Anna Kande īsteno trendus un antitrendus kāzu poligrāfijā
Anna Kande ir grafiskā dizaina un maketēšanas speciāliste ar vairāk nekā desmit gadu pieredzi. Dizains viņai vienmēr bijis aizraujošs darba process, kam nepieciešama gan precizitāte, gan radošuma brīvība. Anna specializējas kāzu poligrāfijā, veidojot elegantus ielūgumus, grāmatas, plānotājus un citus dizaina produktus.
Studijas Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) Annai asociējas ar alu un saulespuķu sēklām, savukārt Latvijas Universitātes (LU) laiks pagājis ar cigāru un dzejas grāmatu rokās. Riteņbraukšana, motocikli, ģimene, draugi, vēlme izaicināt ierastās robežas būtiski ietekmē viņas profesionālo attīstību un ir daļa no Annas personības.
Terēze Patrīcija Ķestere, Viktorija Gailuma, Studentu medijs Skaļāk
Intervija notika 2024. gada rudenī.
Tu esi ne tikai talantīga grafiskā dizainere, bet arī piedzīvojumu meklētāja un aizrautīga sportiste. Vai tev ir vēl kādi vaļasprieki? Varbūt esi nesen izmēģinājusi ko jaunu?
Jā, noteikti! Man ļoti patīk braukt ar moci. Kopš vasaras pirmās puses, nodarbojos ar šosejas velosportu. Kā izrādās, man tas traki patīk! Tas sanāca pavisam nejauši, jo visi mani draugi runāja, ka arī gribētu pamēģināt šo sporta veidu.
Jūs iedvesmojaties cits no cita?
Noteikti! Man sanāk ar draugiem diezgan daudz kooperēties darba ziņā. Mans labākais draugs ir tehniskais maketētājs. Lai gan viņš kategoriski atsakās strādāt ar dizainu un to veidot, viņš nodrošina tehnisko pusi. Turklāt man ir ļoti laba draudzene, ar kuru ik pa brīdim kopā realizējam foto projektus, un mums ir arī grāmatiņu sērija, ko taisām.
Tu sāki savu karjeru 2012. gadā. Kas bija pirmais solis, kas tev palīdzēja spert kāju dizaina pasaulē?
Pirms tam strādāju ar maketēšanu, bet tie bija galvenokārt prezentreklāmas darbi, piemēram, logo uz pildspalvas. Nesauktu to par dizainu, bet tas bija ceļš, kā apguvu grafikas programmas, sāku iejusties un izprast visu. Saskarsme ar dizainu un mākslu man ir bijusi kopš bērnības – es vienmēr esmu zīmējusi. Gāju Rozentāļos (Jaņa Rozentāla Mākslas skola).
Pēc tam tuva draudzene precējās un man palūdza uztaisīt ielūgumus. Viņai bija augsta līmeņa kāzu organizētāja Alise Kolosova. Tas man atvēra neplānotas durvis uz dizaina pasauli, jo viņa pēc tam sāka mani uzrunāt, un es dažādus projektus taisīju tieši Alisei.
Tas man atvēra neplānotas durvis uz dizaina pasauli (..).
Kā tu aizrāvies ar kāzu poligrāfiju?
Tam ir vairāki aspekti. Viens ir lielais gandarījuma līmenis – sadarbība vienmēr ir patīkama un dzirkstoša. Būsim godīgi: nekad neesmu redzējusi nevienu citu klientu, kurš, saņemot vizītkartes, apraudātos. No profesionālā viedokļa man patīk, ka darbs pie korporatīvā dizaina, it sevišķi logotipiem, ir ilgtermiņa darbs, jādomā par ilgtspējību.
Savukārt, veidojot kāzu poligrāfiju, vari būt te un tagad – spontāns un tieši mirklī, īstenot to, kas šobrīd ir trendos (no angļu val. trend – tendence) vai antitrendos (anti-trend – tāds, kam piemīt nemainīga kvalitāte, bet nav jaunākā tendence).
Savukārt, veidojot kāzu poligrāfiju, vari būt te un tagad – spontāns un tieši mirklī, īstenot to, kas šobrīd ir trendos vai antitrendos.
Pieminēji, ka mācījies Rozentāļos. Vai tas tev palīdzēja atrast savu karjeras sfēru?
Pēc Rozentāļiem neturpināju mācīties mākslas virzienā. Pirmā universitāte, kurā studēju, bija RTU. Studēju autotransporta inženieriju. Pēc pirmā gada sapratu, ka man tur nepatīk, jo trūka intereses notiekošajā. Neizstājusies no RTU, iestājos LU filozofos, kas man ir radniecīga nozare. Bija doma, ka mācīšos vienu mēnesi un tad vai nu atgriezīšos RTU, vai arī, ja man tur patiks, tad eksmatrikulēšos [no RTU]. Man ļoti patika! Pirmajā nedēļā, neprasot, kādās valodās mēs runājam, uzdeva izlasīt [Imanuela] Kanta grāmatu. Latviski nav – ja gribi, lasi krieviski, angliski vai vāciski. Starpbrīžos visi gāja ārā pīpēt cigārus un šķirstīt dzejas grāmatas, kamēr RTU vairāk bija alus un saulespuķu sēklas.
Filozofijai nav tiešas saistības ar dizainu, bet noteikti ir netieša saistība. Daudzi draugi, paziņas brīnās, kā es varu strādāt no mājām. Ceļojumos vienmēr ir līdzi dators. Kad viņi mostas, es jau esmu pamodusies, un, kad viņi iet gulēt, es vēl esmu augšā. Viņi brīnās, kā es varu tik labi regulēt sevi, bet tas ir tas, ko man deva mācības – spēju sevi disciplinēt, strādāt ar lielu informācijas apjomu, izvirzīt prioritātes un darboties strukturēti. Bez tā tas nebūtu iespējams.
Filozofijai nav tiešas saistības ar dizainu, bet noteikti ir netieša saistība.
Vai ir kāds galamērķis, kas tevi visvairāk iedvesmoja? Vai ceļošana ir kā meditācija?
Jā, man ļoti patīk ceļot. Tas noteikti ir veids, kā iegūt jaunas sajūtas un pieredzi. Lielākajai daļai vietu ir sava burvība. Ar vīru bijām Norvēģijā, braucām ar močiem – fantastiska pieredze! Viņš ir īsts ziemeļu mīļotājs, bet mani velk uz siltajām vietām, tāpēc mēs šad un tad ceļojam atsevišķi, lai katrs gūtu prieku.
Man nav konkrētas vietas, kas īpaši patīk, bet es izbaudu jaunas vietas un to iepazīšanu. Arī Latvijā, ko pamanu aizvien vairāk – izbaudu rudens krāsas. Kādreiz skrēju garām un neko neievēroju, bet tagad spēja izbaudīt mirkli mani iedvesmo.
Vai ir kāds mentors, kurš tevi iedvesmojis tavā karjeras attīstībā?
Nē, tomēr man ļoti svarīga ir cieša saikne ar cilvēkiem. Man ir maz tuvu draugu, un man ir stingra robeža starp paziņām un draugiem. Tie, kuri ir mani draugi, tie ir cilvēki – mājas.
Mans vīrs ir sniedzis daudz palīdzības praktiskā ziņā. Viņš uzbūvēja darbnīcu un, redzot, kā es par to aizraujos, palīdzēja izdarīt strukturālas un nopietnas lietas.
Es esmu lēnais lēmumu pieņēmējs. Teiksim, mēs runājām par jauna printera iegādi. Pagāja divi gadi, un viņš man teica:
- “Tā, celies!”
- “Kur?”
- “Printeri pirkt.”
- “Es tā nevaru.”
- “Tu vari! Davai, braucam!”
Tā viņš man palīdz sasniegt nākamos soļus, palīdz arī ikdienā. Smejos, viņš brauc ar motociklu, ir bārdains, ar gariem matiem un ādas vesti. Tad aiziet uz veikalu “Baltijas Papīrs” un prasa:
- “Man vajag to un to papīru.”
- “Šis ir pārāk persiku rozā. Man vajag ko zilāku.”
Tad viņš man saka: “Tas ir ārprāts! Tevis dēļ es māku atšķirt laša rozā no persiku rozā!”
Kā tu raksturotu sevis veidoto dizainu un stilu?
Viena no iezīmēm ir ūdens krāsas un pludinājumi. Skatoties uz citu mākslinieku darbiem, mani bieži piesaista fonti. Tie ir svarīgi. Man rūp ne tikai fontu izvēle, bet arī izmēri, atstarpes starp burtiem, vārdiem un rindiņām. Ja kāds man jautā, vai varam sākt veidot dizainu bez teksta, es vienmēr uzstāju, ka man ir nepieciešams vismaz aptuvenais teksts, lai varētu saprast apjomu. Teksts ir svarīga dizaina sastāvdaļa – es nevaru uztaisīt dizainu un pēc tam ielikt tekstu. Tam ir jāiet roku rokā. Man ir svarīgi, lai dizains izskatītos organiski. Bieži vien, ja fonts ir smuks, bet teksts nav labi izvēlēts, es to nevaru neievērot.
Teksts ir svarīga dizaina sastāvdaļa – es nevaru uztaisīt dizainu un pēc tam ielikt tekstu.
Vai ir īpaša nozīme tam, kā tu izvēlies konkrētus materiālus saviem dizainiem? Kā notiek izvēles process?
Jā! Es vienmēr cenšos strādāt ar kvalitatīviem, matētiem papīriem, jo man ir neveselīga attieksme pret glancētiem, viegli spīdīgiem. Man uzreiz liekas, ka tas ir reklāmas materiāls, jo reklāmas, žurnālu pasaulē, vairāk ir glancētā. Es vienmēr piedomāju, lai tie ir patīkami, ar tekstūru, piemēram, uz akvareļu papīra. Ja darbos ir fotogrāfijas, tad ir jāizvēlas gludāks papīrs.
Komunikācijā ar pāriem var just, vai viņi grib kaut ko lakonisku un tīru vai arī greznu – ar samta aploksnēm, folija spiedi un tamlīdzīgi. Man bieži vien uzreiz ir tā – samts būtu baigi labi. Ir bijis arī kāzu organizētājs, kurš saka – akrila ielūgumi. Tas ir kā tāds plastmasas stikls. Labi. Samta aploksne. Nu, labi. Tad vajagot folija spiedi. Nu, labi. Un zīmogu. Tad vēl banti. Nē, stop!
Bieži vien mazāk ir vairāk. Ir pāri, kuri grib, lai ir daudz dekoratīvu elementu, un jautā: “Ko vēl var pielikt, lai būtu dārgāk?” Tad es piedāvāju risinājumu, ko var panākt gaumīgi – kā reljefa spiedes.
Ir bijis arī kāzu organizētājs, kurš saka – akrila ielūgumi. Tas ir kā tāds plastmasas stikls. Labi. Samta aploksne. Nu, labi. Tad vajagot folija spiedi. Nu, labi. Un zīmogu. Tad vēl banti. Nē, stop!
Tu veido arī, piemēram, grāmatu un apbalvojumu dizainu. Kā tu pielāgo savu pieeju, lai gala produkts būtu unikāls?
Projekti ir ļoti dažādi, un man vajag to dažādību. Man patīk, ka pēc intensīvāka kāzu perioda ir iespēja pieslēgties kooperatīvākiem projektiem.
Es izvērtēju, ko daru pati un ko nododu savam draugam – maketētājam. Viņš ātri un precīzi maketē, labi pārzina tehnisko maketēšanu. Viņš ir bijis tipogrāfs, tāpēc pamana visas kļūdas. Ir klienti, kuri pie manis vēršas, lai tieši viņš taisa tehnisko maketu, jo viņa darbs ir tāds, ko var uzreiz nodot drukāšanai.
Man tehniskā maketēšana ir laikietilpīgāka. Pirmā pieredze bija smieklīga. Viņš maketēja manis veidotu projektu – plānotāju. Es pati parasti šādus darbus maketēju aptuveni divas nedēļas, bet sarunāju, ka šoreiz Sergejs palīdzēs. Viņš to izdarīja dažās stundās! Es pat mazliet raudāju, jo nodomāju: “Es esmu pilnīga nulle?” Esmu dikti priecīga, ka katrs dara to, kas viņiem padodas vislabāk.
Kā satikāties?
Mēs jau septiņus vai astoņus gadus esam sirsnīgi draugi. Man vispār ir cieša saskarsme ar draugiem. Mēs ar draudzeni un Sergeju sarakstāmies katru dienu – gan par darbu, gan par ikdienu. Viņš palīdz, piemēram, ja es nevaru iedarbināt automašīnu, vai ar jebkādu citu problēmu.
Mēs, cilvēki, esam sociāli dzīvnieki. Mums vajag mijiedarbību, enerģijas apmaiņu. Ir forši, ka šajā pretējo dzimumu draudzībā katram ir sava enerģija.
Vai tev ir bijis laiks, kad nerodas jaunas idejas? Kā to pārvarēt?
Noteikti. Tādos brīžos top burkas – jars. Esmu cilvēks, kurš ļoti augstu vērtē labu humora izjūtu un spēju pasmieties gan par citiem, gan par sevi – par sevi laikam pat vairāk nekā par citiem. Forši, ka ir tādi projekti, kuros var izsmieties. Gan pašas burkas, gan to saturs ir praktiski noderīgs, bet tikpat jautri ir izdomāt konceptu. Piemēram, pirmā doma, kas ienāca prātā, bija tieši par “Netīro burku” jeb Dirty jar. Likās smieklīgi. Viss pārējais atvasinājās pēc tam.
Vienmēr cenšamies taisīt smieklīgus aprakstus, kā Cheesy jar. Aprakstā ir rakstīts, ka “esam gandrīz droši, ka nesatur laktozi”. Humora izjūta galvenokārt ir tas, kas man palīdz tikt cauri radošajiem blokiem. Man ir draudzene, ar kuru sarunas, pat ja tās sākas ar asarām, vienmēr beidzas ar smiešanos pašām par sevi. Tas noteikti iedvesmo un noņem saspringumu, stresu.
Kad biju BrainGames un kāds no klientiem jautāja par ballīšu spēli, konsultants teica, ka visas spēles ir paredzētas no 14 gadu vecuma. Cilvēki vēlas 18+ spēles. Party jar ir domāts neērto jautājumu normalizēšanai, lai cilvēki nejustos neērti runāt par intīmām tēmām. Piemēram, nesen biju Vācijā. Uzskatu, ka viņi ir daudz atvērtāki nekā latvieši. Manuprāt, ir ļoti būtiski tas, cik esam atvērti. Tas skar ne tikai mūsu ikdienišķo komfortu, bet arī mūsu veselību. Cik daudz vīriešu Latvijā var atvērti runāt par prostatu? Cik daudz sieviešu pēc dzemdībām runā par nesaturēšanu un iet pie ārsta ar šīm problēmām?
Protams, katrai lietai ir sava vieta un laiks, kad par to runāt. Atvērtība nenozīmē, ka visiem ir jārunā par visu, taču, manuprāt, spēlē cilvēkiem ir vieglāk sevi pārvarēt un atvērties.
Tu izaicini ierastās robežas!
Tas ir interesanti un raisa manī radošumu. Visi piedāvātie produkti nav tiešā veidā saistīti ar kāzām, lai gan, kā to ņem. Viens no pirmajiem produktiem bija kārtis. Sekojām [sociālajos medijos] vienai ilustratorei no Pēterburgas, kuru gribējām iesaistīt, jo mums ļoti patika viņas zīmēšanas stils. Sākām domāt, kādam projektam viņu piesaistīt. Nolēmām, ka veidosim kārtis. Nākamā lieta, par ko domājām – ko mēs no šīs mākslinieces prasīsim? Vai tā būs erotika vai hardcore (tāds, kas ietver dzimumaktu aprakstus vai to ainas). Nobalsojām, ka taisīsim hardcore. Tās tomēr ir tikai zīmētas ilustrācijas.
Kad runāju ar tipogrāfijas menedžeri, viņš teica: “Mēs drukāsim, bet… Vispār esam par ģimeniskām vērtībām!” Es domāju: “Kas tad tajās ilustrācijās ir? Tur pietrūkst tikai sēņu mērces receptes!” Augstu vērtēju, ka cilvēki atraisās un nav tik aprobežoti par seksuāliem jautājumiem. Ja to parāda caur estētisku prizmu, tas ir lieliski.
Viena sieviete no ārzemēm sākotnēji pasūtīja vienu komplektu, pēc tam – vēl 2 komplektus. Viņa skaidroja, ka tās izmanto kā dekorācijas – vienu kārti piekarināja automašīnā, citu izmantoja kā grāmatzīmi. Godīgi sakot, negatīvus komentārus neesmu saņēmusi.
Foto veidošanas process kalendāram arī bija jautrs. Modeļi nebija pāris. Bija kuriozi – fotogrāfs teica meitenei: “Iečuksti viņam kaut ko ausī!” Viņa iečukstēja, un viņš sāka smieties. Fotogrāfs atkal teica: “Iečuksti kaut ko juteklisku!” Viņa iečukstēja: “Kas tev ir ledusskapī?” Viņš atbildēja: “Pelmeņi.” Tādas sarunas tur norisinājās!
Tātad vissvarīgākais ir atrast estētikas un vulgaritātes balansu.
Jā, man noteikti patīk staigāt pa naža asmeni.
Kādu padomu tu dotu sev?
Agrāk daudz laika patērēju, taisot pārāk daudz maketa variantu. Tas mulsināja klientu un es pati sev radīju lielu darbu. Sergejs ieteica, lai taisu divus variantus un trešo kā abu variantu miksējumu. Tagad es tā arī daru. Tā var daudz ātrāk nonākt līdz rezultātam. To laiku, ko agrāk izmantoju daudzo variantu veidošanai, var pielietot kaut kur citur.
Kas top pašlaik?
Bija superīga fotosesija. Drīzumā taps grāmata sadarbībā ar reliģisko organizāciju. Kāpēc gan ne? Vajag dažādību. Ir vairāki kāzu projekti dažādās stadijās. Vēl ar fotogrāfi Liliānu top kāršu projekts, kurā būs dažādi jautājumi pāriem un fotogrāfijas.
Kas tevi ir iedvesmojis darbā un privātajā dzīvē, ko vēlētos teikt citiem?
Nesen es saņēmu ziņu: “Nemuļķo sevi, tu vēl neesi nogurusi!” Tas bija tieši kā naglai uz galvas. Kaut kas, ko es gribētu nodot tālāk ir, ka lietas jāuzņem vieglāk. Humors iet tālu ceļu.
Piemēram, pēdējā fotosesija negāja pēc plāna. No sākuma bija plānots, ka fotosesija notiks kāpās, taču, kad uzzināju, ka ieplānotajā dienā līs, biju neapmierināta. Beigās atradām studiju, fotografējāmies iekšā, pēc tam es domāju: “Par ko es cepos? Viss taču ir kārtībā!” Katra dzīves situācija ir jāņem vieglāk un jāplūst pa straumi.
Ir sajūta, ka saruna bija nopietna, tomēr arī raisījās viegli un bija nedaudz rotaļīga.
Jā, rotaļāties vajag! Vai, es zinu vienu padomu! Lai arī kāds nogurums būtu, vajag rūpēties par savu iekšējo bērnu! Palutināt viņu – atļaut pašūpoties vai uzkāpt kokā, ja viņš tā grib. Kad es ar draudzeni biju Vācijā, tā bija viena no mūsu misijām – uzkāpt kokā, jo kad vēl mēs kāptu kokā Vācijā? Viens draugs teica: “Jūs nu gan negribat pieaugt.” Nē, nevis mēs negribam pieaugt, bet mēs ieguldām smagu darbu, lai rūpētos par savu iekšējo bērnu. Ikdienā ir daudz pienākumu un atbildības, tāpēc, manuprāt, ir skumji, ja aizmirsti šo sevis daļu.
Mana mamma arī brīnās par to, ka man esot pārāk bērnišķīgas draudzības, piemēram, ar Sergeju. Mums ir visādas spēles, ko spēlējam. Viena no tām ir tāda, ka, ja kāds no mums brauc uz ārzemēm, mēs nebrīdinām viens otru. Tikai aizsūtām lidostas lidojumu sarakstu. Otram ir jāuzmin, uz kurieni lido. Ar pirmo reizi reti kad sanāk uzminēt, bet nākamais spēles solis ir sūtīt fotogrāfijas no galamērķa. Kad atmini, tev atved dāvanu.
