Televīzijas aizkulises un cīņa par vietu ēterā

Ar labi nostādītu balsi, košiem tērpiem un acīmredzamu aizrautību Latvijas Televīzijas žurnāliste Ināra Makārova vairāku gadu garumā ik vakaru sveicināja raidījuma "Panorāma" skatītājus. Darbu televīzijā viņa ir iepazinusi no pamatiem uz augšu, sākot strādāt par sekretāri, un, pēcāk ieņemot vietu televīzijas ēterā. Ināras darba gaitas gan televīzijā, gan sabiedrisko attiecību jomā sākās nejauši. Tomēr ar drosmi un ļaušanos pārmaiņām viņa kļuva par sava laika elku un eksperti. No televīzijas Ināra ir paņēmusi atziņu, ka optimismam ir nozīme. Saruna vēsta, ka optimismu un cilvēcību viņa nav zaudējusi.

Lizete Lasmane, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Latvijas Televīzija ir nosvinējusi savu septiņdesmit gadu jubileju. Televīzijai tu pievienojies, kad tā svinēja savu 29. gadskārtu. Toreiz tev bija tikai 20 gadu un par žurnālisti tu vēl mācījies. Tā laika televīzijas diktori jau bija kļuvuši par skatītāju elkiem. Pirms mūsu intervijas, kad caur Latvijas Televīzijas video arhīviem iepazinos ar Latvijas Televīzijas vēsturi, tās pirmajiem sižetiem un diktoriem - Uldi Deisonu, Gerdu Sinkēviču, Antu Rugāti un citiem - šķita, ka tolaik kolektīvā jau bija izveidojusies sava veida darbinieku republika ar saviem likumiem un noteikumiem. Kā sākās tavs ceļš televīzijā un kā tu nokļuvi pie iespējas būt kadrā?

Es sāku mācīties Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā neklātienē. Tur mācījās arī mana kursabiedrene, kura tolaik jau strādāja televīzijā, tolaik vēl vecajā Āgenskalna studijā. Toreiz atbrīvojās sekretāres vieta redakcijā, kuras nosaukums bija tam laikam atbilstošs – "Propagandas raidījumu redakcija". Es sāku strādāt, un mani pienākumi bija veikt dažādus organizatoriskus darbus un būt par palīgu galvenajam redaktoram. Acīmredzot kolēģi pamanīja manas spējas izpausties vairāk un radošāk. Pēc darba sekretariātā man piedāvāja kļūt par vēstuļu redaktori.

Tolaik datoru nebija un skatītāji rakstīja daudz vēstuļu ar roku. Mans pienākums bija sagatavot viņiem atbildes. Tad sekoja pirmais radošais piedāvājums raidījumam "Dialogs". Raidījuma temata ilustrācijai bija jāizmanto diapozitīvus. Arī tas man diez gan labi izdevās, jo visai drīz sekoja uzdevums sagatavot reportāžu par aptiekas atklāšanu Dundagā. Tādas filmēšanas tehnikas kā patlaban nebija. Filmēja ar vienkāršu kameru un montēja ar sarežģītu un laikietilpīgu aparatūru. Šo reportāžu gatavot man uzticēja zināmā dzejniece Eva Mārtuža, kas tolaik bija raidījuma redaktore. Es bija ļoti uztraukusies, vai spēšu paveikt šo uzdevumu, bet dzejniece mani iedrošināja, par ko joprojām esmu viņai pateicīga.

Pēcāk televīzijā notika reorganizācija, un redakcijas vadības grožus pārņēma žurnālists Aldis Neimanis. Jaunajam redakcijas direktoram radās ideja veidot raidījumu "Nedēļas nogale". Man piedāvāja vadīt raidījumu ar Ojāru Rubeni, kurš jau bija pieredzējis televīzijas žurnālists. Es atkal biju nobijusies. No vienas puses riskanti bez pieredzes iet tiešajā ēterā, no otras puses - kāpēc neizmantot šādu iespēju. Es jautāju direktoram, vai viņš nebaidās, ka varu visu sabojāt, uz ko viņš atbildēja - vienreiz sabojāsi, otro reizi sabojāsi, trešajā viss būs kārtībā. Viņš man uzticējās, un mana goda lieta bija viņu nepievilt. Gandarījums bija, kad man viss izdevās. Raidījumam bija labi reitingi.

Gāja laiks un sāka komplektēties radošā brigāde raidījumam "Labvakar" ar Ojāru Rubeni, Edvīnu Inkēnu un Jāni Šipkēvicu. Mums jaunajiem meitēniem bija jāpalīdz raidījumam informācijas vākšanā. Atceros, kā mēs ar kolēģi tikām aizsūtītas uz Maskavas [red. tagad Latgales] ielu, jo bija pavīdējusi ziņa, ka tur ieradušies metro celtnieki. Tā mēs abas staigājām pa ielām, aptaujājām uz soliņa sēdošas tantes, vai nav redzējušas metro celtniekus. Tagad ar kolēģi atceramies šo un uzjautrināmies, ko tik neesam darījušas.

Tad manā dzīvē notika pavērsiens privātajā dzīvē, es apprecējos un piedzima meita. Biju dekrēta atvaļinājumā, kad man piezvanīja kolēģis, kurš aicināja pārī vadīt Panorāmu. Bija atkal notikušas pārmaiņas televīzijā un radusies iecere diktorus nomainīt ar raidījuma vadītājiem. Es atkal ļāvos vilnim, kas mani nesa. Bet es nebiju paredzējusi, ka būs tik grūti, jo bija ārkārtīgi liela pretestība gan no diktoriem, gan arī skatītājiem. Mums pārmeta visu - gan to, ka nemākam runāt, gan to, ka nemākam ģērbties. Vārdu sakot, viss, ko mēs darījām bija slikti.

Atceros, braucot liftā uz studiju, dažas minūtes pirms ētera, viena no diktorēm sacīja: "Ja tu to neproti darīt, ej prom!". Liftā notraucu asaru, saņēmos un devos uz priekšu. Pēc dabas esmu diezgan spītīga un uz mani šī kritika iedarbojās ar pretēju efektu - es to varu, un iekarošu skatītāju atzinību un simpātijas. Aptuveni gadu es cīnījos ar sevi un pārvarēju kritiku, gāju uz runas nodarbībām. Tās toreiz bija obligāta prasība cilvēkiem, kas iet kadrā, pie radio režisores un runas pedagoģes Antonijas Apeles. Viņai esmu ļoti pateicīga par tām zināšanām, ko viņa deva. Bija kolēģi, kas negāciju spriedzi neizturēja un aizgāja. Es turpināju un sagaidīju skatītāju atzinību. Bet, atceroties to situāciju liftā, sev teicu: "Es nekad kadrā nepalikšu līdz sirmam vecumam, negaidīšu, ka mani palūgs aiziet, bet prom došos no laba prāta, kad to sajutīšu". Un tā arī izdarīju. Šķiet, viena no operas māksliniecēm teica: "Krīti, kamēr tu spīdi".

Mums pārmeta visu – gan to, ka nemākam runāt, gan to, ka nemākam ģērbties.

Vai, sperot pirmos soļus televīzijā, tu saņēmi kādu atziņu vai padomu no saviem kolēģiem, kas palīdzēja pierādīt sevi un savas spējas?

Mans kolēģis Jānis Prikulis teica, ka sākums visiem vienmēr ir grūts, bet, ja šis darbs patīk un interesē, ir jādodas uz priekšu. Es televīzijas ceļu izgāju no pamatiem uz augšu. Es biju sekretāre, vēstuļu redaktore, redaktore, raidījuma vadītāja, producente. Tad noteikti gribu vēl pieminēt Aldi Neimani, kurš iemācīja drosmi, baiļu un nedrošības pārvarēšanu. "Mazāk klausies, ko par tevi apkārt runā, ej uz runas nodarbībām un koncentrējies darbam," viņš man deva padomu.

Es televīzijas ceļu izgāju no pamatiem uz augšu. Es biju sekretāre, vēstuļu redaktore, redaktore, raidījuma vadītāja, producente.

Vērojot televīzijas žurnālistus, šķiet, ka viņi mēdz pielietot taktiku - "Ja durvis ir aizvērtas, jālien caur logu". Kā un kur iegūt žurnālistiem piemītošo neatlaidību un vēlmi uzzināt vairāk? Vai ar to piedzimst, vai arī iegūst studiju laikā?

Mans tēvs teica: "Jūs, žurnālisti, esat kā mušas. Ja durvis būs ciet, jūs ielīdīsiet pa spraugu". Manuprāt, diezgan trāpīgs apzīmējums šīs profesijas pārstāvjiem. Jā, žurnālistiem ir jābūt mazliet nekaunīgiem un uzbāzīgiem. Īpaši situācijās, kad ir sižets ar negatīvu nokrāsu. Ne vienmēr intervējamais gribēs sarunāties un dažkārt pat muks no intervētāja. Šādās situācijās jābūt mazliet uzbāzīgam, jāpiemīt arī pierunāšanas spējām, lai pārliecinātu atbildēt uz netīkamiem jautājumiem. Ko tur slēpt, dažkārt jāpielieto arī taktika "Ja durvis ciet, jālien caur logu". Bet tas nevar būt pašmērķis, bez objektivitātes. Sižetā nedrīkst melot, sagrozīt faktus, neuzklausīt vairākus viedokļus. Atbildot uz jautājumu, vai ar neatlaidību piedzimst vai iemācās studējot, varu teikt, ka augstskola ieliek labu teorētisko bāzi, bet ar to vien nepietiek. Tikai strādājot, gūstot pieredzi, var tapt par ievērības cienīgu žurnālistu. Universitātē viens pasniedzējs atklāti teica: "Mēs jums dodam teoriju, bet, vai no jums izveidosies labi žurnālisti, būs atkarīgs no jums pašiem". Ja darbs interesē, tad nevar nesanākt.

Jā, žurnālistiem ir jābūt mazliet nekaunīgiem un uzbāzīgiem.

1992. gadā laikraksta "Diena" izdevumā tu ierindojies 3. vietā pēc lasītāju balsojuma kategorijā "Vissimpātiskākās sievietes". Šādas aptaujas un novērtējumi bija tikai maza daļa no tavas ikdienas. Papildu tam - skaisti tērpi, skatītāju un darba kolektīva atzinība, ceļojumi un vēl daudz dažādu privilēģiju. Cik viegli tev karjeras sākumā bija pierast pie skaistiem tērpiem, skatītāju un darba kolektīva atzinībām, ceļojumiem un citām privilēģijām? Kā bija apzināties, ka tā tagad būs tava ikdiena?

Tad, kad šī aptauja notika, es jau biju iekarojusi skatītāju simpātijas. Sākums gan bija ar asarām. Viena lieta - skaisti tērpi, atpazīstamība, bet tas velk līdzi arī citu nastu. Ejot pa ielu, cilvēki nopēta, komentē, aizmuguriski apspriež pat to, kas neatbilst patiesībai. Dažkārt bija situācijas, kad mūs vainoja par to, ko lēmusi valdība. Atceros gadījumu, kad, toreizējais premjers, Ivars Godmanis paziņoja par maizes cenu kāpumu, un man šī vēsts bija jāpaziņo skatītājiem. Biju aizgājusi uz tirgu pēc pārtikas, pēkšņi viena sieviete pieskrēja pie manis, sāka purināt aiz rokas un kliegt: "Cik ilgi jūs mūs badā mērdēsiet?" Apkārt apstājās pūlis cilvēku, kuri platām acīm vēroja notiekošo. Pieļauju, ka kāds varbūt nodomāja, ka šī kundze ir mana mamma, kuru es badinu. Tā kā viss nav tik vienkārši un skaisti. Ir arī ēnas puses. To, ka tāda ir mana ikdiena, vienkārši pieņēmu. Galvenais - nepalikt lepnai, iedomīgai un iedomāties, ja mani rāda pa televizoru, tad esmu īpašāka. Tas, ka mans darbs ir redzams, vēl to nenozīmē. Kad biju maza, mana vecmāmiņa deva būtisku padomu. Viņa sacīja: "Audz tāda, lai vari pasniegt roku prezidentam un to pašu roku pasniegt ubagam grūtā situācijā". Šī ceļamaize ir visam manam mūžam. Esmu sveicinājusies ar prezidentiem un padevusi roku ubagam, kurš varēja pakļūt zem vilciena.

Esmu sveicinājusies ar prezidentiem un padevusi roku ubagam, kurš varēja pakļūt zem vilciena.

1994. gada sižetā un 2018. gada Panorāmas jubilejas speciālizlaidumā, tu un tavs kadra kolēģis Gunārs Dūzis atkārtoti centāties Centrāltirgū atrast lodīšu pildspalvas ar melnu tinti. Vai 2024. gadā tās var tur iegādāties?

Ņemot vērā, ka ar laika intervālu starp abiem sižetiem, situācija nebija mainījusies, domāju, ka šobrīd varētu būt līdzīgi. Tas bija interesants pasākums. Mēs vēl ne tikai pa Centrāltirgu staigājām, bet arī vērsām uzmanību uz cilvēku lētticību. Piemēram, mēs ar vienu kolēģi pārģērbāmies, uzvilkām halātus, paņēmām katliņu un zvanījām cilvēkiem pie durvīm. Attaisa kundzīte durvis un mēs sakām, ka esam kaimiņienes un mums beigusies gāze, tāpēc, vai viņa varētu mums atļaut katlu pabeigt vārīt pie sevis. Kundzīte laipni aicināja mūs pie sevis, bet nezināja, kas mēs esam un vai neesam krāpnieces. Tā mēs vērsām uzmanību, ka tomēr varbūt tik labestīgiem nevajag būt un svešus cilvēkus nevajadzētu aicināt pie sevis.

Kurš ir spilgtākais notikums vai personība, par kuru esi veidojusi sižetu un kurš joprojām raisa tev lepnumu?

Es negribētu teikt lepnumu, bet emocijas - gan patīkamas, gan skumjas. Viens no mirkļiem bija laikā, kad notika kuģa "Estonia" bojāeja. Bija sižets, kur pēc kuģa nogrimšanas mājās tika sagaidīti cilvēki, kas izglābās. Man bija jāpiesaka šis sižets. Video laikā jutu, ka acis paliek miklas un kaklā kamols. Joprojām to atceros un neaizmirstu. Un patīkamās emocijas palikušas prātā par manis veidoto sižetu par Margaritu Vilcāni. Viņai toreiz bija apaļa jubileja, kuru svinēja Nacionālajā teātrī. Es ļoti rūpīgi veidoju stāstu, meklējot televīzijas arhīvos vecos ierakstus. Man pašai bija liels gandarījums par galarezultātu, jā, var teikt arī lepnums. Nākamajā dienā māksliniece piezvanīja un pateicās. Viņa pat nezināja, ka šādi vecie ieraksti vēl saglabājušies.

Kā ir ar kritiku? Vai 90. gados to adresēt žurnālistam bija grūtāk, nekā mūsdienās, kad sociālajos medijos savu viedokli var izteikt jebkurš?

Tā ir. Tagad ikviens var sociālajos medijos rakstīt, ko grib, nesaudzējot ne pašu žurnālistu, ne viņa ģimenes locekļus. Kritika bieži ir neobjektīva, aizvainojoša, pazemojoša un pat ļauna. Ikreiz, lasot kādas riebeklības par kolēģiem, nodomāju, kā viņi to var izturēt. Teikšu godīgi, es negribētu šodien šo darbu darīt. Varbūt tāpēc, ka esmu vecāka kļuvusi un nav tik stipru nervu, varbūt tāpēc, ka nemācētu stāties pretī ļaunumam. Tā laika kritika bija bez ļaunuma.

2000. gadu sākumā tu nolēmi kadru nomainīt pret aizkadru. Kādas bija tavu kolēģu un skatītāju reakcijas, kad izlēmi aiziet no darba televīzijā?

Laikam jau biju nogurusi, jo darbs kadrā prasa daudz nervu. Skatītājam ir vienalga, ka tev mājās ir saslimis bērns, un, ka esi kreņķīga vai ir slikta pašsajūta. Noteiktā laikā ir jābūt formā neatkarīgi no apstākļiem un personīgajām situācijām. Strādāt aizkadrā, veidot reportāžas šķita interesantāk, nekā lasīt ziņas. Kad man piedzima otra meita, jau aizejot dekrēta atvaļinājumā, man bija skaidrs, ka televīzijā neatgriezīšos. Zvanīja Ziņu dienesta vadītājs, aicinot atgriezties. Sacīju, ka nepārdomāšu, un viņš piešķīra gadu bezalgas atvaļinājumu, ja nu pārdomāju. Bet es nepārdomāju.

Kā bija nomainīt radošo vidi pret darbu valsts iestādē – Ieslodzījuma vietu pārvaldē?

Tur es nokļuvu nejauši. Pazinu pārvaldes priekšnieku vēl no laika, kad viņš bija Ceļu policijas priekšnieks un es intervēju. Dzīvojām kaimiņos un kādā no tikšanās reizēm viņš lūdza, vai es varētu konsultēt sabiedrisko attiecību jomā. Teicu, ka kādu īsu brīdi varētu mēģināt, bet no šīs jomas neko nesaprotu. Bija jāapgūst jaunā darba specifika un tas bija interesants pārbaudījums. Es tur nostrādāju daudz gadu, līdz atkal gribējās kaut ko jaunu. Tagad sešus gadus esmu sabiedrisko attiecību speciāliste Tiesu administrācijā. Esmu pa vidu starp tiesnešiem un žurnālistiem.

Sanāk, ka tagad esi "ierakumu otrā pusē"?

Ļoti precīzi! Es pati tā dažkārt saku. Bet šiem ierakumiem nav ne vainas. Ir interesanti.

Vai žurnālistikā gūtā pieredze un zināšanas noder tagadējā darba ikdienā? Tev nav bijušās domas, sajūtas, ka "manā laikā žurnālisti šādi nestrādāja, mēs bijām labāki"?

Pieredze žurnālistikā noteikti noder. Es zinu, kas nepieciešams žurnālistiem un galvenais - tas viņiem vajadzīgs ātri. Es nevaru iedomāties pieprasījuma atbildi gatavot nedēļu vai ilgāk. Ja nepieciešama kāda tiesneša intervija šā vakara ziņu raidījumam, tad man tas jānoorganizē nekavējoties, un es to daru. Parīt žurnālistam tas vairs nebūs aktuāli. Lielu daļu žurnālistu pazīstu personīgi un tas atvieglo darbu, jo saprotamies no pusvārda. Es ceļu tālruņa numuru arī ārpus darba laika un pat atvaļinājumā, jo saprotu, ka žurnālistam nav cita varianta. Ziņas ir arī brīvdienās un svētku dienās. Ir bijušas situācijas, kad deviņos vakarā slēdzu datoru un gatavoju atbildi. Tāds ir sabiedrisko attiecību speciālista darbs, būt pieejamam jebkurā laikā. Ja nebūtu strādājusi žurnālistikā, iespējams, nesaprastu un nebūtu tik pielaidīga. Atbildot uz otru jautājumu, neesmu tik veca, lai domātu, ka tajā laikā zāle bija zaļāka. Jaunie strādā labi, skatos un priecājos par kolēģiem. Viņiem tagad ir lieliskas tehniskās iespējas. Piemēram, es teksta špikeri sākumā rakstīju ar roku, tikai vēlāk parādījās iespēja to darīt datorā. Un mēs noteikti nebijām labāki, mēs bijām citādāki, atbilstoši tam laikam un iespējām.

Es ceļu tālruņa numuru arī ārpus darba laika un pat atvaļinājumā, jo saprotu, ka žurnālistam nav cita varianta.

Tev ir liela darba pieredze, no kuras ikviens jaunais profesionālis varētu mācīties. Ko tu ieteiktu jaunajiem žurnālistiem?

Es ieteiktu būt erudītiem, sekot līdzi notikumiem, kas norisinās šodien un vienlaikus arī painteresēties un palasīt, kādas politiskās un citas aktivitātes bija pirms 10, 20 un 30 gadiem. Ir jābūt kopainai, jo tā var noderēt, lai sagatavotu labu reportāžu. Otrs ieteikums - pat, ja tiek gatavots stāsts ar negatīvu nokrāsu, atcerēties, ka kameras otrā pusē stāv cilvēks, kuram ir bērni, ģimene un reitingu dēļ neiznīcināt un nepazemot viņu. Kritiku var vēstīt arī pieklājīgā un saudzīgā veidā.