“Žurnālistikai jāpaliek godīgai.” 360 ziņas žurnāliste Ramona Veckalniņa

Žurnālista ceļš nav tikai par radošumu un jaunu prasmju apgūšanu, bet arī par izaicinājumiem: draudi un sabiedrības spiediens kļūst par darba ikdienas sastāvdaļu. Tomēr “360 ziņas” žurnāliste Ramona Veckalniņa uzsver, ka žurnālistika vienmēr ir bijusi un paliek atbildīga pret sabiedrību. Viņasprāt, žurnālists nedrīkst vadīties tikai pēc sensācijām vai reitingiem – svarīgākais ir godīgums, sabiedrībai būtisku tēmu atklāšana un līdzsvarota skatījuma nodrošināšana. Digitālais laikmets rada jaunus izaicinājumus – dezinformācijas vilni un sabiedrības īso uzmanību, tomēr tieši šajos apstākļos ir jāspēj saglabāt profesijas pamatvērtības un laiku sev.

Madara Veckalniņa, Keitija Miksone, Studentu medijs Skaļāk

Kā jūs raksturotu savu profesiju un ikdienas pienākumus digitālās komunikācijas kontekstā?

Mans pienākums ir nodot aktualitātes sabiedrībai tai saprotamā formā – esmu cilvēks pa vidu. Runājot par Saeimas lēmumiem, mans uzdevums ir to pārveidot tā, lai to saprastu parastais cilvēks, kurš ikdienu nepavada šajā vidē. Protams, tie nav vienmēr tikai valstiski notikumi, tie var būt arī vienkārši skaisti un iedvesmojoši stāsti, lai tos saprastu dažādu profesiju, dzimumu un vecumu cilvēki.

Kāds ir jūsu žurnālistes ceļš un vai ir bijis brīdis, kurā jūs sapratāt, ka tā ir jūsu profesija?

Es studēju audiovizuālo mediju mākslu ar pilnīgu pārliecību, ka strādāšu kino industrijā. Piedalījos divos kino projektos, un man bija pārliecība, ka tā ir vieta, kur gribu būt. Televīzija mani vienmēr ir uzrunājusi, bet tas bija kā otrais variants. Man ir arī bakalaura grāds televīzijas operatora specialitātē.

Viena gada laikā intereses pēc izgāju praksi televīzijā, lai saprastu šo lauciņu. Sapratu, ka tas tomēr ir mans, un mēs uzreiz noslēdzām līgumu. Viņiem patika, kā es strādāju. Mācījos veidot sižetus, raidījumus un personu stāstus. Pēc studijām sāku pamatīgi strādāt un arī sapratu, ka kino industrija tomēr nav tas, ko vēlos. Tāpēc man liekas, ka prakses ir jāizmanto – tās ir ļoti vērtīgas, jo konkrētāk saproti savu virzienu caur darīšanu.

Vai ir kāda intervija vai stāsts, ar ko jūs īpaši lepojaties un kas ir devusi jums gandarījumu?

Ļoti daudzi stāsti man ir devuši gandarījumu, jo katru sižetu cenšos taisīt tā, lai varu pateikt, ka labāk nevarēju. Protams, ir arī dažādi apstākļi – intervējamie, filmēšanas apstākļi, tehniskas lietas un aspekti, ka ne vienmēr sanāk ļoti labi. Laikam jau tie analītiskie sižeti ir lielākais lepnums. [Apzinies] ka esi veltījis vairākas dienas, iepazinies ar kādu materiālu, izbūries cauri informācijas gūzmai un tad izvilcis informāciju vai atradis specifiskus intervējamos. 

Varbūt ir kāds pēdējais sižets, kas visspilgtāk ir palicis atmiņā?

Tas varbūt nav visspilgtākais, bet pēdējais, kas ienāk prātā ir gadījums Madonā, kur gribēja nolīdzināt ugunsdzēsēju depo saistībā ar Eiropas Savienības līgumiem par to, ka ir uzcelts jauns katastrofu pārvaldības centrs, kas nozīmē, ka vecās ēkas jauc nost.

Iesaistījās kultūras mantojumu cilvēki par to, ka nedrīkst jaukt nost, jo tā ir vēsturiska ēka, bet Iekšlietu Ministrija palika pie sava, ka tādi ir līguma nosacījumi. Beigās pēc diviem sižetiem izskatās, ka šobrīd process ir nopauzēts. Caur sižetu šo notikumu sadzirdēja arī ārzemju speciālisti un, iespējams, sadzirdēja valsts augstākās amatpersonas.

Sirsnīgs sižets bija par sievieti Gulbenē, kura viena pati uztur “Zupas virtuvi”, jo pašvaldība atteicās turpināt sadarbību. Pēc stāsta viņai kontā ienāca vairāki tūkstoši eiro, ko saziedoja visa Latvija. Viņa varēja turpināt palīdzēt trūkumcietējiem. Ir patīkami, ka caur sižetiem ir iespējams panākt un atrisināt problēmas, nevis tikai tās izstāstīt.

Ir patīkami, ka caur sižetiem ir iespējams panākt un atrisināt problēmas, nevis tikai tās izstāstīt.

Vai jums ir bijis gadījums, kad nožēlojat publicēto?

Nē.

Atceros bija gadījums ar baterijām, posmā, kad atslēdza visu elektroierīču elektrību. Bija ļoti daudz komentāru par to sižetu.

Mūsu ideja tam konkrētajam sižetam bija nevis runāt par to, ka jāsagatavojas, un ka Latvijā atslēgsies elektrība, jo var būt pārrāvumi no Krievijas tīkla, bet reāli izstāstīt kā sagatavoties, izmantojot vienkāršus paņēmienus. Nezinu, kāpēc tas konkrētais gabaliņš izsauca tik ļoti negatīvus komentārus, bet tā notiek ļoti bieži. Es tur neko nenožēloju, jo tur nav ko nožēlot.

Tas bija pilnīgi parasts sižets, tur pat nebija nekāda atklājuma, kas kādu aizskartu. Tas bija vienkāršs sižets, bet cilvēki tā dara un tas ir mīnuss žurnālistikā. Ļoti bieži ir tā, ka tiek izlasīts virsraksts, komentāri un ir veikti secinājumi pat nenoskatoties pilno sižetu. Vienmēr ir bijis tā, ka žurnālists būs tas, kurš brauks ar savu seju pa bruģi, jo viņus redz, bet producentus un operatorus neredz.

Sliktie komentētāji būs vienmēr, kas man veltīs īpaši “jaukus” vārdus. Ir bijuši vairāki gadījumi, piemēram, Ilūkstē kāda sieviete uz ielas sāka mani nenormāli skaļi lamāt par to, cik es esmu ieinteresēta pasta nodaļas slēgšanā un lauku iznīdēšanā. Toreiz mēs abi ar operatoru jutāmies briesmīgi, bet cilvēki tādi ir, un tā profesija mazliet uzņem visu negatīvo.

Vienmēr ir bijis tā, ka žurnālists būs tas, kurš brauks ar savu seju pa bruģi, jo viņus redz, bet producentus un operatorus neredz.

Tajā brīdī, kā tikāt galā ar emocijām? Vai tās atstāja kādu iespaidu?

Toreiz lielāku iniciatīvu uzņēmās operators, kas tajā brīdī sajutās slikti, un tad es mēģināju sievietei izskaidrot situāciju. Tādi ir bijuši vairāki gadījumi – esmu apvainota par neprecīzu informāciju, lai gan teiktais bija iefilmēts. Ir draudēts ar vārdiem un tiesu, kas mani tiešām ir nobiedējis, bet sižetus izvēlējos publicēt tāpat.

Kā jūs norobežojat savu privāto un profesionālo dzīvi?

Man liekas, ka man ar to nav problēmas, bet, protams, kā jebkurā darbā, ir tā saucamais, profesionālais kretīnisms. Tu ar kādu runā un aizdomājies, ka šo būtu labi aktualizēt. Man liekas, ka tas vairāk atbilst tai sabiedrības daļai, kuri mani zina caur darbu, nevis personīgi. Cilvēki man ir arī teikuši, ka viņiem liekas, ka es viņu teikto varētu izmantot vai ierakstīt.

Un ja runā par atpūtu?

Es mēģinu pēc darba laika par to nedomāt, lai gan mums tas īsti nestrādā – ja kaut kas notiek, tad zvana gan producenti, gan mēs zvanām producentiem. Brīvdienās mēģinu nedomāt par darbu, atslēgties un neatbildēt uz e-pastiem, lai gan ļoti ignorēt arī nevar – ja notiek kaut kas būtisks, piemēram, Polijas atgadījums ar krievu droniem, tu nevari tādā dienā neskatīties telefonā, jo ir jābrauc uz notikuma vietu.

Un kā jūs atpūšaties brīvdienās?

Man ļoti svarīgi ir sportot, būt ārā svaigā dabā. Mans darbs ir pie datora, filmējot ir kamera un ekrāni, tāpēc ir svarīgi izvēdināt galvu. Pēdējā laikā arvien mazāk spēju skatīties filmas vai lasīt grāmatas, tāpēc, ka tā informācija, kas nonāk līdz smadzenēm katru dienu ir ļoti apjomīga. Katru dienu jauns sižets un katru dienu jauna tēma, kurā tev ir kārtīgi jāieguldās, lai spētu par to runāt un spētu viņu pasniegt. Tādēļ atpūtā gribās kaut ko vairāk fizisku, lai mazāk ar galvu domātu, jo ir grūti.

Pēc jūsu domām, vai žurnālists var būt draugos ar personām, par kurām raksta un veic intervijas?

Jā, protams. Jautājums ir – cik labos draugos un kādas ir intervijas? – jo man liekas, ka žurnālistam ir jābūt ļoti objektīvam, bet mēs varbūt pat neapzināti varam pavilkties uz vienu vai otru pusi, tāpēc gan jau, ka labāk ir nebūt draugos. Ja, piemēram, mans draugs būs apsūdzēts kukuļņemšanā, tad labāk būtu, ja kolēģis brauktu, nevis es, jo man būtu grūti. Ja ir neitrāli stāsti, tad es domāju, ka tas neko daudz neietekmē. Tas ir atkarīgs no sižeta, stāsta un intervijas.

Vai ir bijis sižets vai personas, kas tiek intervētas, un pēc intervijas jums saglabājas vai veidojas kontakts un tālākas sadarbības?

Tas nav draudzīgs kontakts, tas ir vairāk darba ziņā. Tā kā mans darbs ir pārklāt reģionus, tad ļoti bieži atkārtojas pašvaldības, tātad mēs uzturam kontaktu un, protams, paliekam nedaudz draudzīgāki, bet tā vairāk ir savstarpēja sadarbība. Ziņu dienestā sižeti parasti ir nopietni ar nopietnām tēmām, un filmēšanas laikā nenotiek pļāpāšana.

Ja jums būtu jāizvēlas publicēt patiesību, vai sabiedrībai patīkamāku stāstu, kuru jūs izvēlētos?

Man liekas, ka sabiedrībai patīk patiesība, taču politiķiem visdrīzāk patīkamāks stāsts. Drāmas radīšana, faktu pārspīlēšana – tā drīzāk strādā dzeltenā prese vai portāli, kas strādā tikai “klikšķu” vākšanai. Tā es laikam nevarētu strādāt. Vai nu ir problēma vai viņas nav.

Kā jums šķiet, vai sabiedrība ir gatava dzirdēt patiesību?

Laikam jau nē, vismaz ne mūsu sabiedrība. Varbūt, ka ļoti bieži grib dzirdēt, bet tas ir atkarīgs no lietas un stāsta, jo citreiz nav gatavi. Sevišķi, ja tas nav tas, ko sabiedrība bija iedomājusies. Visi grib patiesību, bet tāpat liekas, ka liela daļa sabiedrības ir skaļie komentētāji, kuri galvā ir ieņēmuši savu un nevēlas klausīties cita teiktajā.

Kā jūs redzat savas profesijas nākotni?

Es ļoti gribu, lai tie, kas strādā žurnālistikā, ir studējuši vai ir veltījuši tam laiku. Šobrīd ir sociālie tīkli, kuros jebkurš var nopirkt mikrofonu, izveidot savu kontu un veidot stāstus. Vēlētos, lai saglabājas nopietnā un pētnieciskā žurnālistika, lai profesija nezaudē savu ietekmi vai savu vārdu. Vēlētos, lai tā paliek godīga, lai netiktu publicēta sabiedrībai patīkamāka informācija, kas cenšas iegūt slavu un izveidot drāmu, kura nav vajadzīga. Svarīgi ir, lai žurnālistika paliek kā stāsts, kas atklāj abu pušu viedokli.

Es ļoti gribu, lai tie, kas strādā žurnālistikā, ir studējuši vai ir veltījuši tam laiku.

Vai žurnālistikā var būt iespēja, ka nākotnē arī varētu pāriet uz īsajiem sižetiem, līdzīgi kā influenceri? Vai redzat, ka ir tāda iespēja, vai tomēr saglabās to formātu, kas ir bijis līdz šim?

Nu, katrā ziņā mēs mēģinām maksimāli iedzīvināt tā saucamo “amerikānisko žurnālistiku”, kas ir īsa un kodolīga, jo [ir spēkā] tas, ko es iepriekš minēju – mūsdienu cilvēks nevar noskatīties piecu minūšu sižetu, jo uzskata, ka to var izstāstīt divās minūtēs. Jā, mēģinām iedzīvināt to sociālajos tīklos. Ir jāiet līdzi laikam un tas nekas slikts nav.

Ir jāiet līdzi laikam un tas nekas slikts nav.

Kādas prasmes, jūsuprāt, ir visnozīmīgākās jaunajiem speciālistiem šajā jomā?

Analītiskā un kritiskā domāšana. Vēlme strādāt, man liekas vienmēr ir svarīgākais, lai dabūtu kvalitatīvu materiālu. Zinātkāre, arī redzējums. Daudz ko var iemācīties, ir jāmāk pasniegt lietas, vienalga, vai tas ir teksta forma, vizuāls video vai foto. Prasme runāt kameras priekšā. Jābūt komunikablam, pieklājīgam, ar manierēm – nevar iet pāri visam par katru cenu, tikai tādēļ, ka vajadzīgs konkrētais materiāls.

Valodas prasmes, manuprāt, mūsdienu jauniešiem ir ļoti švakas. Ja runājam ne tikai par latviešu valodu, tad arī angļu valoda ir vajadzīga un citas svešvalodas. Lielākā problēma mūsdienu cilvēkiem ir gramatika, arī vārdu krājums ir ļoti mazs, un spēja izteikties un uztaisīt paplašinātu teikumu, piemēram, noraksturot konkrētas lietas vai darbības.

Lielākā problēma mūsdienu cilvēkiem ir gramatika, arī vārdu krājums ir ļoti mazs, un spēja izteikties un uztaisīt paplašinātu teikumu, piemēram, noraksturot konkrētas lietas vai darbības.

Ja jums šodien viss būtu jāsāk no nulles, ko jūs darītu citādāk?

Taisītu citādāk savus pirmos sižetus, jo man ir mainījies skatījums uz noteiktām tēmām, ko es tagad varbūt netaisītu ar šī brīža skatījumu. Tomēr tā bija pieredze, un ne tu esi spējīgs, ne tev kāds dos nopietnus stāstus uzreiz.

Varbūt ir kāda bērnības vēlme, ko vēlējies apgūt?

Es skolā būtu apzinīgāk mācījusies angļu valodu.

Un kāpēc tā?

Es nestrādāju ar tekstiem. Man nav tik specifiska žurnālistika, ka vajadzētu ļoti augsta līmeņa angļu valodas zināšanas. Man der kā man ir, bet, iespējams, ja būtu mācījusies vairāk, tad būtu vieglāk. Angļu valoda ir ļoti primitīvs piemērs. Runājot par savu darbu, tad nav nekas tāds, ko es gribētu mainīt vai darīt savādāk, kā saka – katra pieredze ir pieredzes vērta.

Kā jūs redzat žurnālistikas nākotni Latvijā? Vai to sagaida draudi, vai, tieši pretēji – vairāk iespējas?

Es domāju, ka reģionālo laikrakstu ēra drīz beigsies. Šķiet, ka ir ļoti mainījušies cilvēku paradumi un drukātais avīžu formāts. Lokālie stāstivarētu beigties. Pētnieciskā žurnālistika saglabāsies, žurnālisti paliek drošāki, ir gatavi atklāt jaunus faktus un izgaismot sabiedrību. Žurnālistika dzīvos, tikai viņai ir jāmainās, nevar sēdēt lineārajā televīzijā un cerēt, ka būs pietiekami. Ir jāmācās strādāt ar sociālajiem medijiem, jāmaina formāts, lai tas būtu cilvēkiem ērtāks – īsāks, konkrētāks, ātrāks.

Žurnālistika dzīvos, tikai viņai ir jāmainās, nevar sēdēt lineārajā televīzijā un cerēt, ka būs pietiekami. Ir jāmācās strādāt ar sociālajiem medijiem, jāmaina formāts, lai tas būtu cilvēkiem ērtāks – īsāks, konkrētāks, ātrāks.

Kāds būtu jūsu galvenais padoms studentiem, kuri vēlas strādāt žurnālistikas jomā vai saistībā ar digitālās komunikācijas kanāliem?

Pirmais, kas man nāk prātā – ir jābūt mērķim vai jēgai tam, ko tu dari, un tas viss nevar būt tikai par gribēšanu kļūt atpazīstamam. Strādāšanai, man liekas ir jābūt prioritātei, jādomā, izmantojot kritisko domāšanu, un jāseko līdzi visam, ko tu dari, ko tu publicē, sevišķi, ja tu esi ziņu dienesta žurnālists vai uzņēmumā satura veidotājs. Galvenais ir sekot līdzi publicētajam saturam. Ir jāuzmanās no tā, kas zem tā slēpjas, jo mūsdienās it īpaši, tiek bildēts, filmēts un publicēts viss, aizmirstot par privātuma robežām.