Teātris kā dzīves forma. Saruna ar Valteru Sīli.

Sēžot pie maza galdiņa, klausoties mēģinājuma čalas un vērojot portretus pie sienām, intervija norisinās režisora darbības sirdī - Dirty Deal Teatro, Āgenskalnā. Sarunas laikā režisors stāsta par saviem iedvesmas avotiem un to, kā viņš attīsta idejas jauniem skatuves darbiem. Viņa bērnības aizraušanās ar stāstiem un teātri ietekmējusi vēlākās izvēles, kā arī to, kur Valters meklē idejas jauniem darbiem. Intervija atklāj, cik nozīmīgi profesionālajā ceļā ir principi, spēja turpināt mācīties, kā arī gatavība uzņemties atbildību gan par panākumiem, gan neveiksmēm.

Līva Pārupe, Alīna Zaiceva, Studentu medijs Skaļāk

Kā jūs sevi raksturotu trīs vārdos? 

Tas ir pats grūtākais - no malas ir daudz vieglāk raksturot cilvēkus. Ja tu esi godīgs, tu neko par sevi nevari pateikt, jo zini daudz vairāk kā citi. Tajā pašā laikā tas, ko es cenšos noturēt, ir principi, kurus es ievēroju pret sevi. Tas nenozīmē, ka man tas sanāk, bet to, ko es prasu no citiem, es prasu arī no sevis.

Saglabāt humora izjūtu un turpināt mācīties. Kā es varu rakstot sevi? To citi var izdarīt labāk. 

Īstenībā ir ļoti grūti cilvēku raksturot trīs vārdos.

Tu gribi patikt. Ir tie cilvēki, kuri saka, ka esmu tēvs, politiķis, mākslinieks. Tās ir lietas, par kurām es domāju. Ja tu turpini mācīties, tad nebūsi skeptisks pret jaunām lietām. 

Kādas īpašības jūs visvairāk sevī novērtējat? 

Tās droši vien ir tās, ko jau nosaucu. Arī labās. Jā, tās iespējams būs tās. Vai būs jautājums, kādas [īpašības] es nenovērtēju?

Nē, bet jūs varat piebilst.

Es ļoti mācos pieņemt. Jebkuram cilvēkam tā ir skola, kur iemācīties, ka tas ir tavs pienākums - dažreiz nepatikt cilvēkiem. Tev dažreiz ir jāizdara lēmumi, kas kādam būs sāpīgi. Es dažkārt to nemāku. Un tad, kad es dzirdu stāstus par citiem cilvēkiem, kas saka, ,,šāds lēmums jāpieņem”, tas nozīmē, ka kādam nebūs darbs.

Es ar to varu identificēties, jo jebkuram lēmumam ir sekas un ne visas ir labas. Un par tām uzņemties atbildību - tas ir tas, ko es lēnām mācos. Dažbrīd gribēšana patikt cilvēkiem ieved nepatīkamās situācijās. Bet tādēļ arī daudzi cilvēki strādā šajās radošajās jomās, jo tu nedaudz spēlējies ar bērnības bailēm. Būt visu uzmanības centrā, patikt cilvēkiem.

Dažreiz ir jāizdara lēmumi, kas kādam būs sāpīgi.

Kas jūs bērnībā visvairāk aizrāva? Vai tas joprojām ietekmē jūsu darbu? 

Es strādāju teātrī. Mani aizrāva stāsti, stāstu domāšana. Es sapņoju par to, ka es varētu būt aizkadrā vai filmām rakstīt scenārijus, vai taisīt animācijas filmas. Būt aizkadra pusē man bērnībā nesanāca. Es nevaru parādīt filmas, ko es bērnībā taisīju. Es par to sapņoju un tas man nelika mieru. Tās lietas, kas mani aizrāva - lasīt par vēsturi vai dabu - integrējās mākslinieciskajā darbā. Tu nevari mākslā stāstīt par mākslu. Citas dzīves jomas, kas man patikušas, no tām diezgan lielā mērā sastāv tie darbi, par kuriem interesējos bērnībā. Lasot enciklopēdijas, dzirdot jēdzienus, domāju par slimībām un arī tas tagad ir redzams daudzās manās izrādēs. Tām es redzu drāmas pamatu, pat muļķīgām lietām, bet pēc tam tās atpazīsti stāstos, kas tevi uzrunā.

Vai ir kāda bērnības atmiņa, kas šķiet visspilgtākā un joprojām jūs ietekmē? 

Tas vienmēr ir interesanti, kuras atmiņas ir un kāpēc tās paliek ar tevi. Tās ir izmainījušās jau sen, bet tu tās atkārto savā prātā - arī tās senākās tev tiek atgādinātas. Ir situācijas, kad cilvēks man saka ,,es ar tevi runāju pirms pieciem gadiem” un man nav ne jausmas, kas ir noticis. 

Tie momenti, kuri visspilgtāk paliek atmiņā.

Ir lietas, kuras tev pasaka – tu esi tāds – un tu tam tici līdz pierādās pretējais. Vai nepierādās, jo tev kāds ir pateicis – tu tāds esi. Tas ir ļoti interesanti, kā cilvēks būvē savu identitāti. Bieži mums vecāki vai vecvecāki saka, ka tu esi tāds. Un tu tici. Diezgan bieži mēs sevi konstruējam no tā, ko mums kāds pateicis. Un šīs ir lietas, kuras paliek atmiņā. Veidojas tāda kā ķēde. Tās ir daudzas lietas.

Kas visbiežāk jūs iedvesmo jaunu iestudējumu tapšanā?

Ir divas daļas. Pirmkārt - ideja. Es veltu ilgu laiku, lai ideja būtu stipra, lai tā būtu tāda, kam es gribētu veltīt laiku. Tas dažreiz prasa gadus. Ja tev pēkšņi ir stāsts vai tu izlasi jaunu stāstu, un viņš tev trāpa negaidītā veidā, tad es to varu stāstīt tālāk citiem cilvēkiem. Dažreiz ir ķēde, kas tev saslēdzās, par ko varētu stāstīt, vai tēmas, kas ir interesējušas. Un tad ir pagrieziens, kā tas varētu izskatīties izrādē.

Es gribēju taisīt izrādi par sportu, bet nekādi nevarēju izdomāt, kādu. Mani uzaicināja uz Valmieras festivālu taisīt izrādi, bet es vēl nezināju ko. Aizbraucu paskatīties izrādes un  braucot atpakaļ piestājām benzīntankā, kas atrodas pie Valmieras futbola stadiona. Man galvā uzreiz bija doma, ka varētu būt izrāde, kur ir dejotājas, kas spēlē futbolistes un aktieri stāsta par spēli kā tiesneši. Daudz kas nebija skaidrs, bet bija bilde. Viņas būs Latvijas izlases futbolistes, kas skrien pa laukumu.

Tas, kas iedvesmo, ir ka tev ir interesants uzdevums. Pēc tam, tālāk strādājot, tu esi uzbūvējis sev interesantu uzdevumu, tev ir sarežģīta lieta, kas jāatrisina. Tad katru dienu ir ko domāt un darīt. Man bija izrāde “Terors”, kur es sapratu, ka tajā nebūs mūzika. Tā luga izlasot uzreiz noķer. Gaismu maiņas neeksistē, bet skatītājs ir galvenais varonis, jo viņam būs jāpieņem lēmums. Pēkšņi ir uzdevums, kurā aktieriem nav īpašas mizanscēnas, viņiem ir jāmāk teksts, jāuzbūvē savs arguments un sarunas.

Pats darba process nav viegls. Vieglāk ir, ka tev ir daudz uzdevumu, kurus jāatrisina, un vēl gaismas tur nav un pēkšņi nekas nenotiek. Tev ir tikai jānotur uzmanība. Protams, ka tu cīnies ar savu garlaicību, bet zini, ka skatītājiem tas nebūs garlaicīgi. Otra teātra lieta ir pirmizrādes datums, kas iedvesmo. Tev līdz tam punktam ir jāuztaisa laba izrāde. Lai dotos tajā piedzīvojumā, vajag arī ideju. Izvilkt labāko variantu, kāds varētu būt, ir grūts darbs. Tev līdz tam ir jāizvērtē, vai ar to būtu interesanti strādāt. Ļoti labai izrādei ir daudz neparedzamās daļas.

Kas jūs iedvesmo ārpus teātra, palīdz uzlādēt “baterijas” un palikt dzīvespriecīgam? 

Man ir būtiski redzēt citas izrādes un citus māksliniekus. Jaukākais ir redzēt mākslinieku, kurš dara pilnīgi citādāk nekā tu, jo tu nekad tā nedarītu, bet tas tik un tā uzrunā. Viņš strādā līdzīgi un es varu redzēt, ka veids, kā tas cilvēks strādā, mijiedarbojas arī ar mani. Man hobijs ir lasīt lugas, braukt ar riteni un ceļot. Bet arī tad, kad es kaut kur braucu, man gribas aiziet uz teātri. Pat ja es neko nesapratīšu. Toties braucot ar riteni, atklājot jaunas ielas un klajumus, es turpinu dzīvot, turpinu darīt šo darbu. Un tas ir tāds moments, kurā saprotu, ka šis darbs ir tā vērts.

Vai jums ir kāds hobijs, aizraušanās, par kuru daudzi nezina? 

Esmu pļāpīgs, kā jau zināt. Tās lietas, kuras mani aizrauj, diezgan bieži kļūst publiskas. Ja es izlasu kādu grāmatu, kas mani aizrauj, es nevaru par to apklust. Tā kā es neko šausmīgu neslēpju.

Kā jūs rīkojaties sastopoties ar neveiksmi vai kritiku?

Es nespēju par tām beigt pārdzīvot. Ir bijušas neveiksmes, kuras man joprojām, kaut vai tas bija pirms divpadsmit gadiem, liekas dzīvas un sāpīgas, jo dažreiz tu esi licis pārāk daudz cerību uz konkrēto darbu. Tu dažreiz nenoķer, kur esi nokļūdījies. Pēc tam cilvēki tev var teikt - tā neveiksme bija kaut kur tur. Parasti neveiksme ir posmā starp ideju un sagatavoto uzdevumu. Dažreiz cilvēki nolasa, ko esi domājis ar izrādi, bet ne vienmēr tā ir. Dažreiz tu varbūt pat to nolasi, bet neesi ieraudzījis formu.

Bet varbūt tas ir kā kuram skatītājam - viņš uztver daudz ko, bet ir daži, kas nenolasa sīkās detaļas.

Jā, bet tad, kad tev ir īsta veiksme, tu spēj to atšķirt no okei. Okei ir vidēji, tā ir izdzīvošana. Tad, kad visi saka, ka ,,šausmas”, tu esi lecis nezināmajā un apdauzījies, un dažreiz tev būtu jālec vēlreiz. Tie ir tie jautājumi, ko ir sev jāuzdod - vai tu esi nobijies?

Tas, ko vēl vari sev atgādināt, ir nepadoties. Ir situācijas, kad liekas, ka tiešām dodies lielākajā neveiksmē - kas tagad būs - un tas izrādās kaut kas pilnīgi pretējs. Tas ir pārāk neprognozējami, bet es mēģinu notvert, kas bija problēma un uz tās neapsēsties. Pirms desmit gadiem es tiešām sēdēju uz problēmām un pārdzīvoju. Es turpinu to darīt, bet cenšos to darīt mazāk. Ir cilvēki, kuri nemācās no kļūdām un tās konstanti atkārtojas. Ir dažas kļūdas, kuras tu kā cilvēks mēdz atkārtot. Tu vari cīnīties ar to. Es netieku galā ar savu neveiksmi.

Kas ir bijis vislielākais izaicinājums jūsu dzīvē un ko jūs no tā esat iemācījies? 

Vislielākais, ko esmu iemācījies ir, ka tu nekad nezini, no kurienes tev būs problēmas. Bija viena izrāde, kuru mēs taisījām priekš Homo Novus festivāla. Tā bija salīdzinoši vienkārša - izstāde, bildes un runa. Runa jau ir gatava, bildes izliktas. Ideja bija ļoti konkrēta. Desmit minūšu laikā man bija visa ideja, kā šī izrāde izskatīsies. Viss ir sataisīts, izlikts zālē, nolikts. Un tad domāju - kā viss var tik ātri aiziet līdz izrādei? Nākamajā rītā man zvana scenogrāfs un saka - visas bildes ir sarullējušās no mitruma. Tie ir simti latu mazbudžeta darbam. Kā mēs tagad to risināsim? Es nebūtu pelnījis naudu par šo [izrādi]. Un tad tu domā, kā no šīs situācijas izkļūt?

Ja tu redzi nepatīkamu lēmumu, tas ir jāpieņem. Tevi ienīdīs. Man vienā ārzemju izrādē bija situācija, kad cilvēkam bija traucējumi. Es domāju, ka tā iemesla dēļ nevaru atlaist cilvēku. Tā ir viņa diagnoze. Bet bija situācija, kad tieši tajā ekstātiskajā mirklī tas cilvēks uz skatuves apdraud savu partneri. Un man tas cilvēks bija jāatlaiž. Es tikai pēc tam uzzināju, ka viņš nāca uz izrādēm. Katru izrādi sēdēja aizmugurējā rindā, jo tā bija liela loma, par kuru tas aktieris, kas ienāca pēc tam, ieguva konkrētās valsts balvu. Viņš nāca, sēdēja aizmugurē un skatījās. Es nedomāju, ko es tajā liktenī esmu ietekmējis. Varbūt tieši tādēļ, ka uzdevums pēkšņi bija lielāks. Visi zināja, ka viņam ir šīs problēmas. Uzticēja mazus uzdevums, kas tev neļauj atklāties. Tu esi viens no bara. Tev nekas nav tik ļoti jāizdara, lai problēmas parādītos. Es esmu strādājis ar sarežģītiem cilvēkiem. Tas ir sarežģīti, bet ir tā vērts. Tās ir situācijas, kas paliek uz tavas sirdsapziņas. Tajā pašā laikā, tev ir jāaizdara izvēles.

Kā jūs mēģināt saglabāt radošumu ikdienā?

Es to nemēģinu. Tas šajā darbā ir labākais veids. Patiesībā to uztvert kā darbu ir pats labākais veids. Teātrī tev ir uzdevums. Ir desmit - esi radošs līdz trijiem. Tas ir garlaicīgi. Kā padarīt interesantāk? Kas te vēl varētu būt? Kas te trūkst? Kas starp cilvēkiem notika? Kā to uztaisīt, lai izklausās ticami? Lai tas ir harmoniski. Vai tieši pretēji - disharmoniski. Radošumu man uztur tas, ka esmu sev uzdevis lielu uzdevumu. Ja tev ir uzdevums vai aina un tu nesaproti, kā tikt galā, nākas izdomāt veidu, kā to harmoniski izgriezt no lugas. Ja šo uzdevumu nav, tad ir problēmas. Liels uzdevums raisa radošumu.

Radošumu man uztur tas, ka esmu sev uzdevis lielu uzdevumu.

Tā ir disciplīna. 

Jā, tā ir disciplīna, jo tur ir citi cilvēki. Tev pret viņiem ir jājūt atbildība, lai varētu disciplinēt. Tas pats ir rakstniekiem vai cilvēkiem, kas to uztver kā tādu režīma darbu, kas strādā šo darbu kā ofisā. Tad tu strādā visu laiku. Man, piemēram, gribas zināt laiku, ko es šim veltu un tad es uz to koncentrējos. Ir sev jārada laiks, ko es gribētu, ko es varētu, un tur nav obligātas atbildes.

Kurš no jūsu darbiem visvairāk atklāj jūs pašu? 

Ir viena izrāde pēc grāmatas motīviem. Izrāde, ko mēs taisījām ar [mākslinieci] Kati Krolli. Mēs miksējām savas personiskās autobiogrāfijas. Ir izrāde, “Mārupīte”, kas sen jau ir beigusies, kur mēs vedām apkārt cilvēkus. Mēs vedām skatītājus tur, kur notika katastrofa. 2011. gadā Mārupītē tika noindētas ļoti daudz zivis. Nākamajā gadā mēs uztaisījām tādu kā pārgājiena izrādi. Es stāstīju par šo vietu, kas man ir tuva. Te var iepazīt manas bērnības takas. Šajā mājā (Dirty Deal Teatro) ir daudz ļoti personīgu darbu. Darbi kā “Svina garša”, tu tajos ieraugi un identificējies ar sevi. Tur [rakstnieks] Māris Bērziņš ir ielicis to sajūtu kā būtu, ja es būtu tajā laikā dzīvojis. Es nebūtu varonis, bet vismaz izvēlētos izdarīt pareizās izvēles. Ja es kādā darbā ieraugu spoguli, tad es varu to taisīt. Tas ir personīgākais darbs šajā mājā.

Vai ir kāda grāmata, filma vai mūzikas darbs, kas atstāja iespaidu uz jums? 

Jā, man vidusskolas vecumā bija tāds tops, top piecas filmas. “12 pērtiķi” (“12 Monkeys”, rež. Terijs Giljams/Terry Gilliam), ir tāda filma, tad “Edvards Šķerrocis” (“Edward Scissorhands”, rež. Tims Bērtons/Tim Burton), tad ir “Felīnija Kazanova” (“Fellini's Casanova”, rež. Federiko Fellini/Federico Fellini) un “Agirre dieva dusmas” (“Aguirre, the Wrath of God”, rež. Verners Hercogs/Werner Herzog). Tajās visās ir kas dīvains un skumjš, kas man ļoti trāpīja. Cik jums ir gadi? 

19.

Vidusskola, pēdējā klasē? 

Nē, augstskola, pirmais gads. 

Pirmais gads augstskolā? Kurā? 

RSU.

RSU. Ā, skaidrs. Tieši tajā posmā es sāku daudz skatīties  klasiku. Laiks, kurā tu iemīlies, ir laiks, kad tev daudzi darbi tā trāpa. Tajā brīdī [trāpa] arī kāda Ipsena (Henrik Ibsen) luga, Šekspīra (William Shakespeare) un Čehova (Anton Chehkov) lugas. Pēdējā laikā man ārprātīgi patīk Olgas Tokarčukas (Olga Tokarczuk) romāni un no izrādēm man ļoti patīk īru kompānija TED Center. Ir teātra izrādes, kas ir ļoti trāpījušas, no filmām man ļoti patika “Substancija” (“The Substance”, rež. Koralī Faržā/Coralie Fargeat). Tas ir žanrs, kurā es nemāku strādāt, bet tas ir viens no labākajiem kino darbiem, kāds ir bijis. Ik pa brīdim ir darbi, kas ļoti trāpa. Pēdējais romāns, kas man tiešām traki trāpīja, bija Hernano Diaza (Hernán Díaz) romāns “Trust”, es to lasīju angliski. Es par to esmu priecīgs, un dažreiz tu atrodi veidu, kā ar to dalīties. 

Ja jums būtu iespēja nodot vienu vēstījumu nākamajām paaudzēm vai mums, kas iedvesmojās, tad kāds tas būtu?

Ir tās top piecas filmas no deviņpadsmit gadu vecuma un es aicinu pie tā neapstāties. Tas meklējumu ceļš ir brīnišķīgs, un tā ir gan teātrī, gan kultūrā. Tas ir par otra izzināšanu, tā teikt, turpināt iedvesmoties. Viens no labākajiem veidiem ir iedvesmoties no citiem cilvēkiem un tā, ko viņi dara. Tas ir daudz labāk nekā tad, kad mākslīgais intelekts iedvesmojas no taviem darbiem. Tā, kā cilvēks iedvesmojas, mākslīgais intelekts nevar iedvesmoties. Viņš, protams, visu var daudz labāk, bet mēs varam caur sevi, caur emocijām, caur savu dzīvi. Nu tā, vidēji iedvesmojoša intervija.

Meklējumu ceļš ir brīnišķīgs, un tā ir gan teātrī, gan kultūrā.