Ingūna Bauere: Ja Tu nezini savu pagātni, Tev nav nākotnes

Pēc izglītības inženiere un pedagoģe, bet sirdī rakstniece. Augusi Liepājā, bet nu jau vairākus gadus īsta piebaldziete. Tā ir vēsturisko romānu autore Inguna Bauere, kuras biogrāfiskie darbi, “Lizete,  dzejniekam lemtā”, “Skolas Līze”, “Dieva riekšavā”, pazīstami visā Latvijā. Šī būs saruna par literatūru, vēsturi, kultūru un par to, kas viņai padodas vislabāk – par rakstīšanu.

Pastāsti, lūdzu, kā Tu nonāci līdz rakstniecībai? Facebook profilā rakstīts, ka esi mācījusies par celtniecības inženieri un skolotāju.

Rakstniecība sākās ar vienu protesta rakstu žurnālā “Ieva” par to, kā pilsētnieki izturas pret lauciniekiem. Toreiz es biju jauna un dedzīga. Tā kā pati biju no pilsētas (uzaugusi Liepājā), man bija ļoti saasināta izjūta, ja kāds pilsētnieks atļāvās izturēties pret lauciniekiem tā, it kā viņi būtu kaut kāda otrā šķira. Toreiz, 1998.gadā, Inga Gorbunova, kas bija žurnāla galvenā redaktore, man atbildēja, ka man padodas rakstīšana un, lai es atslābstu par tām netaisnībām un labāk uzrakstu kādu interviju ar cilvēkiem, kas dzīvo šeit, Piebalgā.

Tad es to sāku darīt un man veicās - rakstus publicēja. Laikam tur tā talanta dzirksts bija jūtama. Un, protams, kad ir kāds mazumiņš, cilvēkam šķiet, ka varbūt tomēr arī kaut ko lielāku var uzrakstīt. Meklēju konkursu un “Latvijas Avīzē” atradu “Lata romānus”. Tad man bija 40 gadu, bija dzīves pieredze un laikam arī kaut kas, ko vajadzēja ‘norakstīt’ no sevis nost.

Pēc vairākiem “Lata romāniem” atkal domāju, ka varbūt es spēju radīt vēl kaut ko nozīmīgāku. Nevienu brīdi nebiju izplānojusi kļūt par rakstnieci, tas viss kaut kā loģiski turpinājās. Kā sniega pika, veļoties no kalna, tā kļuva arvien lielāka, lielāka. Viena grāmata, tad otra, tad trešā. Tas ir ārkārtīgi interesanti – likt kopā visus vēstures faktus un veidot stāstu.

Cik daudz laika aizņem informācijas meklēšana un sagatavošana pirms vēl paša darba rakstīšanas?

Kad viena grāmata iet uz beigām, es vienmēr zinu, kas būs nākošā. Man ir vairākas idejas, par ko rakstīt, tāpēc jau laikus meklēju visapkārt informāciju. Patiesībā, ja tas cilvēks grib, lai par viņu uzraksta, tad viņš kaut kā no augšas dod ziņu un tie materiāli burtiski atnāk pie manis paši.

Un šobrīd Tu vari teikt, ka dari to, kas pašai patīk?

Noteikti! Esmu laimīga, ka neesmu iesaistīta citos darbos. Rakstīšana mani patiesi aizrauj. Un, ja mans darbs vēl patīk citiem, tad gandarījums ir milzīgs.

Kas Tevi iedvesmo?

Grāmatas, cilvēki, stāsti. Vienmēr esmu interesējusies par pagātni, un Piebalga nudien ir tā vieta, kur dzīvojošas diženas personības. Es tepat staigāju un arī viņi tepat ir staigājuši. Es redzu to kalnu, to leju, to upi un to ezeru, ko arī viņi reiz ir redzējuši. Un tas viss ļoti iedvesmo.

Kādas atziņas, raugoties vēsturē un iepazīstot tik daudz izcilu personību, mēs šodienai varētu paņemt?

Es ļoti gribētu, lai tie cilvēki, par ko esmu rakstījusi, netiktu aizmirsti un neaizietu nebūtībā. Un vispār ļoti daudz atbildes par to, kāpēc mēs esam tādi, kādi esam, var atrast vēsturē. Piemēram, tagad vēlēšanu sakarā var lasīt Skalbes “Mazās piezīmes”, kas ir rakstītas 20.gadsimta 20.-30.gados. Tur var atrast tik daudz atsauces uz mūsdienām.

Var mainīties apstākļi, ārējais noformējums, palīgrīki, bet cilvēka būtība paliek tāda pati. Un, ja mēs būtu gudri, mēs no mūsu senču kļūdām mācītos, bet diemžēl tā tas nenotiek. Katra jaunā paaudze kļūdās, un atkal viss iet uz priekšu. Es absolūti piekrītu teicienam – ja tu nezini savu pagātni, tev nav nākotnes.

Par ko vēl Tu gribētu uzrakstīt?

Man ir ļoti daudz plānu un ideju. Pašlaik rakstu par Krišjāņa Barona sievu Dārtu. Diezgan grūti man iet, jo viņas dzīves gājums ir patiesi sarežģīts. 20 gadus viņi abi dzīvojuši atsevišķi - Dārta Pēterburgā, bet Krišjānis Maskavā. Kad Krišjānis gadā reizi Dārtu apciemoja, tad radās bērni, trīs no viņiem nomira un viņa viena pati tos apglabāja. Iet grūti, jo man vēl nav īsti skaidra viņas dzīves filozofija un tas, kā viņa to varēja izturēt.

Bet tad, kad es grāmatu par Dārtu būšu pabeigusi un izdevusi, ķeršos klāt pie Valmiermuižas ģenerālienes Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes. Viņa ir tā, caur kuru Latvijas teritorijā ienāca hernhūtiešu sludinātāji, kas dibināja pirmās zemnieku skolas. Hernhūtiešu kustība patiesībā ir mūsu nācijas pamats, tāpēc man gribētos, lai par to cilvēki vairāk zinātu.

Cik ilgi aptuveni rit vienas grāmatas uzrakstīšanas process?

Lasīju vienā recenzijā, ka ‘normālā pasaulē’ biogrāfisko darbu rakstniekiem ir vesela komanda, kas meklē informāciju un to piegādā, bet rakstnieks tikai raksta, raksta, raksta. Es esmu viena, tāpēc jau diezgan laicīgi sāku vākt materiālus, kas būs noderīgi grāmatai. Varētu būt, ka pati rakstīšana man aizņem kādu pusotru gadu.

Kas ir Tava autoritāte rakstniecībā?

Manas autoritātes ir tie latviešu rakstnieki, par kuriem es mācījos skolā. Klasika – Blaumanis, Jaunsudrabiņš, Zeiboltu Jēkabs. Tāpat kā tagad, arī agrāk mani interesēja vēsturiski nozīmīgi darbi, piemēram, “Mērnieku laiki”, Upīša “Zaļā zeme”. Domāju, ka tieši tur arī jaušams tas pirmais impulss, kāpēc pati pievērsos vēsturisku darbu radīšanai.

Un ko Tu dari brīvajā laikā bez rakstīšanas?

Lasu un daru tās lietas, kas vienkārši ir jāizdara. Priekš manis nav, piemēram, dārza kopšana, tas man nepadodas. Stādu, ko gribu, bet nekas īsti neizaug. Cilvēkam ir jādara, tas, kas viņam padodas. Nedod Dievs, tu ieej tajā lauciņā, kas nav tavs. Nu labi – ja reiz esi iegājis, tad ej ārā. Mēs nevar izmainīt savu piedzimšanu, savus vecākus un nomiršanu, bet to, kas tur vidū, to visu varam mainīt un pārmainīt. Nevajag cīnīties un darīt kaut ko tikai tāpēc, ka kāds cits tā dara. Galvenais ir piepildīta dzīve, tāpēc ir jādara tas, kas pašam patīk. Ir jābūt laimīgam.

Kā kultūras personība, ko Tu domā par šo jomu Latvijā? Kā tā varētu augt un pilnveidoties?

Latvieši ir kultūras tauta. Mums nav milzīgu militāro rezervju, mēs neesam lieli un ārkārtīgi fiziski spēcīgi, bet mums ir milzīgs gara spēks. Vismaz tajā laikā, par kuru rakstu grāmatas. Skalbe ir rakstījis: “Ir citas debesis, bez tām, ko redzam katru dienu, kurām šīs ir tikai gaišs simbols. Tās ir tautas garīgās debesis. Jo augstākas tās un spožākas, jo cildenāka un gaišākas viņas dzīve.”

Tagad tās debesis ir mazliet paplucinātas. Kad es skatos, kas notiek kultūrā, man ir skumji – uz kurieni mēs ejam..  ja mums rakstniecībā ir jāizdod grāmatas nevis par vēsturi, bet par saplēstajām mežģīnēm, ja izveido performanci pie Gaismas pils par dižgaru, kurš pats sevi vairs nevar aizstāvēt un viņu izķēmo, liekot spaiņus galvās, ja var Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā nonākt laikmetīgās mākslas sadaļā un ieraudzīt nazi, ar kuru sev sagraizīt d…su, tad rodas jautājums - kāds ir mūsu kultūras līmenis?

Bez tā visa, protams, mums ir arī ārkārtīgi daudz gudru, spožu, gaišu cilvēku. Žēl tikai, ka viņos īpaši neklausās.

Vai ir vēl kas tāds, ko Tev nekad intervijās nejautā, bet ko Tu vēlētos pateikt?

Gribētu novēlēt cilvēkiem būt iejūtīgākiem, ieklausīties citos. Vecajiem jaunajos un jaunajiem vecajos. Bet vispār savā starpā runāt, jo mēs to esam aizmirsuši. Kaut ko mēģinām neteikt, slēpt un beigu beigās saprotam, ka tomēr nevajadzēja noklusēt. Tad nožēlojam.. Cilvēkam vajag iemācīties apklust, paklausīties un tikai tad runāt.

Autore: Alise Gulbe