Uzsliet mājiņu mežmalā un baudīt dzīvi. Saruna ar grafisko dizaineri Līgu Alksni
Atgūšanās pēc smagas ekstrēmā sporta traumas Līgai ir bijis ceļš uz māksliniecisko izaugsmi, savu spēju pārvarēšanu un jaunu veiskmīgu biznesu aizsākšanu. Kā viņa pati saka: “Var tikai tas, kurš dara!”
Pēteris Gertners, Studentu medijs Skaļāk
Foto: Pēteris Gertners
Tu esi grafiskā dizainere, kā tas viss aizsākās un cik ilgi tu esi šajā profesijā?
Viens sapnis bija kļūt par ķirurgu. Otra lieta, man ļoti patika zīmēt. Par ķirurgu es neaizgāju, jo man ļoti nepadevās ķīmija, un es tajā neko nesapratu. Pretstatā man, mans dvīņu brālis, kurš ir pabeidzis farmācijas maģistrantūru, ir farmaceits, un ķīmiju perfekti pārzina.
Tad aizgāju mācīties tur, kur var zīmēt. Es iestājos Rīgas amatniecības vidusskolā par vizuālās reklāmas speciālistu. Kad mācījos, grafisko dizainu apguvām ļoti maz, vairāk bija gleznošana, kompozīcija, materiālmācība un tādas pamata lietas, kas dod virzienu un sapratni par to, kā labāk un pareizāk.
Man tas viss tik ļoti patika, ka es sāku pašmācības ceļā mācīties Corel Draw programmu, kas tajā laikā bija populāra. Man liekas, ka to tagad neviens vairs neizmanto. Tā kā mana sākotnējā izglītība ir amatniecības speciālists, pēc vairākiem gadiem iestājos augstskolā un mācījos grafisko dizainu. Tas bija aptuveni pirms 15 gadiem.
Vai tad, kad tu sāki, par grafisko dizainu runāja kā par kaut ko vajadzīgu?
Tad īpaši nē, ļoti minimāli. Tajā laikā vēl bija populāras avīzes, krāsaino žurnālu bija ļoti maz, vizuālās reklāmas pārsvarā. Parādījās uzņēmumi, kas sāka veidot logotipus. Tobrīd grafiskais dizains tikai sāka “uzņemt savus apgriezienus”, šobrīd jau, man liekas, ka tas viss ir pamatu pamats jebkam. Tagad vispirms domā, kā vizuālais tēls izskatīsies, un tikai tad, kā to izdarīt, kāda būs pakalpojuma kvalitāte. Kādreiz viss bija otrādi, īpaši daudz neskatījās un nedomāja, kāds būs vizuālais tēls, logotipu varēja arī Microsoft Word uzzīmēt, teju divi aplīši un vārds, izmantoja Word pieejamās funkcijas.
Kā bija sevi pozicionēt kā grafisko dizaineri un vai nebija grūti pierādīt, ka pie vizuālā tēla ir jāpiedomā?
Īsti nē, jo kad es sāku, biju pievērsusies fotografēšanai. Bija daudz foto sesiju un citu darbu, tādā veidā es gatavoju vizuālo materiālu. Tad redzēju, ka to visu var salikt kopā, gan bildi, gan grafisko noformējumu apkārt bildei. Tad jau cilvēki sāka skatīties uz to visu savādāk.
Vēl tajā laikā es tieši nemeklēju darbu, kas būtu atbilstošs grafiskā dizaina profesijai, tā kā “amatniekos” biju ieguvusi vizuālās reklāmas speciālista amatu, es dabūju darbu veikalā. Tajā laikā bija tikko Latvijas tirgū atvēries apģērbu veikals Cubus. Viņi meklēja mākslinieku, kas iekārtoja veikalus un veidoja tā vizuālo tēlu, skatlogus, preču izkārtojumu pie sienām, tagad, ja nemaldos, šie speciālisti saucās “merčendaizeri”. Tad, kādus 20 gadus atpakaļ, Cubus bija vienīgais tāds ārzemju veikals Rīgā, nebija pat tādu veikalu kā H&M.
Pēc bērnu dzimšanas izdomāju, ka man jāsāk studēt augstskolā. Es iestājos Baltijas Starptautiskajā Akadēmijā. Tad studiju piedāvājums nebija tik plašs kā tagad, bija tikai divas augstskolas, kas piedāvāja apgūt grafisko dizainu. Latvijas Universitāte, kurā bija tikko izveidota grafiskā dizaina programma un Baltijas Starptautiskā Akadēmija, kurā es iestājos. Izmācījos neklātienē 4,5 gadus. Man ļoti patika un vērtīgi bija tieši tie kontakti, kurus es ieguvu – kursa biedri, pasniedzēji. Es ar daudziem vēl šodien komunicēju. Daudzi kļuvuši par labiem draugiem, kopā esam strādājuši mākslas jomā, kopā esam sportojuši. Manuprāt, tā ir jebkuram, kurš iet mācīties augstskolā, kontakti, kurus iegūsti mācību procesā, pat ir svarīgāki, nekā tīrā mācību viela. Nav tā kā vidusskolā, kur ar karotīti ieliek apgūstamo vielu, tur parāda un pārējais ir atkarīgs no tā, cik pats esi gatavs papildus meklēt, darīt, uzņemties un visu apgūt.
Augstskolā nav tā kā vidusskolā, kur ar karotīti ieliek apgūstamo vielu. Tur parāda un pārējais ir atkarīgs no tā, cik pats esi gatavs papildus meklēt, darīt, uzņemties un visu apgūt.
Tu es strādājusi arī ar Rimi, Sportland veikaliem?
Jā, tas bija tad, kad biju jau pabeigusi augstskolu un biju ar bakalaura diplomu kabatā. Ieraudzīju, ka Rimi meklē mākslinieku. Tajā laikā manā dzīvē viss bija sagriezies kājām gaisā, biju tikko pārvākusies dzīvot uz Rīgu un pēc freelance darba man ļoti bija nepieciešams darbs un stabilitāte.
Pirmais nopietnais darbs bija uzņēmumā Rimi, kur es strādāju par PR mākslinieci, gatavoju pārsvarā visus bukletus, daudz fotografēju, maketēju iekšējos darbinieku žurnālus.
Kad Rimi sevi biju izsmēlusi, Sportland, kas ir Latvijā lielākais sporta preču un apģērbu tirgotājs, meklēja mākslinieku/grafisko dizaineri, pieteicos un mani pieņēma darbā.
Vai pēc Sportland tu vēl kaut kur strādāji kā štata darbiniece?
Man pēc tam bija tāds mazais dzīves izaicinājums. Darbojos vasarā Veikparkā, kur es vadīju bērnu skoliņas, menedžēju visu veikparka darbību, rezervācijas. Un arī, izveidojusi jaunu grafisko identitāti, darbojos ar visiem sociālajiem tīkliem, komunikāciju. Bija superīga vasara pie ūdens saulītē.
Tad pienāca rudens, veikparka sezonas beigas, es vīram Jurim prasīju: “Ko es tagad darīšu visu rudeni un ziemu?” Tad notika nopietns negadījums, mācījos kaitot un ļoti nopietni satraumējos, ieguvu politraumu ar visu iespējamo, daudziem lauztiem kauliem, principā biju “sašķaidīta”. Nogulēju komā vairākas dienas reanimācijā ļoti smagā stāvolī. Nācu pie samaņas, lēnām sāku atkopties un ar lielu dzīves sparu un dzīvesprieku saņēmos! Lēnā garā tiku tam visam pāri, nu jau ir gandrīz kā bija pirms tam.
Loģiski, ka šajā pēctraumas periodā man nekur nesanāca strādāt, daudz ko nevarēju darīt. Pēc galvas traumām nevarēju pat datoru paņemt rokās, kur vēl pazīmēt, viss “ņirbēja”, bija slikti. Ejot pa ielu, bija sajūta, ka kāds krata galvu, tāpēc, ka smadzenes arī bija satraumētas.
Tajā laikā mums jau bija zemes gabals un ar vīru bijām izdomājuši, ka paši būvēsim sev mājiņu meža malā. Pēctraumas periodā kādu laiku man bija jāsēž ratiņkrēslā, nedrīkstēju staigāt. Vīrs stūma mani ratiņkrēslā cauri aizaugušai pļavai, kur mēs meklējām vietu mājas pamatiem. Mans atveseļošanās posms nāca kopā ar mājas būvniecību, cik nu mēs varējām. Kad māju jau gandrīz pabeidzām, uzzināju, ka es gaidu mazuli. Sapratām, ka mājiņa mums trim būs par mazu. Vēlmi aktīvi ceļot un prombūtnes laikā māju izīrēt Airbnb, bija jāatmet. Pieteicās mazais, sapratām, ka aktīvi ceļotāji ar zīdaini nebūsim, tad mums sākās trīsstūru mājiņu bizness Saulkrastu nomalē.
Jūs mājas būvniecību uzsākāt pirms pandēmijas?
Jā, kad būvniecība gāja uz beigām, sākās Covid-19 pandēmija. Bija vairākas nedēļas, kad visur tika runāts un stāstīts: “Paliec mājās!”, un es vispār no mājas nekur negāju un nebraucu, jo baidījos no pandēmijas.
Tad Juris braukāja uz Rīgu, lai sagādātu būvniecības materiālus un visu iekārtošanai, saņēmu bildes, video un video zvanus no IKEA veikala, par to, kādu krēslu pirkt, kādu lampu, kādā krāsā?
Mājiņa ieguva ļoti lielu popularitāti!
Jā, uztaisījām Instagram kontu, kurā dalījāmies ar būvniecības procesu, dažādām bildēm un video. Ļoti daudz cilvēku sāka sekot līdzi tam, kā mēs to darām, jo Latvijā tajā laikā šādas trijstūru mājas nebija daudz, īpaši kā viesu mājas. Daudzi teica, ka izskatās kā Pinterest, bet daudz ideju arī nāk no turienes.
Kad nolēmām, ka mēs patiešām mājiņu īrēsim, kļuvām diezgan populāri Instagram ar vairākiem tūkstošiem sekotāju. Cilvēki ļoti sekoja visam līdzi, gaidīja, kad tā būs gatava. Sākot īrēt, mājiņa kļuva ļoti pieprasīta, pusgadu uz priekšu nebija neviena brīva datuma. Tas sakrita ar Covid-19 pandēmijas sākuma laiku, kad cilvēkiem nebija kur iet, tērēt naudu, kafejnīcas nestrādāja, bija pat brīdis, kad aizceļot nekur nevarēja, jo visas robežas bija ciet. Varēja tikai ceļot pa Latviju un cilvēki to izmantoja.
Ekrānšāviņš no Two Black Cabins Facebook konta.
Jūsu popularitāte, tavuprāt, bija pateicoties pandēmijai vai jūsu pašu apņēmībai?
Es nedomāju, ka tas bija tikai Covid-19 ietekmē, kas radīja veiksmes stāstu, bet tas, protams, ietekmēja lielo rezervāciju skaitu. Domāju, ka vairāk tas, ka mēs visu darījām paši, jo māju sākotnēji būvējām sev. Viss, kas tika paveikts, bija darīts no sirds, viss līdz pēdējam sīkumam, tika “apčubināts” tā, lai pašiem patīk, nevis, lai būtu ātri un lēti. Paši slīpējām bluķīšus, lai tie piestāvētu interjeram, kā arī īpašās galda virsmas. Tieši tas, cik daudz mīlestības, rūpes un kādu attieksmi ielikām, ir tas, kas deva veiksmi un popularitāti.
Vai tava iepriekšējā pieredze grafiskajā dizainā un fotogrāfijā palīdzēja būvniecības un interjera dizainēšanas procesā?
Es domāju, ka mākslinieciskā izglītība noteikti palīdzēja. Ir tādi cilvēki, kuri saka: “Es nekad neko tādu nevarētu iekārtot!” Protams, ja tu nekad neko tādu neesi darījis un esi “ciparu cilvēks”, tad tu nevari uztaisīt skaisti. Tāpēc ir cilvēki, kuri meklē interjera dizainerus. Mēs ar Juri esam tādi, kam patīk visu ar savām rokām veidot un taisīt, darīt pašiem. Mēs visdrīzāk nevis nopirksim gatavu lampu, bet uztaisīsim paši. Mēs tagad esam finiša taisnē otrai mājiņai un nesen runājām par griestu lampu. Pirmajā namiņā Juris to taisīja, bet otrajam to taisīšu es.
Man grūti teikt, vai tieši grafiskais dizains ir tas, kas kaut kā palīdz, bet viss kopā. Augstskolā mācoties grafisko dizainu jau arī nav tikai jāpavada laiks pie datora dizainējot, ir arī gleznošana, veidošana, materiāla mācība, kā arī bija jāapgūst interjera dizains. Izglītība ir tik ļoti vispusēja, ka katrs paņem to, kas vairāk aizrauj un interesē.
Izglītība un darba pieredze palīdz šajā lietā. Rodas gaumes izjūta, krāsu izjūta, sapratne par kompozīciju. Protams, gaumes arī atšķiras, bet līdz šim nav dzirdēts, ka mums būtu kaut kas negaumīgs, parasti visi ir sajūsmā, sakot: “Cik te super skaisti!”
Kādi ir nākamie plāni, sapņi, vīzijas?
Nu ir tāds mazais lielais sapnis par savu māju. Pēc traumas es nevarēju sēdēt pie datora, zīmēt, lasīt. Arī redze pasliktinājās, tāpēc tagad man ir jānēsā brilles. Arī ar sportu nodarboties nevarēju. Agrāk ļoti patika sportot, es biju ļoti aktīva. Mana fiziskā sagatavotība, pēc ārstu domām, palīdzēja man ātri atveseļoties.
Man ieteica tamborēt, tas likās amizanti, pēc traumas ekstrēmā sportā nonākt līdz tamborēšanai. Nav tā, ka man nepatīk, es māku un varu, ja man vajag, bet man gribējās ko vairāk. Jutu, ka ķermenis nav gatavs fiziskai slodzei, bet iekšēji viss mutuļoja un nevarēju nosēdēt mierīgi, gribējās darīt ko radošu.
Instagram pamanīju kādu ģimeni, kura no vecām paletēm rada mākslu. Vīrs mani iedrošināja arī pamēģināt. Viņam, kā galdniekam pēc izglītības, mājās bija visi nepieciešamie instrumenti. No vecā šķūņa dēļiem es sāku mēģināt. Kā es smejos – sāku tamborēt ar koka dēlīšiem. Sāku gatavot skaistus grafiskus koka dekorus no dēļiem un vecām paletēm. Varēju izpausties gan mākslinieciski, gan fiziski, vajadzēja cilāt zāģi un kokus. Tā tapa zīmols Moonlight woodworks. Savus darbus arī esmu salikusi namiņos – bīdāmās durvis un interjera elementi. Ienākot ģimenē bērniņam, koka projektiem laika vairs neatlika. Tagad es klusībā ceru, ka kādu dienu man sanāks pie tā atgriezties un kaut kādi pasūtījumi jau ir.
Ekrānšāviņš no Moonlight Woodworks Instagram konta
Tu vēl minēji par Van life. Pastāsti, lūdzu, kas tas ir! Kur jūs esat bijuši un kā tas viss jums aizsākās?
Tas sākās, kad iepazināmies ar Juri, un mēs ar busiņu aizbraucām uz trīs nedēļām. Tajā laikā vēl strādāju birojā par mākslinieci un es nevarēju atļauties ceļot vairākus mēnešus, cik deva atvaļinājumu, tik deva. Mēs braucām trīs nedēļas – Itālija, Francija. Van life ir dzīve busiņā, kurā ceļo un dzīvo busā – nemaksā naudu par viesnīcām, par lidmašīnas biļetēm, iekāp savā auto un brauc, kur acis rāda, kur vēlies, kur esi izdomājis. Tu katru nakti vari pavadīt citā vietā, vienmēr ir līdzi sava māja uz riteņiem, kurā ir viss – gan labierīcības, gan virtuvīte, gan gulta. Maza tā mājiņa ir, bet tā ir tava, tu esi atvērts piedzīvojumiem!
Mēs bijām trīs nedēļu braucienā un pēc tam mēs tikām pie suņa, pie bērna un sapratām, ka tajā mazajā busiņā mums atkal ir par maz vietas, tāpēc nopirkām lielu. Ar to gan mēs tikai uz Norvēģiju esam paspējuši aizbraukt, jo tad, kad sākās mūsu lielais ieplānotais garais brauciens uz vairākiem mēnešiem, mūsu busam sirsniņa jeb motors nojuka un ceļojums ilga vien pāris nedēļas.
Van life, dzīve ceļā, vienmēr ir tik skaista, kā tas tiek atspoguļots sociālajos tīklos? Daudziem pusaudžiem un jauniešiem tas ir tāds sapnis – viņi ir redzējuši Youtube, Instagram to, cik skaisti ir tā – atver durvis un kalni priekšā!
Tas noteikti ir arī tik skaisti, bet ir jāiemācās dzīvot ar maz lietām, tāds Rīgas dzīvokļa komforts pilnībā atkrīt, jāiemācās taupīt ūdeni, nevar mazgāt traukus un laistīties ar ūdeni, jo ūdens tilpne ir tik liela, cik ir.
Protams, ir jāiemācās saspiesties mazā telpiņā, ja nebrauc viens, bet tas ļoti pārbauda attiecības, cik daudz esat spējīgi būt šaurībā, ilgstoši kopā. Ne vienmēr var ieiet siltā dušā, ne vienmēr iespējams novietot auto tā, ka, atverot durvis, priekšā ir kalnu ainava. Ir nācies gulēt benzīntankos vai pilsētas stāvlaukumā un pamosties no tā, ka remontstrādnieki blakus sāk labot asfaltu. Bet ja tumsā neredzot esam noparkojušies kādā vietā, kas no rīta nešķiet “forša”, pārbraucam citur.
Dzīve busiņā ir skaista, bet ir jāiemācās dzīvot ar maz lietām, tāds Rīgas dzīvokļa komforts pilnībā atkrīt, jāiemācās taupīt ūdeni, nevar mazgāt traukus un laistīties ar ūdeni, jo ūdens tilpne ir tik liela, cik ir.
Vai ir kāds ceļojums, kas ir īpaši palicis atmiņā, piedzīvojumi vai kāds atgadījums, kas liekas, ka citiem jāpastāsta?
Viens no skaistākajiem ceļojumiem ir bijis uz Norvēģiju. Bet tas ir ļoti individuāli – vienam patīk okeāns, otram kas cits. Norvēģijā dabas skati – fjordi, kalni. Es biju bijusi Norvēģijā, kad biju maza, bet tajā laikā es pavisam savādāku to redzēju, bija brauciens ar kori un tusiņš ar meitenēm un neviena nesēdēja un nepētīja kalnus. Tu it kā tur esi, bet apziņa ir pilnīgi cita. Kad tev jau ir mazliet vairāk gadu un tu sāc baudīt, skatīties, ko dzīve dod, tad ir pavisam citādāk. Man Norvēģija ir palikusi atmiņā kā visskaistākais piedzīvojums līdz šim. Es noteikti vēlos tur atgriezties vēl un vēl. Man liekas, ka es varētu uz turieni braukt katru gadu!
Es pats pirms pāris gadiem biju Norvēģijā, mācībās uz pusotru nedēļu. Man kalni ļoti patīk un es labāk izvēlos vērot dabu, ne Eiropas lielpilsētas. Man vēl ir sapnis aizbraukt uz Islandi, tā man vienmēr ir patikusi, bet pēdējo 4-5 gadu laikā tā ir ļoti populāra kļuvusi starp influenceriem – nokritusī lidmašīna, melnā pludmale, kā tev liekas?
Man liekas, ka vēl nav tik ļoti populāra. Norvēģijā ir tā, ka nokļūt skaistā vietā ir ļoti viegli – jebkur, kur ej, pat ne tūristu vietās, ir skaisti. Nav obligāti jādodas uz populārākajām tūrisma vietām. Bet par Islandi – man liekas, ka tā nav kļuvusi par tik iecienītu galamērķi, jo nav tik viegli sasniedzama. Tikai nesen tikai no Rīgas ir tiešie reisi uz Islandi. Lofotu salas, Islande – tie arī ir mani nākotnes mērķi.
Varbūt tev ir kas sakāms topošajiem grafiskā/foto/vizuālā dizaina studentiem?
Ja tev ir kompozīcijas izjūta un sakarīga gaume, tad tas ir diezgan viegli apgūstams. Grafiskais dizains noteikti ir un būs vajadzīgs, tiesa gan ļoti daudzi to apgūst tādā līmenī, ka paši spēj savas nepieciešamības nosegt ar elementārām dizaina prasmēm.
Jā, pašlaik daudzi izmanto Canvas un citus online rīkus, kā arī šobrīd ir daudz uzņēmumu, kam veidot un uzturēt savu vizuālo tēlu ir ļoti būtiski.
Mūsdienās viss ir tik ļoti digitalizējies, ka neprasi vairs draugiem un paziņām padomu, bet meklē internetā un pats atrodi atbildes.
Tieši tā, un, turklāt, tagad jaunieši vairs pat nemeklē informāciju vispirms Google, bet gan Instagram un TikTok.
Man ir līdzīgi. TikTok gan gluži nē, bet, tā kā es bieži meklēju vizuālas lietas, nemeklēju tās Google, bet izmantoju Pinterest un Instagram. Ja Google tev parāda visu, tad Pinterest uzreiz ir iespējams sameklēt gaumīgas lietas. Protams, zobārstu es tur nemeklēšu.
Vai ir kaut kas tāds, ko es varētu tev novēlēt?
Veselību! Visu pārējo var panākt pats.
