Māra Uzuliņa: Nebaidies no nezināmā

Latvijā varam lepoties ar ļoti bagātu kultūru - mūzika, māksla, kino, literatūra un arī teātris. Par pēdējo gan ikdienā tiek runāts mazāk. Tomēr Māras Uzuliņas dzīvi caurstrāvo viss, kad ir saistīts ar teātri - viņa darbojas Dirty Deal Teatro, vada teātra  raidījumu Radio NABA, kā arī pati veido teātra izrādes un performances.

Tava dzīve ir ļoti cieši sasaistīta ar teātri. Kā aizrāvies ar teātri?

“Nezinu kāpēc, bet gandrīz uzreiz pēc 12. klases izdomāju iestāties Latvijas Kultūras akadēmijā. Gadu strādāju un tad iestājos akadēmijā. Līdz tam biju redzējusi kādas četras, piecas profesionālas teātra izrādes, no kurām man nepatika neviena. Man vispār teātris nešķita saistošs! Vienā brīdī sapratu, ka man patīk kino, un tad no kino kaut kā sanāca nonākt līdz teātrim. Bērnībā es nebiju tas bērns, kurš ar prieku brauc uz teātri, un joprojām neesmu tas bērns! “

Teātri savā ziņā es uztveru gandrīz kā gleznošanu

Kas Tevi piesaista teātrī?

“Laikam tas, ka tas ir kā dzīves process, kas notiek šeit un tagad – kino kļūdas var izlabot, bet teātrī tu rādi izrādi, un kā tu nospēlē, tā tas arī paliek, jo visi to ir redzējuši. Mani interesē arī leļļu un vizuālais teātris, kur ir iespējams pilnīgi viss. Šāda veida teātri savā ziņā es uztveru gandrīz kā gleznošanu, kur krāsu vietā tiek izmantotas lelles un/vai priekšmeti – sanāk tādas kā dzīvas gleznas.”

Cik nozīmīga Latvijas kultūras sastāvdaļa, Tavuprāt, ir teātris? Vai par to jārunā vairāk?

“Es domāju, ka latvieši patiesībā ir tādi diezgan lieli gājēji uz teātri – līdzīgi kā ir koru tradīcija vai tautas deju tradīcija. Mums ir arī amatieru teātri. Man liekas, ka cilvēkiem vispār patīk iet uz teātri, un tas pat vairumam cilvēku kaut kādā ziņā ir kā svētki, kā notikums. Par teātri nevajadzētu, manuprāt, īpaši vairāk runāt, bet vajag veidot izrādes un vajag apmeklēt izrādes.”

Teātris kopumā bieži vien ir no jauniešiem tāds attālināts. Jauniešiem vispār interesē teātris

Liekas, ka jaunieši nav īpaši ieinteresēta teātrī – vai Tev šķiet, ka tā ir?

“Jā, savā ziņā tā ir. Tā paskatoties, nemaz nav tāda liela teātra piedāvājuma. Tieši jauniešiem paredzēto teātra izrāžu ir patiešām maz, daudz par maz. Bērnu izrāžu ir diezgan daudz, bet cilvēkiem no trešās klases līdz pat vidusskolas beigām piedāvājums ir tik niecīgs! Bieži vien tas ir kaut kas no obligātās literatūras, kas jauniešiem varbūt tik ļoti neinteresē. Protams ir forši, ka var aiziet uz izrādi un šādi izsprukt un nelasīt grāmatu, bet teātris kopumā bieži vien ir no jauniešiem tāds attālināts.

Teātris joprojām ir spēcīgs medijs, ja piedāvājums jauniešiem būtu plašāks, ja būtu no kā izvēlēties, nevis viena  vai divas izrādes un viss, tad arī jauniešus varētu ieinteresēt vairāk. Jauniešiem vispār interesē teātris. Piemēram, Dirty Deal Teatro lielu daļu auditorijas sastāda tieši jaunieši, studenti.”

Tu darbojies Dirty Deal Teatro, vai ari nedaudz par to pastāstīt?

“Dirty Deal Teatro strādāju par sabiedrisko attiecību speciālisti, tāpēc zinu tiešām daudz. Mūsu  piedāvājums ir ļoti dažāds, cilvēki ir ļoti dažādi. Šī teātra izrādes, var teikt, ir savā ziņā izaicinošas, bet uz teātri, manuprāt, var nākt gan mazbērni, gan omītes un visiem patiks, katrs varēs atrast sev interesējošu tēmu. Mūsu teātrim ir raksturīgi, ka izrādes vairumā gadījumu ir par mums pašiem. Mēs strādājam tā, ka izrādes bieži top dramaturgam no jauna rakstot darbu kopā ar režisoru tādā kā kopējā procesā. Tas viss ir aktuāls šajā laikā. Lai gan var atrast arī Blaumani Dirty Deal Teatro – ir noskatāma bērniem paredzēta izrāde Nāves ēnā.”

Ar ko Dirty Deal Teatro atšķiras no pārējiem Latvijas teātriem?

“Jāsaka, ka mūsu teātrī tiek iestudētas tādas izrādes, kuras nevarētu iestudēt valsts teātrī. Forma atšķiras, kā tas top atšķiras un arī tēmas varbūt nav tik ierastas. Dirty Deal Teatro līdzīgi darbojas vēl Ģertrūdes ielas teātris, bet tam ir nedaudz citi principi.”

Vēl bez Dirty Deal Teatro, Tu darbojies arī Radio NABA, kur vadi raidījumu Melnā Kaste. Kā Tu šo raidījumu raksturotu?

“Melnā kaste ir raidījums par laikmetīgās skatuves mākslas aktualitātēm un jautājumiem, kas man vai maniem kolēģiem ir radušies pēdējā laikā. Mēs cenšamies aptvert ne tikai teātri, bet arī cirku, laikmetīgo deju, reizēm arī operu, meklējam kaut kādas paralēles ar citiem žanriem, performanci, vai improvizācijas teātri. Cenšamies raidījumu veidot vienkāršā veidā, lai tas būtu interesants gan cilvēkiem, kas strādā un ir iesaistīti visos šajos procesos, gan cilvēkiem no malas, kas apmeklē un patērē šo mākslu.”

Ar ko Melnā Kaste atšķiras no citiem radio kultūras raidījumiem?

“Tēmas kultūras raidījumos dažkārt pārklājas, bet mēs bieži mēģinām atrast kādu izrādi vai notikumu, par kuru citi nav runājuši. Visbiežāk teātra raidījumi runā par repertuāra izrādēm, bet mēs, savukārt, akcentējam tādus notikumus, kas notiek, piemēram, vienreiz vai festivālus vai eksperimentus, ko mākslinieki veido neatkarīgi no teātriem. Mēģinām arī skaidrot kāpēc viņi eksperimentē, kāpēc viņiem ir tāda vai citāda performance, ko tas viņiem nozīmē, kā skatītājiem tam sagatavoties vai kā uz to skatīties. Cenšamies stāstīt tā, lai skatītājs varētu saprast mākslinieka motivāciju – kāpēc viņi veido to, ko veido.”

Radio NABA piedāvā vairākus kultūras raidījumus, piemēram, KŪL un Kultūras Bistro. Kā vispārīgi radās ideja par Melno Kasti?

“Ideja sākumā izauga no tā, ka vajadzētu raidījumu par laikmetīgo deju, ko izdomāja KŪL raidījuma veidotāja Anete. Vienā pasākumā mēs satikāmies un es stāstīju, ko es daru dzīvē, un viņa mani uzaicināja iesaistīties šī raidījuma tapšanā. Pēc tam mēs savācām komandu un pagājušā gada aprīlī raidījums arī sākās. Līdz šim esam veidojušas reportāžas gan no Polijas, gan Lietuvas. Esam tikušās arī ar ārzemju māksliniekiem šeit un stāstījušas par viesizrādēm, kas arī ir viena lieta, par kuru parasti citi teātra mākslai veltīti raidījumi īpaši nerunā. Arī par Latvijas māksliniekiem, kas uzstājas ārzemēs – tas, manuprāt, ir svarīgi.”

Ir daudz informatīvu raidījumu, kas informē par aktualitātēm, dažkārt kādu uzaicina vai aiziet kaut ko uzfilmēt, bet, manuprāt, tādu skaidrojošu raidījumu par kultūras procesiem ir maz

Ko Tu domā par radio kultūras raidījumiem Latvijā vispārīgi – vai tie apskata visu, kas būtu nepieciešams vai tomēr kaut kā pietrūkst?

“Es domāju, ka radio kultūras raidījumi lielākoties nosedz ļoti plašu sfēru. Tomēr ļoti maz ir tāda satura, kas skaidro. Mēs bieži varam lasīt, ka nevarēja saprast par ko ir kāda izrāde vai ko tas mākslinieks vispār ir domājis, kāpēc viņš, piemēram, izģērbjas vai neizģērbjas. Jā, laikam jāsaka, ka trūkst tādu vienkāršu sarunu formāta raidījumu. Lai gan te varētu būt vēl cita problēma – varbūt nemaz auditorija, kas varētu klausīties un patērēt tādu saturu, nav tik liela.”

Tiklīdz formas sāk attālināties no tā, ko mēs saprotam ar dramatisko teātri, rodas neizpratne

Tu tik daudz darbojies teātra jomā. Kā Tev šķiet vai sabiedrībai Latvijā ir laba izpratne par teātri vai tā ir diezgan šaura?

“Mēs saprotam visu, kas ir saistīts ar dramatisko teātri, jo tas ir tāds pamats. Tiklīdz runa ir par fizisko teātri vai vizuālo teātri uzreiz rodas jautājums “Kas tas tāds?” Tiklīdz formas sāk attālināties no tā, ko mēs saprotam ar dramatisko teātri, rodas neizpratne. Piemēram, laikmetīgā deja – visiem it kā ir priekšstats par to, kas tā ir, bet tas ir ļoti nepareizs. Parasti cilvēki to apraksta kā mākslinieku vārtīšanos pa grīdu kādas ambientas mūzikas pavadījumā, bet es domāju, ja būtu kāda aptauja par to, cik cilvēku vispār ir bijuši uz laikmetīgās dejas izrādi, tas skaits būtu ļoti ierobežots. Tie pat varētu lielākoties būt vienīgi šīs te nišas cilvēki, kas zina, ka tāda ir un no tā nebaidās. Tomēr liekas, ka šobrīd bailes no visādām mākslas alternatīvajām formām mazinās un cilvēkiem ir interese. Dirty Deal Teatro, piemēram, ir izrāde Mārupīte, kas ir kā pārgājiens, kur cilvēki reāli iet pārgājienā vairāku stundu garumā. Arī māksliniekiem interesē meklēt kaut ko ārpus klasiskā dramatiskā teātra un tas, manuprāt, lēnām pieradina arī skatītāju meklēt kaut ko ārpus tradicionālās “skatuve un skatītāji” formas. Ir izrādes, kur skatītājam jāpārvietojas pa zāli, kur jāpiedalās izrādē vai pus stundu jāsēž ciet acīm, jo tāds ir noteikums – cilvēkiem sāk, manuprāt, aizvien vairāk iepatikties.”

“Vislielākā problēma ir, ka bērnus piespiež iet uz teātri”

Kā sabiedrībā, it īpaši jauniešos, varētu radīt lielāku interesi par teātri?

“Nevienu nevar piespiest nākt uz teātri un to arī nevajag! Tā ir vislielākā problēma, ka bērnus piespiež iet, un pēc tam viņi jau vairs negrib nākt, jo varbūt nepatika izrāde un viņi to neizvēlējās paši apmeklēt. Domāju, ka daudziem ir prātā saglabājušās šausmas no skolas laikiem, ka arī uz skolu atbrauc teātri ar viesizrādēm, no kurām ir bail vai ko nesaprot, vai liekas pārāk muļķīgas. Manuprāt, interesi vislabāk var veicināt car neuzbāzīgu pieeju – izrādes vienmēr ir un tās ir ļoti dažādas un teātri ir dažādi, kā arī, kā mēs zinām jauniešiem interesē kultūra. Ja viens draugs aiziet uz teātri un saprot, ka ir forša izrāde, viņš pastāstīs to saviem draugiem. Tā arī ir tā labākā reklāma. Ap šiem te nevalstiskajiem teātriem, manuprāt, veidojas jau tāda kā kopiena – liela daļa apmeklētāju ir jau cilvēki, kas šīs izrādes apmeklē regulāri un lēnām sāk sev līdzi ņemt tad vienu, tad otru draugu, šādi audzējot to loku. Valsts teātros tas ir nedaudz citādi, jo tur ir pieejami abonementi un arī, piemēram, Nacionālā teātra apmeklējums sabiedrībā skaitās tā prestiži un jau mazliet ir statusa jautājums.”

Ieteiktu nebaidīties nākt uz tādām izrādēm, kur jums līdz nav līdz galam skaidrs, ko sagaidīt

Ko Tu ieteiktu cilvēkiem, kas vēlas sākt iepazīt teātri Latvijā, vai to iepazīt no jauna?

“Katram, protams, ir sava gaume, bet es ieteiktu nebaidīties nākt uz tādām izrādēm, kur jums līdz nav līdz galam skaidrs, ko sagaidīt. Tiem, kas nav bijuši nevalstiskajos teātros, piemēram, Ģertrūdes ielas teātrī vai Dirty Deal Teatro, noteikti ieteiktu apskatīties, kas ir repertuārā – katrs var atrast kaut ko priekš sevis. Mums ir izrādes par nopietnām tēmām, piemēram vēsturi, politiku un arī nenopietnas pat muļķīgas izrādes, kur cilvēks var vienkārši atnākt un izsmieties. Nevajag baidīties no jaunā un nepierastā. Tiekamies teātrī!”

Autore: Madara Vingre