Balts, melns un tad ir vāks

Nāve ir klātesoša ikviena cilvēka dzīvē, tomēr par to bieži valda klusums. Tā ir tabu tēma, no kuras sabiedrība novēršas, jo tā rada bailes, neērtību vai atgādina par mūsu pašu trauslumu. Mūsdienās, kur tiek cildināta jaunība, panākumi, darbs un nākotne, nāvei reti atvēl vietu sarunās. Bet, ja nu tieši runāšana par nāvi palīdz labak izprast dzīves vērtības, pieņemt zaudējumus un iemācīties dzīvot apzinātāk? Saruna ar Mārtiņu Štreihfeldu, kura ikdienas dzīve norit starp dzīvo un mirušo.

Sabīne Puriņa, Elise Polačenko, Kitija Mazmača, Daniela Roopa, Klinta Burgevica, Studentu medijs Skaļāk

Jau no bērna kājas tēma par nāvi un apbedīšanas procesu ģimenē ir bijusi pilnībā normāla. Mārtiņš smej, ka “kamēr bērnībā citi spēlē paslēpes un slēpjas starp krūmiem, ir bijuši gadījumi, ka mēs ar māsu slēpjamies starp zārkiem”.

Mārtiņš pie galda.

Palīdzēšana vecākiem bija ierasta ikdienas sastāvdaļa ģimenes biznesā, cits no cita ko iemācās, apgūst jaunas lietas. Tomēr atmiņā paliekošākais brīdis šajā karjerā Mārtiņam piedzīvots, kad nācies sagatavot bērēm paša tēvu. Viņš piemetina, ka vecvecāku paaudzei tā ir bijusi pašsaprotama lieta, jo apbedīšanas biroju pakalpojumi vēl nepastāvēja. 

Mārtiņš savas darba gaitas laikā ir uzklausījis daudzus dzīvesstāstus, taču viens no tiem bija par jaunu sievieti, kura smagas slimības dēļ devās uz Vāciju ar cerību uz pēdējo iespēju izdzīvot. Viņas lielākais sapnis bija laulība, un tas piepildījās pavisam simboliski, dienu pirms aiziešanas tai saulē. Slimnīcā viņu bildināja, un tajā pašā naktī notika arī laulības ceremonija. Kad sievieti atveda atpakaļ uz Latviju apglabāt, Mārtiņam bija jāapģērb viņa kāzu kleitā. Viņš atzīst, ka šis mirklis bijis īpaši aizkustinošs, jo, viņaprāt, “lielākā māksla šajā darbā nav pārdot zārku, bet sagatavot aizgājēju tā, lai viņš būtu pēc iespējas tuvāks tam, kāds bija dzīvē”.

Darba galds ar piezīmju lapiņām, rakstāmpiederumiem, vizītkartēm, kalkulatoru un kalendāru.

Skats caur apbedīšanas biroja logu, ielas puse, ēka otrpus ielai ar adresi Ģertrūdes iela 65.

SIA “Latona Ltd.” ir ģimenes uzņēmums, kurā apbedīšanas darbs tiek darīts pašu rokām – no sākuma līdz beigām. Zārki tiek veidoti no īsta koka, to iekšējā apdare, segas un drānas ir roku darbs. Pašu rokām tiek šūtas arī drēbes mirušajiem, kā arī veikta aizgājēju sagatavošana, tostarp kosmētiskā aprūpe.

Dažādu faktūru, tekstūru un materiālu zārki, sakrauti viens virs otra.

Sarkofāga iekšpuses apdare un dekoratīvie elementi.

Uzņēmuma dibinātāji ir ģimene, kuras ikdiena un pieredze apbedīšanas nozarē veidojusies daudzu gadu garumā. Tas ļauj katru procesu izprast līdz detaļām un saglabāt mierīgu, pārdomātu pieeju situācijās, kurās steiga un paviršība nav pieļaujama.

Skats uz blakustelpu caur atvērtām durvīm, zārki un drānas.

Tautiskās segas zārka pārklāšanai.

Sarunā Mārtiņš atgādina, cik svarīgu lomu dzīvē spēlē laiks. Dzīve negaida, kamēr mēs būsim gatavi. Laiks nemitīgi virzās uz priekšu, un pēc 18 gadu vecuma tas sāk ritēt īpaši strauji. Tieši tāpēc dzīvi ir svarīgi dzīvot apzināti, novērtējot mirkļus, kas šķiet pašsaprotami. “Viena kļūda, un esi kļūdījies”.

Skats caur apbedīšanas biroja logu, iekšpagalms.

Baltas, dekoratīvas apbedīšanas drānas ar rišām un mežģīnēm.

Krustu veidi un to cenas.

Uz galda novietota koka cilvēka figūra ar aizvērtām acīm un vāze ar violetiem ziediem, fonā – krusti.

Zārki blakustelpā, tuvplānā – kapu krusts.

Dzeltenu mākslīgo ziedu kompozīcija vāzē.

Sešu žuburu kandelabrs ar svecēm.

Uzņēmuma pārstāvis Mārtiņš uzskata, ka vissvarīgākais šajā darbā ir cieņa pret aizgājušo. Ir jāmāk saprast, kas konkrētajā brīdī vislabāk der aizgājēja ģimenei, ņemot vērā gan personīgās vērtības, gan materiālās iespējas. Viņaprāt, šādā situācijā nav pieļaujama maldināšana vai mēģinājumi piedāvāt ko lieku, jo cilvēks sēru brīdī bieži ir apjucis un nezina, kā rīkoties, tāpēc godīgums un skaidra komunikācija ir būtiskāka par jebkuru formālu piedāvājumu.