšanu bagāža par to, kas ir gaisma un kas ir kompozīcija. Video pasaule pienāk klāt un papildina foto zināšanu krājumu. Ja man jāsaka, kas būtu vajadzīgs cilvēkam, kurš pilnīgi neko nezina, es joprojām teiktu, ka jāsāk ar foto. Man šķiet, ka tā iemācās redzēt lietas smukāk – smukāk iekadrēt, nostādīt, saprast, kā un kur gaismai jābūt, lai konkrētajā situācijā objekts būtu redzams, vai tieši otrādi - paķert siluetiņu. Jāsāk ar redzējumu, ko dod fočēšana. Ja sāc pa taisno filmēt, tad tas, ko novēroju daudziem iesācēju videogrāfiem, ir, ka uzreiz var redzēt, vai viņi ir fočējuši pirms tam vai nē. Problēma ir tāda, ka viņi nedomā par māksliniecisko pusi, viņi vairāk domā, kā maksimāli vairāk visu padarīt kustīgu, arī nekustīgas lietas. Tas man šķiet nav īsti pareizi. Ja pavērojam filmas, kadrs parasti ir nekustīgs, kustās objekti, cilvēki, lapas, vējš un ūdens. Kadrs tāpat kā fotogrāfijā parasti ir nekustīgs, ja vien kadra kustībai nav pamatojums. Stāstā galvenais ir substance.

Ja man jāsaka, kas būtu vajadzīgs cilvēkam, kurš pilnīgi neko nezina, es joprojām teiktu, ka jāsāk ar foto.

Jūs pašmācības ceļā iemācījāties vai studējāt?

Es pašmācības ceļā. Fočēšana un filmēšana man ir no skolas laikiem, vienkārši ņēmu kameru un staigāju pa ielām ar draugiem, fočējot paši sevi un pilnīgākās muļķības, kuras tagad nevienam nerādīšu, pats nemaz negribu skatīties. Regulāra fotografēšana no dienas dienā, iedod pamata iemaņas. Lai sāktu, ir nepieciešams entuziasms.

Pie kādām atziņām esat nonācis vai kādas vērtības jums ir svarīgas?

Atziņas ir tādas, ka es nebaidītos sākt agrāk. Ļoti bieži ir tā, ka cilvēkam ir stabils darbs, kurš viņiem apnīk. Katram ir savi iemesli - kāds sastrīdas, kādam ir izdegšana, kādam ir garlaicīgi, kādam nesanāk labi. Parasti lēciens foto pasaulē ir no kaut kā stabila, kad ir jāsadedzina visi tilti no stabiliem ienākumiem un jāmēģina darīt pašam cerībā, ka ar to pietiks. Tagad vairs nav neviena, kurš nosacīti parūpēsies, kā piemēram, darba devējs. Jārūpējas par sevi pašu, viss jārēķina pašam. Tas ir bailīgi, jo tiek pazaudēta visa stabilitāte apmaiņā pret nosacītu brīvību, bet brīvība arī nāk ar saviem mīnusiem.

Kādēļ izvēlējāties būt kāzu videogrāfs?

Laikā, kad es to sāku darīt, kāzas šķita kaut kas nenormāli šiks, ļoti prestižs un foršs. Nemelošu, arī tas, ka tā ir tā lielā nauda un finansiālā neatkarība. Patiesībā, visur var nopelnīt ar fotografēšanu vai filmēšanu, bet tajā laikā šķita, ka kāzas būs tā vieta. Protams, kad to sāk darīt, nākas saprast, ka tas nav tik vienkārši. Bez filmēšanas ir vēl nenormāli daudz jāapstrādā, jo sākumā, kad nav tik daudz zināšanu, apstrāde nemaz neaizņem tik daudz laika. Taču jo vairāk aug zināšanas un prasmes, jo biežāk pats sāc pamanīt lietas, kuras iepriekš vienkārši neredzēji un apstrādes laiks kļūst ar vien garāks un cītīgāks.

Runājot par grafikiem, vai jums sanāk neiekļauties termiņos un strādāt pa nakti?

Termiņus es nekad neesmu nokavējis, bet strādāt naktīs - tā ir norma. Visbiežāk pie datora es apsēžos no rīta, bet tas vēl nenozīmē, ka sāku strādāt. Izdzeru kafiju, paskatos ziņas, pārbaudu e-pastus, bet brīdī, kad atveru projektu, neveru ciet līdz pēdējam, kad vairs nejūtu spēku. Vēl viena atziņa ir, ka nevajag pārstrādāties. Kad no rīta esi svaigs, pamodies un racionāli domā, paskaties uz darbiem, kas sanāca naktī, kad acis vairs nerāda īstās krāsas, neredz pareizu ekspozīciju, neredz neko pareizi, ir tas brīdis, kad viss nakts darbs tiek anulēts un jāsāk ir ar svaigu skatu. Es gan apzinos, ka visticamāk nelabošos un turpināšu strādāt arī naktīs.

Kad atveru projektu, neveru to ciet līdz pēdējam, kad vairs nejūtu spēku.

Skatoties vienu no jūsu garākajiem kāzu video, man šķita, ka es skatos īsfilmu par tiem cilvēkiem.

Jā, tā ir tā doma, ka tas ir stāsts, nevis vienkārši atskats. Garos video ir visgrūtāk taisīt, jo jāiziet cauri visam, kas tajā dienā ir safilmēts. Es meklēju katrā klipiņā, vai kāds kaut ko nepateica, varbūt pats kaut ko muļķīgu pateicu, bet varbūt arī tas ir smieklīgi vai aizkustinoši. Vismaz man patīk domāt, ka atšķiros ar to, ka video taisu patiesus un autentiskus par to, kāda diena patiesībā bija. Ja diena bija ļoti traka, arī video ir tādi. Paliek blūperi (angļu val.: neveiksmīgi kadri), kur kāds sasmejas, kāds nokrīt, kāds izdomā uztaisīt bildi ar dūmiem un vienīgie dūmi ir čoma cigarete. Citreiz staigāju un meklēju viesus, cenšos saprast, kura ir mamma, kurš ir tētis, kurš ir brālis, māsa, un uzprasu viņiem padomāt par spilgtāko atmiņu par cilvēku, kurš precas. Pāri visbiežāk nemaz nezina, ka es intervēju vecākus. Ar visu to, ka parasti latviešu tēti ir skarbi onkuļi, kuri ceremonijā, nedod dievs, palaistu asaru. Kad pienāk viņam klāt un uzprasa, var jau redzēt, kā viņam tek [asara].

Kā jūs iedrošināt cilvēkus atvērties kameras priekšā?

Vienkārši runājot. Tagad tā ir ikdiena, man nav neērti pieiet pie pilnīgi jebkura cilvēka. Tas ir kļuvis par darba pienākumu, pie kura esmu tik ļoti pieradis, ka tas vairs nesagādā nekādu diskomfortu.

Pirms kāzām veicat sagatavošanās darbus vai veidojat scenārijus?

Nē, es speciāli neko nerakstu, jo katrās kāzās esence ir tā pati. Visās kāzās būs ģērbšanās, ceremonija un vakara daļa. Runa ir par pieredzi, kad esi pieredzējis tik daudz un dažādas kāzas, vairs tik ļoti neuztraucies par to, kā būs un ko filmēsi. Es aptuveni zinu, ko man vajag jebkurā dienas brīdī. Citreiz tomēr pārdzīvoju, ka varētu  kaut ko neuzspēt. Sezonas sākumā reizēm paskatos citus videogrāfus iedvesmai, kuri citās pasaules malās ir izlikuši savus darbus.

Kādreiz ir gadījies domāt, ka šis pāris ilgi nepaliks kopā?

Nē, nav. Es varu pamatot vienkārši. Pirmkārt, pāru nav daudz. Ja ir videogrāfi, kas dragā 20-50 kāzas gadā, tad noteikti var sanākt, ka procentuāli viņiem pāri vairāk šķiras. Man tā nav. Pieļauju, ka ir varbūt divi, kas ir izšķīrušies. Vienreiz kāzās ieraudzīju vīrieti, kuru sen biju fočējis, un tagad filmējot, redzu, ka viņš ir viesis ar citu sievieti. Varbūt ar māsu, bet gan jau, ka nē. Otrkārt, mūsdienās kāzas ir milzīgs bizness. Manā skatījumā fotogrāfijas un video ir tas, kas paliks uz daudziem gadiem pēc kāzām. Viss pārējais - mašīnas īre, galdu noma, ēdiens - ir forši tajā dienā, bet tas nav paliekoši. Cilvēki, kas nāk pie manis, nāk ar mērķi, jo ir atraduši konkrētu pakalpojumu, kuru grib. Pat, nepazīstot cilvēkus, ja viņi savos meklējumos ir nonākuši pie manis, es jau apmēram zinu, ko viņi vēlas. Tas ir liels pluss, jo, pat ja viņiem ir mazāks budžets, viņi ir gatavi vairāk naudas ieguldīt īpašā video. Visbiežāk Latvijā kāzās ir fotogrāfi, bet videogrāfi ir tāda odziņa.

Visbiežāk Latvijā kāzās ir fotogrāfi, bet videogrāfi ir tāda odziņa.

Jums ir kāds mīļākais kāzu video, ko esat nofilmējis?

Man ir viens video, kurš man ļoti patīk un asociējas ar mana līmeņa kāpumu. Tas bija viens no pusstundu garajiem video par Patrīciju un Jēkabu. Viņi bija nenormāli foršs pāris. Tā, ka satiekos un uzreiz jūtu, ka mums ir viens un tas pats vibe (angļu val.: noskaņa). Tikko iepazināmies un jau smējāmies par random (angļu val.: nejaušām) lietām kopā. Viņi nāca ar iniciatīvu, ka gribētu tieši šādu video. Kad kāds prasa kaut ko konkrētu, ko es neesmu līdz šim darījis, tad no sākuma nav pārliecības. Bet, kad projekts ir pabeigts, paliek sajūta, ka tagad visu laiku gribas turpināt darīt tieši tā. Tieši šī pāra dēļ. Es sāku veidot vairāk interviju veida video.

Tajā gadā norisinājās viena no Latvijas Kāzu fotogrāfu un videogrāfu asociācijas gada balvām. Iepriekšējā gadā, kad piedalījos, ieguvu pirmo vietu. Šajā gadā piedalīties nevarēju, jo man bija jābūt žūrijā. Tas bija tieši gads, kad tapa Patrīcijas un Jēkaba video. Vērtējot citus, man visu laiku tas video bija galvā. Es negribu teikt, kā būtu, ja būtu, bet manā galvā mans video bija galvas tiesu pāri visiem un to neviens tā īsti nekad neieraudzīja.

Ir bijuši klienti, kuriem nav paticis gala rezultāts?

Neapmierināts ir bijis viens pāris. Tas bija burtiski pašā sākumā, kad es tikko sāku filmēt. Bija cilvēki, kas gribēja sev paturēt arī melno, neapstrādāto materiālu. Es viņiem iedevu flešu ar samontētu materiālu, bet viņi man iedeva tukšu cieto disku. Viņi atbrauca nākamajā dienā pēc diska ar nenormālām uzslavām - cik viss ir skaisti, cik viss ir forši. Pēc kāda mēneša pēkšņi saņēmu zvanu. Viņi esot padomājuši un izskatās, ka es tomēr esmu bijis ļoti skops ar kadriem. Ļoti daudz kas vēl esot noticis, bet video tas nav atainots. Sākās runa par to, ka vajadzētu visu pārtaisīt, ka vajadzēja garāku un foršāku [video] - tomēr nav pietiekami labi.

Ir bijusi sajūta, ka jāmaina profesija?

Jā! Esot studentiem, vēl nav sabojāta smukā pasaules aina, jo atceros sevi tajā laikā - pilnīgi citas domas par visu. Dotajā brīdī sakožu zobus un pabeidzu savu darbu. Tā ir mana atbildība. Es varu degt, cik gribu, bet ir darbs, kas jāpaveic. Man šis darbs patīk ar to, ka es visu mazliet zinu. Es nebaidos no bailīgā scenārija, kurš varētu notikt. Esmu pieradis strādāt haosā, kad nav scenārija. Es jūtos ērtāk kāzās, kad līdz galam nezinu, kas kurā brīdī notiks, nekā pasākumā, kur ir jāfilmē no pieciem līdz desmitiem, konkrēti zinot laikus. Atbildot uz jautājumu patiesi, ir tā, ka dotajā brīdī tas ir vienkārši darbs. Tā ir nosacīta rutīna. Rutīna nav vienmēr jāuztver ar sliktu asociāciju. Tā ir lieta, ar kuru esmu apradis un pateicoties tam, man viss šķiet pašsaprotams un vienkāršs. Pat ja brīžiem var šķist, ka varu būt izdedzis, tas noteikti nav iemesls lekt lejā no tilta.

Jūsu pašu kāzas tika filmētas?

Jā, manās kāzās bija interesanti. Kad precējos, mums nebija liels budžets un es vairāk skatījos, kā ieekonomēt, lai būtu mazāk tēriņu. Man jāatzīst, ka toreiz bija forši tas, ka es vēl nefilmēju un nefočēju kāzas. Par kāzu industriju nezināju neko. Man tā bija melna bilde, jo tajā brīdī varbūt biju bijis tikai pāris draugu kāzās.. Visu darījām paši. Daudz palīdzēja arī draugi. Nebija izplatīti kāzu organizatori, plānotāji, dekoratori. Vai vismaz mēs par tādiem nezinājām. Man bija draugs, kurš tajā laikā filmēja tā, kā man ļoti patika, biju viņa lielākais fans. Es viņu uzaicināju kā viesi, bet viņš pats atnāca ar kameru. Es neprasīju filmēt, bet viņš atnāca un uzfilmēja. Mums bija kāzas, kurās bija videogrāfs, bet fotogrāfa nebija. Pat mūsdienās tādas kāzas neesmu pieredzējis. Manuprāt, viens no aktuālākajiem mūsdienu fotogrāfiju stiliem kāzu industrijā ir dokumentālā reportāža. Tāpat uzskatu, ka arī es filmēju dokumentāli. Mans uzsvars ir veidot stāstu, lai cilvēks pēc gadiem desmit, kad viņš jau būs pilnīgi aizmirsis jebkuru detaļu no savas kāzu dienas, var ieslēgt un paskatīties uz sevi - kāds viņš bija jauns, kāds viņš bija smuks, un kāda viņam bija balss.