No līdzjutēja pie TV līdz brīvprātīgajam sporta sacensībās

Mans šīs vasaras lielākais piedzīvojums aizsākās jau pagājušajā gadā, kad kādu dienu sēžot Instagramā, ieraudzīju reklāmu. Tur bija rakstīts: “2022. gadā notiks Eiropas čempionāts vieglatlētikā Minhenē”, un es izlēmu, ka jāprovē pieteikties uz sacensībām kā brīvprātīgajai. Gāja laiks. Es jau biju aizmirsusi, ka esmu kaut kur pieteikusies. Pienāca pavasaris, un es saņēmu pozitīvu atbildi no Minhenes pārstāvjiem, ka esmu akceptēta. Tā es sāku gatavoties šīs vasaras labākajam piedzīvojumam.

Elizabete Balčus, Studentu medijs Skaļāk

Kad saņēmu pozitīvu atbildi, ka esmu pieņemta brīvprātīgo pulciņā, sākās apmācību ceļš, kurā apguvām visu svarīgāko par šīm sacensībām. Lielākoties - ko drīkstam un ko nedrīkstam darīt. Eiropas čempionāts vieglatlētikā Minhenē 2022 norisinājās no 11. līdz 21. augustam. Minhenes olimpiskais parks ir pasākumu norises vieta ar pagātni. 2022. gadā Olimpiskais parks pēc 50 gadu pārtraukuma atkal nokļuva uzmanības centrā, te 1972. gadā norisinājās Vasaras olimpiskās spēles. Olimpiādes laikā 5. septembrī Minhenes Olimpisko spēļu ciematā palestīniešu teroristi sagrāba Izraēlas sportistus un trenerus kā ķīlniekus un pieprasīja atbrīvot palestīniešu ieslodzītos Izraēlā. Ķīlnieku krīze beidzās ar visu sagūstīto izraēliešu nogalināšanu. Nozīmīgu lomu traģēdijā spēlēja gan policijas sliktā gatavība, gan mediju klātbūtne*, kas ļāva tiešraidē vērot notikumus visai pasaulei un arī pašiem teroristiem. 

Šī gada Vieglatlētikas čempionāta mērķis bija atgriezties pie 1972. gada Olimpisko spēļu saknēm. Pasākums norisinājās turpat, kur pirms piecdesmit gadiem. Vietējie šo dēvēja par atgriešanos mājās, tāpēc 2022. gada Eiropas čempionāta sauklis bija Back to the Roofs (Atpakaļ uz jumtiem). Tas bija aicinājums atgriezties Olimpiskajā parkā, kas aptver 1972. gada Olimpisko spēļu mantojumu, un interpretēt to jaunā veidā.

Uz Minheni pildīt savus jaunos pienākumus devos jau 8. augustā. Mans uzdevums šajās sacensībās bija izsniegt akreditācijas visām akreditētājām personām, piemēram, brīvprātīgajiem, sportistiem, mediju, televīzijas un vietējās organizācijas komitejas pārstāvjiem. Man bija jāsagaida cilvēki, jāpārbauda, vai viņi atrodami sistēmā, un jāizdrukā akreditācijas. Kopumā izsniedzām vairāk nekā 25 000 akreditāciju.

Neviens pasākums, protams,  nav iedomājams bez atklāšanas ceremonijas. 10. augustā, dienu pirms sacensību sākšanās Akreditāciju centrā bija tik daudz darba, ka neviens no mums  neredzēja atklāšanas ceremoniju. Brīvprātīgie strādāja kā skudriņas, lai tikai vairāk paspētu un cilvēkiem nebūtu pārāk ilgi jāgaida. Protams, ka, tur kādam augšā bija arī savi plāni - mūsu akreditācijas telpās pārslodzes dēļ uz stundu pazuda elektrība.

Pirms braukšanas uz Minheni man likās, ka būšu vienīgā brīvprātīgā no Latvijas, bet es satiku sešus brīvprātīgos, un ļoti iespējams, ka bijām vēl vairāk. Strādājot akreditācijas centrā, bija iespēja ātrāk noskaidrot, no kurienes kurš ir ieradies. Sacensību laikā visvairāk gaidīju sporta žurnālistus, jo gribējās parunāt ar topošajiem kolēģiem. Biju ļoti patīkama pārsteigta, ka ar pasaulslaveniem žurnālistiem var parunāties par dažādiem tematiem un ka samērā daudz sporta žurnālistu ir sievietes.

Es noteikti turpināšu strādāt kā brīvprātīgais. Mans lielākais sapnis ir nokļūt Pasaules čempionātā hokejā un, manuprāt, katram brīvprātīgajam ir sapnis nokļūt un strādāt Olimpiskajās spēlēs. Ar to būtu mana sporta brīvprātīgā darbība noslēgusies un es varētu pievērsties sporta žurnālistes karjerai kādā medijā. 

* Vairāk par mediju lomu teroristu uzbrukumā Minhenē: https://youtu.be/GwFG0d_wzds Deutsche Welle History and Culture kanālā