“Tu esi savas pieredzes korumpēts.” Saruna ar kino kritiķi Dārtu Ceriņu

Kopš Dārta Ceriņa stājusies mākslinieciskā departamenta vadītājas amatā Dailes teātrī, kino kritiķes dienas savijušās ar skatuves mākslu, kas izplešas ārpus ekrāna pikseļiem. Elpojot kulišu putekļus, devāmies kulturālā piedzīvojumā, lai uzzinātu par nemitīgo, patīkamo prāta skrējienu, kas aizpilda kino kritiķes dienas.

Dārtas kabinetā malkojam kafiju un diskutējam par nenopietna gara saglabāšanu un asaru raisošām kino pieredzēm. Apspriežam vienveidību un satraukumu, ko kinotelpā ievieš mākslīgais intelekts un spriežam, kur mūs galu galā virza savstarpējā komunikācija ar mākslu.

Daniela Bebriša, Tīna Terinka, Studentu medijs Skaļāk

Jūs Latvijā esat pazīstama kā pētniece, RIGA IFF kuratore, taču 2023. gadā kļuvāt arī par mākslinieciskā departamenta vadītāju Dailes teātrī. Kas jūs motivēja uzņemties jaunus pienākumus?

Es domāju, tāda tīra idejas pārliecība. To būtu vienkārši nosaukt par urdoņu, uguni, kaislību sevī, bet tajā pašā laikā ir kaut kāds tīrs, idejisks, nereti arī pragmatisks redzējums, ka vienmēr ir jādodas plašumā un vērienā. Sakrita tā, ka jau ilgāku laiku biju domājusi attālināties no pētniecības un darba Kultūras Akadēmijā. Gribēju atgriezties praksē un tiešām nodarboties ar kuratora darbu – atlasīt, veidot, pamatot, konceptualizēt. Šobrīd tas man šķiet daudz efektīvāks rīks, kā komunicēt ar sabiedrību par dažādām tēmām un idejām.

Kas tevi tiešām motivē? Tas ir ļoti it kā vienkāršs, bet arī vienlaikus bieži vien komplicēts jautājums. Tā ir noteikta ambīciju un rūpju klātbūtne, arī godīgums pret sevi un citiem. Šobrīd jūtos laimīga, varbūt nedaudz nogurusi, jo nedēļā ir divas pirmizrādes, tomēr esmu ārkārtīgi gandarīta ar cilvēkiem, kuriem strādāju. Varu ārkārtīgi daudz mācīties.

Savulaik bijāt arī teātra festivāla “Homo Novus” radošā producente. Varbūt ir radušies iespaidi par tēmām, kuras vieglāk atspoguļot uz teātra skatuves vai tieši otrādi – labāk ekranizēt?

Jā, “Homo Novus” strādāju pirms četriem gadiem. Protams, ir mākslas nodalāmība. Ir jāsaprot, ar kuru mediju iespējams ātrāk un efektīvāk sasniegt savu skatītāju un kur konkrētās tēmas interpretācija iedarbojas daudz spēcīgāk. Tēmas, kuras izvērst kino vai teātrī, liekas vislabāk zinās un jutīs mākslinieki un veidotāji.

Šis ir tiešām tāds ideoloģiskā mulsuma laiks, bet nemainīgs ir tas, ka cilvēks nāk un pietuvojas kultūrai un mākslai. Varbūt kāds vēlas izbēgt un tam ir eskeipisma kvalitāte – ienirsti pasaulē, lai aizmirstos. [Tomēr] cilvēkiem ir vēlme saprast, kāpēc esam nonākuši tur, kur esam. Varbūt asāki sociālpolitiski darbi vai neērtāki mākslinieciskie pētījumi piesaistīs uzmanību. Arī pārliecīgās, universālās tēmas par cilvēku attiecībām, kas iet cauri laikiem, jo ikdienā, ģimenē vai darba kolektīvā mēs vienmēr risinām attiecības. Ir tas saucamais vācu schadenfreude [no vācu val. ļaunīgs prieks] efekts,  kad mēs gribam salīdzināt sevi ar citiem, lai uzzinātu, ka kādam ir sliktāk nekā mums. Citu mizerabilitāte [no angļu val. miserable – nožēlojams] ļoti stimulē. Mūs interesē attiecību drāmas, realitātes šovu fenomens un dažādas skatāmmākslas tāpēc, ka mēs vēlamies saprast, kur mēs atrodamies, kā jūtamies un kur mēs galu galā ejam.

Šis ir tiešām tāds ideoloģiskā mulsuma laiks, bet nemainīgi ir tas, ka cilvēks nāk un pietuvojas kultūrai un mākslai.

Citu mizerabilitāte ļoti stimulē. Mūs interesē attiecību drāmas, realitātes šovu fenomens un dažādas skatāmmākslas tāpēc, ka mēs vēlamies saprast, kur mēs atrodamies, kā jūtamies un kur mēs galu galā ejam.

Jūs pati studējāt Latvijas Kultūras Akadēmijā, šobrīd turpināt darboties tur kā lektore. Varbūt ir kas tāds, ko jaunā autoritātes pozīcija ir sniegusi jums, nevis tikai jūs – studentiem?

Lai atbildētu uz jautājumu, nedaudz jāpakāpjas atpakaļ. Dzīvoju visai cieši kopā četru gadu garumā ar brīnišķīgiem pasniedzējiem – Ingu Pērkoni, Zani Kreicbergu, Dāvi Sīmani. Zane Kreicberga, kas diemžēl pērnajā gadā ir devusies prom mūžībā, bija viens no piemēriem, ka nevar nodalīt teoriju no prakses. Ja pasniedz, dalies, publiski reflektē, tev pašam ir jābūt sapratnei par to, ko dari. Šī doma nekad nav izdzisusi no prāta. Vienmēr ir jābūt praktiskajai pusei. Tu zini, saproti, un ir gravitācijas centru klātbūtne. Teorijas skaistums un posts reizēm ir tāds, ka tā ir valoda, un ar valodu, kas ir ļoti abstrakta pēc būtības, mēs aprakstām procesus metaforiski.

Mācīšanās vienmēr ir kombinējama. Vienmēr ir akadēmiskā izglītība, praktiskā izglītība un individuālā pieredze. Ir jāveido tas repozitorijs, un ideālā gadījumā tev ir visi trīs, kad mēģini pats arī sintezēt un pārstrādāt lekcijās iegūto vai ikdienā piedzīvoto. Mākslās ir jābūt saķerei ar realitāti, nozari, sabiedrību un laikmeta garu.

Tu nevari aizsēdēties. Ir jābūt dinamikai, rotācijai un vēlmei piepildīt savu profesionālo kapitālu. Cilvēkam ir jāstrādā nozarē, ja mēģini veidot, formēt jaunās paaudzes profesionāļus. Es to ļoti sargāju, jo pasniedzēja un studenta attiecības, ja viss pareizi saslēdzas un ja ir abpusēja ieinteresētība, ir tiešām draudzība uz mūžu.

Teorijas skaistums un posts reizēm ir tāds, ka tā ir valoda, un ar valodu, kas ir ļoti abstrakta pēc būtības, mēs aprakstām procesus metaforiski.

Mākslās ir jābūt saķerei ar realitāti, nozari, sabiedrību un laikmeta garu.

Jūs kādā intervijā minējāt savu pirmo kino pieredzi, skatoties Frānsisa Forda Kopolas parodiju “Drakula”. Kuri bērnībā gūtie priekšstati par literatūru vai kino mākslu bija pagrieziena punkti, kas ievirzīja jūs nozarē?

Bērnībā vienmēr gaidīju māsu atgriežamies mājās no skolas. Mēs kopīgi pildījām mājasdarbus, un viņa man mācīja angļu valodu. Es iemācījos lasīt ļoti agrā vecumā. Man bija kādi četri vai pieci gadi. Pieredze, ka varēju ātrāk par vienaudžiem lasīt un noslēgties savā pasaulē, paņemot rokās grāmatu, noteikti palīdzēja.

[Ietekmēja] mammas liberālā attieksme pret to, ko skatos un ko mēs skatāmies kopā. Bija daudz filmu pirmajā, otrajā, trešajā klasē, kuras skatījos ar mammu, un filmās bija seksuāla, fiziska vardarbība. Piemēram, Larsa fon Trīra “Dogvila”, tas gan bija mazliet vēlāk. Tas ir galējo punktu piemērs kino, un šī autonomija un attieksme ģimenē ir ievirzījusi mani tajā, ka esmu ļoti atvērta.

Man bija instrumentārijs, un es varēju skatīties visu. Es gan nedzīvoju Rīgā, kur ir cits piedāvājums kultūrā. Līdz 20 gadu vecumam dzīvoju Jūrmalā, Kauguros. Mamma pēc pirmās izglītības ir bibliotekāre. Tētis bija arhitekts. Savulaik vecāki šķīrās, mums nebija interneta, tāpēc daudz gāju uz bibliotēku, bet nesēdēju “draugiem.lv”. Ņēmu grāmatas.

Gāju mākslas skolā, daudz lasīju un vienā mirklī tiku ievirzīta pieaugušo literatūrā. Breta Īstona Elisa “Amerikāņu psihs” mani pilnīgi satricināja. Es lasīju britu krimināldetektīvus – Minetes Voltersas, Nikijas Frenčas erotiskos romānus, un vienkārši lasīju visu pēc kārtas. Protams, arī klasiku – “Uz kraujas rudzu laukā” izlasīju pēc 7. klases un tad saslimu ar Markesu. Vēlāk mēģināju lasīt Džeimsu Džoisu, sapratu, ka mani zobi vēl bija par īsu tobrīd.

Minēju, ka vecāki bija šķīrušies – ar tēti laiku kopā pavadīju dodoties uz kinoteātra “Forum Cinemas” pēdējiem seansiem. Tur esmu visvairāk dzīvē bijusi un uzaugusi. Viena no spēcīgākajām dzīves atmiņām, kad biju uz Pītera Džeksona “Karali Kongu”. Nekad neaizmirsīšu, kā mēs ar tēti stāvam trijos naktī “Stockmann” autostāvvietā, mums jābrauc uz Jūrmalu, man jāiet nākamajā dienā skolu un es raudu. Man likās, ka es izraudāšu visu dvēseli un sirdi, kā pārdzīvoju par filmas iznākumu. Šādas kino un mākslā iegūtās atziņas, patiesības un mana reakcija uz tām parāda, ka pasaule ir netaisna, bet arī brīnišķīga.

Ja būtu iespēja ekranizēt kādu no jūsu dzīves periodiem, kurš tas būtu un kādā žanrā vēlētos to pasniegt?

Nedomāju, ka mana dzīve ir diez ko kinematogrāfiska. Man šķiet, ka kritiķu, kuratoru vai mākslas menedžeru ikdiena visdrīzāk ir atainojama kā Seta Rogena seriāls “Studija”. Tā ir “sit-com” satīra. Ļoti svarīgi sevi nekad neuztvert nopietni. Tavas personības nopietnībai ir robežas.

Tā būtu vienkārši satīra, “slapstiks” [no angļu val. slapstick – fiziska komēdija] vai komēdija. Vakardien, piemēram, dzīvoklī meistars pilnīgi ačgārni, nepareizi pieliek pakaramos vannas istabas dvielītim. Man jāiet prom pēc piecām minūtēm. Viņš ir izurbis caurumu, un es skatos, ka nevaru vairs durvis atvērt. Tad domāju: “Nu labi, paldies! Atā!” Risināšu pēc divām dienām, un tā nav lielākā dzīves traģēdija. Tādi mazie atgadījumi notiek visu laiku. Vakardien gribēju sašķirot atkritumus un vienkārši hops!, viss izkrīt ārā. Esmu pieradusi, ka man vienmēr kas tāds notiek. Tādā jaukā Žaka Tatī, franču režisora un autora, “Ilo kunga brīvdienu” manierē.

Ļoti svarīgi sevi nekad neuztvert nopietni. Tavas personības nopietnībai ir robežas.

Kādas ģimenes vai draugu atziņas ņemat līdzi ceļa somā kerjerā un ikdienas dzīvē?

Vienmēr mēģinu maksimalizēt laiku un iespējas. Kauns vai neērtības sajūta ir paša izdomāts konstrukts un ir jābūt kaut kādai bezkaunībai. To saprotu kļūstot vecākai, tas nenozīmē izmantot, ekspluatēt, bet nedaudz spēlēties ar savu tēlu. It īpaši festivālos vai pirmizrādēs, kad mēģinu intervēt konkrētu režisoru vai aktieri. Neatlaidība un bezkaunība ļoti noder.

Publisko attiecību pasaule ir diezgan radikāli mainījusies, salīdzinot ar to, kad sāku rakstīt par kino gandrīz pirms desmit gadiem. Tas ir kanibālistiskāks notikums – festivāli, slava, sabiedrībā atpazīstami cilvēki un iespēja pie viņiem tikt. Kultūra vienkārši ir mainījusies, likumi ir daudz barbariskāki. Tas, kas varbūt ir tie ceļa vārdi – nekad sevi neuztvert nopietni. Tas ir svarīgākais.

Kauns vai neērtības sajūta ir paša izdomāts konstrukts un ir jābūt kaut kādai bezkaunībai.

Esat sniegusi interviju par Ginta Zilbaloža animācijas filmas “Straume” sasniegumiem, kurai veiksmīgi izdevies pārkāpt neskaitāmas kultūras, valodas robežas. Kas, jūsuprāt, ir kino veiksmes atslēga? Vai uzskatāt, ka kino veidotājiem vajadzētu vairāk uzdrīkstēties un riskēt, lai sasniegtu augstas virsotnes?

Dzīve vispār ir par risku. Mēs netiksim uz priekšu, ja neriskēsim. Kino ir universāls medijs, tā ir universāla valoda, neskatoties uz to, ka tā ir viena no jaunākajām mākslām. Kino šobrīd ir visjaunākais sirmgalvis starp citām mākslām.

Kino gadījumā, protams, ir skaņas un attēla mijiedarbe, kas nav piesaistīta valodai, tomēr tas veido ļoti spēcīgu, iedarbīgu komunikatīvo simfoniju. Domāju, ka kino iedarbība nemainīsies, bet paši mediji nākotnē pārkārtosies.

Viss dzīvē notiek cikliski un viļņveidīgi. Šobrīd mēs dzīvojam tādā straumēšanas “Bada spēļu” režīmā. Mūs vairāk interesē tas, ko varam noskatīties mājās “Netflix”, “TetTV” vai “AmazonPrime”. Domāju kinoteātri pārkārtosies, bet medijs būs dzīvs un tāpēc ir nepieciešami riski.

Atsaucoties jau uz Gintu Zilbalodi, viņš ir bijis konsekvents, drosmīgs attiecībā uz sevi, veidojot filmu bez dialoga, veidojot filmu autonomi un nosargājot savu vīziju. Strādājot kopā ar lieliskiem cilvēkiem un atbalstošu komandu. Tas ir labs atgādinājums sabiedrībai kopumā. Mēs esam atbildīgi par savu dzīvi eksistenciālā izpratnē. Mums ir jāriskē, jāizaicina sevi vienalga, ko mēs darām.

Kino šobrīd ir visjaunākais sirmgalvis starp citām mākslām.

Kontrastējot ar veiksmīgo kino nozares pusi, kādi ir lielākie izaicinājumi un grūtības nozarē? Varbūt ir kādas tēmas par kurām izvēlaties nerunāt savā podkāstā “Kur kritiķiem nav vietas”?

Lielākais izaicinājums šobrīd, par ko nerunā institucionāli, ir pandēmijas laikā zaudētā piektdaļa skatītāju, kas vienkārši neatgriezīsies kinoteātros. Dati ir balstīti pētījumā, ko katru gadu izziņo Kannu kinofestivālā. Tas ir satraucoši, jo Latvijā vēl joprojām ir pirātisms, tātad autortiesību problēma. Visi patērē pirātisku saturu. Nelabprāt par to runā un minstinās to risināt. Domāju apzināšanās, ka daļa auditorijas ir pazaudēta un to nevar atgūt tāpēc, ka tas skatītājs izvēlas skatīties straumēšanas platformās, labāk maksā vienreiz mēnesī par “Netflix”, nevis iet vienreiz mēnesī uz kino. To šobrīd mēģina kultūrpolitiski risināt.

Kino veidotāji ļoti vēlas veidot filmu, bet viņus tik daudz neinteresē sarunāties ar sabiedrību, ar savu skatītāju un laikmetu. Kino veidošanas akts vairāk ir pašapliecinājums nevis mēģinājums atstāt kaut ko skatītājā. Skatītājam var vēstīt par koku izciršanu, par brāļu un māsu pieaugšanu vai par to, kā tiek gāzts kāds piemineklis, bet vienalga tam pašapliecinājumam nevajadzētu būt primāram. Ir mērķis, kāpēc tu runā.  Manuprāt, tas reizēm Latvijas kino tiek aizmirsts, ir tāda rutīnas sajūta, ka vienkārši dari tāpēc, ka tas ir jādara. Par to nav dzīve.

Kino veidotāji ļoti vēlas veidot filmu, bet viņus tik daudz neinteresē sarunāties ar sabiedrību, ar savu skatītāju un laikmetu.

Bieži vien rakstniekiem un dzejniekiem ir kāds rituāls vai paņēmiens, kā nonākt prāta stadijā, kas palīdz rakstīt. Vai jums ir kāds rituāls, kas palīdz sakārtot domas un izpausties?

Kafija un tabaka. Negribu reklamēt smēķēšanu, bet tā ir. Man ļoti palīdz mani divi kaķīši, viņu vārdi ir Denī, par godu franču režisorei Klērai Denī, un De Sika, par godu itāļu kinorežisoram Vitorio De Sika. Man palīdz, ka viņas ir klātesošas un iekārtojušās klēpī, kad rakstu. Man palīdz klusums. Man nav tās problēmas, kas ir saucamais “rakstnieka bloks”. Nekad dzīvē nav bijis. Svarīgākais ir izdomāt, ko gribu pateikt, un rakstīšana ir tehniskā puse.

Kāds ir jūsu viedoklis par mākslīgā intelekta integrēšanos kinotelpā? Vai tās ir tikai bailes no jaunajām tehnoloģijām?

Tas ir visnotaļ komplicēts jautājums, jo šobrīd tik grūti aptvert, cik daudz mēs ikdienā, nonākot digitālajā vidē, saskaramies ar mākslīgo intelektu un cik daudz tas ir dabīgais intelekts. Šī robeža kļūst arvien plānāka, gluži kā papīrs. Tas viss arī attiecas uz kino, jo kopš 90. gadu sākuma tas kļūst digitāls. Analogā kino veidošana nav apstājusies, interese par to ir atgriezusies.

Zinām, ka daudzi režisori, kā jau minētais Pols Tomass Andersons, Kristofers Nolans un Raiens Kūglers ar filmu “Grēcinieki” uzņem saturu uz filmlentes, tad pēc tam digitalizē analogu materiālu. Bīstamību rada amata zūdošais iespaids, jo mākslīgais intelekts ir relatīvi jauns rīks. Plašākā sabiedrībā par to attiecamies kā “pandoras lādi” ar milzīgām ētiskajām, morālajām normām un izaicinājumiem. Amerikā bija arī streiks, kad aktieru, scenāristu ģilde protestēja pret mākslīgo intelektu. Tās bažas bija ļoti pamatotas.

Mākslīgais intelekts rediģē un adaptē scenārijus. Tas ir radies tiešām kapitālistiskās, neoliberālās sistēmās, kur korporācijas ir ieinteresētas pelnīt naudu, nemaksājot darbaspēkam. Mākslīgo intelektu, protams, ir jākontrolē. Laika ekonomijas vai citādu apstākļu dēļ tas varētu būt saprātīgs risinājums nelielu detaļu uzlabošanai, bet tajā pašā laikā, tas veido ļoti vienādu piedāvājumu. Man liekas, ka notiek vispārējā konverģence, kurā mēs vienkārši kļūstam ļoti līdzīgi.

Analogā kino veidošana nav apstājusies, interese par to ir atgriezusies.

Ja šobrīd jūs nebūtu kino kritiķe un iesaistīta kino jomā, kādai nozarei jūs būtu pievērsusies?

Man jau pamatskolā bija spēcīga pārliecība, ka vēlētos attālināties no arhitektūras. Tā ir joma, kurā darbojas mana māsa, darbojos tētis un tēta vecāki. Zināju, ka nevēlos būt arhitekte, bet man vienmēr interesējusi scenogrāfija. Sešpadsmit gadu vecumā sāku aktīvi skatīties teātri un pievērst uzmanību vizualitātei un telpradei. Biju tuvu tam, lai sāktu studēt scenogrāfiju Londonā, gāju angļu valodas kursos, lai iegūtu eksaminācijas apliecinājumu, bet viss saira, jo bija dārgi. Scenogrāfijas pasaule vienmēr ir bijusi klātesoša un manu draugu lokā arī ir daudz scenogrāfu, dizaineru un nemainīgi arī arhitektu.

Kā kinokritiķis spēj saglabāt līdzsvaru starp objektīvo un subjektīvo domu izklāstu recenzijās, kad filmas skatīšanās pieredze ir emocionāla un aizskar personīgi nozīmīgas tēmas?

Domāju, ka nav tādas objektivitātes. Tu nevari no savas pieredzes izkāpt. Tu esi savas pieredzes korumpēts. Ja to apzinies, tad ir iespēja pakāpties un ieraudzīt filmas formālās kvalitātes. Režija, scenārijs, aktierdarbs, operatora darbs, montāža un visas komponentes, kas rada ideju par filmu. Kritika, ko vairāk redzu tādā Kantiantiskā izpratnē, prāta darbība, refleksija – mēs nemitīgi mēģinām padarīt to objektīvu vai par pēdējo patiesības instanci. Tas tomēr ir kāda profesionāļa viedoklis un vērtējums, un gribot negribot, mēs izmantojam valodu, kas ir subjektīva. Ja pieņemam to, ka viss ir subjektīvs, un tā tas ir, tad mazliet citādāk ieraugam arī kritiku kā radošu izpausmi. Redzu kritiku kā praktisku darbību, tomēr tā ir arī daļa no literatūras, un domāšana ir praktisks darbs. Domāšana ir darbs.

Ja pieņemam to, ka viss ir subjektīvs, un tā tas ir, tad mazliet citādāk ieraugam arī kritiku kā radošu izpausmi.

Mums visiem dienā ir 24 stundas. Kā jums izdodas visu apvienot?

Kļūstot vecāka, saprotu, ka miegs ir ļoti svarīgs ne tikai fizioloģiskai reģenerācijai, bet arī atmiņas atjaunošanai. Mans instruments ir mana atmiņa un līdz ar to arī mana valoda. Man ir nepieciešams atpūtināt atmiņu un ļaut kognitīviem procesiem miega laikā pārstrādāt dienas laiku, tāpēc prioritizēju miegu.

Noslēdzot ar pēdējo jautājumu, šķiet, būtu grēks nenoskaidrot, kas ir jūsu iecienītākā filma?

Viens no pirmajiem darbiem nāk prātā Stenlija Kubrika darbs “Berijs Lindons”, kas it īpaši mūsdienās liekas ačgārni un neloģiski. Esmu sieviete, bet filma ir stāsts par vīrieti, kurš izmanto sevi vai apstākļus, lai kāptu sabiedrībā augstāk. Tā ir kostīmdrāma. Ārkārtīgi gari un plaši aprakstīts, kā filma ir tapusi, izmantojot dabisko gaismu, bet man kaut kas tajā filmā šķiet totāls ekrāna pieredzes estētiskajā ziņā un arī attieksmē pret dzīvi.

Ir daudz darbu, nevaru īsti nodalīt. Bergmana filma “Čuksti un kliedzieni” ir ļoti tuva, tāpat Akira Kurosava “Rašomons”. Tā ir filma, kas mani satricina un to esmu redzējusi neskaitāmas reizes. Jā, ir grūti. Ir vienkārši saukt filmas, kas kaut kādā mērā ir mani mainījušas. Atgriežoties pats saproti, ka nekad neskaties filmu tāds, kāds biji iepriekš. Tu esi mainījies un filma vienā mirklī kļūst par atskaites punktu, lai saprastu, kas ir noticis, kā esi mainījies kopš iepriekšējās interpretācijas. Vai tas atstāja noteiktu efektu uz tevi?  Vai tagad ir kaut kāds cits papildu līmenis? Tas man liekas pats interesantākais atkārtoti skatoties filmas. Arī Breidija Korbeta filma “Brutālists” paliks ar mani varbūt pat līdz mūža galam. Tas ir viens no skaistākajiem pēdējo gadu darbiem.