Vai Ghetto Games spēj attīstīt radošumu?

Sintija Leimane strādā Ghetto Games par sociālo mediju komunikācijas vadītāju. Tomēr piecu gadu laikā viņa ir ieguvusi lielu pieredzi, veidojot intervijas, organizējot pasākumus, attīstot savu podkāstu un strādājot ar jauniešiem Ghetto Games akadēmijā. Arī Sintija ir studējusi Rīgas Stradiņa universitātē, tomēr studijas nav pabeigusi lielā darba apjoma dēļ. Jau no skolas laikiem Sintija bija radošs cilvēks. Viņai bija savs skolēnu mācību uzņēmums, viņa darbojās teātra pulciņā un aktīvi iesaistījās publiskās runas nodarbībās. Sintija nevarēja iedomāties, ka viņas nākotni izmainīs viena atlase, kurā būs jāattēlo, kā Donalds Daks vada basketbola spēli.

Vēlējos uzzināt par Ghetto Games aizkulisēm un kā Sintijai pietiek laiks izdarīt visus svarīgākos pienākumus, kā izvairīties no stresa pirms uzstāšanās, kā arī no izdegšanas lielā darba apjoma dēļ.

Anete Aleksandrova, Studentu medijs Skaļāk

Kāpēc piekriti intervijai?

Man ir liels prieks, it īpaši, kad izlasīju, ka tas ir Stradiņos, es pati esmu tur studējusi. Ļoti ceru, ka pabeigšu, bet darba dēļ nesanāk 100 % veltīt laiku studijām. Bet es vienmēr esmu priecīga, jo zinu, cik studentam ir svarīgi atrast, ko intervēt, tāpēc vienmēr atsaucos, ja jaunieši aicina uz pasākumiem, diskusijām. Zinu arī no sava podkāsta pieredzes, ka nav viegli uzdrīkstēties, jāzina, kā uzrunāt cilvēku. Bet man ir liels prieks, ka tu uzdrošinājies, un esmu ar mieru atbildēt uz visiem taviem jautājumiem.

Kā viss aizsākās ar Ghetto Games, kā nokļuvi sastāvā?

Šo jautājumu man reti kāds pajautā, nezinu kāpēc, jo tas nav pašsaprotami, tas ir interesants stāsts. 2018. gadā Ghetto Games izsludināja konkursu, kurā varēja pieteikties Ghetto TV sejai, respektīvi, cilvēkam, kas mācās intervēt, veidot video saturu. Tas bija laiks, kad nesen biju beigusi vidusskolu, un jāatzīst, ka nekad dzīvē neiedomājos, ka es kaut ko tādu darītu, bet es vienmēr biju ļoti aktīva. Gāju skolā teātrī, mācījos skatuves runu, vadīju pasākumus, man bija skolēnu mācību uzņēmums. Tad ieraudzīju šo pieteikumu, kur kā kontaktpersona bija norādīts Lauris Zalāns. Viņš šobrīd ir mans labākais draugs. Tur bija rakstīts, ka jābūt radošam pieteikumam. Nofilmēju video, kurā stāstu, kāpēc es gribētu būt Ghetto TV, un nokavēju pieteikšanos. Sapratu, ka man ļoti gribas, un uzrakstīju Laurim privāti ziņu: "Čau, es zinu, ka tu strādā Ghetto Games, es nokavēju pieteikšanos, vai ir kāda iespēja šo manu pieteikumu akceptēt". Viņš sākumā mani pačakarēja, lai es nedaudz nobīstos, ka esmu nokavējusi, bet beigās pieņēma. Tiku otrajā atlases kārtā. Tur bija žūrija - Renārs Zeltiņš un Raimonds Elbakjans, kā arī iepriekšējās Ghetto TV sejas. Es biju ļoti saslimusi, man bija temperatūra, deguns ciet, viss bija briesmīgi. Manuprāt, otrajā atlases kārtā bija 50 cilvēki, arī tādi, kuri jau darbojušies televīzijā. Domāju - esmu slima, tur ir tādi cilvēki, šis neies krastā, - bet vismaz būšu mēģinājusi. Lauris mani sagaidīja, notika žūrijas maiņa. Renāram Zeltiņam bija jāskrien prom, un viņa vietā atnāca Lauris. Viņš bija tas, kurš pieņēma manu pieteikumu. Biju viena no pēdējām, visi jau bija saguruši. Aizgāju priekšā un teicu: "Man ļoti žēl, ka jums tik ilgi jāsēž", un tad viņi visi sāka smieties. Tas nebija apzināti, vienkārši man patiešām bija žēl, ka tik ilgi jāsēž. Lauris smējās un teica, ka labi, ka nenokavēju atlasi. Viens no maniem uzdevumiem bija tēlot, ka es vadu basketbola pasākumu Donalda Daka balsī. Man vajadzēja iekšēji saņemties, un es izmantoju to, ka man bija deguns ciet. Tas palīdzēja, beigās bija tik smieklīgi! Tas notika aprīlī. Nesaņēmu nekādu ziņu, ne paldies, neko, bet biju saglabājusi Laura telefona numuru. Bija maija sākums, tobrīd strādāju par auklīti, un biju aizgājusi ar bērniem pēc saldējuma. Bija ļoti karsts laiks, es stāvēju pie pārejas, man zvanīja Lauris un nevarēju saprast, kāpēc viņš man zvana. Stāvēju ar diviem bērniem un saldējumu pie pārejas un nesapratu, ko darīt. Mēs ātri pārskrējām pāri, es pacēlu telefonu. Viņš saka: "Sveika Sintij, šeit tev zvana Lauris no Ghetto Games," es saku: "Es zinu, man ir tavs numurs" un viņš: "Okey, tad tas nav pārsteigums, kā tev iet?" , es saku: "Viss labi!", viņš: "Kādi plāni vasarai? Man tev ir izdomāts plāns, vai tu varētu atnākt pie mums uz Ghetto Games ofisu, tu varētu būt viena no Ghetto TV sejām, bet, protams, sevi ir jāpierāda, tāpēc jānāk ir padarboties, paskatīties." Atceros, es aizgāju uz ofisu, tā bija pirmā reize, kad es iepazinos ar Renāru Zeltiņu. Viņš, protams, mani arī iznesa cauri, viņš saka: "Sintij, tiekamies rītdien vakarā, mums ir ballīte, paņem līdzi draudzenes!" Protams, tādas ballītes nebija. Tad sāku savu ceļu Ghetto florbolā, sāku strādāt uzreiz ar sociāliem tīkliem, jo man ļoti patika, tas bija kaut kas jauns. Paralēli tam strādāju kāzu salonā. Tajā vasarā uz Ghetto TV seju bija paņemti kopā kādi septiņi cilvēki, es izturēju visu vasaru, un pēc tam man piedāvāja strādāt. Esmu te jau piecus gadus, visādi ir gājis un nenormāla pieredze, tāpēc, lai vai kā neliekas kaut kur pieteikties un aiziet, ir jāmēģina! Nepaņems vienā vietā, paņems otrā. Tā arī aizsākās mans ceļš Ghetto Games.

Kādi ir tavi pienākumi, ko tu šobrīd tur dari?

Šobrīd es esmu Ghetto Games sociālo tīklu komunikācijas vadītāja, respektīvi, es atbildu par sociālajiem tīkliem, kas ir Instagrams, Feisbuks, Tiktoks, Youtube. Esmu atbildīga par video saturu plānošanu. Gadiem ejot, intervēju sportistus, kas ir vienkārši intervijas. Gada laikā, uzkrājot pieredzi, ir tapuši vairāki šovi, kas ir manis iniciēti. Pati vadu Ghetto Games pasākumus, kas ir ļoti interesanti, jo parasti meitenes nekad nevadīja pasākumus, un tad es esmu viena no pirmajām meitenēm. Es vairāk darbojos basketbolā, vairāk var mani satikt ar to saistītos pasākumos. Ir projekti, kurus es uzņemos. Viens no tādiem ir pagājušā gada lolojums šovs "Pacelt trubu", kas bija skatāms Youtube, noteikti liela pieredze. Ir arī radio, man ir podkāsts. Tam jau ir divas sezonas, drīz būs trešā, podkāsts ir pilnībā citādāka pieredze. Es pat nevaru nosaukt vienā vārdā visu, ko es daru. Strādāju ar jauniešiem, mums ir Ghetto Games akadēmija, kur mācu, kā veidot komunikāciju, kā rakstīt mājaslapā rakstus, strādāt ar medijiem. Es pieskatu mājaslapu, tur mums ir raksti, intervijas, foto galerijas, video saturs - viss radošais, ko var iedomāties, sākot ar pasākumu atrādīšanu sociālajos tīklos, beidzot ar scenārijiem. Šajā vasarā bija arī pirmais pasākums, kuram biju rakstījusi scenāriju. Tas bija Ghetto futbola eirolīgas noslēgums. Tur bija futbolisti no Eiropas, televīzija. Man bija stress, bet pasākums izdevās. Tagad lielākais izaicinājums ir izveidot Ghetto Games gada balvu, kas būs šī gada decembrī, arī milzīgs notikums. Es vairāk cenšos pieslēgties arī pasākumiem, jo saprotu, ka man patīk organizēt. Nevaru nosaukt vienā vārdā, ko es tieši daru.

Kā tu tiec galā ar stresu, kādi ir tavi ieteikumi?

Protams, ik pa laikam man vēl joprojām ir stress, bet tieši tajā brīdī, kad saprotu, ka man nāk stress, cenšos sevi pārliecināt. Kas var būt sliktākais, kas var notikt? Galvā morāli sevi sagatavoju dažādiem scenārijiem, jo esmu cilvēks plānotājs. Man ir ļoti svarīgi vienmēr zināt, kas notiks variantā: a, b un c, tāpēc, kas ir sliktākais? Tu vari pārteikties. Ja tas ir video un tā nav tiešraide, mēs to izgriežam, tas nav nekas slikts. Tu vari nosaukt cilvēku nepareizi, tu atvainosies nosauksi pareizi. Cenšos sevi mierināt ar variantiem. Pirmais pasākums, kurā man vajadzēja intervēt, bija sezonas atklāšana tiešraidē, un es biju ļoti uztraukusies. Pat nevarēju ieēst, padzerties, nostāvēt uz vietas. Sākumā vienmēr tekstu un vīziju par interviju vizualizēju galvā, izgāju plāna punktus, vienmēr pārliecinājos, ka zinu visus jautājumus, zinu visu par šo cilvēku, jo es viņu aicinu. Ja ir uzvarētājs, pirms intervijas parasti pajautāju - kā jūs sauc, cik ilgi jūs spēlējat, lai nav tā sajūta, ka mēs esam tikko satikušies, un arī cilvēks jūtas omulīgāk intervijā. Tas noteikti ir "tips and tricks", ko es varu ieteikt - vienmēr zināt, ko tu intervē. Bet, protams, ir stresa kunkulītis, kas vienmēr var būt jebkuram cilvēkam. Ja man šobrīd pateiktu, ka būs jāintervē Harijs Stails, man noteikti būtu stress, jo tā ir valodas barjera. Es ietu pa solīšiem cauri, vizualizētu šo interviju. Stress būs vienmēr un, tas var būt mazāks un lielāks. Bet, tas pat ir labi, ka ir stress, jo tas nozīmē un parāda to, ka tevi tas interesē, ka tu to gribi darīt. Ja tev nav stresa, tad tev nav arī adrenalīna. Protams, tagad nointervēt uzvarētājus ir okey, bet tas viss nāk ar laiku, un arī stress pazūd ar laiku. Katram cilvēkam tas izpaužas savādāk. Vienam trīc rokas, ja tev trīc rokas, tad varbūt nevajag intervēt ar rokas mikrofonu, varbūt vajag ar pieliekamo. Ir visādi varianti, galvenais ir atcerēties to, kas ir sliktākais, kas var notikt. Vienmēr atbildēt uz to jautājumu, un tad nedaudz mierīgāk paliek.

Āra pasākumos tu intervē jauniešus. Jautājumus pirms tam sagatavo? Vai tu uz vietas izdomā?

Pēdējos gadus es ļoti reti, kad sagatavojos intervijām tāpēc, ka jau zinu to, kas intervijā notiks un to, kas ir galvenais, ko pēc tam liksim video. Ir reizes, kad gribas kaut ko pamainīt, pamainu jautājums, mainu taktiku.

Varbūt tev ir kāds interesants projekts, kas tev ir bijis jāveido visā Ghetto Games?

Šis ir ļoti labs jautājums. Raidījums, ko mēs filmējam, iestudējam un gatavojamies priekšlaicīgi ir "Pacelt trubu" šovs. Ļoti ceru, ka būs jauna sezona, tas ir viens no skatītākajiem Ghetto TV raidījumiem. Tas ir mans mīļākais projekts. Ļoti daudz tur ieguldījos, skatījos, kā attīstīt šo raidījumu Latvijā, jo Latvijā tirgus ir tik liels, cik ir. Un visforšākais noteikti bija tas, ka es to vadīju kopā ar savu labāko draugu Lauri. Un, tas arī man atvēra jaunu pieredzi. Man pašai pirms šī raidījuma bija nelielas šaubas par to, ko es daru savā dzīvē. Tā mēdz notikt. Un šis šovs man iedeva jaunu elpu, jaunu pārliecību par to, ka esmu uz pareizā ceļa, ka man ir jāiet, es daru to, kas man patīk. Un ir jauki, kad atnāk viesi ciemos, pieņemsim, Baiba Sipeniece Gavare, un saka, ka apbrīno mūs. Viņa teica, ka esam jauni un viņai patīk, tas ko mēs darām un jāturpina darīt. Un tā katru reizi, kad atnāk kāds viesis, tev kaut kas paliek no tā. Vislielākais prieks noteikti ir tas, ka Renārs Zeltiņš bija pēdējā sezonas epizodē. Vispār bija nereāls izaicinājums! Renārs pēc tam tik jaukus vārdus pateica, ka tu saproti, ka esi uz pareizā ceļa.

Šovs "Pacelt trubu" man iedeva jaunu elpu, jaunu pārliecību par to, ka esmu uz pareizā ceļa, ka man ir jāiet, es daru to, kas man patīk.

Noteikti vēl viens izaicinājums ir bijis podkāsta veidošana kopā ar EHR. Man vienmēr ir bijis sapnis strādāt radio. Es varu pačukstēt to, ka pēc šī podkāsta man cits radio piedāvāja darbu. Bet es atteicu, jo tomēr uzskatu, ka mana vieta ir Ghetto Games. Pirmā sezona notika studijā pie mikrofona, kur nebija nekāda iekārtojuma, pilnīgi nekas. Nāca viesi un es runāju. Man ir jāizstāsta ideja, jāsameklē viesis, jāzina viss par šo viesi. Otrā sezona bija nopietnāka, mums bija studija, bija sponsors – Mcdonalds. Un es jau jutos, ka nesu vēl lielāku atbildību, varbūt tieši no projekta menedžēšanas puses. Šis bija kas jauns - kā menedžēt, kā sadarboties ar sponsoru, kā viņu atrādīt raidījumā, kā iekļaut, kā viesiem sarūpēt jautājums, kādu viesi aicināt, kādu tematu izvēlēties, kā iesaistīt skatītāju.

Uz podkāstiem tev bija viegli atrast viesus, ar viņiem sazināties, pateikt ideju?

Šeit man noteikti jāsaka paldies tam, ka esmu Ghetto Games. Principā visi viesi bija zināmi, izņemot Lindu, kura bija 2. sērijā un ar kuru es pēc tam filmējos arī "Gandrīz ideālās vakariņās". Bet viņas vīrs ir basketbolists. Viņa agrāk ir bijusi Ghetto dance. Bet pārējie visi, kas nāca bija kaut kur dzīvē noķerti, satikti un, tas ir vislabākais šajā darbā, ka tev ir kontakti. Man dažreiz raksta no TV3 un saka: "Čau Sintij, tev tik daudz kontaktu, varbūt vari mums ko ieteikt kādam raidījumam". Labākais, kas tev var piederēt šajā profesijā, ka tev ir kontakti un ir cilvēki, ar kuriem ļoti mierīgi var runāt. Katrs cilvēks 2. sezonā bija pilnīgi citādāks, citā tematikā, tas ir pats labākais, no katra es varēju ko paņemt. Bija epizode ar Tomasu Grīnbergu, kurš ir BMX braucējs. Viņš stāstīja par peldēšanu ziemā. Es pati tik ļoti iedvesmojos, ka vienkārši pēc tam aizgāju peldēt.

Labākais, kas tev var piederēt šajā profesijā, ka tev ir kontakti un ir cilvēki ar kuriem ļoti mierīgi var runāt.

Tev ir bijuši periodi un posmi, kad juties izdegusi, ka tev nav motivācija neko darīt. Kā tu tiec tam visam pāri?

Šis ir viens no tematiem, par kuru runāju savā podkāstā ar Niklāvu par izdegšanu. Tas ir ļoti aktuāls temats jauniešiem. Arī man pašai ir bijis periods, kad es esmu tuvu izdegšanai. Tas ir brīžos, kad mums nav disciplīnas. Ja tu esi pieradis, ka tu celies 9 no rīta, sāc strādāt, tev ir sapulces, ritms. Tu pierodi un tev ir disciplīna, arī tavs ķermenis pie tā pierod. Pirmais, kas simbolizē izdegšanu ir mūsu ķermeņa fiziskais stāvoklis. Tas, ko varu ieteikt un ko ir ieteicis mans ārsts, kad saskāros ar izdegšanu, ir sports. Nils Sakss Konstantinovs, kas ir bērnu un jauniešu psihoterapeits, visās intervijās ir teicis to, ka sports ir atbilde uz visām mentālajām problēmām. Es pilnīgi piekrītu. 2019. gadā biju tuvu tam, ka biju izdegusi. Varu pateikt, ka domāju iet prom no darba. Viņš teica, lai sāku skriet. 2019. gadā sāku skriet, pa 2 km pa 3km, tas vairāk bija laika periods, kurā es par neko nedomāju - vai tas ir rīts vai vakars. Tas bija hobijs. 2021. gadā noskrēju savu pirmo pusmaratonu, un nekad nebūtu iedomājusies, ka sports mani tik ļoti atvieglos un palīdzēs. Nedzēru nekādas nervu zāles, es arī neiesaku nevienam, protams, tikai, ja ārsts iesaka. Bet, tas ko teica Niklāvs podkāstā, ka ir jāsaprot tā robeža, jo jebkuram radošam cilvēkam ir nepieciešama atpūta. Vai tā ir viena diena nedēļā, kad esi prom no visa. Kad nostrādā, paņem divas nedēļas, tas ir atkarīgs no cilvēka, bet, kas palīdz neizdegšanai, ir disciplīna un sports. Tas ir viss, ko es varu pateikt pēc savas pieredzes, varbūt izklausās muļķīgi.

Vai tu vēljoprojām nodarbojies ar sportu?

Pagājušajā gadā sāku dejot. Es kopš sešu gadu vecuma dejoju tautas dejas, un tad kādu laiku biju paņēmusi pauzi. Pagājušajā gadā atsāku dejot, man ir fantastisks kolektīvs, burvīga skolotāja. Tās ir stundas nedēļā, kad atslēdzos no visa. Es sportoju, ir reizes, kad vienkārši taisu jogu, reizes, kad vingroju, reizes, kad eju skriet, bet tā ir fiziska aktivitāte. Saprotu, ka tas man palīdz. Ja visu nedēļu neesmu neko fizisku darījusi, sāku justies, ka man sākas trauksme, sēžu uz nagliņām. Tāpēc disciplīna ir svarīga, nevis, ka es celšos katru dienu 8:00, bet tu palīdzi savam prātam, ja tev ir ritms. Tu zini, ka tev ir laiks sev, darbam, sportam, draugiem, ģimenei un to var tikai plānojot, it īpaši, ja tu strādā radošā jomā.