Toms Grēviņš: Labi apzinos, ka strādāju mirstošā medijā
“Vienmēr ir cilvēki, kuri rada lietas un izdomā no nulles, un tad ir cilvēki, kuri to nedara,” intervijā stāsta Toms Grēviņš. Viņš uzskata, ka drīzāk ir tas, kurš rada jaunas idejas un dod pirmo impulsu jauniem risinājumiem. Daudziem viņš pazīstams kā radio pieci.lv balss un dīdžejs. Viņš ir arī radio radošais direktors un viens no labdarības maratona Dod pieci! idejas autoriem. Nesen radio pieci.lv piedzīvoja milzīgas pārmaiņas. “Es domāju, ka mums pašiem un auditorijai šis restarts bija vajadzīgs,” sacīja Toms. Intervijā viņš stāsta par radio nesenajām pārmaiņām, savu karjeru radio un Dod pieci! labdarības maratonu.
Elizabete Patrīcija Hroloviča, Studentu medijs Skaļāk
Man pašam radio joprojām ir vissvarīgākais veids, kā uzzinu par aktualitātēm. Es ļoti bieži mūzikas jaunumus uzzinu, pateicoties radio. Man radio nozīmē aktualitātes.
Kā jūs nonācāt līdz radio, kā tas viss sākās?
Tiklīdz pirmo reizi dzirdēju mūzikas radio, kurā cilvēks liek mūziku, man bija vienpadsmit vai divpadsmit gadi. Uzreiz to ļoti sasaistīju kopā ar visu, kas mani interesē. Sapratu, ka šis ir tas, ko gribu darīt. Visās situācijās, kurās bija iespēja apzināti teikt “jā” virzībai radio virzienā, es arī teicu “jā”, un te nu es esmu. Viss pārējais ir tikai ļoti veiksmīgu apstākļu sakritība.
Vai ir kāds konkrēts cilvēks, kurš iedvesmoja pievērsties radio, vai tas bija radio kā tāds?
Tas ir visai maģiski, ka esi viens, bet sasniedz tik daudz cilvēku, un neviens tev nevar runāt pretī.
Cik ilgi jau strādājat radio un cik ilgi Latvijas Radio pieci?
Es pats skaitu, ka radio karjeru sāku 2002. gadā radio SWH, bet pirmo reizi radio vispār kaut ko sāku darīt 1994. gadā. Līdz 2002. gadam tie bija mēģinājumi vai tas, ko attiecīgā vecumā varēju darīt. Kopš 2002. gada pirmā lieta, ko vienmēr varu atbildēt par to, ko daru, ir tas, ka strādāju radio. Pieciniekā strādāju tieši tik, cik tas ir vecs – desmit gadus.
Kas ir grūtākais darbā radio?
Grūtākais vienmēr ir bijis turēties ritmā. Tu strādā visu laiku precīzi vienā pulkstenī, no viena mērķa līdz otram, un nekad tas nemainās, visu laiku esi vienā un tajā pašā laikā. Tagad es ļoti novērtēju slīdošu grafiku, jo nav tā, ka katru dienu notiek viens un tas pats, bet radio vienmēr iedod rutīnu. Man patiktu kādreiz pamosties tikai desmitos.
Kādi ir jūsu pienākumi Latvijas Radio pieci?
Radio pieci esmu radošais direktors. Tas nozīmē, ka pieskatu jaunu konceptu un projektu radīšanu. Respektīvi, mēģinu izdomāt, kā pa soļiem mēs iepazīstinām cilvēkus ar pilnīgi jaunām lietām. Esmu daudz ko darījis amatu ziņā. Esmu bijis satura redaktors un mūzikas redaktors, un tad viņi izdomāja, ka radošais direktors ir brīnišķīgs profesijas nosaukums, ko man iedot. Viens no maniem rūpju bērniem ir labdarības maratons Dod pieci!. Par to nav jārūpējas visa gada garumā, bet, kad gads iet uz otru pusi, tad tas krietni biežāk parādās dienas kārtībā.
Tad sanāk, ka jūs piedalāties jaunu projektu veidošanā?
Drīzāk ir tā, ka es izdomāju jaunus projektus, un esmu tas, kurš dod pirmo iniciatīvu jaunu risinājumu radīšanai. Ne vienmēr tas tiek pieņemts un nostrādā. Vienmēr ir vieglāk sākt, ja kāds iedod pirmo ideju.
Kur jūs smeļaties idejas jauniem projektiem?
Reiz nobēru lekciju par radošumu, tā galīgi nav vienkārša tēma, kad par to sāk runāt. Tajā joprojām ir daļa mistikas, kā mēs dabūnam no nekurienes ārā kaut ko, un dullākais ir tas, ka viss materializējas un reāli notiek. Tas ir pavisam interesanti. Mēs vienmēr smeļamies idejas no savām empīriskajām zināšanām un zināšanām, par kurām mums nav nekādas nojausmas. Vienmēr ir cilvēki, kuri rada lietas un izdomā no nulles, un tad ir cilvēki, kuri to nedara.
Vienmēr ir cilvēki, kuri rada lietas un izdomā no nulles, un tad ir cilvēki, kuri to nedara.
Ko jūs vēl darāt, izņemot darbošanos Pieci?
Kopš 2002. gada neesmu pametis radio. Vēl esmu ļoti neregulārs rakstošais žurnālists, ik pa laikam kaut ko rakstu. Esmu aktīvs dīdžejs un spēlēju pasākumos, un šobrīd esmu sācis darbu pie sava pirmā mūzikas festivāla, kurš būs nākamvasar.
Kā jūs to visu apvienojat ar darbu radio?
Izmantoju Google kalendāru, tur viss ir rakstīts. Labā ziņa ir, ka nav garlaicīgi.
Kādi ir jūsu lielākie karjeras sasniegumi?
Bija forši spēlēt festivālā Summer Sound, kad tu neredzi galu, kur cilvēki beidzas, tas ir lovely [no angļu val. - jauki]. Es pavisam noteikti neesmu cilvēks, kurš sēž uz lauriem un novērtē sasniegto, esmu vienmēr izslāpis, man vajag vēl, skatos un eju uz priekšu. Nedomāju, ka kādreiz varētu pateikt, ka viss ir sasniegts. Man visu laiku ir nākamais punkts, uz ko jāvirzās.
Nedomāju, ka kādreiz varētu pateikt, ka viss ir sasniegts. Man visu laiku ir nākamais punkts, uz ko jāvirzās.
Kāda, jūsuprāt, ir radio nozīme jauniešu vidū?
Nozīme visnotaļ ir, atrodoties vecāku mašīnās vai arī savās pirmajās mašīnās. Velns viņu sazin kāpēc, bet dažiem šķiet šausmīgi sarežģīti uzlikt kaut ko pašskanošu. Tā vispār ir tā radio maģija. Kad izvēlos klausīties mūzikas radio, gribu, lai man uzliek mūziku bez jebkādas sistēmas. Respektīvi, es ieslēdzu Ņujorkas klasiskās mūzikas radiostaciju, ko klausos katru dienu, un zinu, ka viņi man uzspēlēs foršu klasisko mūziku. Man nav ne jausmas, vai dzirdēšu Mocartu, Verdi vai Šūmani, bet dzirdēšu to, kas cilvēkam studijā liekas iederīgs šajā brīdī. Tā jau ir tā radio supermaģija, tieši tā tas darbojas. Es droši vien esmu viens no tiem cilvēkiem, kas zina, ko grib klausīties, un man nav grūti sev mājās uzlikt mūziku. Drīzāk varētu teikt, ka man nav laika klausīties visu, ko gribētu noklausīties.
Daudziem cilvēkiem, īpaši jauniešiem, kuriem interesē mūzika, ir grūti saprast, ka mūzika nav vissvarīgākā lieta dzīvē, par ko viņi interesējas. Tas joprojām ir mašīnas medijs jauniešiem un varbūt kaut kas, ko viņi dzird benzīntankā. Es neloloju cerības, ka kāds speciāli ņem un ieslēdz radio. Es ļoti labi apzinos, ka strādāju mirstošā medijā, un nezinu, kā to izglābt.
Es ļoti labi apzinos, ka strādāju mirstošā medijā, un nezinu, kā to izglābt.
Ko radio dara, lai piesaistītu jauniešu auditoriju?
Mēs apzināmies, ka nevaram mainīt auditorijas paradumus, bet varam daļu no satura, ko radām, aiznest uz platformām, kurās tā uzturas, piemēram TikTok vai Instagram. Pilnīgi jauna pasaule, kurā Latvijas Radio šobrīd ir spēcīgākais spēlētājs ir podkāsti, kur arī liela daļa satura atrod dzirdīgas ausis.
Šī gada laikā Latvijas Radio Pieci piedzīvojis milzīgas pārmaiņas. Vai varat pastāstīt, kāpēc un kā nonācāt pie lēmuma, ka vajadzīgs restarts?
Nesen satiku meiteni, kas pie mums strādāja pirms pieciem gadiem, un viņa nāca man klāt un teica: “Hei, tu jau toreiz teici, ka vajag visu apgriezt kājām gaisā.” Tad beidzot tas notika. Sabiedriskajā medijā esošai popmūzikas radiostacijai, manuprāt, būtu jārebrandojas [jāmaina zīmols] reizi trijos gados, pie mums tas notiek reizi desmit gados. Mums nav komercmediju nosacījumu, un nav arī nekāda iemesla visu laiku būt vienādiem. Sabiedriskais medijs pēc būtības ir medijs, kas var atļauties daudz vairāk eksperimentēt, daudz vairāk izglītot sabiedrību, un tas mums ir jādara. Bieži vien esam tie, kas parāda jaunus virzienus un tendences industrijā. Līdz ar to tas ir pilnīgi loģiski, ka mēs restartējamies, kā to izdarījām. Skaidrs, ka grūdienu tam iedeva, tas, ka aizgāja divas ilgstošas radio balsis, bet that’s life [tāda ir dzīve].
Kāds bija restarta mērķis?
Domāju, ka galvenais restarta uzdevums bija uzmanības piesaistīšana un atgādināšana visiem, ka mēs te vēl joprojām esam un kaut ko darām. Piedevām vairākās pozīcijās sapratām, ka vairs negribam darīt lietas tā, kā darījām līdz šim, un tagad mums ir iespēja darīt visu pa jaunam, pēc jauniem noteikumiem, un tas arī ir forši. Domāju, ka mums pašiem un auditorijai šis restarts bija vajadzīgs, jo skaidrs, ka nebūs vairāk tā, kā bija. Mūsu lielākie uzdevumi par vienkārši forša radio nozīmi ir divi. Viens ir Latvijas mūzikai palīdzēt attīstīties, atskaņojot Latvijas labāko jauno mūziku dažādos žanros. Otra lieta, kas ir ļoti būtiska, ir runāt par tematiem, par kuriem citi nerunā.
Kas ir lielākās izmaiņas, ko veicāt restarta laikā?
Pirmkārt, tas ir diezgan top secret [liels noslēpums] un, otrkārt, ja cilvēkam nav zilonis uzkāpis uz ausīm, un daudziem ir, tad var manīt atšķirību, kas un kā skan. Viena no būtiskajām izmaiņām ir tāda, ka mums izdevās atteikties no ziņu retranslācijas, respektīvi, pie mums skanēja tās pašas ziņas, kas visā pārējā Latvijas Radio. Tagad piecu minūšu vietā mums ir tikai vienu minūti garas ziņas, kas dod mums vēl vairāk laika atskaņot mūziku. Es teiktu, ka tas ir būtiskākais. Protams, jauns morning shows [rīta raidījums]. Tas katrai radiostacijai ir būtiskākais, un pēc tā var novērtēt radiostacijas vēsturi. Es domāju, ka Jānis Pētersons ir ļoti labs atradums.
Vai jūs bijāt tas, kurš deva ideju par Dod pieci! maratona rīkošanu?
Cilvēkam vienmēr vajadzīgs viens cilvēks, ar kuru kaut ko asociēt, savādāk to nevar atcerēties. Esmu uzņēmies lomu tik asociētam ar Dod pieci!. Tas bija liels komandas darbs, tas nav tik vienkārši vērtējams. Tas ir pietiekami sarežģīts projekts, un tas nekad nebūtu izdevies, ja apkārt nebūtu liela komanda. Reiz vienā televīzijas intervijā teicu, ka, padzirdot to, ka mēs varam iepazīties ar šī projekta detaļām Holandē, biju pirmais, kas kliedza, ka mums tas ir vajadzīgs. Ja tas nodrošina to, ka es to izdomāju, tad tas tā ir.
Kāpēc jūs kliedzāt, ka šī ideja mums ir vajadzīga?
Piecinieks bija jauna radiostacija, mēs nu pat bijām sākuši darboties, turklāt tika ļoti daudz diskutēts par to, kādu tieši pienesumu mēs dosim sabiedriskajiem medijiem. Tas viss sasaucās ar to, ko zinu par radiostacijām. Ir forši, ja radiostacija asociējas ar kādu konkrētu lietu vai ja vispār ir kaut kāda asociācija, tad tā ir liela radiostacija. Nu, piemēram, Radio Skonto visiem vienmēr saistās ar mašīnu, kuru izspēlē, Latvijas Radio 2 saistās ar Muzikālo Banku. Līdz ar to mēs meklējām to īsto notikumu, kuru pārvērst tradīcijā un kas visiem varētu asociēties ar mums. Pēkšņi Dod pieci! uzskrēja virsū un forši, ka uzskrēja. Tas iedeva radiostacijai jēgu un nozīmi. Visus tos cilvēkus, kuri tam ir gājuši cauri, gadu no gada tas arī ir padarījis par labākiem cilvēkiem, vismaz man tā gribētos ticēt.
Kas ir grūtākais, veidojot labdarības maratonu?
Kaut ko nesačakarēt. Tas tiešām ir sarežģīts projekts, un pirmos gadus mēs meklējām pareizās formulas, kā to izdarīt, kā pareizi plānot un tehniski dabūt gatavu. Pirmie gadi atgādināja tādu sabrukušu jengas torni, tāpēc ka mēs ļoti daudzas lietas nezinājām. Ap ceturto, piekto gadu visās pozīcijās tika atrastas formulas, kas un kā jādara. Pēc tam izaicinošākais ir neieslīgt rutīnā.
Kā jūs atrodat tēmas, par kurām runāt Dod pieci! laikā?
Pavisam noteikti varu apgalvot, ka formula, kā atrast Dod pieci! tēmu nekad nav uzradusies. Vienmēr ir tā, ka četras, piecas tēmas stāv un gaida kaut ko. Tas ir grūts un smags process. Būtu forši, ja būtu kāds brīnumgariņš, kurš atnāk un pasaka, ka tagad vajag šitā. Šogad mums jau diezgan sen tēma ir skaidra, bet ilgi nezinājām, kam vāksim naudu.
Jūs pats arī esat dzīvojis stikla studijā. Tās tomēr ir vairākas dienas slēgtā telpā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Kādas ir sajūtas un kas ir grūtākais atrodoties tur?
Grūtākais nav tur, grūtākais ir tikt ārā no turienes.
Ir grūti tik ārā no telpas vai no tās sajūtas, emocijām?
Tu aizej gulēt, sēdi pie pults, liec dziesmas, cilvēki nes ziedojumus, tu runā ar klausītājiem, tu pamosties vienu dienu un izrādās esi mājās. Nākamreiz aizmiedz Ziemassvētkos pie galda kamēr visi ēd. Tad, kad nedēļu no vietas tu dari vienu un to pašu, tas izveido tādu kā ierakstu tavā galvā, un no tā ir ļoti grūti tikt vaļā.
Kādas ir jūsu sajūtas, kad tiek paziņot, cik daudz labdarības maratonā ir saziedots?
Ļoti labas. Pēdējos gados pašiem ir liela ballīte iekšēji. Tas pats paziņošanas brīdis ir ļoti būtisks šova kontekstā, bet pašam kā cilvēkam tas ļoti līdzinās dzimšanas dienas ballei vai kāzām. Tu īsti nesaproti, kas notiek, tāpēc ka līdz pašam pēdējam brīdim ir ļoti daudz kas jāatceras, īpaši no tehniskās puses. Sajūta pienāk kādu stundu pirms. Parasti tajā brīdī visi ir jau pārcēlušies uz āru, tur ir televīzija, visi producenti, radio mājā vairs neviena nav, un tad jūs gaidāt pēdējo pusstundu līdz būs tā ārā iešana, tad parasti ir sajūta, ka tūlīt šīs beigsies. Nav tā, ka tu to brīdi baigi izbaudi, tanī pat laikā, tas ir ceļa gals.
