Mācības no tēva un no meža

Šis foto stāsts ir veltīts manam tētim, cilvēkam, kura dzīvē medības nav tikai nodarbe, bet gan ilgstoši veidots dzīves ceļš. Tā ir pieredze, kas izaugusi no attiecībām ar dabu, pacietības un spējas būt klātesošam. Medības viņa dzīvē ieņem īpašu vietu, jo tās piedāvā vidi, kurā iespējams distancēties no ikdienas steigas un atrast līdzsvaru starp domām, ķermeni un apkārtējo pasauli.

Marjana Borisova, Elīna Zelča, Ronalds Andrejevs, Studentu medijs Skaļāk

Laiks dabā prasa iekšēju mieru un koncentrēšanos. Medībās nav iespējams steigties vai pieņemt nepārdomātus lēmumus.  Katra kustība, katra izvēle prasa atbildību. Šis process veido cilvēka raksturu, māca pacietību un pašdisciplīnu. Tēva attieksme pret medībām vienmēr ir bijusi saistīta ar cieņu pret vidi un dzīvību, saprotot, ka cilvēks nav dabas centrā, bet gan tās daļa.

Medības ir arī zināšanu kopums, kas veidojas laika gaitā. Tās balstās novērojumos, pieredzē un spējā klausīties. Šīs zināšanas nav iespējams pilnībā nodot vārdos, tās tiek apgūtas, pavadot laiku mežā, sekojot dabas ritmam un pieņemot tās noteikumus. Manam tētim šī pieredze ir kļuvusi par identitātes daļu, kas ietekmē viņa skatījumu uz pasauli un attiecības ar cilvēkiem.

Šis foto stāsts man personīgi ir veids, kā reflektēt par tēva lomu manā dzīvē. Vērojot viņa attieksmi pret medībām, esmu sapratis, ka šis process ir daudz plašāks par pašu darbību. Tas ir par spēju būt pacietīgam, pieņemt klusumu un cienīt robežas. Šīs vērtības ir būtiskas ne tikai dabā, bet arī ikdienas dzīvē, veidojot attiecības ar citiem un pašam ar sevi.

Medības šajā stāstā kļūst par simbolu tradīcijām un pēctecībai. Tās savieno paaudzes, saglabā zināšanas un vērtības, kas citādi varētu pazust. Šī pieredze tiek nodota gan kā prasme, gan kā attieksme – apzināta, cieņpilna un atbildīga. Tēva piemērs parāda, ka pat klusās nodarbēs slēpjas spēcīga saikne ar kultūru un identitāti.

Ar šo darbu es vēlējos izpētīt gan tēva nodarbi, gan to, kā tā ietekmē manu uztveri par pasauli, tādējādi fotostāsts kļūst par vizuālu un tekstuālu refleksiju par attiecībām starp cilvēku un dabu, un starp tēvu un dēlu. Tas ir mēģinājums dokumentēt arī neredzamo, bet sajūtamo – vērtības, klusumu un cieņu, kas veido cilvēka iekšējo pasauli.

Noslēgumā šis foto stāsts kalpo kā atgādinājums par to, ka ne visas būtiskās lietas ir skaļas vai acīmredzamas. Dažkārt tieši klusumā un pacietībā slēpjas dziļākā nozīme.