Zane Valeniece: “Kino man ir zelta vērtē.”
Zane ir pateicīga par mīlestību pret kino, ko mamma viņai nodevusi jau bērnībā, jo filmas vienmēr ir bijušas daļa no viņas ikdienas. Vēlāk, gribot redzēt kino uz lielā ekrāna, Zane braukājusi uz Rīgu, un drīz kļuva skaidrs, ka viņas ceļš būs kino industrijā.
Studiju izvēle nebija viegla. Viņa sāka mācīties Rīgas Stradiņa universitātes jaunizveidotajā Multimediju komunikāciju programmā un pēc tam devās Erasmus apmaiņas programmā uz Baltijas Filmu un mediju skolu Tallinā, kur saprata, ka nākotni vēlas saistīt ar televīziju. Zane uzsāka darbu Latvijas Televīzijas filmu nodaļā, kur jau sesto gadu strādā kā Filmu iepirkšanas nodaļas vadītāja.
Intervija notika 2025.gada rudenī.
Odrija Tīna Kļaviņa, Elīna Konova, Studentu medijs Skaļāk
No kurienes tu nāc un kā tava bērnības vide ietekmēja attiecības ar kino?
Es nāku no Jēkabpils, kur pabeidzu Jēkabpils Valsts ģimnāziju. Pēc vidusskolas pārcēlos uz Rīgu. Mana saistība ar kino noteikti nāk no bērnības - mana mamma un omīte ļoti daudz skatījās latviešu filmas. Vienmēr bija sajūta, ka kino ir kas ļoti īpašs. Kustīgais attēls mani noteikti interesēja vairāk nekā viss cits.
Es atceros, ka tolaik arī Jēkabpilī bija kinoteātris, tad mēs gājām skatīties filmas. Interese par kino man pastiprināti radās vidusskolā. Mani vienmēr ir interesējis vizuālais un atceros, ka 12.klasē zinātniski pētniecisko darbu rakstīju par kino. Tas viss ir pateicoties manai mammai, kas daudz lika skatīties latviešu kino.
Mana saistība ar kino noteikti nāk no bērnības - mana mamma un omīte ļoti daudz skatījās latviešu filmas. Vienmēr bija sajūta, ka kino ir kas ļoti īpašs.
Tu minēji, ka pateicoties mammai, tev radās interese par kino. Vai esi ar viņu runājusi par to, kā viņa neviļus tevī ielika šo aizrautību?
Jā, viņa joprojām ir eksperts. Ja man ir jautājums par latviešu kino, tad zvanu mammai un prasu, ko viņa ieteiktu. Mamma arī seko līdzi tam, ko pārraidām Latvijas Televīzijā. Mēs tā apmaināmies ar domām.
Vai nav tā, ka mamma iesaka, ko vajadzētu rādīt televīzijā?
Jā, protams, viņa ik pa laikam prasa, kad rādīsiet to vai to un vai būs šis un tas. Atceros, ka viņa ieteica filmu Mana ģimene - viņa ļoti grib, lai kāds to filmu parāda. Viņa ik pa laikam prasa seriālu Likteņa līdumnieki. Ir kaut kādas lietas, kam viņa seko līdzi, un, ja tās sen nav bijušas [televīzijā], es ņemu vērā un uzklausu. Mamma ir tāds vidējais Latvijas Televīzijas skatītājs, līdz ar to, ja viņai šķiet, ka kaut to vajag, tad es apmēram varu saprast, ka arī citiem varētu to gribēties.
Kā bija uzaugt Jēkabpilī, kur nebija kinoteātris. Uz kurieni gājāt?
Kad biju maziņa, mums bija kinoteātris, neatceros gan, kad tas pazuda. Atceros, kā tolaik gājām uz kinoteātri un skatījāmies Karalis lauva. Bija filmas, ko atceros diezgan spilgti, kas bija mana pirmā kino pieredze. Vidusskolā, sākot ar desmito klasi, diezgan daudz braucu skatīties filmas kinoteātrī Rīgā. Tas bija mans lielākais brīvdienu piedzīvojums.
Kā tu pēc vidusskolas atradi pareizo vietu, kur turpināt mācīties?
Tas nebija viegli, jo atceros, ka bijām pirmie Multimediju komunikācijas studenti un pati programma bija jauna. Tajā laikā bija grūti izskaidrot, kas ir multimediju komunikācija. Apkārt esošie cilvēki vispār nezināja, kas tas ir. Tolaik tas bija svešvārds, jo cilvēki vēl nerunāja par multimedijiem.
Man likās, ka nebūšu no tiem, kas ies studēt tieši žurnālistiku. Es arī nevarēju saprast, vai gribu studēt kino režiju. Man likās, ka varbūt varētu studēt kino vēsturi, bet īsti nekur neatradu tādu kursu, kā arī šaubījos, ko varēšu pēc tam iesākt ar kino vēsturi. Man ir arī vadības iemaņas un patīk organizēt, tāpēc likās, ka varētu studēt kaut ko saistībā ar to. Multimediju komunikācija likās kā vidusceļš, kur es varētu darīt ko radošu un arī nopietnāku. Es domāju, jāmēģina, kā būs, tā būs!
Vai studiju laikā sastapāties ar kādām grūtībām vai izaicinājumiem?
Kā jau jauniešiem - mazvērtības kompleksi, nepārliecinātība. Man likās, kā es kā meitene no Jēkabpils, braukšu uz Rīgu. Bet studijas manī kaut ko mainīja, jo īpaši tad, kad sāku strādāt televīzijā. Kļuvu daudz drosmīgāka, pārliecinātāka.
Kā tu nonāci līdz darbam Latvijas Televīzijā?
Tas bija ļoti apzināti. Trīs gadi studijās man palīdzēja saprast, ka gribu strādāt televīzijā. Trešajā universitātes gadā aizbraucu Erasmus apmaiņas programmā uz Tallinu. Tur ir Baltijas Filmu un mediju skola. Tur mācībām bija praktiskāka pieeja un daudz speciālistu no televīzijas. Tā Stradiņos ļoti pietrūka. Tajā laikā, kad studēju, mums nebija neviena speciālista no televīzijas.
Tallinā pirmo reizi dzīvē uzzināju, ka ir tāda profesija kā satura iepircējs. Tas bija pagrieziena punkts, kad sapratu, ko īsti gribu darīt. Atbraucot atpakaļ uz Latviju, sāku rakstīt savu bakalaura darbu un sapratu, par ko man jāraksta. Darbu rakstīju pie Ditas Rietumas un dabūju desmit balles.
Gribēju tikt televīzijā, bet tolaik nebija gandrīz nekādu vakanču. Bija tikai viena - programmu plānotājs. Es, protams, pieteicos, jo man īsti nebija variantu. Tas bija 2013.gads, kad televīzijā bija milzīgas pārmaiņas. Tajā gadā pieņēma diezgan daudz jaunus cilvēkus, jo mainījās struktūra.
Programmas plānotāja pozīcija bija pilnīgi jauna. Darbiņš bija ļoti tehnisks, plānot programmu, bet tas man deva priekšstatu par to, kā funkcionē televīzija, un es domāju, ka tas bija labs sākums. Tagad atskatoties, tas darbs man īsti neinteresēja, bet zināšanām tas bija noderīgi. Anna Rozenvalde, kas tolaik bija filmu nodaļas vadītāja, viņa mani atcerējās no intervijas bakalaura darbam. Kaut kā tas viss salikās, ka tiku līdz filmu nodaļai un tad pamazām sāku mācīties. Sākumā tikai ar latviešu filmām.
Pēdējos sešus gadus esmu filmu iepirkšanas nodaļas vadītāja un tas ir augstākais, ko šajā jomā var sasniegt, bet mans ceļš bija solīti pa solītim. Es gāju uz to diezgan mērķtiecīgi. Arī pirmais darbs sakrita precīzi tā, ka ielika pamata zināšanas, kas bija vajadzīgas.
Citā intervijā tu minēji, ka tev piemīt biznesa domāšana. Kā tas izpaužas tavā amatā?
Man kā vadītājai ir jārūpējas arī par budžetu. Respektīvi, es zinu, cik man ir piešķirts budžets un mums tajā ir jāiekļaujas. Man vienmēr ir šķitis, ka esmu ļoti radošs cilvēks, un, ka cipari un biznesa lietas nav mans, bet ātri vien sapratu, ka to visu var iemācīties, ja ir milzīga atbildības sajūta par to, ko tu dari. Man atbildības sajūta ir jau no bērnības kā vecākajai māsai.
Šī profesija - iepircējs, tā ir biznesa profesija - tas ir bizness, ko mēs veicam ar dažādām kompānijām. Pirms runājam par to, cik foršs ir seriāls, ir jārunā par cipariem un papīriem.
Atsaucoties uz iepriekšēju interviju, tu minēji, ka tev ir arī maģistra grāds filozofijā. Ko šīs studijas tev ir devušas profesionālajā jomā?
Īstenībā kino ar filozofiju ir diezgan liela sasaiste. Manā profesijā ir daudz jāanalizē saturs, un, lai to darītu, noder filozofija. Man maģistrantūrā ļoti, ļoti patika studēt filozofiju. Biju pārsteigta, cik ļoti varu to visu sasaistīt ar savu jomu. Liekas, ka lielākais, ko filozofija man iemācīja, bija disciplīna. Disciplīna neapjukt, formulēt konkrētu domu. Komunikācijas studijās varēja izplūst, bet filozofija man iemācīja, ka pat stundām runājot par kaut ko vienu, var ievērot konkrētību. Filozofija ļauj domāt ārpus kastes un paplašināt redzesloku.
Filozofija ļauj domāt ārpus kastes un paplašināt redzesloku.
Lasīju, ka tev ļoti patīk mūzika un apmeklēt koncertus. Kā tas ir ietekmējis tavu skatījumu uz kino un televīziju?
Nezinu, vai tas ir kādā veidā to ietekmējis, bet es noteikti pievēršu uzmanību mūzikai. Man ļoti patīk analizēt filmu skaņu. Atceros, kad RISEBA studēju audiovizuālos medijus, mums bija kurss skaņu dizainā. Man tas ļoti patika un likās, ka varbūt nākotnē gribētu darīt ko saistītu ar to. Man tiešām ļoti patīk koncerti un mēs arī Latvijas Televīzijā rādām koncertus.
Ar ko jūs izceļaties starp citiem televīzijas kanāliem?
Mums ir ļoti daudz festivālu filmu. Arī jaunas filmas, kas tikko bijušas kinoteātrī un brīnišķīgas kino klasikas. Esam kanāls ar vairāk dokumentālo saturu.
Vai caur tevi, kā nodaļas vadītāju, iziet pilnīgi visi lēmumi? Respektīvi - vai tev ir jānoskatās viss, kas tiks pārraidīts Latvijas Televīzijā?
Protams, man vienai fiziski nav iespējams noskatīties visu. Mēs esam trīs cilvēki. Es pērku seriālus un animācijas. Viens kolēģis pērk tikai mākslas filmas un otrs tikai dokumentālo saturu. Katrs savu žanru skatāmies atsevišķi, bet protams, ir gadījumi, kad strādājam kopā.
Kurš no žanriem Latvijas Televīzijā ir vispieprasītākais?
Tie noteikti ir detektīvseriāli. Cilvēkiem ļoti patīk seriāli, kam ir daudz sezonu, jo, nenoskatoties vienu sēriju, nekas daudz nav pazaudēts. Daudziem patīk Mīlas viesulis. Liela daļa no skatītājiem sagaida arī tieši latviešu filmas.
Kādas ir bijušas lielākās grūtības, iepērkot filmas priekš televīzijas?
Viss process ir ļoti laikietilpīgs. No sākuma atlasām saturu - ir jāskatās ļoti daudz filmas un seriāli. Tad mēģinām saprast, kas ir vajadzīgs, un tālākais posms ir sarunas par nosacījumiem, cenām un termiņiem. Šis posms var būt ļoti garš. Tas ļoti nogurdina, ja mēs nespējam vienoties, un mēdz būt izaicinošākais [posms].
Kā norit darbs pie īsfilmu konkursa Latvijas kods?
Tas ir ilgstošs konkurss. Mums ir dokumentālo īsfilmu cikls. Citu šādu konkursu Latvijā nav, kas patstāvīgi katru gadu veidotu dokumentālo filmu izlasi. Fiksējam to, kas šobrīd notiek un tas paliek tādā kā kinohronikā. Filmas izvēlās pēc aktualitātēm, šobrīd tās ir filmas par tehnoloģijām un ekoloģiju. Filmas ir ļoti dažādas, aktuālas, tādas, kādas nav bijušas līdz šim. Ražošanas termiņš ir ļoti īss - pusgads, līdz ar to, šis projekts nepieprasa trīs gadu iedziļināšanos un izpēti. Komisijā ir septiņi cilvēki. Līdz šim Latvijas kods tika daļēji finansēts no Valsts kultūrkapitāla fonda. Tagad Latvijas kods ir pilnībā Latvijas Televīzijas finansēts.
Kā, tavuprāt, nākamo desmit gadu laikā varētu mainīties kino pieprasījums televīzijā?
Domāju, ka lielākās izmaiņas, kas jau notiek un notiks ir, ka televīzija pāriet uz digitālo televīziju un standarta lineārā televīzija mazināsies. Noteikti redzēsim izmaiņas jau nākamo trīs gadu laikā. Tas jau notiek visur pasaulē, kanāliem pārejot tikai uz digitālo saturu.
Kur ir vairāk skatījumu - ierakstos vai lineārajā televīzijā?
Tā gluži nevar pateikt, cilvēki skatās abus. Lielās tiešraides, piemēram, Eirovīzija, hokejs vai basketbols lielākoties tiek skatītas televīzijā.
Vēlos parunāt par Straumi. Kāpēc, tavuprāt, šī animācija ir izvērtusies par tādu sensāciju?
Iegūtās balvas jau diezgan daudz pasaka priekšā. Lielākā vērtība ir unikalitāte un savā ziņā arī vienkāršība. Man liekas, ka stāsts un emocijas ir tas, kas mani, vismaz personiski, visvairāk šajā filmā ir pārsteidzis, un domāju, ka arī daudzus citus. Protams, jāmin arī autora rokraksts - unikālā animācija. Matīss Kaža ir izdarījis milzīgu darbu šo filmu popularizējot, un tas ir fenomenāli. Es domāju, ka pasaule bija noilgojusies pēc kā tāda. Ar katru šī animācija runā pilnīgi citādāk.
Ja tev būtu iespēja visu mūžu skatīties vienu žanru, ko tu izvēlētos? Vai ir kāds žanrs, kas tev ir tabu?
Man vieglāk ir atbildēt, kas man ir tabu. Ļoti nepatīk šausmu filmas, neesmu fans šim žanram. Ir sarežģīti nosaukt vienu žanru. Man patīk tādas drāmas, kur varu izdzīvot kāda dzīvi vai kādu laika posmu. Tas ir žanrs, kas var mani pārsteigt. Drāmas ir tas, ko es skatos visu laiku, jo komēdijas man apnīk. Man ļoti patīk arī romantiskās filmas. Bet tas nav kaut kas, ko es visu laiku gribētu skatīties, pārāk vienveidīgi.
Vai tev ir mīļākā filma, kas tevi ir iedvesmojusi?
Man tādas nav. Tā katru dienu var mainīties. Bet ir filmas, kuras man liekas vienkārši ģeniālas, piemēram, Breakfast at Tiffany's.
Ja kino būtu jādod krāsa, kādu tu izvēlētos un kāpēc?
Šķiet, ka es dotu tam zelta krāsu. Kino priekš manis ir liela vērtība un kā mēs zinām, arī zeltam ir ļoti liela vērtība.
Pieņemsim, ka tev tagad krasi būtu jāmaina darba vieta. Nekas saistīts ar medijiem, kino vai pedagoģiju. Kurā sfērā tu sevi redzētu?
Esmu par šo domājusi - visticamāk, darītu kaut ko dizaina nozarē. Vēlētos radīt savu dizaina priekšmetu, man ir dažas foršas idejas. Otrs variants būtu atvērt savu kafejnīcu, kurā skan skaista mūzika un cep garšīgas bulciņas.
Man visu laiku ir jautājums sev - kas tālāk? Latvijas Televīzijā man visu laiku ir bijis nākamais solis, kas jāsper. Laiks ir bijis ļoti piepildīts, ļoti dinamisks - nekad nav bijis tā, ka esmu uz vietas. Ir svarīgi neapstāties un nenoteikt komforta zonu. Vismaz es sev iekšēji to esmu tā definējusi, ka es tā negribu. Man ir labāk, lai ir pārsātināta ikdiena, nekā, ka ir garlaicīgi.
Ir svarīgi neapstāties un nenoteikt komforta zonu.
Kā tu, paralēli darbam Latvijas Televīzijā un Rīgas Stradiņa universitātē, atrodi laiku draugiem un ģimenei?
Ir teiciens, jo vairāk dari, jo vairāk izdari. Es ļoti novērtēju tos brīžus, kad varu neko nedarīt. Man ļoti patīk skriet, iet uz sporta zāli, spēlēt tenisu. Man tas balanss jau ir iegājies.
Ko tu ieteiktu cilvēkiem, kas dzīvē tiecas uz to pašu, kur esi nonākusi tu?
Es ieteiktu sekot līdzi televīzijai - skatīties, kas notiek, kas ir aktuāls. Patiešām iedziļināties televīzijas laukā. Izvēlēties rakstīt bakalaura darbu par to, kas patiesi interesē. Iepazīt cilvēkus, kas strādā šajā jomā - veidot intervijas, iegūt kontaktus. Tas pēc tam var daudz palīdzēt. Mēs nekad nezinām, kādā situācijā varam satikties vai atgriezties darba lietās. Es novēlu interesēties un nebaidīties runāt, intervēt, pētīt. Noteikti vajag izmantot prakses iespējas!
Kas ir jūsu dzinulis, kas palīdz neapstāties, kad paliek grūti?
Skanēs ļoti plaši, bet kaut kādā ziņā šis darbs ir misija. Tu saproti, ka nedari to tikai pats sev, bet arī cilvēkiem, kas skatās. Mans lielākais gandarījums darbā ir, ka manis nopirkto filmu cilvēki ir skatījušies. Man ir ļoti svarīgi, ka jūtu, ka cilvēkiem tas interesē un kāds foršs komentārs par manis izdarīto darbu uzreiz sniedz gandarījumu. Tas ir tas dzinulis!
