Ilgas pēc "Ilgas"

Es uz kino eju gandrīz katru dienu. Tikai manā kinoteātrī vairs nerāda filmas. Toties tur var nopirkt pienu, maizi, ūdeni, desu, olas un citas pārtikas un saimniecības preces. Tas viss tāpēc, ka mana kinoteātra “Ilga” vietā ir uzcelts pārtikas veikals “Rimi”.

Valdis Skerškāns, Studentu medijs Skaļāk

Foto: E.Bērziņš, Dzimtenes Balss, 1977

Kas bija kino “Ilga"?

Kinoteātris ”Ilga” savulaik bija viens no modernākajiem LPSR kinoteātriem. Katrā ziņā modernākais (tiesa gan, arī vienīgais) kinoteātris Rīgas rajonā ar nosaukumu “Iļģuciems”, kurā es esmu izaudzis un dzīvoju vēljoprojām.

Ja par visu pēc kārtas, tad tiem, kas nezina - Iļģuciems ir Rīgas pilsētas Kurzemes rajona mikrorajons Pārdaugavā.

Iļģuciems savu nosaukumu ir ieguvis mantojumā no vācu muižas, kas kādreiz atradās tagadējā Iļģuciema teritorijā. Pirmo reizi rakstos šī muiža ir pieminēta 1226. gadā – Hiligen geest hove (Heiligen Geist Hof) jeb Hiligena viesu nams. Vēlāk tuvējo muižas apkārtni sāka dēvēt par Hiligzeem, bet 19. gs. sākumā – Ilgezeem, Iļģuciems.

Tā nu sanāk, ka Iļģuciemam nav nekāda sakara ar ilgām, kā man lielu dzīves daļu šķita, un piektais tramvajs, kas kursē starp Iļģuciemu un Sarkandaugavu, tomēr laikam nav ilgu tramvajs.

Lielāko daļu no sava tagadējā izskata Iļģuciems ir ieguvis 20. gadsimta 50., 60. un 70. gados, kad notika lielāko Rīgas mikrorajonu izbūves. Ir saglabājusies neliela daļa arī vēsturisko ēku, kā arī ir uzceltas vai renovētas arī vairākas jaunceltnes. Šajā pašā mikrorajonu izbūves viļnī tiek uzcelts arī kinoteātris “Ilga”.

Kino “Ilga” atvēra 1973.gadā. Laikrakstā Dzimtenes Balss Nr.20. par to rakstīja: “Dzirciema un pat Rīgas centra iedzīvotāji iecienījuši kinoteātri “Ilga”. Tas sāka darboties 1973.gada nogalē. Platekrāna kino lentes šeit vienā seansā var noskatīties 420 skatītāju. Kino cienītāji var iebaudīt arī tasi kafijas vai kokteili. Patlaban “Ilga” demonstrē pasaules slaveno krāsaino aktierfilmu “Zorro”.”

Filmas "Zorro" plakāts. 1983. gada maijā kinoteātrī demonstrē 1975. gadā tapušo itāļu filmu ar Alenu Delonu galvenā lomā.	Attēlā: Kinoteātrī "Ilga" uz viktorīnas jautājumiem atbild 58. vidusskolas komanda. (Rīgas Balss, Nr113, 1983.)

Kino seansa biļetes cena bija 40 un 50 kapeikas.

Es piedzimu 1983. gada jūnijā. Mamma stāstīja, ka visu ceļu no Rīgas dzemdību nama līdz mūsu mājām Iļģuciemā Rīga esot smaržojusi pēc liepziediem.

Tā paša 1983. gada septembrī žurnālā “Rīgas Balss” ir lasāma ziņa par to, ka jau vairāk nekā desmit gadu Latvijas Republikā dažādos kinoteātros tiek rīkoti kinolektoriji par satiksmes drošības tēmām 1.-3. klašu skolniekiem. Viens no aktīvākajiem dalībniekiem ir tieši kino “Ilga”.  Savukārt, 1990. gada 1. septembrī es sāku savas skolas gaitas Rīgas 58.vidusskolā 1.d klasē. Tagad šī skola ir pārdēvēta par Iļģuciema vidusskolu. Iļģuciema vidusskola atrodas vien apt. 400 m attālumā no Rimi pārtikas veikala, bet Rīgas 58.vidusskola savulaik atradās vien apt. 400 m attālumā no kino “Ilga”. Mūsu klasi gan tā arī neaizveda uz kinolektoriju, bet uz kino gan vēl paspējām.

1986. gadā kinoteātri “Ilga” atzina par republikas labāko kinoteātri bērniem. Tiesa, pirmā vieta tika dalīta vēl ar trim citiem kinoteātriem  - Rīgas kinoteātri «Pionieris», Aizputes kinoteātri «Avotiņš» un Cēsu kinoteātri «Jaunība».  Žūrijā republikas kino skatē bija gan paši skolēni, gan kinematogrāfu savienības biedri. 

1990. gadā Latvija pasludināja savas neatkarības atjaunošanu, ko pēc 1991. gada barikāžu laika beidzot atzina arī citas valstis, tajā skaitā kā pēdējā arī PSRS.  Es tajā laikā vien sāku iet skolā, tāpēc neko daudz neatceros. Atceros, ka vecāki bija satraukti, it īpaši, kad tēvs devās uz barikādēm. Baltijas ceļā mūsu ģimene nepiedalījās, laikam jau tāpēc, ka sprieda, ka Rīgā būs gana dalībnieku, bet, tā kā mums tajā laikā pašiem savas mašīnas nebija, tad aizkļūt kaut kur tālāk ārpus Rīgas bija pagrūti. Šis PSRS sabrukšanas, Latvijas brīvības cīņu un “perestroikas” mežonīgo deviņdesmito gadu laiks sakrīt ar manu gaišās bērnības laiku, laikam tāpēc atmiņas ir tikai pozitīvas, negatīvais kaut kā ir aizmirsies.

Saldējums vairs nemaksāja divdesmit kapeikas - rubļu vietā tagad bija jāmācās skaitīt latus, veikalos paradījās importa košļenes un limonādes, un drīz vien arī Ķīnā ražotās rotaļlietas.

Iļģuciema kinoteātri es pirmo reizi apmeklēju 1993. gadā. Uz kino devāmies visa 3.d klase, un skatījāmies filmu “Maija un Paijja”. Šis bija pirmais kinoteātra apmeklējums manā mūžā, un kino “Ilga” - mans pirmais kinoteātris.

Attēls no 1990.gadā uzņemtās filmas "Maija un Paija" 

Pāris gadu vēlāk, 1995. gadā, mēs, trīs labākie draugi - Valdis, Mārtiņš un Kaspars - apmeklējām kino jau bez klases, skatījāmies ārzemju filmu par Godzillu. Toreiz Mārtiņš mums izmaksāja biļetes, jo tā bija viņa dzimšanas diena. Turpmāk, kamēr “Ilga” vēl darbojās, mēs to samērā bieži apmeklējām, cik nu bieži tajā paradījās kāda filma, kas interesēja “stilīgos” jauniešus. Pārsvarā jau tie, protams, bija Holivudas blokbāsteri.

Kinoteātra slēgšana

Vēl ilgus gadus pēc tā slēgšanas 1998. gadā kinoteātrī turpināja darboties kafejnīca, un kinoteātra telpas iznomāja dažādiem tirgotājiem. Visbeidzot 2014. gadā telpas apmeklētājiem slēdza pavisam ēkas avārijas stāvokļa dēļ.

2015. gada izskaņā kinoteātra ēku no Rīgas domes atpirka “Rimi Latvija”, un 2016. gadā sakās kino “Ilga” ēkas demontāžas darbi. Kino nojauca ātri, un jau tā paša gada nogalē ielika pamatus jaunajam “Rimi” pārtikas veikalam.

2017. gada septembrī savas durvis apmeklētājiem vēra veikals “Rimi” Lidoņu ielā 27. Tas man ir viens no tuvākajiem veikaliem, un, katru reizi apmeklējot to, atceros kino “Ilga”, pirmo tur redzēto kino seansu, un citas kino apmeklēšanas reizes.

Pa veikala logu ir redzama piecstāvu dzīvojamās mājas siena, uz kuras vēl kopš 80. gadiem saglabājušies četri lieli burti divās rindās: KI NO. Šī ir vienīga liecība, kas vēl atgādina par to, ka kādreiz šajā vietā ir atradies viens no modernākajiem LPSR kinoteātriem. 

Reizēm, atrodoties veikalā vai nākot ārā no tā mani pārņem dīvaina sajūta. Tad es parasti sāku pētīt citus veikala apmeklētājus, meklējot, vai viņu acīs nav nolasāmas zināmas, ja ne gluži ilgas pēc “Ilgas”, tad vismaz atmiņas par to.

Nevarētu taču tā būt, ka es esmu vienīgais, kas par to iedomājas.