Videogrāfs: “Mēs dzīvojam vizuālā laikmeta pašā augšgalā”

Edija Elkšņa dzīve ir piepildīta ar autosporta aizrautību un kartinga adrenalīnu. “Svarīgākais ir būt pašam – necensties atdarināt citus, bet atrast savu rokrakstu,” par to, kā saglabāt savu “odziņu” laikā, kad viss ir digitāls, stāsta Edijs. Viņš stāsta par savu videogrāfa ceļu no pirmajām bildēm ar iPad līdz lieliem projektiem, par mentoriem un radošajām krīzēm.

Paula Vintere, Laura Spandega, Studentu medijs Skaļāk

Kā tu nonāci līdz videogrāfa profesijai, vai tā bija apzināta izvēle vai apstākļu sakritība? Cik sen tas bija?

Līdz šai profesijai es nonācu aptuveni pirms 10 gadiem. Tas bija laiks, kad mans tētis profesionāli nodarbojās ar auto driftu. Mēs braukājām pa Eiropu, kur viņš arī cīnījās par Eiropas čempiona titulu. Tieši tad mani ieinteresēja vizuālais skats uz lietām, uz dzīvi. Grūti teikt, kāpēc man ir tāds māksliniecisks skats, taču tajā laikā man bija planšete, man bija kamera – tas bija mans pirmais ierocis, ar kuru vispār sākt kaut ko fočēt. Mani tas ļoti aizrāva, jo bija ekšens [no angļu val. action] trasē, tētis brauca un man gribējās to iemūžināt. Tā laikam bija pirmā sakne, no kuras tas viss arī radās.

Grūti teikt, kāpēc man ir tāds māksliniecisks skats, taču tajā laikā man bija planšete, man bija kamera – tas bija mans pirmais ierocis, ar kuru vispār sākt kaut ko fočēt.

Pateici, ka tas bija 10  gadus atpakaļ, cik tev šobrīd gadu?

Man ir 25 gadi.

Kāds bija tavs pirmais projekts, ko nekad neaizmirsīsi?

Pirmais projekts, ko nekad neaizmirsīšu bija 2016. gadā. Tas bija mans pirmais apmaksātais darbs foto nozarē – Rallijkrosa čempionāts, kas norisinājās 333 trasē. Protams, tad vēl biju pilnīgs iesācējs, lēta kamera, lēts objektīvs. Biju svaigs gurķis, kurš iesācis fočēt, un mani gribēja kā fotogrāfu. Sataisīju riktīgi superīgas bildes un nākamajā gadā, braucot gar Tallinas šoseju, uz lielā banera bija mana bilde. Kā 16 gadniekam redzēt savu bildi izprintētu uz banera šosejas malā bija kaut kas wow. Tas bija arī iekšēji liels dzinulis, ka man tas jāturpina darīt.

Kāds bija galvenais impulss izvēlēties šo jomu?

Tas, kas mani bīdīja uz priekšu, bija vidusskolas pabeigšana, jo tas bija posms, kad tiešām jāizdomā, ko es darīšu tālāk un kur man iet mācīties. Man noteikti nebija simtprocentīga doma, ka gribu mācīties par fotogrāfu vai video operatoru, bet pieteicos uz divām skolām, Latvijas Kultūras akadēmiju un RISEBA augstskolu. Kultūras akadēmijā es netiku iestājeksāmenos. Izpalīdzēju draugam un pats sev noraku filmēšanas dienu iestājeksāmenā, taču tiku RISEBA un par to ne mirkli nenožēloju, jo satiku foršus draugus, kolēģus, ar kuriem arī tagad strādājam kopā. Tikšana augstskolā RISEBA bija mans impulss.

Tev kādreiz bijis kāds mentors vai cilvēks, kurš iedvesmoja sākt šo ceļu?

Lielākais mentors manā karjerā ir bijis Jānis Rēdlihs, pasniedzējs universitātē. Mēs kopā ar viņu devāmies viena mēneša ilgā projektā, kas bija dokumentālā filma "Ceļā ar Baronu". Šo filmu vēlāk rādīja TV3. Tajā mēnesī ieguvu nereāli daudz pieredzes – izjutu viņa skatījumu, kādam jābūt kadram, kā ir jārunā ar cilvēkiem, kā pareizi uzdot jautājumus. Tas mēnesis man iedeva visvairāk šajā profesijā, līdz ar to, cepuri nost Jānim Rēdliham.

Kā tu definētu labu videogrāfu, ar kādām īpašībām?

Pirmkārt, noteikti godīgam, jo pret klientu vienmēr jāizturas ar cieņu, sapratni, jābūt atklātam par termiņiem. Otrkārt, noteikti perfekcionistam, bet ne pārāk daudz, un, treškārt, videogrāfam noteikti jābūt komunikablam, jo šis ir darbs ar cilvēkiem – ja tu filmē kāzas, pasākumu, jebko, kas ir apkārt, tev ir jārunā  ar cilvēkiem, jāmāk atvērt viņus un pārliecināt. Te svarīgas pārliecināšanas prasmes par sevi, savu darbu, ko tu vari izdarīt un piedāvāt. Komunikācija – svarīga lieta.

Šis ir darbs ar cilvēkiem – ja tu filmē kāzas, pasākumu, tev ir jārunā ar cilvēkiem, jāmāk atvērt viņus un pārliecināt.

Kas tev personīgi visvairāk patīk šajā profesijā?

Es mīlu brīvību, darbības brīvību, jaunus cilvēkus un to, ka neesmu piesiets ne pie viena. Darbojos kā frīlanceris – varu pats organizēt savu laiku, kādus darbus ņemu, man neviens neliek neko darīt, visu laiku ir konstanta dinamika, jauni projekti, cilvēki, idejas. Tas man ir svarīgi dzīvē, jo to es tiešām mīlu un novērtēju.

Runājot par tavu stilu, tu nefilmē kaut ko vienu, tu filmē gan autosportu, gan pasākumus. Daudzfunkcionāls videogrāfs.

Jā, mūsdienās videogrāfam ir jābūt daudzpusīgam. Protams, ir lieliski, ja tu koncentrējies uz vienu konkrētu jomu – piemēram, reklāmām vai mūzikas video, jo tad tu kļūsti par īstu speciālistu un cilvēki tevi atpazīst tieši tajā laukā. Savukārt, ja esi multifunkcionāls, varbūt tevi nepazīst tik plaši, taču tev ir lielāka brīvība un iespēja darīt dažādas lietas, kas sniedz daudzveidību un pieredzi.

Apraksti savu tipisko darba dienu.

Mana tipiskā darba diena parasti sākas agri – ar celšanos un došanos uz treniņu, kas parasti ir ap septiņiem vai deviņiem no rīta. Pēc tam, atkarībā no dienas, es vai nu dodos nodot tehniku pēc kāda pasākuma, vai arī braucu mājās un ķeros pie montāžas darbiem. Dienas vidū bieži iekrīt arī kādas mazākas filmēšanas – tad pēc montāžas braucu uz lokāciju, satiekos ar klientu, vienojamies par detaļām un veicam filmēšanu. Vakars parasti pienāk vēlu, un bieži vien arī naktī turpinu montēt materiālu.

Tev patīk vairāk filmēt vai montēt?

Filmēt, viennozīmīgi, jo montāža nav mana stihija. Kā jau es minēju, esmu aktīvs cilvēks, man patīk skriet, darboties. Sēdēšana pie datora nogalina visu. Bet darbs pie datora ir daļa no visas šīs daiļrades vizuālā stāsta, līdz ar ko, ir jāsakož zobi un jāmontē.

Kā tu raksturotu savu profesiju un ikdienas pienākumus digitālās komunikācijas kontekstā?

Savu profesiju noteikti raksturotu kā vienu no vissvarīgākajām, kas šobrīd vispār pastāv, jo mēs dzīvojam digitālā laikmeta pašā augšgalā. Visur ejot izmantojam viedtālruņus. Esam par un ap vizuālo saturu šobrīd – kaut vai tās pašas vides reklāmas uz ielām, lielie baneri autobusu pieturās. Uzskatu, ka fotogrāfi un videogrāfi ir šausmīgi svarīga un pieprasīta lieta šobrīd.

Savu profesiju noteikti raksturotu kā vienu no vissvarīgākajām, kas šobrīd vispār pastāv, jo mēs dzīvojam digitālā laikmeta pašā augšgalā.

Kā tu definē un sasniedz savu mērķauditoriju digitālajā vidē?

Mana mērķauditorija noteikti ir mana vecuma cilvēki – jaunieši un cilvēki ap trīsdesmit un nedaudz virs. Kā es viņus sasniedzu? Godīgi sakot, īpaši nesasniedzu, jo saturu publicēju reti. Protams, man ir ieraksti Instagram un Facebook, taču esmu ļoti selektīvs attiecībā uz to, ko lieku saistībā ar darbu. Daudzi citi publicē biežāk un tāpēc tiek vairāk pamanīti, bet es izvēlos kvalitāti, nevis kvantitāti. Es uzskatu, ka vajadzīgie cilvēki mani atradīs, jo man ir savs atpazīstams stils. Nereti cilvēki man raksta un jautā: “Hei, vai tas ir tavs videoklips? Izskatījās pēc tava darba.” Tas man vienmēr liek pasmaidīt. Es novērtēju, ka cilvēki spēj atpazīt manu rokrakstu, un, iespējams, tieši tas arī ir veids, kā mani atrod. Galu galā, sociālie tīkli šobrīd ir galvenā vieta, kur mēs visi atrodam un iepazīstam jaunus cilvēkus.

Kā tu redzi savas profesijas nākotni digitālo tehnoloģiju attīstības kontekstā? Piemēram, tagad viss ir AI [Artificial Intelligence jeb Mākslīgais intelekts].

Par to es tieši gribēju pieminēt – mūsu profesija šobrīd atrodas lielu pārmaiņu priekšā. Ir parādījušies daudzi jauni mākslīgā intelekta rīki, ar kuriem var strādāt un pat ģenerēt video, kurus vairs nav nepieciešams filmēt. Es gan nejūtu, ka šobrīd tas apdraudētu videogrāfu darbu, taču nākotnē, kad mākslīgais intelekts attīstīsies vēl vairāk, iespējams, pienāks brīdis, kad daļu procesa varēs paveikt bez operatora, piemēram, uzģenerēt video dažu minūšu laikā. Tomēr šobrīd šie rīki vairāk palīdz, nevis aizvieto. Tie ir dažādi, daudzpusīgi un, manuprāt, tieši pastiprina mūsu radošo un māksliniecisko pusi – ļauj radīt vēl kvalitatīvāku un interesantāku saturu.

Šobrīd mākslīgā intelekta rīki vairāk palīdz, nevis aizvieto. Tie ir dažādi, daudzpusīgi un, manuprāt, tieši pastiprina mūsu radošo un māksliniecisko pusi – ļauj radīt vēl kvalitatīvāku un interesantāku saturu.

Kāds būtu tavs galvenais padoms studentiem, kuri vēlas strādāt šajā jomā?

Jaunajiem studentiem es noteikti ieteiktu būt kreatīviem, atrast savu stilu, vēstījumu, ko viņi grib pateikt, neskriet pakaļ masām un necensties atdarināt nevienu satura veidotāju vai videoklipus, kurus kāds taisa – jā, ir forši iedvesmoties, bet galvenais atrast savu odziņu. Tas man ir palīdzējis, jo nekad neesmu centies kādu atdarināt vai skriet kādam pakaļ, vienmēr esmu iestājies par savu vīziju.

Kā tu saglabā iedvesmu ikdienā, kad darbs ir intensīvs?

Kad darbs kļūst intensīvs, iedvesmu man palīdz saglabāt lietas, kas ir pilnīgi pretējas darbam, tas var būt sports, pastaiga vai pat jaunas kafejnīcas, ar garšīgām bulciņām, atklāšana – jebkas, kas ļauj atslēgt prātu un izvēdināt galvu. Pēc tam ar jaunu enerģiju un idejām var atkal mesties darbos, jo, manuprāt, nav iespējams atpūsties no darba, ja tu joprojām esi tajā iekšā – ir vajadzīgs kaut kas pilnīgi cits. Protams, viens no maniem lielākajiem izaicinājumiem ir tas, ka gribu veidot saturu arī sev – piemēram, vlogus vai TikTok video. Bet, tā kā ikdienā to daru priekš citiem, man bieži pietrūkst iedvesmas un arī laika. Šobrīd tas ir nedaudz “uz pauzes”, taču ļoti ceru, ka drīz varēšu tam pieķerties nopietnāk.

Nav iespējams atpūsties no darba, ja tu joprojām esi tajā iekšā – ir vajadzīgs kaut kas pilnīgi cits.

Kā tu tiec galā ar radošo krīzi vai motivācijas trūkumu?

Es teikšu tā – pats vēljoprojām esmu ceļā, lai tiktu galā ar radošo krīzi, jo šobrīd arī pats to piedzīvoju. Meklēju veidus, kā no tās izkļūt, un tas noteikti nav viegli. Apkārt ir liela konkurence – citi “mauc”, bet tev pašam reizēm ir sajūta, ka viss ir apstājies, nav spēka un iedvesmas. Tad rodas jautājums – ko darīt tālāk? Tajos brīžos mēģinu meklēt sevi caur sportu vai vienkārši atpūtu, lai atslēgtos. Dažreiz gan sanāk pazaudēt sevi, skatoties citu saturu un salīdzinot, analizējot, un tas tikai vairāk nospiež. Pats labākais risinājums, ko līdz šim esmu atradis, ir daļēji atteikties no sociālajiem medijiem. Nelietot tik daudz Instagram, Facebook vai TikTok, jo, pastāvīgi skrollojot saturu, mūsu smadzenes nepārtraukti ražo dopamīnu, un pēc tam pašiem vairs nav spēka vai iedvesmas radīt. Man bija periods, kad es pilnībā atteicos no sociālajiem medijiem uz pusgadu – izdzēsu visu, un tajā laikā es sajutu, ka atkal sāku dzīvot, pamanīju vairāk detaļu ikdienā, citādi skatījos uz pasauli, man bija radošāks skats, labāka komunikācija ar cilvēkiem. Tas man lika saprast, ka sociālie mediji bieži vien “apēd” mūsu radošumu. Tāpēc, lai tiktu galā ar radošo krīzi, es ieteiktu paņemt nelielu digitālo detoksu – atslēgties no visa, kas liek sevi salīdzināt ar citiem.

Sociālie mediji bieži vien “apēd” mūsu radošumu. Tāpēc, lai tiktu galā ar radošo krīzi, es ieteiktu paņemt nelielu digitālo detoksu – atslēgties no visa, kas liek sevi salīdzināt ar citiem.

Kas tev dod sajūtu, ka darbs ir paveikts labi un ar vērtību?

Es skaidri zinu, ka darbs ir paveikts labi tad, kad redzu klientu patieso prieku – kad viņiem iemirdzas acis, kad viņi ar sajūsmu reaģē uz saņemto video vai fotogrāfiju. Kad cilvēks dalās ar tavu darbu, lepojas ar to un paceļ to “gaismā” – tas ir brīdis, kad jūtu, ka viss ieguldītais ir bijis tā vērts. Protams, liela nozīme ir arī pašam procesam – kad tev ir vīzija un esi to veiksmīgi realizējis, redzot, ka tā strādā tieši tā, kā plānots. Manā profesijā, balstoties arī uz kino principiem, ko esam mācījušies universitātē, vissvarīgākais ir panākt, lai darbs skatītājā raisa emociju. Tas attiecas gan uz lielajām filmām, gan uz īsiem reklāmas vai mūzikas video – ja darbs nerada emocijas, tas zaudē savu nozīmi. Tieši tāpēc tik būtiski ir domāt par dramaturģisko efektu un skatītāja izjūtām. Kad redzu, ka manā darbā cilvēki jūt prieku, aizrautību, aizkustinājumu, tad zinu, ka esmu paveicis to maksimāli labi.