Pieņemt dzīvi, kāda tā ir

Vai esat kādreiz domājuši, ar ko nodarbosieties vai par ko sapņosiet pēc 20, 30 vai pat 40 gadu vecuma? Vai jūs satrauks tas, kas šobrīd šķiet tik nozīmīgs? Caur Tanjas ikdienu un atmiņām mēģināsim izprast, kā ir nodzīvot mūžu vienā dzīvesvietā, kādas vērtības, sapņi un vēlmes paliek nemainīgas.

Olga Jefimova un Deniss Zaplavnijs, Studentu medijs Skaļāk

Tatjana kopš bērnības dzīvo Rīgas mikrorajonā – Jaunciemā. Viņa tur mācījusies skolā un arī pašlaik tur rit pensionāres ikdienas soļi. Viņas mīļākā vieta vienmēr ir bijusi Ķīšezera pludmale, kur agrāk ar draugiem viņa spēlēja volejbolu, bet tagad vakaros pastaigājas, klausoties vējā brāzmās un ūdens šalkās. 

Tatjana ir strādājusi Rīgas Centrāltirgū. Viņa tirgoja rūpnīcas “Lauma” apakšveļas produkciju, nopelnot iztiku, lai uzturētu sevi un ģimeni. Pat esot pensijā Tatjana nespēj atteikties no darba un strādā par virsdrēbju pārdevēju vietējā veikalā. Viņas ģimenes tradīcija ir izšūšana, kas pārmantota no mammas, bet mammai – no Tatjanas vecmammas. “Mamma izšuva lielus paklājus, vecmāmiņa auda paklājiņus,” atceras Tatjana.

Viņas dzīves lielākais notikums bija meitas piedzimšana. Tagad Tatjanas sapnis un sirds vēlme ir redzēt mazbērnus izaugam un dzīvojam mierīgu, laimīgu dzīvi – kādu viņa pati sev veidojusi. Jaunajai paaudzei Tatjana iesaka: “Skatieties uz priekšu, domājiet par nākotni, par ģimeni – tas ir pats galvenais.”

Tatjana neko nenožēlo. Lai gan viņas dzīvē, iespējams, nav bijis ļoti dinamisku pavērsienu, Tatjana ir atradusi nelielu, bet īstu laimes saliņu. Viņasprāt, laime slēpjas spējā pieņemt dzīvi, kāda tā ir.