Brīvība sapņot un dzīvot tā, kā vēlamies. Redakcijas sleja.

Latvijas Okupācijas muzeja pirmajā telpā ir fotogrāfiju galerija, kurā redzami dažādu ģimeņu un cilvēku stāsti. Tur redzama viņu ikdiena vai īpaši notikumi, viņu likteņi pirmās un otrās padomju okupācijas laikā. Līdzās attēliem telpā izvietota informācija par vēsturiskajiem notikumiem, kas ietekmēja un mainīja Latvijas iedzīvotāju dzīvi.

Sonora Veipa un Estere Alma Dzērve, Studentu medijs Skaļāk

Staigājot cauri muzejam un iepazīstot vēstures stāstus, kļuva aizvien smagāk ap sirdi. Fotogrāfijas, dokumenti un personīgās mantas lika aizdomāties par to, cik daudz Latvijai un tās cilvēkiem nācies piedzīvot. Par ģimenēm, kuras izšķirtas, cilvēkiem, kuri zaudēja savas mājas vai mantas, tuviniekus un iespēju pašiem lemt par savu dzīvi.

Jo vairāk staigājām cauri muzejam, jo grūtāk bija aptvert, ka tas viss patiešām ir noticis ar mūsu tautu, ar mūsu vecākiem, vecvecākiem, ka aiz katra vēstures fakta, kas sarakstīts uz plāksnītēm, ir reāli cilvēki ar reāliem stāstiem un tie nav tikai skaitļi. Tie ir cilvēki ar ģimenēm, sapņiem un nākotnes plāniem, kuriem šīs iespējas tika atņemtas.

Tieši šajā brīdī īpaši spilgti izjutām vēsturiskās atmiņas nozīmi un savu piederību Latvijai. Lai gan pašas neesam piedzīvojušas šos notikumus, šķita, ka daļa no mūsu senču pārdzīvotajām sāpēm atbalsojas arī mūsos. Muzeja atmosfēra brīžiem bija pat biedējoša, jo tā lika aci pret aci sastapties ar mūsu tautas sāpīgo pagātni. Tomēr vienlaikus šī pieredze bija ārkārtīgi aizraujoša un izglītojoša. Muzeju pametām ar vēl spēcīgāku patriotisma un piederības sajūtu, un dziļāku izpratni par savu valsti un tās vēsturi.

Muzejā blandījās arī skolēnu grupa, kas bija ieradusies ekskursijā. Vērojot viņus, pieķēru sevi domājam, ka daļai no viņiem šī vieta šķiet garlaicīga un sarežģīta. Par to mēs viņus nenosodām, jo arī mums pašām agrāk vēstures muzeju apmeklējumi nelikās saistoši. Tomēr ar laiku kaut kas mainās. Tu pieaudz, sāc uz vēsturi skatīties citādi, citādāk izjust cilvēku piedzīvoto, kas ir prātam neaptverami. Tas liek aizdomāties un pateikties par to, ka mēs spējam augt un dzīvot brīvā Latvijā, ka mums ir vārda brīvība, brīvība sapņot un dzīvot tā, kā vēlamies.

Tomēr ar laiku kaut kas mainās. Tu pieaudz, sāc uz vēsturi skatīties citādi, citādāk izjust cilvēku piedzīvoto, kas ir prātam neaptverami. 

Lāčplēša dienā un tvuojoties Latvijas Republikas proklamēšanas dienai, manuprāt, ir īpaši svarīgi atcerēties, kam mūsu valsts un tās iedzīvotāji ir gājuši cauri. Šie datumi nav tikai svētku dienas kalendārā, bet arī iespēja aizdomāties par cilvēkiem, kuri cīnījās par Latvijas neatkarību, un tiem, kuriem nācās piedzīvot tās zaudēšanu. Mēs esam pieraduši pie dzīves brīvā valstī, taču ne vienmēr domājam par to, cik daudz cilvēku ir cietuši un ko upurējuši, lai mums šodien būtu šāda iespēja.

Tāpēc šajā novembrī aicinām ikvienu veltīt kaut nedaudz laika Latvijas vēstures iepazīšanai un pieminēšanai. Apmeklēt Latvijas Okupācijas muzeju vai Latvijas Kara muzeju, piedalīties Lāčplēša dienas piemiņas pasākumos, aizdegt svecīti par godu Latvijas brīvības cīnītājiem vai 18. novembrī kopā ar citiem atzīmēt Latvijas dzimšanas dienu. Varbūt kādam tas būs tikai viens muzeja apmeklējums vai piemiņas pasākums, bet kādam citam tas, tāpat kā mums, liks uz vēsturi paskatīties citādi un vairāk novērtēt to, kas mums šodien ir dots.